Latviešu sadraudzīgā biedrība, Talsi, 1887. gads

Latviešu sadraudzīgā biedrība, Talsi, 1887. gads

Talsu Latviešu sadraudzīgās biedrības valde, Talsi

Talsu Latviešu sadraudzīgās biedrības valde 1937. gadā, 50. gadu jubilejā, Talsi.

Latviešu sadraudzīgā biedrība, Talsi, dibināta 1887. gadā.

Dace Alsberga

„Rundels” un citi

Sagaidot Talsu Sadraudzīgās biedrības (2014. gadā Tautas) nama 100 gadu jubileju 2012. gada janvārī, Maija Laukmane lieliskā esejā min Sadraudzīgās biedrības (dibināšana atļauta 1887. gada rudenī) statūtu parakstītājus – skolotāju un valodnieku Kārli Mīlenbahu (1853–1916), skolotāju un folkloras vācēju Kārli Albertu Pētersonu (1855–1917), skolotājus Fridrihu Biškevicu (1850–1902), Fridrihu Cirķeli (1852–1931), un talsinieku, „kura vārds gadu gaitā no pierakstu sadzeltējušām lapām izgaisis, atstājot vienīgi skanīgu uzvārdu: Rundels”. Ieinteresējos – kas bija šis cilvēks? Caurlūkojot dažādus periodikas un Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālus, man izdevās viņa vārdu noskaidrot. Atradu arī fotogrāfiju un uzzināju galvenos dzīves notikumus.

Sagaidot Talsu Latviešu Sadraudzīgās biedrības ik nākamo dibināšanas dienu, vidzemnieks Jānis Rundelis, kurš ar idejām un darbiem palīdzējis talsiniekiem celt latvisko pašapziņu, noteikti pelnījis mūsu atzinību.

Jānis Rundelis dzimis 1856. gada 22. janvārī (pēc vecā stila 9. janvārī) Vidzemē, Vecpiebalgā, Inešu pagasta Celmos. Vecāki – Krustiņš un Maje. Mācījies Kaibēnu skolā un Vecpiebalgas draudzes skolā. Pēc tam devies uz Rīgu, kur 1870. gadā dibināta pirmā valsts pedagoģiskā iestāde Latvijā – Baltijas skolotāju seminārs. Tur mācības, kā Krievijas impērijai pakļautai mācību iestādei, notiek krievu valodā. Jānis Rundelis mācās seminārā 3 gadus, to beidz 1876. gadā, iegūstot lauku tautskolotāja un pilsētas elementārskolas skolotāja tiesības. Arī semināru ietekmē jaunlatviešu kustības idejas – pastāv slepens latviešu audzēkņu literārais pulciņš, kura dalībnieki pēc Friča Brīvzemnieka aicinājuma vāc tautasdziesmas un sūta viņam uz Maskavu. Vēlāk tās nonāk Krišjāņa Barona rīcībā. Pēc semināra beigšanas J. Rundelis sāk darba gaitas pagasta skolā Nītaurē un aktīvi iesaistās folkloras vākšanā. Vēlāk izrādīsies, ka viņa 2421 Nītaures pusē savāktās folkloras vienības ir piektais lielākais vākums. Latviešu folkloras krātuves fondu glabātāja un pētniece Māra Vīksna īpašu uzmanību pievērsusi Rundeļa pierakstītajai 32 rindu garajai dziesmai: Laima gāja baznīcai/ Mani līdz aicinaj, ko Barons pats neizprotami ievērojami pārveidojis – Laimas vietā ielicis Māras vārdu u.c.

Jānis Rundelis, Talsi.

Jānis Rundelis, 1928. gadā.

