Līdz „Kolkasraga spīganai”

Dace Alsberga

Kolka, Jelgava, Talsi, Emilija Doroteja Difo
Emilija Doroteja Difo

Līdz „Kolkasraga spīganai”

Emilie Dorothea du Féaux – Emilija Doroteja Difo. Ar Talsiem saistīta vācbaltu rakstniece ap kuras dzīves stāstu savijušies noslēpumi – gan pašas radīti, gan vēstures ceļos aizmaldījušies, interpretējot datus no enciklopēdijas enciklopēdijā. Viņas aktīvā daiļrade ritējusi mūsu pilsētā, tādēļ rakstniece jāņem novada radošo cilvēku pulciņā, precizējot biogrāfiju. Vienlaikus jāielūkojas arī romānos, kas stāsta par Kurzemes vēsturi. Daudzus datus pārbaudīju oficiālos dokumentos, šo to precizēju drukātos izdevumos, bet citi paliek noskaidrošanai. Priecājos par uzietajiem attēliem, jo varam skatīt vaigā kundzi, kura Talsus no 1877. līdz 1901. gadam izvēlējusies par savām mājām.

[pwal id=”65315505″ description=”Lai lasītu visu rakstu, lūdzu kopīgojiet to, noklikšķinot uz vienas no zemāk redzamajām pogām.”]

Emilijas dzimtais uzvārds ir ASPLIND, bet par dzimšanas laiku un vietu atrodamas visdažādākās versijas. Katrā avotā citāda. Jaunākajos izziņu izdevumos Talsi pat nosaukti par dzimto vietu. Tomēr miršanas reģistrā Rīgas Sv. Ģertrūdes vācu evaņģēliski luteriskās draudzes metriku grāmatās lasāms, ka Emilija dzimusi Jelgavā. Taču arī šim variantam pilnīgi drošu apstiprinājumu atrast neizdevās. Iespējamais dzimšanas gads varētu būt neprecīzs (1837. 16. februāris – norāde Wikipēdijā). Pēc nostāstiem viņas tēvs bijis Baltijā ieceļojis zviedru mehāniķis, māte – vāciete. Jelgavas Sv. Trīsvienības ev. luter. draudzes metriku grāmatu ierakstos reģistrēts mehāniķis Asplind, bet nav iespējams viennozīmīgi apgalvot šī cilvēka radniecību ar Emiliju. Jelgavas vēstures aprakstos minēts latviešu izcelsmes akadēmisku izglītību ieguvušais mehāniķis Johans Ernets Bīnemanis, kurš 1785. gadā divas reizes sekmīgi demonstrēja pacelšanos gaisa balonā. Tātad šīs profesijas pārstāvji tur darbojušies.

Jelgava

Meitenes bērnība, pēc viņas pašas rakstītā, saistīta ar Jelgavu un Kurzemes galvaspilsētas aktīvo vidi. Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā 1795. gadā Jelgava kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru, bet 19. gadsimta sākumā pilsēta strauji attīstījās kā rūpniecības un satiksmes centrs. Izbūvēja lielceļu, vēlāk arī dzelzceļa līniju uz Rīgu. Jelgavā notika rosīga sabiedriskā dzīve gan vācu (darbojās 1815. gadā dibinātā Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība), gan latviešu vidē – teātris, avīžniecība, jaunlatviešu kustības aizsākumi.

Izziņu krājumos apmēram 115 garus gadus ļoti īsiem vārdiem pārstāstīti vieni un tie paši rakstnieces bērnības un jaunības gaitu notikumi. Tā kā citi avoti nav zināmi, tad iespējams vien noskaidrot, ka tēvs miris meitenes bērnībā, tāpēc ģimenes materiālais stāvoklis pasliktinājies. Nav ziņu par māsām un brāļiem.

Emmija interesējās par vēsturi. Apveltīta ar mērķtiecīgu raksturu, viņa katru brīvu brīdi izmantoja pētnieciskajam darbam. Jaunā sieviete 1854. gadā apprecējās ar Kārli Teodoru Difo. Arī vīrs bija gados jauns – dzimis 1833. gadā Rīgā. Viņa tēvs bijis ģildes tirgotājs, bet arī miris. Ģimene dzīvoja Jelgavā. Kārlis Teodors strādāja par ierēdni rentejā – Valsts kasē. Sāka no zemākajiem amatiem, tad paaugstināts par grāmatvedi, 1865. gadā kļuvis par Jelgavas guberņas virsgrāmatveža jaunāko palīgu. Ģimenē piedzima bērni – Eduards Kārlis 1859. gadā, Cecilija Auguste Luize 1862. gadā, Eleonora Alise 1872. Valsts ierēdņa darbs bija pietiekami atalgots. Sociālais stāvoklis noteica, ka Emilijai jābūt palīdzei bērnu audzināšanā un dienestmeitai.

