Šaudīšanās iztraucēta ballīte

Lielai daļai līdzcilvēku nosaukums Oktobra svētki, iespējams, asociējas ar Vācijā notiekošo alus dzeršanas maratonu Oktoberfest. Tomēr daudzi joprojām atceras Padomju Savienības laikos 7. novembrī svinētās Oktobra revolūcijas gadadienas.

 

Iznīcinātāji jeb istrebiķeļi, tautā saukti par “strebukiem”. 1944.–1953. gados pastāvējušu Latvijas PSR Valsts Drošības ministrijas paramilitāru (viņiem nebija īpašu formas tērpu) vienību dalībnieki, kuru uzdevums bija apsargāt iestādes, palīdzēt milicijai nodrošināt kārtību un tvarstīt nacionālos partizānus. Iznīcinātāji līdzdarbojās 1949. gada 25. marta deportācijas veikšanā. Katrā apriņķī izveidoja apmēram tūkstoš dalībnieku lielu bataljonu. Talsu apriņķī no bijušajām militārpersonām un citiem iebraucējiem noformēja operatīvo vadu (35 personas), kura mītne atradās Lielajā ielā 39, bet pagastos un citās pilsētās 20–50 cilvēku vienībās galvenokārt bija vietējie iedzīvotāji. Latvijā iznīcinātāju formējumos bija iesaistīti ap 44 000 cilvēku. Par operatīvo vienību Talsu bataljona politiskais vadītājs Augusts Grigāns 1945. gadā ziņoja: “Telpas nehigēniskas, logi izdauzīti, trūkst segu, matraču, dvieļu, nav palagu. Alkohola lietošana un piedauzīgu aktu rīkošana ir kļuvuši par ikdienas parādību. Tāpat arī nedisciplinēta apiešanās ar ieročiem, kuras sekas vairāku pilsoņu ievainošana un nonāvēšana.” Štāba priekšnieks Volodins 1949. gadā skaidroja: “Cilvēki ienāk no visām Padomju Savienības malām, daži speciāli dzer un izturas huligāniski (“huļigaņit”), lai viņus ātrāk izsviestu no bataljona. Pie mums bataljonā ir daudz dzērāju, kurus pārmācīt nav iespējams, jo viņi vairs nav jauni”.

Talsi Lielā iela
Nams Lielajā ielā, kur pagrabtelpas visas okupācijas varas izmantoja cietumam

Tolaik īpaši nedomāja par to, kāpēc svētkus svinēja novembrī, un vai to varēja saukt par revolūcijas, nevis armijas veikta apvērsuma gadadienu. Sagaidot 31. proletariāta diktatūras ieviešanas jubileju 1948. gadā, Talsos notika gan plānotais, gan neparedzētais. Tolaik šeit bija daudz iebraucēju – inteliģence, kas bija cerējusi izmukt Sarkanās armijas okupācijai, arī no armijas demobilizētie cittautieši.

Katru Padomju varas rudeni, jau septembrī, iestādes sāka rosīgu gatavošanos valsts vērienīgākajai svinēšanai, izveidoja svētku sagatavošanas komisijas. Neiztrūkstoša sastāvdaļa bija “darbaļaužu” mītiņi un gājiens, koncerti un dekorējumi. Trešajā gadā pēc kara beigām Talsos īpaši rūpējās, lai nomainītu vēl saglabājušās vecās plāksnītes jaunnosauktajās ielās. Septembrī pilsētas izpildkomiteja pēc “komjauniešu ierosinājuma, godinot komjauniešu – varoņu piemiņu un atzīmējot komjaunatnes organizācijas milzīgo darbu mūsu Dzimtenes labā, kādu tā veikusi savos pastāvēšanas 30 gados” nolēma Zvaigžņu ielu pārsaukt par Komjaunatnes ielu. Pēc izpildkomitejas priekšsēdētājas O. Rotbergas idejas Baznīcas laukumam oficiāli deva Komunāru vārdu. Baptistu ielu jau augustā “kā nepiemērotu laika garam” pārdēvēja par Bērzu ielu. Pie Komunistiskās partijas komitejas (tagad mākslas skolas ēka) uzstādīja goda plāksni labāko darbaļaužu fotoportretu izvietošanai.

6. novembra vēlā pēcpusdienā iestāžu pārstāvjus pulcēja svinīgā sēdē Kultūras namā, bet 7. novembrī desmitos no rīta “uzņēmumu un iestāžu darbiniekiem un neorganizētiem pilsētas iedzīvotājiem” bija jāsapulcējas Kr. Valdemāra un Brīvības ielu sākumā, lai dotos svētku gājienā uz sporta laukumu (tagad vieglatlētikas stadions pie novada muzeja). Demonstrācija virzījās par Lielo un Mīlenbaha (tolaik jau Padomju) ielām. Laukumā mītiņā uzstājās svarīgas amatpersonas. Vakarā kultūras namā viesojās valsts filharmonijas koncertbrigāde ar slaveno spāņu deju izpildītāju Martu Alberingu un baletdejotāju Frici Balodi.

