Vilkmuižas ezera peldvieta

Vilkmuižas ezera peldvieta

Want create site? Find Free WordPress Themes and plugins.

Vilkmuižkalns

Ezera krastā pie Vilkmuižas kalna daudzus gadu desmitus atradās pilsētnieku iecienīta atpūtas vieta. Mūsdienās nesaprast pirms pāris paaudzēm dzīvojušos talseniekus, kuriem nebija ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Pilsētas pirts bija mazietilpīga un nemīlīga. 1934. gadā Elza Nīce rakstīja: „Divi skaisti ezeri, kā lieli spoguļi nomesti Talsos, pašā pilsētas vidū, liktos: kāds skaistums un savdabība! – Kāda laime šai mūžam izslāpušajai pilsētai, kur ūdens jāpērk par naudu. Un tomēr, – taisni Talsu iedzīvotājiem ņemta katra iespējamība rast vasaras tveicē veldzi, ja negrib vaj nevar ik dienas mērot pāris kilometru garo ceļa gabalu līdz Ābeļu ezeram.”
1925.gadā netālu no Talsiem esošais Ābeļu ezers dēvēts par vienīgo pilsētnieku atvēsināšanās vietu vasarā, bet iespēja paplunčāties bija arī citur. Līdzīgi kā mūsdienās, abi pilsētas ezeri nebija piemēroti peldēšanai. Tolaik ūdens smirdēja uzņemot lielu daļu lietusūdeņu, kas noskaloja ielu netīrumus papildinātus ar dažviet pārplūdušu tualešu saturu. Kā atzīmēts: „Dažs labs peldētājs atstāja ezeru gluži zaļš, ar dūņām apklāts”, tomēr steidzīgākie un drosmīgākie, acīmredzot, tādiem sīkumiem uzmanību nepievērsa. Vilinošs bija Talsu ezers. Izmantošanas idejas – vispārdrošākās. Piemēram, D. Miesiņš bija aprēķinājis, ka neliels finansu ieguldījums nepieciešams Ūdens ielas galā pie ezera peldbaseina iekārtošanai. Vēlāk bija iecerēts izmantot avota ūdeni āra dušu izbūvei. Pārsvarā Pilskalnā laiskojās saules vannu cienītāji, bet ezerā izklaidējās laivotāji. 1935. gada vasarā tur katru vakaru slīdējušas vismaz piecas privātās kanoe, bet pilsētas valdes tūrisma attīstīšanas programmā arī bija solījums publikas izklaidei noorganizēt sporta laiviņas.

Vilkmuižkalns

Skats uz Vilkmuižkalnu ar stērķeļfabrikas ēku 2014. gada pavasarī.

Peldēšanai vairāk izmantoja Vilkmuižas ezeru. 1927. gadā presē publicēta sabiedrību šokējoša informācija. „Pastāvot karstam laikam, ezerā pie Vilkmuižas pastāvīgi daudz peldētāju, pie kam vīrieši un sievietes jaucas juku jukām, mēģinājums noteikt sievietēm īpašas stundas neizdevās, jo sieviešu stundās nebij nevienas peldētājas, bet vīriešu stundās tās nāk bariem, pie kam skaidri pasaka: „Ne jau tā peldēšanās mums vajadzīga, bet tas amiziers.” Un tā tas ir joprojām, pie tam jāpiezīmē, ka peldu kostīmi še nav modē. Visi iet Ādama un Ievas kostīmos, pie kam pat vīģes lapa ir atmesta, kā buržujisks aizspriedums.” Uz minēto pilsētas valde reaģēja ātri, pārkāpējiem piedraudot ar sodu, noteica peldēšanās laikus – sievietēm no deviņiem rītā līdz pusdienlaikam un no 15-18 pēcpusdienā, bet vīriešiem – visā pārējā laikā (sākot no pieciem rītā līdz desmitiem vakarā). Līdzīgi ierobežojumi jau agrāk bija noteikti Ābeļu ezera peldviesiem. Desmit gadus vēlāk saglabājās vīriešu un sieviešu stundu dalījums, bet no četriem pēcpusdienā bija atļauta „ koppelde kostīmos”.
Peldlaiki bija jānodala, jo tolaik piejūras kūrortos dzīvoja turīgie, bet citur cilvēki reti kad iegādājās tādu aksesuāru, kā peldkostīmu. 30-to gadu vidū tomēr arī talsenieku pilsoniskās aprindas bija modernizējušās. Kādā feļetonā vēstīts: „Peldēties laba un patīkama lieta. Tas arī nekas, ja pirmās dienās, iznākot no ūdens jums zobs uz zoba netirpa un jāizlietā pusducis kabatas drāniņu sava ožamā aparāta slaucīšanai. Tomēr, atklājot šo visai patīkamo sezonu, Jūs konstatējiet, ka peldkostīms no iepriekšējā gada nav vis ideālā kārtībā, bet gan kožu saēsts, sievai atkal tas stipri vien izbalējis. Lāpīt nedrīkst, izbalējušā arī nevar staigāt. – Ko teiks paziņas? Nekas cits neatliek, kā iegādāties jaunus. Par velti nevar dabūt – jāmaksā. Nerunājot nemaz par tādiem peldēšanās atribūtiem kā: „Soloriem”, „Uluseļļām”, „Nivia krēmiem” un līdzīgiem smāķiem, sievai vajadzīgs arī kāds austrumniecisks saules sargs, ziniet, tāds ar puķēm – spilgti raibs.”
Pēc vairākiem slīkšanas gadījumiem 1929. gada vasaras sākumā policijas priekšnieks J. Stucers Vilkmuižas ezerā aizliedza peldēties. Uz to sekoja strādnieciskās pilsētas daļas asa reakcija: „Atļaujat, kungi, peldēties! Ir taču skaidrs, ka arī ar visādiem glābšanas rīkiem notiek nelaimes gadījumi un pat tādās vietās noslīkst, kur nevarētu to sagaidīt. Tad jau vajadzētu noliegt braukt ar auto, zirgiem u.t.t. Bez šaubām būtu labi, ja visur, kur notiek peldēšanās, būtu attiecīgas glābšanas ierīces, bet, par nožēlošanu, tādu ne visur ir, piem. Ābeļu ezerā, kurp tagad talsinieki ir spiesti peldēties.” Pēc glābšanas riņķa iegādes jūlija otrā pusē, valde atcēla aizliegumu, tomēr 1933. gadā atzīts, ka visi talsenieku iecienītie ezeri ir bez glābšanas ierīcēm, un, lai tās iegādātu, kādam laikam būšot jāuzupurējas.. jānoslīkst.
Jau 1932. gada vasarā domē atjaunojās diskusijas par kārtīgas peldētavas ierīkošanu Vilkmuižas ezerā, jo strādniekiem neesot iespējams aiziet peldēties uz Ābeļu ezeru. Aprēķināja būves izmaksas – 500-1000 Ls. Pēc gada izrādījās, ka nauda izlietota tobrīd aktuālajai bezdarbnieku pabalstīšanai. Ezers bija kļuvis peldēšanai nederīgs, jo, bez konsultēšanās ar melioratoriem izraktais grāvis ūdens līmeņa samazināšanai par 2 metriem, atklāja krastā nepatīkami smakojošas dūņas un lērumu vecu bundžu, trumuļu, dažādu dzīvnieku skeletu.
Samazinot ūdens līmeni, pilsēta palika tumsā, jo nedarbojās spēkstacijas tvaika dzinējs, arī ugunsdzēsēji sūdzējās, ka notikušais apgrūtina ūdens ņemšanu. Daži talsenieki brīdi izmantojuši savu māju bagātināšanai ar kuršu senlietām, kas nu bija viegli iegūstamas. Grāvi drīz aizdambēja un noraidīja ieceri arī par Talsu ezera ūdens līmeņa pazemināšanu. Peldētāji ezeru turpināja izmantot. Vēl pagājušā gadsimta 50-70-tajos gados ezera austrumu krastā bija izvietota peldvieta.

Turpinājums >>> 8. stāsts: Ielu pārdēvēšana

Did you find apk for android? You can find new Free Android Games and apps.

Komentāri