Laikā līdz 1881. gadam Jānis Rundelis ir brīvklausītājs Tartu universitātē un iegūst tur apriņķa skolotāja tiesības. Tā kā Kārlis Mīlenbahs studē Tartu no 1876. līdz 1880. gadam un Fr. Cirķelis 1880. gada sākumā kā brīvklausītājs arī tur iegūst apriņķa skolotāja tiesības, tad Tartu varēja būt vieta, kur nākamie kolēģi iepazinās. Kad 1881. gadā K. Mīlenbahs sāk vadīt vietējās muižniecības uzturēto Talsu apriņķa skolu ar vācu mācību valodu, par skolotājiem viņš uzaicina arī latviešus – savus domubiedrus, tautas atmodas gara veicinātājus: no Sabiles skolas Cirķeli un Biškevicu, no Nītaures– Rundeli, vēl Pēteri Ramiņu un Freibergu. Jānis Rundelis, 1881. gada 22. jūlija laikrakstā „Balss” ievietojis sirsnīgus atvadu vārdus draugiem un pazīstamiem, atstāj Nītauri un kļūst par krievu valodas pasniedzēju Talsu apriņķa skolā Rožu ielā 1, Talsi. Skolotāji strādā profesionāli. No panīkušas triju klašu zēnu skolas izveidojas laba piecu klašu proģimnāzija.

Talsos 1884. gadā dibināts Talsu klubs (T. Dzintarkalns to sauc par Sadraudzīgo biedrību), ko vada vācieši, aicinot pievienoties arī latviešus. Bet latvieši vēlas dibināt savu Sadraudzīgo biedrību! Apriņķa skolas skolotāju latviskajam kodolam pievienojas arī tuvējo muižu nomnieki – latvieši. Iesniedzot statūtus, pieciem cilvēkiem ar saviem parakstiem jāapliecina, ka biedrības darbība atbildīs likumdošanai. Pēc pusotra gada gaidīšanas, 1887. gada 17. septembrī (pēc jaunā stila skolotājs T. Dzintarkalns min 1. oktobri) Krievijas valdības iestādes beidzot apstiprinājušas biedrības statūtus. Lielākais nopelns dibināšanā bijis stingrās latvietības līnijas turētājam Valdgales (tagad Laidzes) skolas skolotājam Albertam Kārlim Pētersonam. Kamēr gaidīta atļauja, Pētersons devies darba gaitās uz Pēterpili.

1888. gadu biedrība darbību sākusi ar šādiem amatvīriem: priekšnieks – virsskolotājs K. Mīlenbahs, vietnieks – Kandavas muižas nomnieks E. Bekmanis, kasieris-aktuārs (reģistrators – uzskaitvedis) Kr. Graudiņš, rakstvedis – ierēdnis K. Sakniņš, viņa vietnieks – apriņķa skolotājs Fr. Cirķelis, mantzinis – viesnīcas īpašnieks E. Grunskis, bibliotekārs – apriņķa skolotājs F. Biškevics, kārtības komisijas priekšnieks – Miegūzes nomnieks K. Meijers, teātra priekšnieks – tirgotājs J. Lilienbergs, revīzijas komisija – ierēdnis Krišjanovs, skolotājs Cimmermanis, rakstvedis Grīnbergs, runas vīri – Ārlavas nomnieks T. Volfsbahs, Turkumuižas nomnieks F. Rasmanis, mašīnu meistars un kalējs no Lubezeres K. Briedis.

Biedrības amatvīru starpā J. Rundeļa nav. Varbūt, ka arī viņš šajā laikā vairs nav Talsos domubiedru ilgi gaidītajā dienā, jo, kad 1887. gadā Talsos atver valsts skolu ar krievu mācību valodu un nosaka tajā gandrīz divarpus reizes zemāku mācību maksu, skolnieki, neņemot vērā augsto mācību kvalitāti, pāriet no apriņķa skolas uz jauno un apriņķa skolas skolotājiem manāmi samazina algas. 1889. gadā Mīlenbahs dodas uz Jelgavas ģimnāziju, Rundelis – uz Rīgu. No septembra viņš ir skolotājs, vēlāk, līdz pat 1911. gadam, pārzinis pilsētas Harasa meiteņu skolā Pārdaugavā (Johanss K. Harass (1785–1865) bija turīgs pilsētas mūziķis, strādājis arī par ērģelnieku Pētera baznīcā, ziedojis līdzekļus brīvskolu ierīkošanai mazturīgiem vāciešu, vēlāk arī citu tautību bērniem). Domājot par audzēkņu veselību, pēc pārziņa iniciatīvas skolā 1895. gadā ierīko bufeti. 1894. gadā J. Rundelim valdības iestādes dod atļauju pasniegt arī ev. lut. ticības mācību Rīgas Aleksandra puisēnu (zēnu) elementārskolā.