Kā tas gadījās ne vienreiz vien pēckara Talsu vēsturē, neizdevās varas pārstāvju iecere nosvinēt svētkus bez ārkārtas gadījumiem. 7. novembra pēcpusdienā Talsu pārtikas rūpkombināta darbinieki, par godu plāna izpildīšanai un svētkiem, saorganizēja ballīti ap 70 cilvēkiem. Tā notika Darba ielā Nr. 1, bijušās Grenčmuižas nabagmājas ēkā. Oficiālā daļa sākās četros pēcpusdienā, kad nolasīja “ministrijas telegrammu”, pēc tam turpinājās ar cienāšanos un dejām. Uzkodām bija tikai sviestmaizes un bulciņas, no dzērieniem – alus.

Dzirnavu kurinātājs Broņislavs Migdaļskis (60 gadi, dzimis Baltkrievijā, dzīvoja Krievraga ielā 17) apgalvoja, ka visiem bija jautri, cilvēki nebija piedzērušies. 20 gadus jaunais Vjačeslavs Molčans, arī no Baltkrievijas, turpretī sūdzējās par ļoti stipru dzeramo, četras krūzes pilnībā laupījušas atmiņu par vēlāk notikušo. Viņam bija jāliecina pret saviem bijušajiem biedriem iznīcinātāju bataljonā, tādēļ uzticēties teiktajam nevar. Dažas stundas vēlāk, ap pusnakti, milicijas pārstāvji Veselovs un Fomins, veicot notikuma vietas apskati, atzīmēja protokolā, ka ēkā ir liela noliktavas telpa, divas istabas un koridors, pie logiem dzelzs restes, pa grīdu mētājas stiklu šķembas, vairākas patrončaulītes, akmeņi. Tālākajā istabā pie sienām izvietoti divi galdi ar sadauzītiem traukiem.

Kas bija noticis? Svētkus, katrs pēc savām iespējām un izjūtām, svinēja dažādi pilsētas iedzīvotāji. Iznīcinātāju bataljona kaujinieks Ivans Mihailovs (41 gads, dzimis Novgorodas apgabalā, dažus mēnešus karojis, ievainots, dzīvoja bataljona kazarmās) ar savu kolēģi Mihailu Romanovu (36 gadi, dzimis Kurskas apgabalā, karojis, kritis vācu gūstā, dzīvoja Laidzes ielā 21) ap pulksten 19, kad kultūras namā bija sācies koncerts, ieradās restorānā Ezera laukumā (tagad Betolli). Krimināllietas dokumenti nevieš skaidrību, cik tur izdzerts. Sākumā stāstīts par 150 gramiem degvīna katram, tad 200 grami abiem kopā, pēc tam sekoja “pa pudelītei alus”, kas vēlāk pārtapa par “dažām pudelītēm”. Alus un degvīna maisījums patiešām var “nonest galvu”, kā notika arī šoreiz. Pēc restorāna Romanovs gribēja doties uz svinēšanu Darba ielā, jo viņš tikai pirms pāris mēnešiem pameta darbu šajā uzņēmumā. Kaut arī negribīgi, tomēr paņēma līdzi cīņu biedru.

Ap astoņiem vakarā abi ieradās jau krietni iesilušā ballē. Novilka šineļus, Mihailovs palika baltā kreklā, bet Romanovs – ģimnastjorkā (Krievijas armijas formastērpa krekls ar stāvapkakli, kas pirmsākumos lietots fizkultūras nodarbībām). Apģērbs vēlāk bija svarīgs vainīgā noskaidrošanai. Romanovs, pēc paša versijas, no rūpkombināta tehniskās vadītājas Ļubovas Mincevas (37 gadi, dzimusi Harbinā, Mandžūrijas novadā, beigusi Maskavas ķīmijas tehnoloģiju institūtu, dzīvoja Puškaiša ielā 10), saņēma atļauju palikt, ko viņa noliedza. “Es atteicu, jo, kad Romanovs iedzer, par daudz sāk skandalēties un kauties.” Tā arī notika: “Viņš drīz sāka sist un kliegt:  “Fašisti, es visus nošaušu!” Cieta strādnieks Migdaļskis ar sievu un citi. Kāds paspēja izraut no kaušļa rokām par ieroci izmantoto ķeblīti. “Strebukam” tomēr “izdevās” sakauties ar bijušo iznīcinātāju Molčanu. 34 gadīgais Valdis Erdmanis, kopš 1938. gada strādāja Talsu dzirnavās, dzīvoja Pastendes pagastā: “Kopā ar mūsu darbinieku Molčanu sāka maisīties dejotājiem pa kājām”, pēc tam abi izvesti laukā. Balle turpinājās mierīgi.