Tā kā manā rīcībā nav tieši šīs ģimenes sadzīves un ikdienas gaitu apraksta, tad iztēles rosināšanai varu ieteikt palasīt kādu no vācbaltu rakstnieku darbu tulkojumiem. Piemēram, Zigfrīda fon Fēgezaka nesen latviski iznākušo darbu „Senči un pēcteči”.

Bet Emilija nenodarbojās tikai ar mājsaimniecību. Viņa ceļoja, uzturējās Rīgā, turpināja interesēties par Kurzemes vēsturi un rakstīja. Pirmais darbs – ne žanrs, ne apjoms nav norādīts – bibliogrāfijā minēts 1874. gadā Rīgā iznākušais krājums „Divas mīlestības vēstules”. Emmi Difo paslēpusies aiz pseidonīma Ernst Dorn – Nopietnais Ērkšķis (no vācu valodas). Tā vien liekas, ka autorei padomā ne tikai neatklāt īsto vārdu un dzimumu, bet arī pakaitināt sabiedrību ar savu vēstures skatījumu.

Talsi

Talsu miestiņš un apriņķis attīstījās no gada gadā. Visas ielas bija bruģētas, apdzīvoti ap 150 gruntsgabali, darbojās pasts un telegrāfs, aptieka, tiesas, rekrūšu ņemšanas komisija un citas būtiskas pārvaldes iestādes. Tā laika aprakstos stāstīts par koptajām mājām, prāvajām bodēm un brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Talsos 1881. gadā dzīvoja ap 3400 iedzīvotāju. Trešdaļa bija latvieši, ceturtdaļa vācieši, pārējie žīdi un citas tautības. Kultūras dzīvi katra no tautībām piekopa atsevišķi, bet to mijiedarbība bija nenovēršama. Notika aktīva diskusija vai Talsiem nevajadzētu kļūt par pilsētu. Nodokļu maksātāju skaits miestiņā un apriņķī palielinājās, tādēļ Krievijas impērijai šķita izdevīgi atvērt Talsos Valsts kases nodaļu. Tas notika ap 1874. gada vidu.

Talsi
Talsi 1906. gada pavasarī

Pirmās rakstiskās ziņas, ka Teodors Kārlis Difo, Jelgavas rentejas ierēdnis, kļuvis par rentmeistaru – rentejas vadītāju Talsos, lasāmas 1877. gada vācu draudzes otrās Adventes [4. decembrī] dievgaldnieku sarakstā. Līdzās viņa vārdam arī sieva Emmi un pārējā ģimene. Vēlākajos gados [1880. gadu beigās] renteja un Difo ģimenes dzīves vieta atradās ēkā, ko mūsdienās zinām ar numuru Brīvības iela 3. Amatu T.K. Difo ieņēma līdz pensijas vecuma sasniegšanai, iespējams, 1893. gadā, ierēdniecības karjerā uzdienēja līdz piektajai augstākajai kategorijai – valsts padomnieks. Piedalījās senatora Manaseina revīzijas darbībā Talsu apriņķī [cara Aleksandra III sūtītā revīzija 1882.–1883. gados, kam vajadzēja iepazīties ar Baltijas guberņu politisko, ekonomisko un kultūras stāvokli, kā arī pārbaudīt vietējo pārvaldes orgānu darbību – rezultātā pastiprinājās rusifikācija], saņemot par nopelniem valsts labā 3. klases (no četrām) Sv. Annas ordeni.

Mācītājs T.K.A. Vībeks meitu Ceciliju Difo 1878. gada maijā iesvētīja un nākošā gada februārī salaulāja ar baronu Gideonu fon Štempelu, tiesneša palīgu Talsos. Viņu meitiņu – Emiju Aleksu Karolini arī kristīja Talsos. Bet jau 1881. gada maijā G. Štempels mira Kazaņā. Cecilija pēc tam 2 gadus mācījās teātra spēli Rīgā pie tolaik slavenās Rīgas Pilsētas teātra aktrises Annas Zūrlandes [1842, Minhenē–1892, Rīgā] un vēl pusgadu Berlīnē. Tad ar pieņemtu vārdu viņu angažēja Dancigas [tagad Gdaņskas] teātrī. Rentmeistara ģimenes sadzīves ainiņas saistošu atstāstījumu Talsu skolotājas Ismenes Grundules atmiņās jau varējām lasīt „Talsu Vēstu” 2011. gada 20. augusta numurā I. Tamsona sagatavotā rakstā.

Emilija Difo bieži ceļoja, bet, jādomā, iesaistījās arī Talsu ikdienas notikumos, apmeklēja dažādos kultūras pasākumus – piemēram, pasaulslavenu mūziķu vieskoncertus.

Dažādu ģimenes dzīves notikumu skaitā jāmin arī Emilijas – Ernst Dorn romānu izdošana, līdzdarbošanās kā žurnālistei Rīgas laikrakstā „Rigasche Stadtblätter” [Rīgas Pilsētas Lapa] un Vācijas „Dresdener Frauenzeitung” [Drēzdenes Sieviešu Avīze].

Emilijas Difo nozīmīgākie literārie darbi

1879. gadā Jelgavā izdots – „[Kāds] Zviedru bērns”. Baltijas romāns par Kurzemes hercoga Jēkaba laiku. 2 daļas, 403 lapaspuses.

1882. gadā Rīgā – „Abate no Herfordas”. Romāns par Kurzemes hercoga Fridriha Kazimira laiku. 2 daļas, 536 lpp. (2. izdevums tai pašā gadā.)

1887. gadā Berlīnē – „Par hercoga kroni”. Baltijas romāns par hercoga Johana Ernsta Bīrona laiku. 3 daļas, 500 lpp.

1893. gadā Berlīnē atkārtots izdevums.

Apjomīgajos darbos aptverts laika posms no 1642. gada līdz 18. gadsimta beigām. Baltijas vācieši, kuru paaudze bija dzimusi jau 19. gadsimtā, aktīvi darbojās vēstures izpētē. Tā bija gan pilskalnu apzināšana, gan arheoloģisko izrakumu veikšana un senlietu izstāžu organizēšana, gan arhīvu dokumentu izpēte. Emilijas Difo romāni iekļāvās sava laika noskaņojumā. Tieši dažādais skatījums uz mūsu kopējās zemes izaugsmes, valsts veidošanās un līdzāspastāvēšanas iespējām, kļūs par traģisku saskarsmes jautājumu mums – latviešiem, un vācbaltiešiem 20. gadsimta sākumā. Difo kundze savu grāmatu ievados skaidro, ka darbu tapšanā izmantoti arī K.V. Kruzes apcerējumi [1765–1834, Jelgavas akadēmiskās ģimnāzijas jeb Academia Petrina vēstures profesors] un Otto fon Mirbaha [ap 1766–1855, darbojies dažādos Kurzemes bruņniecības amatos, muižu īpašnieks un vēsturnieks] 1846. gadā izdotās t.s. Vēstules par Kurzemes hercogu Jēkabu. Šīs vēstules jāpieskaita literāro vēstuļu žanram.

To laiku rakstniecībā sievietes nav gluži ikdienišķa parādība. Pirms Emmi Difo pazīstama Elīza fon der Rekke. Tieši tādēļ ir būtiski atcerēties Emmijas literāro veikumu.

Aplūkojot Misiņa bibliotēkas krājumā esošos grāmatu eksemplārus, redzams, ka tie izdoti ļoti labā poligrāfiskā izpildījumā, uz kvalitatīva papīra, mākslinieciski noformētos vākos. Divās grāmatās ir autores meitu Eleonores un Augustes ar roku ierakstītas piederības zīmes – Talsen, 1892, un 1895. Tātad bibliotēkā glabājas Talsos pabijušie un autores rokās turēti eksemplāri!

Arī latviešu valodā rakstošai presei šķituši interesanti rakstnieces tēlotie notikumi un vietas. Pirmais literārais žurnāls latviešu valodā „Pagalms”, kura redaktors bija mūsu novadnieks, rakstnieks un valodnieks Jēkabs Lautenbahs-Jūsmiņš, 1882. gadā Prātnieka tulkojumā 26 turpinājumos visa gada garumā publicējis romānu „Zviedru bērns”. Savukārt avīzē „Balss” 1891. gadā A. Benjamiņa tulkojumā lasāms romāns „Par Hercoga kroni”. Šie darbi ļauj iepazīties arī ar Talsu, Stendes, Dundagas un citu mūsu novada vietu vēstures, dabas, muižu, piļu, medību, vietējo cilvēku, viņu ieražu un augstdzimušo kungu raksturojumiem. „Talsi, jeb arī „Ezeru grava” saukta, guļ gravā, ap kuru stāv apkārt kalni, un viņi esot uz kāda aizbērta ezera uzbūvēti; abās pilsāta pusēs vēl šī ezera sākums un beigums. Pēc kāda veca vientuļa pareģa vārdiem, kas gandrīz pus gadsimteni kādā vislielākajā apgabala mežā dzīvojis, abi ezeri kādu reizi par vienu savienošoties, un pilsāts uz viņa dibenu nogrimšot, tādēļ, ka pie iedzīvotājiem (..) miers un kristīga mīlestība zūdot, tādēļ, ka augstprātība un nelietība taisnību un patiesību aizdzenot, tādēļ, ka liekulība un skaudības ļaunais gars cilvēkus vienu no otra šķirot.”