Pēc skolu reformas 1911. gadā, no daudzajām mazajām Rīgas skolām izveido lielākas – savienotās-elementārskolas, ceļot arī jaunas ēkas. Skolotājs Jānis Rundelis tad strādā Āgenskalna elementārskolā. Pirmā pasaules kara laika evakuācija 1915. gadā aizved viņu uz Tartu, kur Rundelis strādā Rīgas tautskolu direktora kancelejā. Pēc atgriešanās Rīgā, skolotājs pensionējas un dzīvo namiņā, ko uzcēlis vēl pirms kara Robežu ielā, Torņakalnā. 1939. gada 26. aprīlī 83 gadu vecumā Jānis Rundelis mirst un tuvinieki viņu apglabā Ziepniekkalna kapos.
Jānim Rundelim ir arī ģimene. Viņš 1902. gada vasarā apprecas ar Matkules pagasta (tagad Vānes pag. teritorijā) Ļoļu mājās dzimušo mežsarga meitu Minnu Amāliju Ramoliņu. Ģimenē piedzimst bērni – 1904. gadā Leontīne Amālija, 1907. – Aleksandra Johanna Emma, 1908. – Arveds Žanis Voldemārs.

Meitas Leontīnes skolas gaitas atklāj romantisku stāstu. Viņa bija rakstnieka Aleksandra Čaka klasesbiedrene Rīgas 2. valsts vidusskolā, ko abi beidza 1924. gadā. Dzejnieks viņu sauca par Loniju. Čaka biogrāfi Leontīni uzskata par viņa pirmo īsto mīlestību. Dzejnieks meitenei veltījis dzejoļu ciklus „Ļoņai” un „Zelta zvans”, taču galvenais vaininieks Leontīnes biežajai pieminēšanai latviešu literatūras vēsturē ir slavenais dzejolis „Atzīšanās” – „Miglā asaro logs…”. Literatūrzinātniekus joprojām nodarbina jautājums, kam tas veltīts? Leontīnei Rundelei vai Angelikai Blauai – abas savās atmiņās izsakās sev par labu. Leontīne, precējusies Rituma, kopā ar ģimeni pēc
2. pasaules kara emigrējusi uz ASV un 1990. gadā Floridā mirusi.

Sagaidot Talsu Latviešu Sadraudzīgās biedrības ik nākamo dibināšanas dienu, vidzemnieks Jānis Rundelis, kurš ar idejām un darbiem palīdzējis talsiniekiem celt latvisko pašapziņu, noteikti pelnījis mūsu atzinību.

Turpinājumā daži teksti, kas atgādina arī citus dižus talsiniekus.

Prof. L. Bērziņš

Etnogrāfs Kārlis Pētersons

/1938. g. 1. jūlijs, Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” (15)/

Pētersona vārds ir maz pazīstams, un varētu pat rasties šaubas, vai šādam tik maz pazīstamam vīram ir veltījams īpašs apcerējums. Bet latviešu valodas un etnogrāfijas laukā Pētersons ir attīstījis tik rosīgu un sekmīgu darbību, ka mūsu kultūras dzīvē viņš ieņemtu it izcilu vietu, ja nelabvēlīgie laika apstākļi nebūtu mums laupījuši viņa pūliņu augļus. Bez tam arī mūža gājiens Pētersonam ir nozīmīgs diezgan, lai uz kādu brīdi saistītu lasītāja vērību.