Iznīcinātāji Istrabiķeļi
Iznīcinātāji no Valdgales – Leons Marcinkēvics (1925) un Elmārs Dzintars 1945. gadā. Avots: TNMM 28 678

Apmēram vienpadsmitos vakarā neaicināti ieradās vēl divi svešinieki.  Viens no viņiem ģērbies garā melnā mētelī un furažkā (formas cepure ar nagu). Par tālāko liecināja Fricis Zitmanis (četrdesmitgadnieks, dzirnavnieks ar 20 gadu stāžu, trīs bērnu tēvs, dzīvoja Laidzes ielā 29). Kad dejojis ar priekšnieci, pienācis Romanovs, uzlicis viņam roku uz krūtīm. “Es padomāju, ka viņš grib dejot ar Mincevu, bet pēkšņi sajutu sitienu pa pieri.”. Pēc tam sākās šāvieni un šķindoņa. Ļ. Minceva papildināja, ka Romanovs pienācis un norādījis – “lūk, viņš!”, pēc tam viens no pienācējiem ar pistoles spalu iesitis Zitmanim pa galvu. Pārējie strādnieki metās virsū nelūgtajiem viesiem, mēģinot izgrūst uz ielas, bet ar ieroci bruņotais šāva, ievainojot Jāni Brantu (39 gadi, šoferis, dzīvoja Vidus ielā 5), par laimi lode nobrāza vien deniņus un uzaci. Par galveno vainīgo, kurš norādīja, “uz ko šaut”, Minceva uzskatīja Romanovu. Viņš taisnojās, ka to darījis, jo “cīņu biedri” prasījuši parādīt, kurš viņu iepriekš sitis.

Svešos izdevās izdabūt no ēkas, bet viņi sāka mest ar akmeņiem un malkas pagalēm pa logiem, līdz atnāca miliči, kurus pa telefonu no Puškaiša ielas dzirnavām izsauca pa logu izbēgušais strādnieks Maļčiks. Kāds īsi pirms kautiņa bija uz ielas dzirdējis pienākušo cilvēku sarunu – “nu mēs viņiem parādīsim!”. Savukārt, vēlāk laukā izgrūstie turpināja bļaustīties: “Brālīši, krievus sit!” Romanovs apgalvoja, ka viņam metās virsū ar saucieniem: “Sitiet čekistus!”. Daļa svinētāju no “lidojošiem priekšmetiem” glābās otrajā stāvā. Kāds zemē nogrūda mucu ar ūdeni, kas, iespējams, tur atradās ugunsdrošības nolūkos.

Izrādījās, ka miera traucētāji bija četri istrebiķeļi, neskaitot tur visu laiku bijušo Romanovu. Stepans Belousovs (24 gadi, dzimis Tambovas apgabalā, no 18 gadiem bija padomju armijā, dzīvoja kazarmās), kuram bija uzticēta bataljona ieroču noliktavas vadītāja aizvietošana, vēstīja, ka ap pulksten 23 gulējis. Tad atnāca Mihailovs, uzmodināja un stāstīja, ka dzirnavās piekauts, un Romanovu  “arī piekauj”. Kazarmās neviena cita nebija, tādēļ abi devās uz Darba ielu, cerot pa ceļam satikt vēl kādu no bataljona cīnītājiem. Dīvainākais, ka patiesi pie kultūras nama viņi sastapās ar Vasiliju Šibakinu (24 gadi, dzimis Gorkijas apgabalā, no 18 gadiem armijā, precējies, dzīvoja Lielajā ielā 8) un Oļegu Juhnovski (20 gadi, no Kijevas, ukrainis, dzīvoja Lielajā ielā 8), kuri pēc vilcināšanās tomēr piekrita doties līdzi. Neviens vēlāk neatzinās nekārtību celšanā un šaušanā. Vienojās tikai tajā, ka beigās attapušies ārpus ēkas, pēc tam durvīs parādījies Romanovs ar sadauzītu seju, kuru “paņēmām un vedām mājās”.

Rūpkombināta darbinieki vaigā izstrebiķeļus nepazina, arī atpazīšanas procedūra milicijā nelīdzēja. Beidzot Romanovs atklāja, ka melnā mētelī tovakar bijis Belousovs. Tomēr par galveno apsūdzēto kļuva Mihailovs, kurš “uzkūdīja kaujinieku Belousovu”. Cilvēku dzīvību apdraudēšanu apsūdzībā neuzrādīja. Šaušana griestos ļaužu pilnā telpā tika kvalificēta kā “mēģinājums radīt paniku”. Brīnišķīgs iznīcinātāju bataljona vadītāja Friča Krūmiņa parakstīts raksturojums nekavēja tautas tiesnesi Jēgermani viņus sodīt ar 5 gadiem ieslodzījumā. Belousovs pārsūdzēja, tomēr spriedumu nemainīja.

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *