Latviešu uzņēmējs ar muižnieka vērienu

Latviešu uzņēmējs ar muižnieka vērienu

Want create site? Find Free WordPress Themes and plugins.

19. gs. rūpniecības apvērsuma un dzimtbūšanas atcelšanas dēļ Latvijas teritorija piedzīvoja urbanizācijas vilni. No provinces uz Rīgu un citām lielpilsētām devās tūkstošiem lauku zēnu un meiteņu. Daļa no viņiem kļuva par nozīmīgiem latviešu nacionālās pašapziņas un saimniecības attīstības veicinātājiem. „Berga Bazara” īpašnieks būvuzņēmējs Kristaps Bergs (1843–1907), arhitekts Kristaps Morbergs (1844–1928), kurš vairākus namīpašumus novēlēja Latvijas Universitātei, rūpnieks Rihards Tomsons (1834–1893). Uzņēmējs no Kurzemes Aleksandrs Leitners (1864–1923) 1886. gadā nodibināja pirmo Krievijas velosipēdu fabriku, „Leutner&Co” izgatavoja arī pirmo motociklu valstī, bet vēlāk ražoja automobiļus. 1913. gadā tur tapuši 18 000 velosipēdi „Rossija”. Mūsu novadnieks Ēvalds Vilsons (1873–1957) Rīgā izveidoja plašu galdniecības uzņēmumu un bija viens no galvenajiem nacionālās sporta biedrības „Marss” izveidotājiem un mecenātiem.

Ēvalds Vilsons

Ēvalds Vilsons 1873-1957.
Viens no sporta kluba “MARSS” dibinātājiem un ilggadējs vadītājs;
Galdniecības īpašnieks „Berga bazārā”.

Ģimene: dokumenti un leģendas

Par Strazdē dzimušā Ēvalda Vilsona mazdēlu uzskatāmais rīdzinieks Mārtiņš Kits zina stāstīt kādu intriģējošu dzimtas vēstures epizodi. 1905. gada revolūcijas, 1. pasaules kara un sekojošo brīvības cīņu iespaidā latvieši ne sevišķi lepotos ar radniecību, par ko savulaik vēstījis vectēvs. Viņš nemaz neesot bijis dokumentos fiksētā Friča Vilsona, bet gan Strazdes barona [it kā Kārļa] Firksa dēls. Tas nav „ziepju operu” stāsts par nabaga ļaužu uzaudzinātu nolaupīto/ pamesto bagātnieka atvasi. Daudzi vācbaltu muižnieki bija labi izglītoti, inteliģenti un, domājams, ne pārāk alka pēc neapdomīgiem sakariem ar latvietēm. Zemnieku piederība kungiem bija atcelta jau iepriekšējā paaudzē – 1817. gadā. Firksu dzimtaskoka Strazdes atzarā nav atbilstoša vecuma Kārļa, tomēr piemērots būtu Emīls Ēvalds (1830–1904), dzimis un miris Strazdē. Laulības 1860. gadā ar 11 gadus jaunāko Luīzi Mariju no Manteifelu dzimtas bija svētītas ar bērniem Georgu Ēvaldu (1862), Emīliju Irēni Margarēti (1868), bet divi jaunākie miruši bērnībā.1

Kas zina, vai 42-gadīgais barons savaldzināja divdesmitgadīgo Strazdenieku māju meitu Trīni Zīlbergu. Baznīcu grāmatu ieraksti vēsta, ka 1873. gada marta beigās Trīne salaulāta ar dažus gadus vecāku puisi no tām pašām mājām Frici Vilsonu, bet pēc četriem mēnešiem reģistrēta viņu dēla Ievalda (Eewald) piedzimšana. Tas nav pretrunā ar dzimtas leģendu, drīzāk, papildina to. Kā pienākas, krusttēva Ievalda Kamparzāles vārds ticis Trīnes dēlam, kaut arī vēlāk dzimšanas dokumentos ierakstīto vārdu aizstāja ar Ēvaldu. Tāds kristītais vārds tradicionāli atrodams katrā Strazdes Firksu dzimtas paaudzē.

Latvieši 19. gs. tikai ar lielām pūlēm spēja sakrāt naudu zemes iepirkšanai no muižniekiem. „Alksnāju” iegūšanu var izskaidrot nostāsts. „Barons, lai kādi viņi bija cilvēki, vienmēr ir bijuši zolīdi – viņš tai Trīnei ierādīja zemi. Teica: „Tas ir mans dēls.” Izcirta alkšņus, ierādīja māju. Kādi 24 ha kopā [iznāk]. „Lai mans dēls aug un saimnieko!” Tad viņa paņēma klāt citu vīru, bērni piedzima.”2 Tomēr nav skaidrs, kāpēc barona dēls aizgāja no laukiem, ja zeme bija domāta viņam? Mazdēls uzskata, ka viņš gribējis skoloties, dzīvē kaut ko sasniegt, pierādīt sevi. „Es domāju, ka viņam visu laiku sēdēja tas barons iekšā.” Ar 1920.-30. gados lielo retumu – vieglo auto, saimnieks atbraucis no Rīgas, ko iekarot savulaik bija devies kājām, un šoferim licis atvērt durvis, izrādīt cieņu, goddevīgi uzrunājot par Vilsona kungu. Mājiniekiem dots norādījums rotāt sētu ar meijām.

Ka amata apgūšana notikusi vēl dzimtajā pusē, var izlasīt presē Ē. Vilsona darba un dzīves jubilejās. M. Kits dzirdējis par mācībām skolā Tērvetē. Tas maz ticams, ja pamatiemaņas bija, amatu varēja apgūt no pieredzējušiem meistariem. 19. gs. censoņu sparu apliecina stāsti par lielu ceļa gabalu pievarēšanu bez braucamlīdzekļiem (brāļi Kaudzītes, Kr. Barons u.c.). Līdzīgs vēstījums dzimtas leģendā ir par jauno galdnieku, kam apstiprinājums rodams žurnālā „Laikmets”. „Pagājušā gadu simteņa beigās agrā pavasara rītā no Talsu apriņķa Rīgā ienāca lauku jauneklis – Eduards [kļūda tekstā] Vilsons. Naudas viņam pietika tikai dažu dienu uzturam, visa mantība tam atradās mātes rūpīgi sagatavotajā ceļa kulē. Jau otrā dienā jauneklim laimējās dabūt pagaidu darbu kādā fabrikā. Darbs bija ļoti grūts, bet kaulus tomēr nelauza. Pēc neilga laika spēcīgais puisis pārgāja jaunbūves darbos, kur viņš varēja izmantot savas uz laukiem iegūtā namdara zināšanas.”3 Par prasmju apgūšanu meistars 1925. gadā stāstījis laikrakstam „Latvis”: „30 g. atpakaļ E. Vilsons iemācījies savu amatu Talsos pie galdniekmeistara Kēlerta. Pirmos gadus V. strādājis kā galdnieks savā dzimtā Jaunpagastā, bet pēc dažu gadu darba ar iekrāto summiņu pārnācis uz Rīgu un ierīkojis savu galdnieka darbnīcu.” Minētais neatbilst ģimenes uzskatam. Maz ticams, ka jaunam puisim laukos bija iespējams nopelnīt pietiekami uzņēmuma atvēršanai dižpilsētā.

Virbu pagasts

“Alksnāji” pavasarī, Virbu apkaimē.
No šejienes 15 gadu vecumā Ēvalds Vilsons kājām devās ceļā uz Rīgu.