Vācbaltiešu kritiķi

Ko par E. Dorn literārajiem darbiem saka vācbaltiešu kritiķi? Visās uzietajās, diemžēl anonīmajās kritikās atzinība par tēmas izvēli, kas interesē arī lasītājus. Kritiķi neaizmirst, ka aiz pseidonīma slēpjas sieviete. Vislabvēlīgākās atsauksmes par romānu „Zviedru bērns”. Iebildumi gan par darbu neviendabīgo uzbūvi, līdzīgu tēlu un darbības atspoguļojumu, dažbrīd izstieptajiem notikumu aprakstiem. Tomēr stils viegls, plūstošs. Vislielākos pārmetumus kritizētāji velta vēsturisko notikumu, politisko procesu neprecizitātēm, jo, lasot romānus, nerodoties pareizs priekšstats par aprakstīto laiku, jo izmantoti nevis pamatdokumenti, bet literāri apstrādāti pētījumi. Kā autore uzdrīkstas izteikt domu, ka uzvārds Bīrons cēlies no Bühren? [Mūsdienu vēsturnieki izpētījuši, ka tas tā tiešām varētu būt.] Kā viņa uzdrošinās lietot uzrunu Johans Ernsts, nevis Ernsts Johans? Pirmo variantu taču neviens nelieto. Par lielu bezgaumību un fantāzijām nosaukti apraksti par hercoga Bīrona sadarbošanos ar kuršu ķēniņiem. Jāsecina, ka jau pirms 130 gadiem viņa uzdrīkstējusies rakstīt vēsturiskus romānus mūsdienu izpratnē – tā nav vēstures grāmata, bet romāns. Autors pats izdomā kā būtu, ja būtu. Arī Bīriņa un kuršu ķoniņu sadarbības iespēja nav gluži „no gaisa grābta”.

Slavēti veiksmīgie dabas un Jelgavā ierasto Jāņu svinību tēlojumi, kuršu zemnieku raksturojumi – vecā sieva Babete, suņu sargs Janše Kalning u.c. Kritiķi iesaka E. Dorn izmēģināt spēkus tieši šajā tēmā. Tātad autore pazīst un izprot Kurzemes zemkopju ikdienas dzīvi. Viņas tekstos lietota arī latviešu valoda.

Autores atbildē, kas rakstīta 1887. gada 16. martā Talsos, iespējams nojaust Emmi Difo rakstura iezīmes – pieklājīga, nedaudz ironiska, bet pašapzinīga. Pārliecināta, ka ne tikai augstdzimušie un augstās skolās mācītie drīkst aprakstīt senos notikumus. „Ļaujiet taču rakstīt! Gods un ķengas – tas pieder ļaužu liktenim! Mana dižciltības vēstule ir Vācijas apvienotās rakstnieku biedrības biedra karte. Jūs taču ziniet – tur uzņem tikai nozīmīgus ļaudis. Tie nedaudzie biedri no Baltijas provincēm, kaut arī Tēvzemē noķengāti vai aizmirsti – tur bauda godu un aizstāvību.” Jāpiezīmē, ka to laiku rakstniecībā sievietes nav gluži ikdienišķa parādība. Pirms Emmi Difo pazīstama Elīza fon der Rekke (Elisabeth Charlotte Constanzia von der Recke 1754.20.05.–1833.13.04). Tieši tādēļ Talsu novadam ir būtiski atcerēties Emmijas literāro veikumu un zināt Difo ģimenes vēstures stāstu, lai cik arī nepilnīgi tas atspoguļots šajās lapaspusēs.

Vēl rakstos minēts 1886. gadā Rīgā izdotais E. Difo darbs „Alise”. Tikumības romāns. 1890. gados autore ar labām atsauksmēm publicējusi vairākas noveles periodikā un kalendāros. Uzziņu krājumos teikts, ka viņa rakstījusi arī libretus operām, tekstus muzikāliem sacerējumiem, lugas un dzejoļus – pēdējie nav publicēti.

