Saturs
Zigurds Kalmanis. Aleksandram Pelēcim aizsaulē.
Aleksandrs Pelēcis. ARGAS VĒSTULES.
Antra Grūbe. KĀPĒC DZEJNIEKS BIJA BĪSTAMS VARAI?
12. aprīļa vakarā 1948. gadā
Pie Argas
Stepe deg – vai Jums nav nosalušas rokas? Līdz debesīm aug ugunspuķes, un tālās aukstās zvaigznes sildās zemes liesmošanā. Vējš, kura dēļ Kluso okeānu laikam par Lielo sauc, purpura spirāles sagriež un, nicīgi smejoties, met viņpasaules palodās – divpadsmit apustuļu bārdas ir briesmās, un Lielais Lācis mudīgi mūk aiz mākoņa – nav labi nešpetnā rotaļnieka dēļ pazaudēt mirdzošo kažoku un tad veselu mūžību aprūsējušam gozēties pasaulei par apsmieklu.
Man mazliet nopelnu pie stepes degšanas šodien – vācām kopā pērno kūlu kaudžu vietās. Bet skaisti tas ir, un Neronu es saprotu. Varbūt ne tik daudz, lai sarakstītu dziesmu, arī šis imperators Romu svilināja – kādam varbūt bija nosalušas plaukstas.
Nu esmu pārnācis no darba. Šodien bija laba diena – rokas ir mazāk nogurušas kā citreiz, vēstuli neuzrakstīšu garu, jo – stepe deg un pa barakas logu var raudzīties ugunspuķēs. Nav šoreiz baigi. Domāju par puķēm, kam liesma vēlreiz liek uzziedēt. Domāju par mūžiem, kurus nestundas bagātus darījušas.
Stepe deg – viss apvārsnis ir liesmās. Draugi – metīsim šajās ugunīs mūsu nogurumu un nekam nederīgās dienas – gluži kā puķes veļu pļavā tās atkal kļūs dzīvas. Vai Jums bērnībā kāds teica: uguns nav puķe? Man teica. Un ne tikai bērnībā. Varbūt tam būtu noticējis – bet stepe deg, un svešas zemes naktī ir tāda līksma svētku sajūta.
Lūdzu – lai Jums būtu silti šobrīd! Kā paldies par cimdu pāri ņemiet šīs vakara domas un pasaku – kāpēc Nerons Romu aizdedzināja.
Aleksandrs