Dzert vajag mazāk

Dzert vajag mazāk

Ķēniņkalns

„Пить надо меньше”, tā kāds inteliģents padomjlaiku kulta filmas varonis komentēja savas likstas. Šie vārdi iederīgi atceroties vēstures notikumu saistībā ar šobrīd jauki uzpostā Tautas nama atklāšanas pasākumu Ķēniņkalna pakājē, 1912. gada 6. janvārī.
1910. gada augustā Kurzemes guberņas celtniecības pārvalde atļāva sākt Sadraudzīgās biedrības nama būvēšanu. Spriežot pēc biedra A. Dunkeļa iesnieguma valdei, celtnei bija jābūt gatavai 1911. gadā. Viņš pieprasīja atlīdzināt zaudējumus, jo, atbilstoši īres līgumam par veikala un dzīvokļa telpām jaunajā ēkā, varēja iemitināties tur tikai oktobrī nevis vasaras beigās. Novembrī Jelgavas laikrakstā „Sadzīve” solīts, ja būšot 1912. gada janvāra beigās gatavs biedrības nams, tad tur rīkošot bazaru, Blaumaņa izrādi „Zagļi” un dziedāšanu, kā arī izklaides pie „pilnas bufetes”, bet, ja nē, tad pasākums notikšot viesnīcas „Talsi” zālē [tag., Ezera laukumā]. 1905. gadā t.s. Cirķeļa zāle, kas bija izbūvēta biedrības vajadzībām Grunska viesnīcā, bija nodedzināta. 1907. gadā organizācijas 20 gadus svinēja Ezera laukuma, bet 1912. gada decembrī 25. dzimšanas dienu – Lielās ielas pašu namā.
Ēka bija aprīkota ar elektrisku apgaismošanu un vienu no pirmajiem Talsu ūdensvadiem. Dievturu idejas piekritējs T. Dzintarkalns vēlējās namu greznot tautiskā garā un lūdza slavenajam ornamentu māksliniekam Jūlijam Maderniekam (1870-1955) izgatavot sienu gleznojumu skices. Par darbu samaksāja salīdzinoši dārgi – 75 rubļus.

Ķēniņkalns

Skats no Pilskalna uz Ķēniņkalna pakājē esošo Tautas namu (baltā ēka) 2014. gada pavasarī.