Kolka

Pūpolu svētdienā – 1901. gada 25. martā (v. st.) – Talsos miris Emilijas vīrs, pensionētais rentejas vadītājs K.T. Difo. Kapa vietu tuvinieki izvēlējušies Sukturu kapsētā. Tātad skolotājas I. Grundules atmiņās minētais skaistais pelēkais krusts pēc 1919. gada atradās tur, nevis Vācu kapos. Domājams, pēc tam Emmi Difo devusies projām no Talsiem, jo viņas pēdējā noveļu krājuma ievada dzejoļa noskaņas [datēts ar 1902. gada Jāņiem, Jelgavā] pauž gandarījumu par atgriešanos vietā, kur iespējams patverties no dzīves sarežģījumiem un būt laimīgai. Minētais krājums iznācis šī paša gada beigās ar nosaukumu „Die Strandhexe von Domesnäs und Anderes” – „Kolkasraga spīgana un citi.” Kurzemes jaunāko laiku stāsts. Autore šoreiz aprakstījusi tieši Dundagas un Kolkas apkārtnes dabu, vēsturi un ļaudis. Interesanta ir viņas versija par Kolkasraga vāciskā nosaukuma izcelsmi. Tur esot bijusi skaista baznīca – Doms. Kolkasraga pussalas izskats atgādinot degunu, kas zviedriski esot Näs. Kopā iznākot Domesnäs. Stāsta galvenās varone ir meitene Alge, kuras raksturs salīdzināts ar šī vārda nozīmi latviešu valodā – aļģe. Fonētiskā skanējuma izvēle, manuprāt, varētu apstiprināt domu, ka autore noteikti sapratusi latviešu valodu. Varbūt arī runājusi latviski. Šis salīdzinoši nelielais drukas darbs noteikti varētu ieinteresēt Kolkas novada pētniekus un, iespējams, rosinātu tulkot E. Difo stāstu latviešu valodā.

Vēl viens interesants fakts, kas saistīts ar Difo daiļradi. Kādā sludinājumā teikts: „1904. gada 30. novembrī Rīgā Pirmajā Mūzikas institūtā [mūsdienu izpratnē varētu atbilst mūzikas skolai, dibinājis 1864.g. Emīls Zīgerts] notiks pirmo reizi muzikāls daiļlasīšanas vakars ar rakstnieces Difo klātbūtni. Populārais daiļlasītājs Pauls Beks runās viņas balādi un humoresku, muzicēs mākslinieki Marta Meding – soprāns un klavieres, kā arī pašreizējais institūta direktors Jozefs Meding.” Vēlāk šis kungs būs pazīstams kā Jāzeps Mediņš (1877–1947). Līdzīgi salonvakari tolaik Rīgā bija ļoti populāri.

Rīga

Mūža nogalē Difo kundze dzīvoja Rīgā, Ģertrūdes ielā, un mira 1911. gada 13. februārī (v. st.). Miršanas reģistrā norādīts, ka mirusi 82 gadu vecumā, tātad dzimusi 1829. gadā, kas atklāj vēl vienu dzimšanas gada versiju.

Emmijai Difo metriku ierakstos bieži blakus izlasāms neprecējušās Luizes Vilhelmīnes Asplind vārds. Viņa dzimusi Kuldīgā, tēvs mehāniķis Johans Karls Eduards Asplind, māte Šarlote Karolina Ēma. Luize mirusi Talsos 1900. gadā, vienu gadu pirms Emmi vīra rentmeistara. Luizei miršanas ierakstā pareizi norādīta gan dzimšanas vieta, gan laiks – 1825. gads. Luize Vilhelmīne ir krustmāte Emmijas meitai Luizei. Var pieņemt, ka viņa ir Emmijas Difo māsa, bet gluži precīzs šāds apgalvojums nebūs, jo nav iegūts metrikas grāmatās fiksēts Emmijas dzimšanas ieraksts.

Emmi Difo darbi, protams, rāda viņas skatījumu uz Kurzemes vēsturi un pamattautām no vācbaltiešu izpratnes viedokļa, tomēr pauž dabas mīlestību, dažādu tautību un sociālo slāņu cilvēku ierašu pārzināšanu, labvēlību un simpātijas pret ļaudīm, kuri veidojuši bagātākas un skaistākas viņas ģimenei noliktās mūža dienas.

[/pwal]

Talsos, 2014. gada 28. martā.

3 atbildes “Līdz „Kolkasraga spīganai””

  1. Paldies par paveikto darbu. Kaut kas jauns un līdz šim man nezināms. Lai nepāriet šī vēlme pētīt, uzzināt un “izrakt”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *