Talsu ezera slidotava

Ik ziemu ir kāds ilgāks vai īsāks laika sprīdis, kad Talsu ezeru pārklāj ledus un cieto laukumu pārņem slidotgribētāji. Kaut arī atklātā lauka slidotavas pagājušajā gadsimtā bijušas gan tagadējā Talsu 2. vidusskolas vieglatlētikas laukumā, gan arī skeitparka teritorijā, tomēr tieši uz ezera ledus dzima pilsētas un pat valsts hokeja tradīcijas. Latvijas hokeja izlasi bronzas spožajā 2023. gadā trenēja Harijs Vītoliņš, kura vectēvs savulaik ierādīja slidotprasmi talseniekiem.

Talsu pilskalna pakājes ezers izsenis izmantots ne tikai saimnieciskām vajadzībām – zveja, ledus zāģēšana leduspagrabu vajadzībām, bet arī sportiskām nodarbēm – vasaras ūdenspriekiem un ziemas sporta nodarbēm. Senākā šobrīd dokumentāli pierādāmā liecība par slidotavas iekārtošanu atrodama 20. gadsimta sākuma, grāmattirgotāja Hirša Tova izdotā pastkartē. Neskaidrais zīmogs pastkarti ļauj datēt ar 190x gadu.

Kāda Milda attēlā pierakstījusi: “Ezers, uz kura es slidoju. Jau nedēļa, kā neesmu bijusi slidotavā.”

Slidlaukumus uz Talsu ezera ledus iekārtoja paši pilsētnieki.

Pilsētas domes protokolos izlasāms, ka pašvaldība kopš 1920. gadu sākuma rūpes (arī peļņas gūšanas iespējas) par slidotavām uzticēja atsevišķām privātpersonām, kā arī jauniešu un citām sabiedriskajām organizācijām (Latvju Nacionālajam klubam, skautiem, kreisajai Strādnieku Sports un Sargs, strādnieku sportistiem no LAS, vēlāk aizsargu organizācijai). 1933. gadā pilsētas valde pie­krita trūkumā nonākušā Krista Vikšteina lūgumam atļaut viņam sakopt Martinelli (Talsu) ezera ledu. “Par šo notīrīšanu un uzturēšanu augšminēto laukumu slidošanas kārtībā Talsos dzīvojošā ebreju jau­natne apņemas man par to atlīdzināt,” tā rakstīja lūdzējs. Lai kas arī ieguva tiesības iekārtot slidotavu, peļņa nebija liela. Kad 1937. gada sākumā laikraksta sludinājumā meklēja “slidotavas tīrītāju”, solīja atalgojumu 90% no ienākumiem.

Sonja Henija

Šajā gadā pilsētā sākās nebijis slidotgribētāju pieplūdums, ko varētu pat pielīdzināt ažiotāžai. Iespējams, pie vainas bija septembrī, kino nomnieka no pašvaldības Eduarda Ervalda Talsos izrādītā filma ar slaveno slidotāju Sonju Heniju galvenajā lomā. Henija (1912–1969) bija norvēģu daiļslidotāja, kura trīs reizes (no 1928. līdz 1936. gadam) kļuva par Olimpisko čempioni, bija desmitkārtēja pasaules čempione, dažkārt saukta par Hitlera “ledus mūzu”, jo Vācijas vadonis veicināja viņas filmu izrādīšanu. 1937. gadā slidotājas sportiskā karjera bija galā, viņa emigrēja uz ASV, kļuva par profesionālu izrāžu dalībnieci, piedaloties arī vairākās tur uz­ņemtās filmās. Pirmo filmu “Viens/-a no miljona” (One in a million) uzņēma 1936. gadā, tā bija veltīta daiļslidotāju sacensību un konkurences tēmai. Pēc visa spriežot, tā bija arī pirmā Talsos rādītā. “Pasaul­slaveno daiļslidotāju Soņu Heni talsinieki varēs šonedēļ viet. kino redzēt viņas pirmajā filmā “Ledus karaliene”, kurā ledus baletdejotāja rāda savu apžilbinošo mākslu uz ledus parketa visādos veidos. Filma pasaulē ieguvusi lielu atsaucību un arī Rīgā šopavasar gāja vairākas nedēļas no vietas.” Tā bija rakstīts sludinājumā. Latvijā jau gadu iepriekš interesentus informēja par slavenās sportistes aktrises karjeras sākšanu, gan visai kritizējot un pat izsmejot viņas naudaskāri. Tiesa gan, līdz pat mūsdienām saglabājusies vēl viena slidotājas iesauka “Mazā (155 cm) miss naudasmaks”. Tomēr joprojām viņa ir viena no “ameri­kāņu veiksmes stāsta” galvenajām figūrām.