Jau pirmajā stāvā varēja redzēt Madernieka stila rotājumus, ko bija zīmējuši vietējie daiļkrāsotāji. „Šī telpa apakšpusē sarkana, tālāk zaļas ozollapas ar zīlēm savijušās kā plata „borte” tad iezaļgana krāsa un augšā pāris strīpiņu. Uz augšu ved platas cementa trepes, līdz pusei – tad laukumiņš un trepes sagriežas atpakaļ uz augšu, trepju margas – dzelzs stiebri ar 3 lapiņām galā, trepju laukumiņā trīs gari šauri logi. Ornaments pārgāja uz augšu, apņēma foajē un augšējo koridoru. Zāle apakšā tumši dzeltena, tad plašs ornaments visapkārt, tad dzelteni balta siena – tējas rozes vai dzeltena zīda lakata krāsā. Augšā visapkārt virs logiem brīnišķīgs ornaments. Spīdošas, vizuļojošas bārkstis vairākās krāsās nokaras uz leju – zaļas, sarkanas, un zelts – kā skujas, vēdekļi, bārkstis, putni savijušies kopā.”
Trešā stāvā atradusies dāmu komitejas istaba zilā krāsā, bet gaišajā stūra istabā ar pieciem logiem un platu ornamentu joslu plānoja ierīkot bibliotēkas telpas. Vēl augšā atradās mazā zāle un t.s. sarkanā istaba, kas bija domāta kāršu spēlmaņiem.
Atklāšanas uzrunas, iesvētīšana un koncerts sākās 1912. gada 6. janvārī (vecais stils) trijos pēc pusdienas. Zālē esot bijuši 380 viesi. Skolotāju J. Adamoviča un A. Tīla vadītā apvienotā Stendes un Talsu kora repertuārā divas trešdaļas bija tautasdziesmu apdares. Programmā ar pirmo numuru pieteikta Krievijas himna, bet nākamo bija paredzēts dziedāt K. Baumaņa „Dievs, svētī Baltiju!” Notikuma atreferējumos jau Baltijas vietā minēta Latvija.
Svinīgajai daļai sekoja mielasts 200 viesiem, kuri par 1.50 rubļiem bija nopirkuši galda kartes. Pārējie tautas balles karsoņus varēja veldzēt bufetē. Grādīgo dzērienu lietošana bija nopietna sabiedrības un biedrības problēma, kas nepalika nepamanīta arī ārpus Talsiem. Pat atklāšanas pasākuma otrajā dienā, 7. janvārī, R. Blaumaņa lugas „Ugunī” izrādes laikā zālē esot trokšņojuši piedzērušies ļaudis.
Ventspils „Jaunā Avīze”: „Talsi. Uz apmēram 6 tūkstošiem Talsu miestiņa iedzīvotājiem var pastāvēt divas kroņa degvīna pārdotavas, četri traktieri un apmēram 20 alus pārdotavas. Tirgus dienās un svētdienās visas šīs žūpnīcas kā piebāztas. Patiesībā vietējai Sadraudzīgai Biedrībai pienāktos kaut ko darīt, lai žūpība mazinātos, bet tā pate savās telpās atver pilnu bufeti, kur, saprotams, patvērumu atradīs Talsu „labākās aprindas”, un biedrības biedri, jo tiem vienkāršos kabakos tā neveikli spert kāju.”
Dzeršanas bieži pavadīja nekārtības. „Jaunajā biedrības namā, neskaitot notikumu pēc goda mielasta, jau notikušas trīs grandiozas izkaušanās. Un pie tam, vienas nedēļas laikā, 21., 24., un 27. janvārī. Kaušļi pie tam nav vis kaut kādi „rupji”, zemnieki vaj „proletārieši”, bet mūsu glītie, glumie ,,ar spodrām apkaklēm un diplomiem kabatā”. – Kad suņi kaujas, lej ūdeni starpā… Kad Talsu inteliģenti – tad ekonoms [pārvaldnieks] nogriež elektrību. Tā tas bija 27. janvārī.”
Tomēr lielākais skandāls, par ko vēl ilgi un plaši runāja pilsētā, notika biedrības nama atklāšanas pasākumā. Kā komentēja Kurzemes presē: „Pēc visas tās lielās runāšanas, bļaušanas un dzeršanas iznāca: plūkšanās, valstīšanās, protokolu rakstīšana, policisti, ārā sviešana u.t.t .” Kādā citā laikrakstā papildināts: „Runā par tautu, par darbu, cenšanos. Bet ir jau sen zināms, kur šī mielasta cenšanās beidzas: daži biedrības vīri, kāds students, kāds ierēdnis [..] piemielojušies tā, ka divi turpat uz vietas apkrita. To redz policists A. un ies glābt, t.i. sviest laukā. Tas „tautiešiem” par daudz: no pašu zāles laukā mest! Vaj tas ir dzirdēts?! – un izsviež pašu policiju. Sak, ko nāci, kur nesauc? Bet A. to ņem par ļaunu un paziņo Rādenam [apriņķa priekšnieks]. Un nu tos kopmielastniekus velk uz policiju – izskaidroties.”
Amizantu skaidrojumu par notikušo biedrības priekšniekam T. Zaudmanim [Dzintarkalnam] vēstulē sniedza tekstā minētais Pēterburgas universitātes matemātikas students, 29 gadīgais Ansis Dreimanis. Viņam jau bija skolotāja darba pieredze, vēlāk slavenais fizikas mācību grāmatu autors 1921. gadā kļuva par pilsētas sabiedrībā ievērojamu vīru, Talsu vidusskolas direktoru. „God. Zaudmaņa kungs! [..] Kā jau tādā dienā, kad cilvēks cilvēkam izsaka savu atzinību un siltas jūtas plūst bez mēra, šai pulciņā valdīja vaļsirdība. Arī es, vēlēdamies izrādīt atzinību savam draugam, mūsu iecienītajam galdniekam Friedenberga kgam, kurš, pēc manām domām, arī daudz rūpības pielicis pie šo svētku telpu veida, – es, vēlēdamies to apkampt, esmu, neizprotu tiešām kāpēc, devis iemeslu kādam policistam jaukties starpā. To sāku pamanīt tikai tad, kad klātesošie biedri sāka izrādīt uztraukumu par kāda sveša kunga ierašanos bez uzaicinājuma. Atgriežos un ieraugu policistu vasaras sezona uzvalkā un cepuri galvā. Noturēju viņu par vienu no tiem stražņikiem, kas gluži tādi paši no izskata un lielā skaitā visu vakaru dzēra bufetes telpās, un nu tagad ienācis viesu telpās uzturēt kārtību. [..] Ļoti uzraucos par šo parādību, vispirms izraidīju viņu no zāles ārā, ko viņš arī izpildīja un pie tās pašas loģikas gaitas salīdzināju viņu ar tādu dzīvnieku, kas visur meklē tikai netīrumus, un ja tādu nav, tad tos rada. Šo salīdzinājumu arī izsacīju.
Ka tā policista vārds ir Asars, to dabūju vēlāk zināt, un ka tas uradņiks un pie stražņiku [uradņiki nodrošināja kārtību apriņķī, bet zemāka ranga – stražņiki pilsētā] pulka nepieder – man pateica tikai dažas dienas vēlāk. Mans jau tā ne sevišķi stiprais nervu stāvoklis, no visa notikušā bij stipri satricināts, un viss svētku garastāvoklis galīgi izjaukts, tāpat arī pie klātesošiem. Par to man žēl un jāskumst. Zināms, ja jau goda mielasts būtu noticis pie auksta ūdens, tad viss tas būtu norisinājies daudz aukstasinīgāki.
Nu, un kas pie visa tā vainīgs? Vaj tikai vienīgi un galvenā kārtā es? Vaj es 1) vainīgs, ka Asara kungs pārskatījies, neizprazdams manu izturēšanos pret Friedenberga kungu; vaj es vainīgs 2) ka A. kgs, bez biedru kārtībnieka uzaicinājuma stājies viesu telpās pie kārtības nodibināšanas? Vaj es vainīgs 3) ka A. kgs nebij sava apģērba un uzvešanās dēļ izšķirams no tiem stražņikiem, kam visu nakti dzērušiem, nebij nekādu morālisku tiesību stāties pie kārtības uzturēšanas? Nē, es ne.
Cerēju, ka A. kgs., kā prātīgs cilvēks, visu to sapratīs un atzīs pats savas kļūdas un vainas, mēģinās notikušo noklusēt kā nebijušu. Jo tāda reiz vispārēja paraža. Bet otrā dienā man pa abām ausīm nāca ziņa, ka A. kungs ziņu pūlējies izplatīt un pūlēšoties to nostādīt uz oficiāliem pamatiem. Atvainojos pret biedrību, ka viņas svētku dienā mana sajūsma nav izpaudusies tik daudz vārdos, bet šādos darbos. Esmu tāļu no tam, lai cilvēkus lamātu, tādēļ rakstu šo paskaidrojumu, ja vajadzīgs, varat to nodot atklātībai. Stud math., A. Dreimans. 2.febr. 1912.g.”
Mācība? Protams, saglabāt iespējami vēsu prātu, jo nevar zināt, vai nākotnē nekļūsi par direktoru vai prezidentu, kad jaunības trakulības būs nedaudz neērti atcerēties.

Turpinājums >>> 5. stāsts: Policijas suņu dresēšanas pionieri Talsos

Komentāri