Dzimis Kārlis Alberts Pētersons ir Līvbērzē 1855. g. kā šīs skolas pirmā skolotāja dēls.1
Tēvam nomirstot, K. Pētersons iet Jelgavas ģimnāzijā, kas norāda, ka tēvam un dēlam bijis prātā augstākas izglītības ceļš. Stāsta pat, ka tēvs dēla Kārļa tālākai izglītībai bijis sagādājis kādu līdzekļu mazumu. Liels tas nu gan nebūs bijis, jo tēvam nācās gādāt par 10 bērniem, no kuriem Kārlis bija piektais. Tad nu 1878. g., tēvam nomirstot, Kārlim nācās ģimenes apgādību ņemt uz saviem pleciem, ko viņš arī darīja, ģimnāziju atstādams un uzsākdams skolotāja darbu tēva pamestajā darba laukā Līvbērzes skolā.

Latviešu valodas un etnogrāfijas laukā Pētersons ir attīstījis tik rosīgu un sekmīgu darbību, ka mūsu kultūras dzīvē viņš ieņemtu it izcilu vietu, ja nelabvēlīgie laika apstākļi nebūtu mums laupījuši viņa pūliņu augļus.

Jaunākie ģimenes locekļi tad arī ar lielu atzinību un pateicību vēl tagad pēc 60 gadiem – paši vai savu pēcnācēju personā – atceras lielo rūpību un pašaizliedzību, ar ko Kārlis par tiem gādājis, neskatoties uz visai grūtiem materiāliem apstākļiem. Liela bija Pētersona dedzība skolas un sabiedrības darbā. Viņa māsas dēls, L. Šēnfelda kgs Līvbērzes Brēķu mājās, par matēs brāli raksta starp citu: „Tautības ziņā sāka tad pūst jauni vēji, kas jau pilsētas skolu latviešu skolēnu pulciņos bija atraduši dzirdīgas ausis un atsaucīgas sirdis. Tas atsaucās arī Pētersona skolotajā gaitas: viņš mācīja no latviešu grāmatām un diezgan pamatīgi iepazīstināja savus skolēnus ar Latvijas ģeogrāfiju, kas nebūt nebija obligātorisks priekšmets. Vasaras skolēniem netika dēlītis siets ap kaklu kā kauna zīme tādēļ, ka brīvstundās nebija runājuši vāciski.
Vācisko vārdu vietā skolēns ar lielu prieku mācījās lietot latviešu vārdus (bleifēdere = zīmulis etc). Pētersons sāka uz savu roku mācīt krievu valodu kā zēniem, tā arī meitenēm. Mācītājam, kas skolas revidēja, šis jauninājums gaužām nepatika. Ja zēniem krievu valodas mācīšana vēl esot saprotama, tad kādēļ šī valoda esot mācāma meitenēm? Vai lai tās vēlāk varētu ielaisties sarunās ar krievu zaldātiem? Skolēnu sarakstā, ko mācītājam revīzijā pasniedza, bija ievesti latviskojumi tādā ziņā, ka sieviešu uzvārdiem, kur vien bija iespējams, bija pielīkta latviešu galotne „ene” (piem., Bērzene). Pētersons aizliedza arī skolēniem un tāpat saviem ģimenes locekļiem rokas bučošanu, ar ko līdz tam Dobeles mācītāju Boku mēdza sveicināt. Cits amata brālis, ar kuru Pētersons runājis par šī netikuma atmešanu, saskatījis te „maizes jautājumu un nav uzdrošinājies strādāt pret rokas bučošanu, bet Pētersons palicis saviem uzskatiem uzticīgs, ja tam arī vieta būtu jāzaudē.
Protams, ka Pētersona virziens nepatīk arī Līvbērzes baronam, kas ir skolas nama īpašnieks.
Barons Firkss liek pagastam priekšā Pētersonu atlaist no vietas. Turpretim, ja pagasts gribētu Pētersonu paturēt, tad lai būvējot sev jaunu skolu, jo viņa ēkā skolai vairs vietas nebūšot. Tā Pētersonam nākas aiziet. Nonāk viņš Talsu apkaimē, tagadējā Laidzes pagastā, kur skolas un sabiedriskā dzīve tikko sākās, kamēr Līvbērzei jau bija savs „Dziesmu kronis”, tā tad sabiedriskas dzīves un kultūras centrs. Pagastā Pētersons te paliek vēl pasvešs, bet ne velti tuvajos Talsos strādā valodnieks K. Mīlenbachs un citi ievērojami paidagoģiski spēki. Nebūs jāšaubās, ka pazīšanās ar Mīlenbachu Pētersonu jo vairāk mudināja strādāt valodas kopšanā. Bet sarežģījumi Pētersonam rodas arī jaunajā vietā, jo inspektoram Orlovam viņš nepatīk savas noteiktās latvietības dēļ. Pētersons taču ir kādā skolotāju sanāksmē tēvreizi skaitījis latviski. Ar visu to Pētersons tomēr stāvētu savā vietā, jo nav likumīgu iemeslu viņu atcelt. Bet alga nav normēta. To pagasts var noteikt pēc ieskatiem. Uz šī pamata pretiniekiem izdodas skolotājam tā sašaurināt maizes apstākļus, ka atliek tikai aiziešana.”

Ap šo laiku man pagadās iepazīties ar Pētersonu. Džūkstes ērģelnieka Veidemaņa namā notiek vasaras kursi skolotājiem: inspektors Orlovs tos ir sarīkojis, lai skolotāji pamatīgāki piesavinātos krievu valodu, bet īpaši, lai viņa dēls, Maskavas students, šais kursos kādu mazumu nopelnītu. Inspektoram kursos ierodoties, Veidemanis kursantus uzņem ar vakariņām, kurās gadās piedalīties arī Pētersonam un man. Sarunu valoda, protams, ir krievu. Bet mēs ar Pētersonu nekautrējāmies sarunāties paši savā valodā, ko pamana arī inspektors un ar zināmu nervozitāti no mana brāļa, skolotāja Roberta Bērziņa, ievāc par mums ziņas, īpaši vēl noprasīdams, vai es esot Roberta Bērziņa īsts brālis („rodnoi brat”). Tas nozīmēja, ka inspektors uz mums skatījās vairāk nekā kritiski. Es toreiz jau taisījos iet uz universitāti, un man inspektora labvēlība nebija tik vajadzīga. Bet Pētersons bija vietas meklētājs, kālab vajadzēja gan zināmas drosmes tā uzstājoties. Tiešām, ap šo laiku gadījās arī dzirdēt, ka Pētersons, nelūkojot uz labu krievu valodas prašanu, nebija kādā skolotāja vietā apstiprināts, ja nemaldos, Zaļeniekos.
Tagad Pētersons piegriežas periodikai, strādādams līdzi Austrumā un pildīdams īpaši sīkumu daļu. Parakstās viņš ar pilnu vārdu, tad arī labprāt kā Auziņu Kārlis, Līvbērznieks, saviem iniciāļiem etc. Sevišķi to redzam 1892. g. Austrumā. Bet jau 1892. g, rudenī Austrumā ievietotas bēru dziesmas no Kuldīgas apkārtnes, kas liecina, ka Pētersons – laikam dienišķas maizes dēļ – ir atkal piegriezies praktiskai paidagoģijai. Šoreiz viņš strādā kā mājskolotājs (jeb: nama skolotājs, kā viņš pats šo vārdu lieto).
Viens no Pētersona toreizējiem skolniekiem, J. Hofmana kgs Jelgavā, par to izsakās starp citu šādi: „Pētersons bija mājskolotājs mūsu ģimenē, toreiz manam tēvam piederēja Savenieku muiža, Raņķu pagastā, Kuldīgas apriņķī. Viņš sagatavoja mani, manu brāli un piecas māsas, lai varētu iestāties ģimnāzijas pēdējā klasē. Atceros viņu kā enerģisku un loti darbīgu cilvēku. Brīvā laikā viņš katru dienu apm. 3 stundas nodarbojās ar Latv. t. dziesmu vākšanu un krāšanu. Viņš uzrakstīja arī dziesmu melodijas. Šo dziesmu un melodiju, dzīvodams pie manis, Pētersons bija sakrājis lielu daudzuma. Kad satiku Pētersonu Jelgavā, apm. 1903. g., tad viņš man iz teicās, ka esot sakrājis vairākus desmitus tūkstošu tautas dziesmu.”– Vēl Hofmaņa kgs atzīmē, ka Pētersons kopā ar saviem mācekļiem sakrājis herbāriju ar kādiem 3000 Latvijas augiem.
Tālākās gaitas Pētersonu ved uz dažādām Krievijas pilsētām: Kremenčugu, Kijevu un Pēterpili. Pēterpilī viņš ir jau arī agrāk kādu laiku strādājis. Tur pa jaunu nonākdams, viņš strādā Štirmera privātskolā, tikdams, kā rādās, arī par šīs skolas līdzīpašnieku. Te strādādams viņš saslimst ar ļaundabīgu baltasinību un mirst 1917. g. aprīlī 63 g. vecumā. Apglabā viņu Smolenskas kapos Pēterpilī. Revolūcijas sabangotajos laikos gan kādi mirēja radi (jaunākā māsa Dumpja kdze) paspēj viņu izvadīt pēdējā dusā, bet nespēj nokārtot viņa atlikušo garīgo mantojumu.

L. Bērziņa un Fr. Šmidhena ģimnāzijas internāts Rīgas jūrmalā, Dubultos. (Talsi)

L. Bērziņa un Fr. Šmidhena ģimnāzijas internāts Rīgas jūrmalā, Dubultos.
Sēž: F. Mīlenbachs (valodnieka slimais dēls), K. Mīlenbachs un etnogrāfs K. Pētersons. Stāv: A. Šmidhenas jkdze, O. Mīlenbaha kdze, stud. mdc. A. Baidiņš, (LU docents), vidusskolas skolotājs P. Kūlis un ģimnāzijas līdzīpašnieks mācītājs Fr. Šmidhens.
Attēls 1911. g. vasarā.

Fr. Kārkluvalks, cand. iur.

Skolotājs Fricis Biškevics

/1902. g. 31. maijs, “Baltijas Vēstnesis”/

Liepājas vācu avīzē „Libauische Zeitung” vietējās bāriņu skolas priekšnieks G. Knappes kungs, pasniedz satriecošu vēsti – 24. maijā minētajā skolai svinot zaļumu svētkus, šās skolas skolotājs Fr. Biškevics, izpildot savu pedagoģisko pienākumu, piepeši ar smadzeņu [citur – sirds D. A.] trieku miris.

Biškevica vārds plašākai latviešu publikai gan maz pazīstams, taču tam ir ievērojami nopelni kā klusam, enerģiskam darbiniekam grūtajā skolas druvā un kā latviešu attīstības veicinātājam.
Viņš dzimis 1850. gada 27. martā [14. marts, v.st. D. A.] Dundagā Pāces ciemā, kā Bišķu mājas saimnieka otrais dēls. Pirmās skolas mācības ieguvis pie mūsu nesen Dieva mierā aizgājušā dzejnieku un skolotāju patriarha E. Dinsberga. Savu tālāko izglītību baudīja Ventspils apriņķa skolā, kuras kursu beidzis viņš iestājas Gorku mērnieku un taksatoru skolā. Nobeidzis šo mācību iestādi, viņš tikai īsu laiku darbojas kā mērnieks un tad pārgāja uz skolas druvu.
Uz pedagoģisko darbību Biškevicam jau agrā jaunībā nesās prāts. No sākuma viņš pasniedza pirmās mācības sava ciema bērniem un modināja pie turienes jaunās audzes možu, dzīvības pilnu garu. Vēlāk viņš darbojas kā skolotājs Sabilē [1874.g. paša dibinātajā privātelementārskolā D. A.], pie tam pūlēdamies turienes latviešus vest pie sabiedrīgas izglītības. [Biškevics nokārto apriņķa skolotāja eksāmenu un D. A.]
1879. gadā [tagad jau vēstures avotos min 1881. gadu D. A.], kad Talsu privātās zēnu skolas vadība tika uzticēta mūsu tagad plaši pazīstamā valodnieka, virskolotāja K. Mīlenbaha kunga rokās, tad arī Biškevicu izredzēja par šās skolas darbinieku.