Iespējams, barona dēlam ģimenē, kur bez viņa vēl auga trīs brāļi un trīs māsas, klājās ne visai labi. Var pieņemt, ka jauneklis alka pēc patstāvīgas dzīves un panākumiem. „Viņš pieteicās [galdniecībā] Berga bazārā un kļuva par zelli. Viņi bija vairāki. Kad bija dabūjuši algas, pārējie uzreiz gājuši uz krogu, bet mans vectēvs ieliek [naudu] kabatā un slauka skaidas. Tam galdniekam lielmāte, nezin kādēļ viņu tā sauca, sieva, novēroja, ka Ēvalds ir tāds baigi prātīgais un ka viņu vajadzētu paaugstināt. Varbūt viņiem nebija bērnu, bet Ēvalds to lietu [galdniecību] pārņēma.”4

„Kad jau viņš bij atspēries, tad brauca uz „Alksnājiem””, tā Mārtiņš Kits, kurš, līdzīgi kā savulaik Ē. Vilsons, dzīvo Rīgā, aktīvi sporto (spēlē hokeju un nodarbojas ar riteņbraukšanu), bet brīvdienās kopā ar ģimeni mēģina uzpost „Alksnājus”. Ar šo lauku īpašumu saistīti nākotnes plāni. „Ēvalda pirmā laulība bija Rīgā 1900. gadā, dēlu Vili nobrauca 30-tajos gados. Ar otro sievu Emīliju bija 3 bērni. [Emīlija Kite (1907) meita igaunim Gabrielam (oficiālos dokumentos – Viktors), kurš krita 1. pasaules karā.] Vienīgi vecākam dēlam Aivaram viņš iedeva savu uzvārdu. Domāja, ka mana vecāmāte diezgan jauna [34 gadus jaunāka par vīru], uzskatīja, ka Aivars ir vienīgais viņa īstais dēls. Bet ir arī Ritma un Alfrēds, tas ir mans tēvs.” Ritma Kite tagad dzīvo Jaunsabilē, aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē un raksta dzejoļus. Alksnāji gadsimta sākumā bija tikai vienstāvu māja, bet 1930. gados par meistara naudu uzcēla palīgēkas un uzbūvēja dzīvojamās mājas otro stāvu. Saimnieciskos darbos iesaistīja arī bērnus. „Mans tēvs stāstīja, ka viņam Vilsons iedeva tādu mucu, ka esot jānorullē lauciņš. Mucai viens gals resnāks, parullē, pārliek mucu un atkal rullē. Par to tēvs esot iedevis 2 Ls [sudraba monēta].”5

Vēl pagalmā redzama kādreiz lepna ēka ar tornīti. 1970. gados, kad daudzus īpašumus „nošķūrēja” meliorācijas darbos, kāds traktorists iebraucis mājā. Agrāk tornīša galā bijis augsts norobežojums ar stabiņiem, bet pēc kara, kad Ē. Vilsons tur dzīvoja, izgatavota zema sētiņa un sauļošanās vieta. Jaunais saimnieks svētku dienās tur paceļ valsts karogu.

Jēkabs Vilsons

Pirmais no kreisās – Jēkabs Vilsons.

Iespējams, vēl pirmajā padomju varas gadā, pēc uzņēmuma nacionalizācijas uz „Alksnājiem” dodamies, Ē. Vilsons izglābās no turīgajiem uzņēmējiem gandrīz neizbēgamās deportēšanas 1941. gada 14. jūnijā. Pēc kara viņš no izsūtīšanas jau mērķtiecīgi esot slēpies bunkurā savā lauku īpašumā. Latvijas sporta muzejā glabājas vēstules, kas sūtītas brālēna dēlam Jēkabam. Pēc piederīgo stāstītā, tās apliecina, cik smagi rosīgajam uzņēmējam bija svešās varas gadi: „Man jau arī savā laikā daudz to draugu turējās, kad man tai ķešas kabatā daudz kas bija, kas arī jau bija labi.” Ēvalda brālēna bērni Jēkabs un Marija Vilsoni bija slaveni riteņbraucēji. Jēkaba mazmeita Dace dzīvo Talsos. Radinieku pieņēma galdniecībā par brigadieri, esot būvējuši velotrekus. Reiz viņa vainas dēļ neesot izmaksātas algas, kas novedis pie konflikta un atlaišanas. Tomēr vēlāk salīguši mieru. 2013. gada vasarā, par godu Ē. Vilsona 140 gadu un J. Vilsona 100 gadu jubilejai M. Kits ar domubiedriem Rīgā pie Berga bazāra novietoja koka plāksni ar attāluma norādi līdz „Alksnājiem” un veica šo ceļu ar velosipēdu.

Padomju laikos izpostīja visu. Ēkām bija palikušas tikai sienas. Šodien tur ir dakstiņu jumti, iztīrīta aka, izrakts dīķītis. „Mans tēvs jau padsmit gados, kad Vilsons nomira, pārgāja uz netālo māju kādus 200 metrus tālāk – „Ķeikuriem”. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai „Alksnājos” vēl nebija elektrības. Tolaik pašvaldība izdomāja turpat laukā izveidot apjomīgu izgāztuvi. Kaut arī plānu neīstenoja, no tā bija kāds labums. Gatavojoties izbūvei, kilometra garumā iekārtoja elektrības pievadu un pie mājas uzstādīja transformatoru. Kā atzīst M. Kits, viņš pats nebūtu spējis samaksāt par darbu nepieciešamos 10 000 Ls, bet notikušais uzskatīts par zīmi, ka mājas jāatjauno.

Ēvalds Vilsons

Ēvalds Vilsons

Ē. Vilsona maizes darbs – būvgaldniecība

Kā jau parasts, uzņēmēji cenšas lepoties ar senām tradīcijām. Pagājušā gadsimta sākumā Ē. Vilsona galdniecības reklāmās uzsvērts, ka uzņēmums darbojas kopš 1893. gada. Tā laika interjera modes tradīcijas un strauja pilsētu izaugsme radīja lielu pieprasījumu pēc koka durvīm, logu rāmjiem, sienu paneļiem. Tērēt līdzekļus reklāmām varēja atļauties turību sasniegušie, kuri vēlējās vēl straujāk palielināt apgrozījumu.

Īsi pirms Pasaules kara necenzētā strādnieku prese atļāvās dažādas „vaļības” pret darba devējiem. Laikrakstā „Arodnieks” vairākkārt pieminēta arī Vilsona galdniecība. Garā dažādu darbnīcu problēmu aprakstā (streiki, algu neizmaksāšana) rakstīts: „Par galdnieku meistara Vilsona darbnīcām ziņo, ka viena no viņām, Stabu ielā Nr. 5, ierīkota tumšā, mitrā pagrabā. Atejas rores ejot darbnīcai cauri un izplatot neciešamu smaku. Darba laiks – 9 stundas dienā. Otra darbnīca atrodoties Beķeru ielā. Arī tur gaiss nepanesams. Strādājot 10-11 stundas dienā.”6 Pēc mēneša publicēts garu garais streikojošu amatnieku (1500 galdnieki) saraksts, to skaitā „uz Vilsona būves Suvorova ielā 104.”7 Vēl pēc nedēļas, uzņēmuma godu sargādams, meistars vēstīja: „Paziņoju atklātībā, ka pie manis ar galdniekiem nebij daudz nekādas pārgrozības jāieved, tādēļ, ka šeitan tās jau ilgāku laiku ieturētas, kā laika, tā arī algas ziņā, izņemot tikai vēl kādus sīkumus, un tā es ar saviem palīgiem esmu vienojies un turpinu darbus. Galdnieks Ē. Vilsons.”8 Arodbiedrības sapulcē nolēma galdniekiem visos uzņēmumos, kā iepriekš, strādāt 10 stundas, mēbeļu galdniekiem algai jābūt 13-20, būvgaldniekiem 15-20, krāsotājiem 18-23 kapeikas stundā. Salīdzinājumam, zābaki tolaik maksāja 10 rubļus, teātra apmeklējums 30 kapeikas, ballēšanās 1 rubli, tikpat arī vienkārša cepure vai divi pāri cimdu vai arī zeķu.9

Vilsona galdniecība

Ē. Vilsona galdniecība “Berga bazārā” Marijas ielā 13, Rīgā.

Jau 1912. gada sākumā atkal presē parādījās jaunas nepatīkamas ziņas. Ziņojumi, visdrīzāk, tapuši ar kāda nelāga rakstura cilvēka centību. Vilsona darbnīcā Ielejas ielā Nr. 5 14 galdnieki strādājot garas 13 stundas. Esot ziņotāji, kuri denuncējot citus, īpaši kāds Br. Vusu meistaram pat mājās pienesot ziņas par darbinieku sarunām.10 Līdzīgi rakstīja arī kāds no Nikolaja un Stabu ielas stūrī esošās darbnīcas 20 galdniekiem. „Darbiem samazinājoties, viņu „progresīvais” meistars, (tā viņš pats sevi saucoties), pierādījis savu „progresivitāti” caur to, ka tie, kas nesvētījuši „zilo” pirmdienu [pēc senas vācu tradīcijas: gavēņa laika pirmdienā baznīcu greznoja violetā vai zilā krāsā. Mazās darbnīcās tad bija pieņemts strādāt nepilnu dienu. Vēlāk jēdzienu attiecināja uz visām pirmdienām. ASV kopš 2005. gada par „zilo” sauc gada trešo pirmdienu]11, tikuši atlaisti no darba, bet paturēti tādi, kas mūžīgi nodevušies „žūpībai” un citiem nevēlamiem darbiem. [..] Ziemu, kad bija parādījies presē par V. darbnīcu, ka pie V. varot darbu atrast tikai „žūpas”, [..] tas paziņoja atklātībai, ka „Dzērāji pie viņa darbu neatrod un tādus viņš darbnīcā neturot.”12

1912. gada rudenī par ASV prezidentu ievēlēja Vudro Vilsonu. Viņa uzvārda brālim Rīgā nākamais gads nesa jaunus pārbaudījumus. Jūnijā ugunsgrēks izcēlās darbnīcā Aleksandra ielā Nr. 92, bet augustā – Ielejas ielas „galdnīcā”. Zaudējumi nebija lieli, jo uguni spēja apdzēst bez ugunsdzēsēju palīdzības.13 Pirmais pasaules karš pārtrauca biznesu, saimnieks evakuējās uz Iekškrievijas apgabaliem, mājās atgriežoties pēc vairākiem gadiem. Uzņēmuma atkaluzplaukums, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, bija saistīts ar kādu ugunsnelaimi.

Kas vainīgs, ka 1921. gada 17. oktobrī uguns izpostīja Satversmes Sapulces ēku Jēkaba ielā, sabojājot arī galveno zāli, izlasāms advokāta A. Grūtupa grāmatā.14 Pāris dienas pēc ugunsgrēka arhitekts E. Laube skaidroja, ka 19. gs. 70-tajos gados celtajai ēkai trūcis brandmūra [ugunsmūris – vienlaidus siena, kas neļauj liesmām izplatīties] un griestus rotājuši tikai ozolkoka imitācijas paneļi.15 Likumdevēja sēdes turpmāk notika Rīgas pilī, bet jau aprīlī Saimniecības komisija izsludināja pieteikšanos „paneļa darbiem” (izgatavot sienu paneļus). „Reflektantus lūdz iesniegt savus priekšlikumus slēgtos kuvēros [vēstuļu aploksnes].16 Ē. Vilsons izpildīja galdniecības darbus. 1922. gada 7. novembrī, kad uz sēdi sanāca pirmā jaunievēlētā Saeima, ēka ar viņa uzņēmuma līdzdalību jau bija kārtībā.

Vilsona galdniecība

Saeimas plenārsēžu zāles iekārta, kas izgatavota Ē. Vilsona galdniecības darbnīcā
“Berga bazārā”.

Saeimas atklāšanas dienā nami Rīgā bij pušķoti karogiem un Latvijas karakuģis „Viesturs” svinīgo aktu pavēstīja ar 21 lielgabala šāvienu. [..] Izdarot fotogrāfam uzņēmumu, no magnēzija raķetes aizsvila kāda loga aizkars, bet uguni tūliņ apspieda. Atjaunotā zāle iekārtota parlamenta vajadzībām: deputātiem glīti sēdekļi ar galdiņiem un atvilktnēm, prezidija sēdeklis, ložas valdībai, diplomātiem. [..] Zāles dibensienā liels valsts ģerbonis un tam abās pusēs sienā uzraksti no Latvijas Satversmes: „Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika” un „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.17

1922. gada decembrī Aleksandra ielas darbnīcu Ē. Vilsons pārcēla uz „Berga Bazāru”. „Pie manis tūliņ var dabūt gatavus logus un durvis, jaunus un lietotus, kā arī uz pasūtījuma uzņemos visādus galdnieka un arī būvniecības darbus.” Līdzšinējās telpas gan Aleksandra, gan Tērbatas un Lāčplēša ielu stūrī, īpašnieks piedāvāja izīrēt veikaliem, viesnīcām vai kantoriem.18 Par aktīvu darbošanos liecina visdažādākie sludinājumi, kā arī „jubileju” raksti. Ē. Vilsona galdniecība gan piedāvāja Alberta ielā Nr. 10 pārdot turku dīvānu, gan „dubult zeimera un spunddēļu zāģi.”19 Slavinot sevi, uzņēmējs neaizmirsa pateikties klientiem. „Daru saviem god. pasūtītājiem zināmu, ka esmu savu galdniecību ievērojami paplašinājis, uzstādījis pilnā sastāvā koka apstrādāšanas mašīnas un ierīkojis speciālu koka kaltētavu. [..] Esmu cerībās, ka mani pasūtītāji uz priekšu vēl jo vairāk ar saviem darbiem mani pabalstīs.” [..] Savā 30 darba gadu jubilejas dienā Vilsons izteica pateicību darbiniekiem par paveikto un pasūtītājiem par dāvāto uzticību.20

1925. gada rudenī galdnieku un koku apstrādātāju streikā sākumā piedalījās 20, vēlāk 78 uzņēmumi, arī Vilsona strādnieki. Viņu vidū esot bijuši streiklauži Ola, Legzdiņš un Adiņš, kuri nodēvēti par „atkritējiem un zaķapastalām, kuri lien uzņēmēju priekšā uz vēdera”.21 Varētu būt, ka darba apstākļi nemaz nebija tik grūti, lai streikotu.

Ar 1930. gadiem sākās strauja attīstība. Jau 1927. gadā sāka atjaunot bermontiešu izpostīto Jelgavas pili. Darbi turpinājās vēl trīsdesmito gadu sākumā, bet Vilsona darbnīcas ieguldījums bija 400 durvju izgatavošana.22 1938. gadā galdniecības personāls pasūtītājiem piedāvāja durvis, paneļus, veikala iekārtas, kā arī veikt remontdarbus Rīgā un provincē.23

1939. gadā Būvniecības departamenta sabiedrisko būvju nodaļa sāka veidot sarakstu no „īpaši uzticamiem un lietpratīgiem” dažādu nozaru uzņēmumiem. „Kuri līdz šim kārtīgi pildījuši darbus. Nav uzdodami tie, kuru atsevišķi līgumi nepārsniedz 10 000 Ls.”24 Visus sadalīja trīs grupās A – uzņēmēji visos būvdarbos (inženieri, būvinženieri), B – visos ēku būvdarbos, C – atsevišķu darbu izpildītāji (mūrnieki, galdnieki, skārdnieki, elektroinstalāciju meistari, krāsotāji utt). Pirmajā reizē pieteicās 25 A kategorijas pārstāvji, 31 otrās, tai skaitā no Stendes pagasta Dāvids Telle un talsenieks Jānis Dzelzītis, bet C kategorijā 35, to skaitā trīs galdniecības uzņēmumi, un, saprotams, viens no viņiem Ēvalds Vilsons. Konkurenti bija „I Rīgas galdnieku un krēslinieku savienība” un „II Rīgas galdnieku savienība”. Uzņēmējiem nācās pierādīt piemērotību ar ieteikuma vēstulēm, klientu apliecinājumiem par kvalitāti un veikto darbu apjomu (naudā).

Pēc padomju varas veiktās uzņēmumu nacionalizācijas vācu okupācijas laikā sekoja, kaut negribīga, tomēr īpašumu atdošana deportācijās neaizvestajiem saimniekiem. 1942. gadā plašs raksts par galdniecību publicēts žurnālā „Laikmets”, bet gadu vēlāk, par godu Ē. Vilsona 70. dzimšanas dienai, arī laikrakstā „Daugavas Vanagi” (20. augustā). Tur izcelta viņa loma Saeimas ēkas un Jelgavas pils koka elementu izgatavošanā. „Saglabājies Ē. Vilsona veiktas inventarizācijas dokuments. Ar grāmatvedību viss esot bijis „tīri” un vienmēr laikā nomaksāti nodokļi. Viņam patikusi kārtība papīros.”25

Vēl viens uzņēmuma darbības pozitīvs rādītājs bija strādnieku uzticība darba devējam. Daudzi pie viņa bija strādājuši 15-40 gadus. Visilgāk meistara pakļautībā nostrādāja Jānis Stapāns, kurš 45 gadus bija veltījis galdnieka darbam, vienlaikus būdams Ē. Vilsona līdzgaitnieks sabiedriskajā darbā sporta biedrībā „Marss”. Piemēram, 1924. gadā viņš bija biedrības mantzinis.26

Darbs sabiedrības labā

„Man bija jaunums, ka viņš rakstījis dzejoļus”, par vectēva daudzpusību saka M. Kits, mūziķis, izdevis pašsacerētu un iedziedātu dziesmu albumu, piedalījies 2014. gada Latvijas Eirovīzijas nacionālā konkursa finālā. „„Mēs ejam pa meža taku”… nekas augstvērtīgs. Viņš bija arī tāds kaislīgs mednieks. Vilsona dokumentos atrastas ar roku rakstītas notis un vārdi. Iedevu savam dēlam, kurš mācījies mūzikas skolā, daudz vairāk saprot no mūzikas nekā es. Viņš saka – šitā nekad nepieraksta, kaut kādu kļūdu atrada.”27

Sporta klubs Marss

Sporta klubs “Marss”

Talsu novadpētnieks T. Dzintarkalns 20. gs. sākumu dēvēja par „biedrību” laikmetu, akcentējot īpaši aktīvu to dibināšanu. Novadnieka Ē. Vilsona vārds uz mūžiem būs saistīts ar vienu no slavenākajām latviešu sporta biedrībām, jo viņš piedalījās tās izveidošanā un attīstīšanā. Organizācija, kas Latvijas sporta vēsturē ierakstījusi ne tikai dižu riteņbraucēju vārdus vien. 1907. gadā grupa turīgu latviešu amatnieku (galdnieks Ēvalds Vilsons, juvelieris Roberts Valdmanis, podnieks Kārlis Vibots u.c. [pavisam pieci])  nodibināja sporta biedrību Marss, kas kļuva par otro lielāko un ietekmīgāko latviešu sporta organizāciju. Dažu mēnešu laikā Marsā iestājās gandrīz 200 sportot gribētāju. Gadu vēlāk biedrība par saziedotiem līdzekļiem iegādājās zemes gabalu Pēterburgas šosejā 22 (tagad Brīvības gatvē 207), un Kārļa Meņģeles vadībā uzcēla velotreku, arī saimnieciskajai darbībai nepieciešamās ēkas. Visi būvdarbi tika veikti pašu amatnieku rokām. Viens no galvenajiem būvju finansētājiem bija Berga bazāra galdnieku darbnīcas īpašnieks Ēvalds Vilsons, kurš ilgus gadus darbojās arī biedrības vadībā.”28

Vilsons bijis atšķirīgs ar to, ka viņš pratis labi rēķināt tādēļ aizgājis par galveno. Bijuši vairāki sporta klubi. Viņš gājis uz bankām un hipotekāros kredītus ņēmis. Visu labi aprēķinājis, un viss bez aizķeršanās „gājis kā pa diedziņu.””29 Apgalvojumu apliecina daudz dokumentu, kas Latvijas Vēstures arhīva 1799. fondā saglabājušies par šo sporta biedrību. Valdes sēžu protokoli ļauj saprast, cik daudz darbu un laiku entuziastiem bija jāiegulda biedrības pastāvēšanai. Valdē bieži ievēlēja Ē. Vilsonu, bet sēdes notika vismaz divreiz mēnesī vēlu vakarā pēc darba. 1909. gada 9. decembrī, ārkārtas sēdē Vilsonam izdeva pilnvaru biedrības lietu kārtošanai pie notāra.30

Daudzi bija nedisciplinēti. Trīs „Marsa” pilnsapulcēs 1910. gadā pirmajā reizē ieradās par maz biedru, un tās nācās pārcelt. Arī tad ieradās tikai katrs trešais. Gada laikā vairāki valdes locekļi atteicās no amatiem. Ē. Vilsonu februārī ar 49 balsīm no 70 ievēlēja par revidentu. Priekšnieks bija Šulte, citas amatpersonas: pāris kārtībnieku, kasieris un pat biedrības ārsts Bērziņa kungs. Jūnijā, iepriekš ievēlētajam atsakoties, priekšnieka amatā nonāca Valdmanis. Lai rūpētos par saviesīgiem pasākumiem, izveidoja jautrības komisiju. Laika gaitā vienojās par sanāksmju sākumu pusdeviņos vakarā, kavētājiem „bez aizbildināšanās” [domāts, nav atprasījušies] bija jāmaksā 50 kapeikas, bet citiem nācās rēķināties ar izslēgšanu. Dalības maksa togad bija 5 rubļi, Ē. Vilsona biedra kartei bija 17. numurs. Visi 199 biedri ieguva tiesības lietot īpašus velosipēdu numurus, kas bija jāatdod, atstājot apvienību. Valde rūpējās par „Marsa” labo vārdu lemjot Rudzīti, kurš „uzvedās nepieklājīgi sperdams sacensībās ar kāju [jādomā – konkurentam], pie sacīkstēm šogad nepielaist”.

Šajā gadā sāka darboties slidotava, kam nepieciešamos 250 rubļus uz 8% aizdeva pati biedrība. Vēl lēma par „dēļu iegādi malkas kambariem un pajūgu noliekamiem”. Par darba apjomu liecina lēmums par jaunu cepuru nozīmju ieviešanu un citi vērienīgi pirkumi. „Apstellēt 1000 kuvēruar biedrības vārdu un adresi; iztaisīt paaugstinājumu [tribīnes] priekš I un II klases skatītājiem; pagatavot steķus priekš riteņu pielikšanas; ievilkt telefonu; ievest 2 vezumus māla ceļam.” Valdes lēmumu par ūdens ievilkšanu īstenoja Jēkabs Bukse, vēlāk slavens velosipēdu ražotājs. Vilsona galdniecībai uzdeva par 150 rubļiem izbūvēt „braucamā ceļa vidū” – domāts, acīmredzot – treka centrā, deju grīdu. Lielo saimniecību par 5 rubļiem un tiesībām dzīvot uz vietas pieskatīja sargs, kurš kaut kāda iemesla dēļ izpelnījās neuzticību. „Atlaida biedrības vaktnieku Šroderu, viņam jāizvelkas no telpām.”

Katras sacensības bija vesels pasākums. Maijā tajās piedalījās 32 dalībnieki, arī tādās disciplīnās kā „Amerikāniešu grupu brauciens un sacīkstes „Rouge noir”” [sarkans melns], ko gan lietus dēļ atlika. Pasūtītās 600 afišas bija piesaistījušas 382 skatītājus. Par norisi liecina uzskaitītie izdevumi: „200 lampiņas iluminācijai; 30 rubļi Kurzemniekam par orķestri no 13 personām; 3,50 rubļi policijas kārtībniekam; muzikantu tēriņi, 2,50; afišu izkleberēšana [izlīmēšana] 1,50; palagu nomāšana; vārtu sargam 1,-, startu lente 0,30 u.c.” Sportistu ieinteresēšanai vāca ziedojumus ceļojošā kausa izgatavošanai. Priekšnieks Valdmanis samaksāja 25 rubļus, vēl četras personas, arī Ē. Vilsons – pa 5 rubļiem. Kopīgi svinēja svētkus. Ziemassvētkos par 140 rubļiem no īpašnieka Šindlera noīrēja kinoteātra „Apollo” telpas. Piedalījās 570 cilvēki. Bērziņa kungs apņēmās „sarīkot amora pastu ar serpentīnu un konfeti. Uzveda teātri „Sprīdītis”, par ko samaksāja „rakstnieka honorāru” 8 rbļ.31

"Marss" – riteņbraukšanas sporta kluba aktīvisti (Rīga) 1922. gadā.

“Marss” – riteņbraukšanas sporta kluba aktīvisti (Rīga) 1922. gadā.

Biedra karte Nr. 5 un valdes locekļa statuss Vilsonam bija 1911. gadā. Protokoli liecina, ka uzņēmēja darbs kavēja viņu piedalīties daudzās sēdēs „Marss” attīstījās, tomēr biedru skaitam samazinoties līdz 158. Biedrība izveidoja kori ar 45 dalībniekiem (trešdaļa bija kungi). Gandrīz katrā valdes sēdē uzņēma jaunus biedrus, parasti arī gados jaunus – pārsvarā 18-30 gadus vecus. Viņu amati ir pietiekami daiļrunīgi: podnieki, maiznieki, rakstveži, tapsētāji, daiļkrāsotāji, zīmētāji, pārdevējas, modistes, mašīnisti, dzelzsgriezēji, formētāji, dreijātāji, namdari, galdnieki, atslēdznieki, dārznieki, mūrnieki. Biedrībā nolēma uzņemt arī skolēnus un studentus, prasot 2 rubļus, bet bez tiesībām aktīvi līdzdarboties. Aktuāls kļuva jautājums par likumīgu biedrības numuru lietošanu arī braucot par Kurzemes ceļiem, kas formāli bija cita administratīva teritorija – Kurzemes guberņa. Jūnija beigās priekšnieks saņēma oficiālu Vidzemes gubernatora atļauju, ar ko apstiprināja tiesības izdot numurus, un riteņbraucējiem nevajadzēja individuāli pieteikties policijas iestādēs.

Marsiešu” pārstāvjiem samaksāja ceļa naudu, nosūtot gan uz biedrības „Union” jubilejas sacensībām Ventspilī, gan uz Valmieru. Biedrības priekšsēdētāja amatā atkal pabija vairākas personas. Valdmanim atkāpjoties, viņa vietā ievēlēja Plūmi. Valdes sēdēs ievēlēja atbildīgos par sacensību rīkošanu. Ē. Vilsonam tika pienākums rīkot II sacīkšu braucienu un rūpēties par sudraba pokāla (kausa) izgatavošanu uzvarētājam.

Sporta klubs uzsāka paplašināšanos vieglatlētikas jomā, sarīkojot arī sacensības. Iepirka „lecamās niedres, dezinfekcijas materiālus, gumiarābiku, lodi sviešanai 7 ¼ klgr smagu, 1 disku, šķēpu, 2 niedras priekš augstuma lekšanas, vienu niedri priekš horizontālas pārlikšanas, sānu stenderes 2 pārs [pāris].”, maksāja par „palagu mazgāšanu un sabojāšanu 8 rbļ., pianino spēlētājam 1 rbl.” Septembrī astoņas personas, viņu skaitā J. Pommers, E. Klintsons, A. Rucks, iepriecināja ar iespēju attīstīties jaunā virzienā. „Ienācis dāvinājums 1 saliekams svars 400 mārc., 1 garš svars 265 mārc., saliekamie svari 150, 200 mārciņas [..], 4 gab lietoti matrači, 1 Luricha eļļas glezna, 2 akvareļgleznas, liels „zeltīts ar kroni” rāmis „priekš sporta nobildējumu ievietošanas. Visišie priekšmeti noderīgi smagai atlētikai [sacensību inventāram un apbalvošanai]. Nodibināja atbilstošu komisiju. Kluba sargam Zāģerim uzdeva „piestiprināt lielo rāmi pie sienas zāles dibens galā”. Secināms, ka amatpersonu dāvinājumi iederējās izpratnē par „labu pārvaldību”. 54 rbļ. „dažādām vajadzībām” dāvināja priekšnieks Plūme, par to, kā arī 100 rbļ. no valdes locekļa R. Valdmaņa, valde izteica „izjustu pateicību”.32

Gada sākumā radās nepieciešamība pēc līdzekļiem, ko Kredītbiedrība bija gatava dot pret galvojumu. Vekseli, galvojot atdošanu, apņēmās parakstīt Ē. Vilsons, par ko arī saņēma „izsaka dziļi izjustu pateicību”. Revidenta pienākumus pildot, viņš konstatēja nepieciešamību papildināt ar līdzekļiem atsevišķu biedrības būvobjektu pabeigšanu. Galdniekmeistars bija izgatavojis „sienas tāfeli”, par ko saņēma 5 rbļ., bet dāvināja valdei „drēbju uzkaramo ar 9 metāla āķiem”, par ko tā izteica pateicību. Par svarīgu lomu biedrībā liecina Ē. Vilsona vadībai uzticētais grupas brauciens pa Vidzemes šoseju no kluba telpām (Brīvības ielā) uz 18 verstis attālo Alderu muižu. Saprotams, ka braucējiem pašu spēkiem nācās mērot arī atpakaļceļu.

Sacensību rīkošana bija svarīgākais biedrības uzdevums. Tās notika gan riteņbraukšanā, gan vieglatlētikā, tomēr mēģinājums ieviest smagatlētikas, svaru celšanas „franču sacīkstes”, plastiku, mākslas braukšanu un „marmora grupas” beidzās neveiksmīgi, jo tik strauji paplašināties bija grūti organizatorisku apsvērumu dēļ. Vieglatlētikas sekcija attīstījās, pateicoties dāvinājumiem un rīku iepirkšanai, tomēr nemākulīgas rīkošanās dēļ vadībai nācās izskatīt lietu par salauztu šķēpu. „Ruks ziņo, ka niedru priekš augstlēkšanas ir salauzis Rasso, kurš uz attiec. pieprasījuma ir atteicies samaksāt par to. Šķēpa kātu ir salauzis Fr. Liņķis un Ozols. Tādus biedrus, kas liedzas samaksāt par salauztām lietām, neielaist pie sacīkstēm un treniņiem.” F. Liņķis tomēr vēlāk samaksāja 1,25 rubļus.33 Visās sacensībās neiztrūkstošs „apskaņojums dzīvajā” parasti maksāja ap 40 rbļ. Ja martā riteņbraukšanas sacensības vēroja 352 cilvēki, tad septembrī uz daudzveidīgu programmu bija pārdotas 769 biļetes un 228 programmas.

Notika arī draudzības sacensības. Tādā spēku pārbaudē ar Rīgas II riteņbraucēju biedrību, šķīrējtiesu aicināja no citām organizācijām. Neiztika bez kurioziem. „K. Treulichs izteicās, ka „Uniona” sacīkstēs Ullmans publiski izturējies pret viņu rupji, pat solījis nogāzt no rata [velosipēda], lietodams stiprus izteicienus.” Valde nolēma vainīgajam neliegt turpmāku piedalīšanos, tomēr izteikt rājienu. Jādomā saprata, ka cīņas karstumā viss var gadīties. Pavisam amizants kāds ieraksts valdes sēžu protokolos: [Jāvāc] kolektes ziedojums par labu nelaimē kritušajam Kārkliņam.” Tālākā tekstā noskaidrojams, ka kritiens jāsaprot burtiski un, visdrīzāk, saistīts ar sacensībām: „… priekš lauztas rokas ārstēšanas Auziņa klīnikā – 27 rbļ.”

Bez sportiskajām aktivitātēm, lielu nozīmi ieguva saviesīgi pasākumi. Tur bija liela iespēja dažādiem pārpratumiem un nesaskaņām. Ziemā biedrības slidotavā notika incidents, ko nācās izskatīt pat valdē. „Biedrs Vik. Jaunzems kostīmu vakarā uz ledus rīkojies nepiedienīgi. [..] Paskaidrojums: „No dažiem apmeklētājiem viņš esot nosaukts par fūrmani. Prasījis, kādēļ, bet tie aizbildinājušies [nav teikuši]. Gājis pie kases, kur kārtībnieks, bet teikts, ka visi ir biedri un laukā nevienu neraidīs. J. devies atpakaļ un noticis kautiņš. J. bēgdams, pazaudējis uz slidotavas arī savu cepuri (cieto hūti).” Trača izraisītāju no biedrības izslēdza.34

Velosacensības

Sacensību starta moments.

Jūlijā „stīvēšanās” notika veloizbraucienā. „Lapiņš braukdams pie Vimbaskorga [pie Vidzemes šosejas] uzvedies nepieklājīgi. 27. jūlijā ar diviem biedriem, kuri braukuši ar policijas numuriem [ko izdevusi policija nevis sporta biedrība] bijuši pie Ropažiem uz Vimbu 16. verstē. Uz šosejas stāvēja kāda dāma un kaut ko jautājusi. Viņš labi nesadzirdējis, nokāpis no rata. Dāma vēlējusies zināt, kur šodien sacīkstes. Nezinājis un teicis, ka laikam šodien nekur neesot. Viņiem tā sarunājoties, piebraucis [..] I Rīgas riteņbraucēju b-bas biedrs ar numuru 2666, un visupirms ne visai pieklājīgi uzkritis zināmai dāmai, uzkliegdams, ko viņa te ielaižas ar tādiem tēviņiem, pie kam licis darbā savas rokas un kājas ar. Pēc tam uzkliedzis viņiem, kā drīkst uzbrukt sievietei mežā! Uz ko ticis atbildēts, ka 1) te nav mežs, bet šoseju vidus, un 2) nav nekāds uzbrukums noticis, bet ir bijusi uz dāmas vēlēšanos augšā minētā saruna. Ar to nu nav apmierinājies, bet lietojis stiprus izteicienus, uz ko nu viņš, savukārt, atbildējis, kam sekojusi abpusēja braucamo numuru uzņemšana [pierakstīšana].35

Svētku svinēšana notika pašu telpās. Šai nolūkā ne tikai uzbūvēja deju grīdu, kā minēts iepriekš, bet arī par 500 rbļ. iegādājās „Arnold Neumann&Co” klavieres. Izdeva rīkojumu, ka „vaktniekam [apsargam] izrīkojumu gadījumā jāatsvabina kēķis [virtuve] un vajadzīgās rūmes priekš ekonoma [ēdienu un dzērienu sagatavošanai un pasniegšanai]. [..] Bufetē vajadzīgs būt visiem labiem dzērieniem un labiem uzkožamiem.” Nācās risināt kādu „kaimiņu būšanu”, jo „blakus īpašnieks Strazdiņš piebūvējis malkas kambarus pie b-bas sētas, izracis grāvīti un visi netīrumi tek b-bas sētā. Malkas grēdu [viņš] izmanto kā sienu.” Nav gan zināms, vai un kā šo situāciju atrisināja. Toties Jaungada ballē priekšnesumiem par 10 rbļ. salīga akrobātus brāļus Vizbuļus.

Neskatoties uz kuplināto programmu, sarīkojuma iztrūkumu – 10 rubļus, samaksāja biedrības priekšnieks Valdmanis. Par gaisotni tur vēsta protokoli: „Grencevičs, atrazdamies iereibušā stāvoklī, ļoti nepieklājīgi uzvedies, liedzis mūzikai spēlēt, trokšņojis, lietojis nepieklājīgus vārdus. Daibušs pat šāvis uz vaktnieka suni. [..] Grencevičs neatceras, ko darījis. Ļoti nožēlo un apsolās uz priekšu no sevis kaut ko tamlīdzīgu nelikt dzirdēt un tāpat arī personiski izlīgt ar no viņa apvainotiem biedriem.”

„No biedrības II priekšnieka vietnieka Ev. Vilsona ienācis atlūgšanās raksts, kurā viņš paziņo, ka viņam pie labākās gribas nav iespējams kārtīgi izpildīt amata pienākumus, un lūdz valdi viņu strīpot no sava sastāva.” Tā 1912. gada jūlijā valdei rakstīja vēl aprīlī ievēlētais biedrs. „Marsam” ļoti nozīmīgajā, olimpiskajā gadā viņš darbojās arī balsu skaitīšanas komisijā un, kā ierasts, apdāvināja savu biedrību. „Ienācis dāvinājums no Vilsona kg-a 2 gabali flangu stangām un priekš vieglās atlētikas viena blanka pusriņķa veidīga vērtībā 6 rbļ. Par šo dāvinājumu valde izsaka savu pateicību.” Biedrība attīstījās un jauniešu (valcētājs, pulieris, kantorists, maiznieks, notārs, drēbnieks, montieris, skolēns Brūtgāns, krāsotājs Kapmals, elektrotehniķis Putro, dreijātājs Spalva) vēlmi iesaistīties nespēja kavēt visai augstā biedru maksa – 5 rubļi.36

Kādā pilnsapulcē „Revidents Sprukts ziņo, ka nav iespējams bijis sagatavot ziņojumu, jo [kases] grāmatas viņam nodotas vēlu un visus aktus revidents nav redzējis.” Minētais raksturo ne tik daudz nekārtības finanšu jomā, cik lielo darbu apjomu. 1912. gadā „Marss” iepirka mazgājamo galdu, ziepju tauku, dvieļus, pasūtīja sudraba emaljētas cepuru un biedru nozīmes, pletadatas [saspraužamās adatas]. Sacīkšu laikā muzikantiem maksāja 45 rbļ., klavieru spēlētājam pasākumos 6 rbļ., par „bumbu krāsošanu” – 40 kap., jāmaksā bija arī par sludinājumiem „Dzimtenes Vēstnesī”, „Rīgas Avīzē”, „Jaunajā Dienas Lapā” un citos laikrakstos. 1. maijā sarīkoja dārza svētkus Arkādijas parkā, lai iegūtu līdzekļus bibliotēkai, no slidotavas tajā ziemā ieguva 443,93 rubļus, ko arī izmantoja lietderīgi. Rudenī „ievērojot ienākušo no vairāk biedriem parakstīto lūgumu dēļ footballa nozares ievešanas, valde nolemj ievest footballa sportu un priekš tam atvēlēt pagaidu kredītu 10 rbļ un [..] ievēl kapteiņus un treneri.”37

Joprojām aktīvi rīkoja sacensības, sūtot biedrus mērot spēkus ar ventspilniekiem, izīrējot „Amatieur” biedrībai savu laukumu par 25 rbļ., piedaloties Krievijas impērijas svarīgā pasākumā – 9. septembra parādē Rīgā „kluba kostīmos [tumši zila sporta cepure ar taisnu nagu, baltu strīpu un zeltītām šņorītēm] ar riteņiem”, pieminot 1812. gada Napoleona iebrukumu un patriekšanu, ko tolaik dēvēja par Tēvijas karu.38

Šajā gadā biedrības krāsas sāka pārstāvēt arī vēlāk slavenais sportists Roberts Plūme (1897–1956), kurš bija otrais Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdētājs (1933–1936) un Latvijas sporta vadītājs vācu okupācijas laikā (1941–1944). Savu karjeru viņš sāka ar uzvaru 1914. gada Krievijas II olimpiādē, kur „Marsa” komanda (Beitlers, Trautmanis, Plūme un Polis) ieguva pirmo vietu.39

Viens no iecienītākajiem šoseju braucienu maršrutiem bija pa Vidzemes šoseju. Kāds Ē. Vilsona „piedzīvojums” saglabājies ģimenes hronikā. „Zinu, ka viņš varēja pajokot. Viņš rīkojis sacīkstes, braucis no Rīgas centra ārā. Berģos uzbraucis kalnā. Tur tāds Baložu krodziņš. Viņš saka – esot baigi atrāvies, ieies iedzert kādu alus kausu. Skatās: aiziet tas bars. Pārējie vēl tālu. Skatās: aiziet tie pārējie. Pabeidz [dzert] to kausu. „Nu, pirmais es nebiju, Siguldā finišs. Bet nu otrais, trešais biju.””40

Atkal valdei nācās vērtēt vairāku biedru (ne)uzvedību. Septembrī saņemts ziņojums, ka biedrs Pērkons piedzēries izturējies rupji pret kādām svešām dāmām. Esot redzēts kāds piedzēries uz velosipēda Nr. 406, kas pieder marsietim Pērkonam. Pēc apturēšanas izrādījies, ka tas nav viņš, bet ir kāds cits, kuram Pērkons tikai „iedevis ratu” pabraukāties. Riteņbraucējs Bērzlapa (citur dokumentos dēvēts par Bērztāsi, bet vēl citur par Bēztapu, kas var nozīmēt, ka viņš nebija no redzamākajiem biedriem) nodēvēts par personu, „kam nevar dāvāt uzticību.” Iemesls bija biedram Jurgenbergam no mēteļa kabatas pazudusī nauda un dokumenti. Pase atrasta B. mēteļa kabatā.41

Par biedrības „Marss” svarīgāko cara laiku sasniegumu uzskatāma iesaistīšanās olimpiskajā kustībā. 1911. gada martā Pēterburgā notika starptautiskās Olimpiskās komitejas Krievijas pārstāvja grāfa Georgija Ivanoviča rīkota sanāksme, kur ierasties uzaicināja arī riteņbraucēju pārstāvi. Valde ceļa izdevumiem izsniedza 40 rubļus un nosūtīja Rozīti. Bija ieradušās 31 biedrības un lēmuši par statūtiem, „lai Krievijas sportisti godam aizstāvētu godu un slavu.” „Marsu” tā pārstāvis Rozītis, izpildot valdes lēmumu, pieteica dalībai lokālajā komitejā. „1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas olimpiskokomiteju, kas juridiski atradās Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā.”42 Pirmā iemaksa bija 10 rubļi, nākamā gada martā 5, bet maijā 14 rubļi.43

Sporta biedrības valdes 13. marta sēdē pārrunāja iespējas „aktīvi” piedalīties 1912. gadā „Stokholmā no 29. jūnija līdz 29. jūlijam sarīkojamām Olimpu spēlēm un nolemj pieteikt visus tos biedrus, kas vēlēsies piedalīties, bet lai pieteiktie biedri paši par saviem līdzekļiem iemaksā piedalīšanos maksu (10 rbļ.), bet par tālāku līdzekļu atļaušanu lemj pilna [biedru] sapulce.” Ansi Pohle (Poli), Ēvaldu Vilsonu, Jāni Trautmani, Jāni Prātnieku nolēma pieteikt riteņbraucēju sacīkstēm 320 km distancē „ap Malar ezeru”. Nikolaju Rasso un Andreju Kapmalu deleģēja „Maraton” skrējienam 40,200 metros, bet Alfredu Ruku uz pieccīņu (Fünfkampf Antik).44

Tomēr izrādījās, ka Baltijas lokālkomiteja negatavojās sūtīt uz Stokholmu visus interesentus. Svētdien, 6. maijā rīkoja kvalifikācijas sacensības riteņbraukšanā un maratonā. „Priekš riteņbraucējiem plkst. 3 no rīta nolaišana [sacīkšu starts] no Strēlnieku dārza Uniona velodroma un maratonskrējēju [starts] no Rikšotāju laukuma Bruņinieku ielas galā. plkst. 5 no rīta. Līdz arī iesūtīts ceļa plāns: Rīga-Jelgava-Eleja-Jonišķi-Šauļi-[?] un galapunkts velosipēdistiem, un noteikumi priekš maratonskrējējiem.” Olimpiskās komitejas biedriem bija norādītas arī vietas, kur jāatrodas tiesnešiem. „„Marsam” oficielā kontroles stacija [..] piekrīt [atrodas] Šauļu miestiņā. Nosūtīt uz kontroles staciju J. Druhgi, J. Burkevicu, A. Aunu, Fr. Balodi un diviem no braucējiem samaksāt ceļu turp un atpakaļ.”45