Dzejnieks Alberts Birzmalnieks

Lai nu kā, bet 1937. gada nogalē Talsos sākās milzīga interese par slidošanu. Uz Talsu ezera ierī­koja 100 reiz 50 metru lielu slidotavu, ko toreizējais pilsētas galva A. Vaidzība atklāja ar aizsargu orķestra skaņām, vēlāk tur ierīkoja “apskaņošanu” ar VEF radio pastiprinātāju, elektrisko apgaismojumu un arī ģērbtuves. Ieejas maksas nav norādītas, tikai vēstīts, ka aizsargiem un arodbiedrības biedriem pusce­na. To, ka tur patiešām slidoja meitenes, sapņojot par pasaules slavu, var nojaust no Rīgas dzejnieka Alberta Birzmalnieka (1909-1941) dzejoļa. Viņa īstais uzvārds bija Dūdiņš, bet literātu aprindās iesaukts par Ventiņu. Dūdiņam padomju vara “pierakstīja” pretvalstisku rīcību par speršanu milicim, kurš viņu aizturēja par kašķēšanos ar kaimiņiem. Dzejnieks vairākas reizes ciemojies Talsos, te arī guvis ierosmi dzejolim “Slidotāja ar sirdi plaukstā”. Daiļdarbs pirmo reizi publicēts “Jaunākajās Ziņās” 1938. gada 21. janvārī, pēc tam arī Talsu laikrakstā.

“Kalna pakājē, kur slīd
Lejup sniega krava,
Desmit spuldžu gaismā spīd
Talsu slidotava.

Slidu tērauds čirkstos griež
Zilu ledus stiklu,
Kurā margodamas sviež
Spuldzes gaismu biklu.

Mūzika. Tās ritmam līdz
Slidotāja slaika,
Baltā džemperī kā krīts,
Dzied un draiski smaida.

Bet ja slidotājs kāds tiek
Viņas acu lokā
Ievīts – sirdi jāieliek
Tad tam viņai rokā...

Visu vakaru tā drīkst
Nest to plaukstā savā,
Liekot lai tā līdzi tvīkst
Spuldzēm slidotavā.”

Jau pirmajā dienā uz ezera bijuši ap 200 slidotāji.

Uzsākot nākamo sezonu, vietējie tirgotāji jau piedāvāja Ziemassvētku dāvanām “hokejslidas ar kurpēm, daiļslidošanas – parastās un ārzemes”, tā solīja Krišs Rozenbergs Lielā ielā Nr. 7. Slidota­vu paplašināja 80×150 metru laukumā, aizsargu organizācija, kas to uzņēmās pārzināt, solīja plašākas ģērbtuves, krēslus, organizēt labāko daiļslidotāju paraugdemonstrējumus ledus svētkos. 1939. gada 1. janvārī slidotavu atklāja toreizējais pilsētas galva Pēteris Haselbaums un apriņķa pašvaldību vecākais Reinholds Kuikulītis.

Herberta Segliņa atmiņu stāsts publicēts 1998. gada “Talsu Vēstīs”. Slidotavu iekārtoja, ar zirga vilktu šķūri attīrot laukumu, sniega vaļņos iesaldēja kārtis ar va­diem un elektriskajām lampām. No dēļiem pie krasta uzbūvēja būdiņu priekš pārģērbšanās. No āliņģa ugunsdzēsēji pumpēja ūdeni, lai piesaldētu virsmu. Pie kārts piestiprināts skaļrunis pastiprināja pata­fona atskaņoto skaņuplašu mūziku.

“Atklāšanas dienas nagla bija daiļslidotājs Zīverts no Rīgas. Galifē biksēs, garos šņorzābakos un slidās ar apaļiem galiem. Ap kaklu viņam bija rūtaina šalle, kuras gali rēgojās [plivinājās], kad viņš riņķoja un lēca, aplausiem skanot. Pēc demonstrēšanas viņš rindoja slido­tājus aplī un lika izpildīt dažus elementus, pats vidū rādīdams, kā taisa loku, čūsku, trijnieku, cilpu un pretējo virzienu.”

Talsu ezera slidotava 1938. un 1939. gadā

Laikrakstā “Talsu Vārds” 1938. un 1939. gados atrodama sekojoša informācija. Panākumu iedvesmoti organizatori solīja sarīkot pilsētā pirmās ātrslidošanas sacensības, ataici­nāt daiļslidošanas treneri. 15. janvārī, kā domāts, viņš tomēr neieradās, bet nedēļu vēlāk par 50 santī­miem no personas apmācīja vietējos iedzīvotājus. O. Slava, kuru nodēvēja par “pazīstamo daiļslidotāju”, nebūt nebija tik slavens, bet spēja iedvesmot. “Piedalīšanās bija dzīva un interese liela. Tagad slidotavā bieži var redzēt jaunos daiļslidošanas “meistarus” griežam cilpas un lokus.”

1939. gadā  Talsos gribēja noturēt tikpat varenus ledus svētkus ar ledus baletu, kā toziem notika Rīgā, Alūksnē un citur.

“Ja ledus būs labs” – sešus daiļslidotājus no Rīgas, to skaitā 10 gadus jauno valsts junio­ru čempioni Irēni Verneri redzēt Talsos interesentus vilināja 29. janvārī. Nav zināms, vai ledus bija labs, tomēr, liekas, talsenieki nesagaidīja solītos viesus un palika sarūgtināti par to, ka te ir tikai province. Šajā dienā “figūrslidošanas” meistari piedalījās svētkos Ventspilī, bet toreiz nebija iespējams no turienes līdz Talsiem nokļūt ne pāris, ne divreiz vairāk stundās.

1939. gada rudens sākumā pilsētas vadītāji paziņoja par noejas no Lielās ielas uz ezeru izbru­ģēšanu, ko īpaši daudz izmantojot ziemā slidotavas apmeklētāji. Šķiet, tā varētu būt vieta starp Lielās ielas Nr. 35 un 37 namiem. Decembra sākumā aizsargu pulka fiziskās audzināšanas vadītāju Frici Cibi Latvijas ziemassporta sabiedrība iecēla par Talsu nodaļas pārzini. Viņš solīja atkal iekārtot slidotavu. Tā kā kopš oktobra beigām Talsos bija izvietots arī Latvijas armijas garnizons, tad ledus laukuma ierīkoša­nā piedalījās ne tikai aizsargi, bet arī karavīri. Kaut arī ieejas maksa skolēniem un aizsargiem bija tikai 10, citiem 20 santīmi, slidotājus priecēja mūzika, tomēr apmeklētāju gan nebija tik daudz kā iepriekšējā sezonā. Sākumā traucēja puteņi, bet janvāra vidū iestājās stiprs aukstums. “[..] Kāds arī Talsu apkārtnē reti piedzīvots. Pie mums tas tomēr nav tik liels, kā citur, un nekādus traucējumus ne skolu, ne citos darbos nav radījis.” Tūlīt pēc trīs dienu pretalkohola lekcijām un filmām, februāra vidū ieplānoja Sporta propagandas dienu ar filmu demonstrēšanu kino un daiļslidotāju demonstrējumiem slidotavā. Sporta kino nedēļas vidū notika, bet par daiļslidošanu zināms tikai tas, ka uz ekrāna sestdienā un svētdienā to demonstrēja Sonja Henija.

Talsu ezera slidotavu apraksta kādā romānā

Laikam jau nodarbošanās ar daiļslidošanu patiesi bija vairs ne vien daudzu aizraušanās, bet arī kļuva par dažu likteņu virzītāju. “Talsu Vārdā” publicēja fragmentu no romāna “Klase trokšņo”, ar no­saukumu “Nejauša tikšanās”. Nav noskaidrots, kas bija norādītais autors Rūdolfs Doniņš. Šāds uzvārds bija sastopams tolaik gan Talsos, gan Valdemārpilī, tomēr, iespējams, tas bija pseidonīms. No satura varētu secināt, ka autors, iespējams, bija no kāda pagasta ieradies mācīties Talsu ģimnāzijā. Nianses liek noprast, ka viņš rakstījis par Talsiem.

“Visur, it visur – pāri namiem, ceļiem, pāri laukiem, mežiem un aizsalušiem ūdeņiem bija kri­tis mīkstais, pūkainais sniegs, kritis un sagumis baltā klājā. [..] Mīkstais, ātri gaistošais sniegs, valgi tas sakļaujas apaļā bumbā un rodas nebēdīgs pikošanās prieks; sētās un pat ielās ceļas groteski sniega vīri. [..] Prieka jūsma visgaišāki spulgoja slidotavā, kur koši zaļas eglītes, puslokā sastājušās apkārt [Anša Druviņa fotogrāfijā var redzēt, ka laukumu norobežoja mazas eglītes], ziemas saltās saules staros bikli raudzījās slidotājos un spuldzēs, kas mirgoja pār tiem. Vingros pagriezienos, lokos un piruetēs jautrā mijā laidās, virpuļoja stāvi. Brīvi, daiļi, čalu pilni. Riņķoja krāsainie svīteri, viļņoja ritmiskā priekā lieli un mazi. Pavisam iesācēji lika pirmos slidošos soļus, un mazs čigānpuika, nez` kur rautu vienu slidu pie kreisās kājas, slaidi aizšļūca pa ledus parketu.

Kā lielais vairums skolēnu, izrāvies uz dažām stundām no formulu un paragrāfu gūsta, ģimnāzists Valdis Āboliņš, patīkami sarcis, brīvajā pēcpusdienā virmoja barā. Jau no mazotnes uz aizsalušām ūdens peļķēm lauzījies ar brāļa slidām, tagad, še pirmo ziemu pilsētā, veiksmē droši sacentās un pat pārspēja citus no vecākajām klasēm. Valdim negribējās ticēt – un tomēr – bija tā: divas ģimnāzistes stūrēja gar slidotavas malu, turoties pie slidkrēsla. [..] Au – aiz mugu­ras kāds krita, un kad Valdis apgriezās – viņš pazina tos pašus pirmīt redzētos zeltaini blondos matus, kas nerātni lauzās no mazas formas cepurītes, tās pašas zilās acis, kas atgādināja vasaras šalcošo druvu rudzu puķes. [..]

Viņi slidoja stundu, varbūt arī mazāk, bet apkārtne jau sāka tīties īsās dienas krēslas plīvā. – Tik vēls jau – man nu jāiet mājās. Vai jūs mani neaizvestu pie soliņa. – Vai tik ātri. – Mamma tā noteica … – Tad jau nekā nevar darīt, jālaiž vien būs. Aizslidojuši pie eglīšu rindā stāvoša soliņa, meitene apsēdās un noraisīja slidas. Atvadoties gribēja sniegt roku, bet zēnam arī rokās jau bija slidas. – Es tomēr jūs pavadīšu – ir jau diezgan tumšs un vakaros jau tā nedroši iet. – Ja jums nav garlaicīgi manā sabiedrī­bā, lūdzu – nosarkusi un pavisam klusi sacīja meitene, jau kāpjot lēzenajā pakrastē. Gaisā dejoja mīkstas pārslas, klusi lidinājās ap gājējiem, glāstot viegli to sejas.”

Fragmenti no Antras Grūbes grāmatas “Kino un dzīve Talsos”.

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Lasiet rakstu: Talsenieku senie ziemas ezerprieki