Biškevica vārds plašākai latviešu publikai gan maz pazīstams, taču tam ir ievērojami nopelni kā klusam, enerģiskam darbiniekam grūtajā skolas druvā un kā latviešu attīstības veicinātājam.

Šī skola Talsu apkārtnei nesusi neaprakstāmi daudz labuma. Var bez pārspīlējuma sacīt, ka šī mācību iestāde savā laikā bij minētā apgabala garīgais centrs un lepnums. Jaunie, zaļokšņa gados stāvošie skolotāji, ar K. Mīlenbaha kungu priekšgalā, ar apbrīnojamu sparu un darba mīlestību ķērās pie grūtā audzināšanas darba. Ātrā laikā Talsu privātā apriņķa skola izpelnījās no visām pusēm lielāko uzticību un slavu. Pietiks, ka aizrādu uz to, ka tā spēja dažus mazturīgus skolēnus tiktāl sagatavot, ka tie neapmeklējuši ģimnāziju, varēja iestāties augstskolā. Vairāki skolēni atkal spēja nolikt eksāmenus uz ģimnāziju un reālskolu vidējām un augstākām klasēm. Prāvs skaits ir tādu šās skolas audzēkņu, kurus šī skola sagatavoja aptieķnieku mācekļiem, skolotājiem, skrīveriem u.t.t. Pie tam skolotāju kungi visādi pūlējās saviem apdāvinātākajiem audzēkņiem sagādāt līdzekļus tālākai izglītībai, gan sarīkodami koncertus un teātra izrādes, gan izgādādami tiem stundas, gan pūlēdamies piedabūt bagātniekus viņu pabalstīšanai, gan paši no savas kabatas dodami tiem līdzekļus. Pie šī enerģiskā tautas izglītības darba jo dedzīgi piedalījās arī skolotājs Biškevics. Lai gan viņš nebij baudījis augstākās skolas izglītību, taču caur pašmācību un enerģiju bij ieguvis tik plašas zināšanas, sevišķi matemātikā, ka savā arodā spēja skolēnus sagatavot pat uz ģimnāzijas abitūriju. Vēlāk viņš darbojās kā privātskolotājs kādā muižnieku dzimtā un īsu laiku Tukuma privātproģimnāzijā [1893. gadā ir skolotājs Sasmakā D. A.].

Tā kā Biškevicam no viņa agrākās skolotāja darbības bij vislabākās apliecības, tad Liepājas bāriņu nama priekšniecība 1899. gada decembrī to ievēlēja par šās skolas skolotāju. Ar rūpību, čaklumu un pienākuma uzticību – tā augstāk minētā vācu avīze liecina šās skolas priekšnieks G. Knappes kungs. Nelaiķis attaisnojis uz viņu liktās cerības. Biškevics kā cilvēks un kā skolotājs bij stingrs vīrs. Ar humoru un sirsnību viņš prata savienot nelokāmu stingrību un nopietnību. Viņš bija uzticīgs savam amatam, savai tautai, savai dzimtenei un saviem vienkāršajiem vecākiem, kuriem viņš katrā gadījumā pierādīja krietna dēla sirdi. Daudzos Biškevica skolēnus, pie kuriem arī šo rindiņu rakstītājam gods piederēt, sāpīgi aizskars vēsts par šā vīra piepešo nāvi, par kuru G. Knappes kungs liecina, ka tas bija spēka un žirgtuma tēls. Lai viņš, kuram bijis lemts, vēl pēdējā acumirklī amata pienākumu pie ziedošās jaunās audzes izpildot, pašā zaļajā meža baznīcā izpūst savu garu – lai viņš jo saldi atdusas zem zaļajām velēnām.

Vēl citi papildinājumi.

Precīzāks nāves apraksts. Laiks priekš zaļumiem bijis vēss. Lai skolēnus izsargātu no apsaldēšanās, skolotājs Biškevics izrīkojis lēkšanu pār valgu un pats arī lēcis līdz. Bet tad viņš pēkšņi nogāzies gar zemi.
Precējies 1886.g. Talsos vācu draudzē ar Helenu Mīlbergu (1861.–1937.g. 20. 
martā Liepājā). Paliek 3 bērni.

Talsu Latviešu sadraudzīgās biedrības pirmajā gadā Fricis Biškevics bija bibliotekārs.


  1. 18. janvārī (v.st.), tēvs Pēteris, māte Jūle. Krusttēvi Kārlis Blumbergs, vagars, un Kālis Stālbergs – grāmatu drukātājs.
    Stālbergs (arī Stālberģis, Štālbergs) Kārlis (1837 17. (29.) apr. Bērsmuižā – 1895 23. martā (4.apr.) Jelgavā) – pirmais latvietis spiestuves īpašnieks, viens no pirmajiem latviešu profesionālajiem grāmatu apgādātājiem, lasāmbibliotēkas īpašnieks.
    Dzimis muižas kalpa ģimenē. Burtliča amatu apguvis J. F. Stefenhāgena un dēla spiestuvē Jelgavā, tajā 1859–1867 strādājis, vēlāk devis iespiest pirmās sava apgāda grāmatas.
    1867.g. jūnijā sāka apgādāt klasiskās literatūras sēriju “Citu tautu rakstnieki” ar paša tulkotu F. Šillera lugu triloģijas “Vallenšteins” 1. daļu “Vallenšteina lēģeris”. Pārcēlies uz Rīgu, aktīvi darbojās Rīgas Latviešu biedrībā, par tās biedru saziedoto naudu iegādājās spiestuvi ar veikalu Sudmalu (tag. Dzirnavu) ielā 22. 1871 S. pārgāja uz Zinderu (Grēcnieku) ielu, 1873 – uz Kaļķu ielu, pēc spiestuves pārdošanas tirgoja grāmatas Vēveru (Audēju) ielā 11. Šī pirmā latviešiem piederošā spiestuve sāka darboties 1869; kopš 1870, kad S. nomāja tipogr., viņa uzņēmums saucās “Krievu un latviešu grāmatu un bilžu spiestava”. Tajā iespieda arī avīzi “Baltijas Vēstnesis” un citu apgādu grāmatas. Spiestuvē strādāja Laubes Indriķis. S. veikalā bija maksas lasāmbibliotēka.
    S. apgādāja un iespieda apmēram 30 grāmatas latviešu valodā. Sēriju “Citu tautu rakstnieki” turpināja Tacita un Šillera darbi K. Biezbārža tulkojumā, Dž. Bairona “Manfreds” paša S. tulkojumā (1869–1871). Jaunlatviešu ideoloģija atbalsojās K. Biezbārža apcerē “Mūsu valoda un viņas rakstība” (1869), J. G. Kola darba “Die deutsch-russischen Ostseeprovinzen” fragmentā “Leiši un latvieši” (1871), mēģinājumā izdot G. Merķeļa “Vanemu Imantu”; S. apgādājis arī K. Valdemāra, A. Spāģa, K. Biezbārža ģīmetnes litogrāfijas tehnikā. Starp oriģinālliteratūras darbiem nozīmīgākie ir Kaudzītes Matīsa “Dziesmiņas” (l. d. 1872) un Ausekļa “Dzeijas” (1873).
    Konsekventi ieturot kursu uz vērtīgu literatūru, S. nonāca materiālās grūtībās, 1874 spiestuvi pārdeva brāļiem Bušiem un atgriezās Jelgavā, sāka darbu E. Zīslaka firmā. Kopā ar K. Biezbārdi vēl izdeva laikrakstu “Pasaule un Daba” (1875–1876), patstāvīgi savu “Titāna Viesuļa Latviešu tautas kalendāru” ( 1882–1889).

Komentāri