12. jūnijā valdes sēdē konstatēts, ka divi riteņbraucēji nav izturējuši priekšsacīkstes, viņu vidū arī Ē. Vilsons. Kaut arī kvalifikāciju veica pieci biedrības pārstāvji, „Marsa” valde attapās, ka līdzekļu nebūs pietiekami, bet, ja pašiem jāmaksā par ceļu, kandidāti kategoriski atteicās piedalīties. Tad nolēma, izmaksājot stipendiju 5 rubļus [!], sūtīt Poli un Kapmalu, dokumentos tomēr nepamatojot, kādēļ tieši viņus. Šāds lēmums tomēr nebija galīgs, jo arī pārējie trīs bija iekļauti Stokholmas olimpiādes dalībnieku sarakstos un atteikties nebija iespējams. Situāciju atrisināja ar ziedojumiem par labu sportistiem.46

Pa 40 rubļiem saņēma Andrejs Kapmals (1889–1994) – startēja maratonā, bet izstājās, Alfrēds Ruks (1890–1941) 1500 m priekšsacīkstēs 7. vieta, Nikolajs Rasso (1890–?) maratonā izstājās, Jānis Prātnieks (1887–?) – šosejas braucienā izstājās. Jāatzīmē, ka šīs bija pirmās un vienīgās olimpiskās spēles, kurās 31 latviešu sportists piedalījās Krievijas impērijas komandā. 1924. gadā Parīzē un Šamonī mūsējie jau pārstāvēja neatkarīgu valsti. Stokholmā latviešiem pirmo un tādā sporta veidā kā māla baložu šaušanā, šķiet, vienīgo bronzas medaļu ieguva Haralds Blaus (1885–1945).47

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas un izcīnīšanas biedrība „Marss” ieguva jaunas iespējas. Pirmais, kas bija jāveic, kā jau daudzviet Latvijā, jāsakopj kara gados izpostītie īpašumi. Kaut cik normālā ritmā „Marss” iegāja tikai 1921. gadā, kaut arī pirmā sapulce notika īsi pirms 1920. gada Ziemassvētkiem. „Biedrības darbības atjaunošana. Braucamais ceļš nopostīts, vieglatlētikas, smagatlētikas un vingrošanas piederumi salauzti, trūkst telpas un stadions uzarts dārziem. Biedrības arhīvs un grāmatas vēl Krievijā. Sevišķi jāatzīmē biedrības labvēļi M. Sinka, kurš novēl ceļa būvei [..] rbļ. un Ē. Vilsons, kurš apņemas dzēst biedrības [..] parādu. Priekšnieks Sinka viņa biedri Ungars un Vilsons.”48

Ēvalds Vilsons

Ēvalds Vilsons ar apbalvojumu lentu.

Četrdesmit astoņu gadu vecumā Ē. Vilsons 20 verstu braucienā [apmēram 21 km] uzrādīja rezultātu 48 minūtes un 38 sekundes, iegūstot sudraba kausu, ar labāko rādītāju t.s. „vecpuišu braucienā”, kas varētu būt mūsdienu „senioru spēļu” ekvivalents. Šajās sacensībās 1921. gada augustā pieci „Marsa” sportisti bija labākie, kaut arī piedalījās dažādu sporta klubu komanda. Arī 1923. gadā senioru braucienā labākais bija Ē. Vilsons, rezultātu uzlabojot līdz 46 minūtēm.49 Kā komentē M. Kits, nekas no apbalvojumiem nav saglabājies, iespējams, tie pārdoti.50

Sākot ar 1921. gada otro pusi Vilsons kļuva par centrālo personu sporta biedrībā „Marss”. Viņš bija tiesnesis – godalgu piespriedējs eksterna sacīkstēs, viņa darbnīcā Aleksandra (kopš 1923. gada Brīvības) ielā 92 aicināja ierasties biedrus 1921. gada valsts svētku parādei 18. novembrī, gadu vēlāk atkal aicinājums pulcēties, tikai šoreiz – Berga Bazāra darbnīcā.51

1923. gadā „Marsa” reklāmā par slidotavas izdošanu (iznomāšanu), masiera – skolotāja vakanci, bet 1924. gadā, meklējot kluba ekonomu, kontaktiem norādīta adrese Pētepils (vēlāk Vidzemes) šosejā 22 a, kā arī Berga Bazārā pie Vilsona. Abos gadījumos uzdoti telefona numuri. 1924. gadā lielu uzmanību pievērsa dalībai olimpiskajās spēlēs, bet ilggadīgo darbīgo dalībnieku ievēlēja par mūža biedru, ar norādi – par nopelniem biedrības labā, kaut gan vēl pirmskara statūtos noteica, ka tāds statuss pienākas katram, kurš 15 gadus aktīvi darbojies organizācijā.52,53

1924. gada sākumā Vilsons vēl bija biedrības priekšsēdētāja biedra statusā, bet martā viņu ievēlēja par priekšsēdētāju. Pēc dažiem mēnešiem protokolu grāmatā ir ieraksts par viņa un M. Sinkas izstājušies no valdes. Pēdējais atteicās nevaļas, bet Vilsons – radušos domstarpību dēļ. Vēlāk viņš atkal atgriezās amatā, pat izveidojot t.s. biedrības priekšnieka goda balvu, par ko cīnījās vairākās sacensībās, tai skaitā riteņbraukšanas trīscīņā.54

Līdzīgi kā pirms kara, biedrība paplašinājās ar jauniem sporta veidiem, šoreiz modē bija nākusi slēpošana un pēc tradīcijas, togad jau notika arī pirmās sacensības šajā sporta veidā.55 No pārējām svarīgākās 1924. gadā bija sezonas slēgšana 28. septembrī ar riteņbraukšanu un vieglatlētiku. Apmeklētākie biedrības pasākumi varēja būt „tradicionelais gada vakars ar koncertu un balli mazajā Ģildē”, kā arī sezonas noslēguma sacensības septembrī ar „deju” noslēgumā.56

Ar 1920. gadu otro pusi, Ē. Vilsona vadībā vairāk uzmanības pievērsa biedru saliedēšanai. Iespējams, ka uzņēmējdarbība bija labi „nostādīta”, un galdniecībā vairs nebija nepieciešama stingra uzraudzība. Tādēļ atlika vairāk laika sabiedriskām aktivitātēm un darbam „Marsā”. 1925. gada sezonu ne tikai svinīgi slēdza, kā agrāk, bet arī atklāja 14. martā ar vērienīgu pasākumu. „Biedriem un viņu viesiem izsniegs lētus un labus ēdienus.” Valdei vairs nenācās domāt par ēdināšanas niansēm, jo par to rūpējās profesionālis. „Piedalīšanās maksas pie kopmielasta Ls 2 no personas. [..] Kluba bufetē, sākot ar atklāšanas dienu, visādi ēdieni un bezalkoholiski dzērieni par pieņēmīgām cenām. Apsolīdams laipnu apkalpošanu, lūdzu biedrības biedrus, dāvājot man uzticību, par to pārliecināties. Augstcienībā ekonoms J. Bluķis.”57

Vilsona velotreka sportisti un tiesneši. Stāv no kr. 1. Aleksandrs Survilo, 2. Fridrihs Ukstiņš, 3. nez., 4. Jānis Ola, 5. nez., 6. Roberts Plūme, 7. Kārlis Ungurs, 8. un 9. nez., 10. Augusts Šults, iesp. 3. Hermīne Jansone.

Vilsona velotreka sportisti un tiesneši. Stāv no kr. 1. Aleksandrs Survilo, 2. Fridrihs Ukstiņš, 3. nez., 4. Jānis Ola, 5. nez., 6. Roberts Plūme, 7. Kārlis Ungurs, 8. un 9. nez., 10. Augusts Šults, iesp. 3. Hermīne Jansone.

Kaut arī netika aizmirsts galvenais mērķis – sportošana, tomēr arvien vairāk biedrības darbība bija saistīta ar ģimenisku, biedrisku attiecību veicināšanu. 1926. gada 30. maijā svinīgi iesvētīja, un biedrības priekšnieks Ē. Vilsons atklāja jauno velotreku58, tomēr joprojām lielu uzmanību veltīja izbraucieniem dabā. Jautrības un kārtības komisija regulāri četras līdz piecas reizes sezonā rīkoja kolektīvus izbraukumus Pierīgā. Populārākie maršruti, kā Vidzemes guberņas laikos „iebraukāti”, bija uz Baltezeru, Ropažiem, Carnikavu, Mellužiem. Tiem, kuri piedalījās vairākos, piešķīra goda zīmes. 1929. gadā tādas saņēma 10 biedri, tai skaitā Jēkabs Vilsons. Katram braucienam izvēlēja/norīkoja savu atbildīgo vadītāju. „Var braukt arī motociklisti, bet caur apdzīvotām vietām jābrauc kopā visiem. Riteņbraucējiem ieskaita braucienu tikai tad, ja kopā visi no b-bas telpām izbraukuši un kopā atgriezušies.”59 Latvijas valsts pastāvēšanas otro desmitgadi biedrība „Marss” sagaidīja ar jauniem formas tērpiem. Vispirms valde ierosināja „brūnus svīterus ar zaļām apkaklēm un dzeltenu iekantējumu”, vēlāk nolēma mainīt un „ķiršbrūnās krāsas vietā nosaka pelēku ar strīpām, kā iepriekš.”60

Trīsdesmito gadu sākumā valsti zināmā mērā paralizēja pasaules ekonomiskās krīzes radīts bezdarbs. Ē. Vilsons jaunajiem sporta censoņiem palīdzēja arī materiāli. „Nikolajs Maleiko 20 km distancē sasniedza Latvijas rekordu 1932.g. Viņš strādājis Jaunlatgalē [vairāk zināma kā Abrene] savā uzņēmumā, bet gribējis trenēties un devies uz Rīgu. [..] „Skrejošo namdari” pieņem savā plašā uzņēmumā sp. b-bas Marss priekšnieks Ēvalds Vilsons.”61

Ē. Vilsonam jau bija pienācis pensijas vecums, un kārtējā apaļajā jubilejā sporta prese atgādināja viņa nopelnus „Plaši pazīstamais veterāns vakar atskatījās uz 60 pavadītiem mūža gadiem, reizē svinot 40.g. amata un 25 g. aktīva sportista – riteņbraucēja atceri, un 10 g. sporta biedrības „Marss” priekšnieka amata svētkus. [..] gūdams teicamus sasniegumus, tomēr sirdslieta Ē.Vilsonam bija riteņbraukšana un tieši šinī nozarē viņš guva izcilākos panākumus kā veikls un spējīgs riteņbraucējs dažādās distancēs. [..] Mūsu sirsnīgs novēlējums jubilāram arī turpmāk: Ražīgu darbu – modrīgu garu!”62 Arī nākamajā apaļajā jubilejā atgādināts, ka gaviļnieka rekordus šosejas braucienos vēl neviens neesot pārspējis.63

Kaut arī pēc K. Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma 1934. gadā daudzas biedrības likvidēja vai apvienoja ar citām, „Marss” turpināja pastāvēt līdz 1940. gada martam. 1938. gadā organizācijā bija 300 biedri, notika sacensības arī smagatlētikā (grieķu-romiešu cīņa, bokss, svarcelšana). Sporta speciālisti joprojām atzina, ka galvenie nopelni par to pienākas Ēvaldam Vilsonam.64 1944. gadā, padomju varai atkal pārņemot Rīgu, kustamo un nekustamo inventāru nodeva sporta biedrībai „Daugava”. 1989. gadā, atjaunojot īpašuma tiesības, atjaunoja arī biedrības nosaukumu, tomēr 2008. gadā, pārtraucot darbību, Latvija nozīmīgo un veiksmīgo sporta zīmolu „Marss” zaudēja pavisam.65

Lai vēstures dūmakā nepagaistu mūsu enerģiskā novadnieka vārds un darbi, lai sabiedrība saprastu, ka valsts saimnieciskie un sporta panākumi nav tapuši „tukšā vietā”, bet ar daudzu cilvēku darbu, sagatavoju šo rakstu.

Latvijas sporta muzejs

Latvijas sporta muzeja pasākums “Vilsonu dzimta Latvijas sporta vēsturē”.
Muzicē – Ē. Vilsona mazdēls Mārtiņš Kits un mazmazdēls Roberts.

Latvijas sporta muzejs

Latvijas sporta muzeja pasākums “Vilsonu dzimta Latvijas sporta vēsturē”.

"Alksnāju" dzīvojamās ēkas drupas.

“Alksnāju” dzīvojamās ēkas drupas.

Virbi, Alksnāji

Virbu “Alksnājos” nu arī daža jaunceltne.

Ēvalda Vilsona dēls Alfrēds, mazdēls Mārtiņš un vedekla Irēna Kiti.

Ēvalda Vilsona dēls Alfrēds, mazdēls Mārtiņš un vedekla Irēna Kiti.

Antra Grūbe


 

1Stavenhagen, Oskar: Genealogisches Handbuch der kurlaendischen Ritterschaft, Bd.:1, Goerlitz, [1939], S. 90//http://daten.digitale-sammlungen.de/~db/bsb00000602/images/index.html?seite=71&pdfseitex=)

2 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.

3 Laikmets, 1942. gada 6. novembrī.

4 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
5Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.

6 Arodnieks, 1911. gada 10. jūnijā.
7 Laika Balss, 1911. gada 9. (22) jūlijā.
8 Dzimtenes Vēstnesis, 1911. gada 16. jūlijā.
9 Puiša budžets 1912./1913. gadā Lībagu pagasta X mājās. //Talsu Almanahs 1913. gadam.
10 Arodnieks, 1912. gada 1. martā.

11 http://de.wikipedia.org/wiki/Blauer_Montag
12 Arodnieks, 1912. gada 1. jūnijā.
13 Dzimtenes Vēstnesis, 1913. gada 19. jūnijā un 16. augustā.
14 Dedzināšanā apsūdzēto tiesas prāvas apraksts: Grūtups, A. Tiesāšanās kā māksla (2002) 148.-189. lpp.
15 Jaunākās Ziņas, 1921. gada 19. oktobrī.
16 Valdības Vēstnesis, 1922. gada 15. aprīlī.
17 Jaunības Tekas, 1922. gada 1. oktobrī.
18 Latvis, 1922. gada 3. decembrī, 1925. gada 11. septembrī.
19 Rigasche Rundschau, 3. Dezember 1923; Latvis, 1924. gadā.
20 Latvis, 1925. gada 17. oktobrī.
21 Sociāldemokrāts, 1925. gada 28. oktobrī, 3. novembrī.
22 Laikmets, 1942. gada 6. novembrī.
23 Mūsu īpašums, 1938. gada 23. decembrī.
24 LVVA 3794.f. – 2. apr. – 51. lieta, 3., 18. lpp.
25 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
26 Latvijas Vēstnesis, 1924. gada 22. martā.
27 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
28 Ķīsis, Gatis. Ziedi un saknes. // http://www.sporto.lv/raksts/ziedi_un_saknes
29 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
30 LVVA 1799.f. – 2. apr. – 292. lieta, 1. lpp.
31 LVVA 1799.f. – 2. apr. – 292. lieta, 2.-3. lpp.
32 LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 40.-68. lpp.
33 LVVA 1799.f. – 2. apr. – 292. lieta, 58. lpp.
34 LVVA 1799.f. – 2. apr. – 292. lieta, 40., 41., 49. lpp.
35 LVVA 1799.f. – 2. apr. – 292. lieta, 69. lpp.
36 LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 83., 85., 86., 97. lpp.
37 LVVA 1799. f. – 2. apr. – 293, lieta; 292. lieta, 101. lpp.
38 LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 96., 99. lpp.
40 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
41LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 100., 101. lpp.
43LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 44. lpp.; 293. lieta, 15., 22. lpp.
44LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 86., 89. lpp.
45LVVA 1799. f. – 2. apr. – 292. lieta, 86., 89. lpp.
46 LVVA 1799. f. – 2. apr. – 293. lieta, 25. lpp.
48 Valdības Vēstnesis, 1921. gada 2. februārī.
49 Sports, 1921. gada 29. augustā; Latvijas Sargs, 1923. gada 11. septembrī.
50 Intervija ar Mārtiņu Kitu 2013. gada 17. maijā.
51 Latvijas Sargs, 1921. gada 11. augustā; Latvijas Vēstnesis, 17. novembrī; Latvis, 1922. gada 18. novembrī.
52 Latvis, 1923. gada 25. novembrī.
53 Latvijas Vēstnesis, 1924. gada 27. februārī.
54 Latvijas Vēstnesis, 1924. gada 27. septembrī; Latvis, 28. septembrī; Latvijas Vēstnesis, 6. oktobrī; Latvis, 25. oktobrī.
55 Latvijas Sargs, 1924. gada 24. janvārī.
56 Latvis, 1924. gada 20. janvārī; Latvijas Vēstnesis, 27. septembrī; Latvis, 28. septembrī: Latvijas Vēstnesis, 6. oktobrī.
57 Rīgas Ziņas, 1925. gada 1. janvārī;13. martā.
58 Rīgas Ziņas, 1926. gada 29. maijā.
59 Jautrības un kārtības komisijas protokoli 1929. gadā.//LVVA 1799.f. – 2. apr. – 302. lieta, 11. lpp. .
60 Turpat.
61 Stadions, 1932. gada 22. septembrī.
62 Sporta Pasaule, 1933. gada 31. jūlijā.
63 Tēvija, 1943. gada 13. augustā.
64 Sporta pasaule, 1938. gada 18. novembrī.
Did you find apk for android? You can find new Free Android Games and apps.

Komentāri