Talsu apriņķa ģerbonis

„Ģerboņus lieto ar cieņas un lepnuma sajūtu – kā savas dzimtās vietas, sava novada, sava stūrīša īpatnu atšķirības zīmi – simbolu. Tāpat kā nacionālajā karogā, nav un nevajag apstiprinājumu, kam tas pieder: to pazīst jau no krāsām un simbola.”[1]

Ģerboņu izcelsmi parasti saista ar viduslaikiem, tomēr jau Senās Grieķijas pilsētvalstīs dzimtu piederīgos karu laikā varēja pazīt no viņu lietotajiem dažādajiem vairogu krāsojumiem. Arī vēlāk atšķirības zīmes lietoja uz aizsardzības ieročiem, tādēļ tie lielākoties ir noteiktās formās, visbiežāk, vairogveidīgi. Par ģerboņa zīmi liecina gan vārda izcelsme no vācu „das Erbe” (mantojums, t.i. piederība dzimtai), gan latviešu valodā reti izmantotais vārds „vapenis” (Wappen, no vācu die Waffe – ierocis).

Latvijas pilsētu ģerboņu ieviešana lielākoties saistāma ar Krievijas impērijā ieviesto kārtību, ko galvenokārt pārzināja vācu izcelsmes speciālisti. Izsmeļošu vēstures apskatu var iegūt Pāvela fon Vinklera 1899. gadā sastādītajā grāmatā „Krievijas impērijas pilsētu, guberņu, apgabalu un miestu visaptverošajā likumu krājumā no 1649. līdz 1900. gadam iekļautie ģerboņi.”[2] Krievijas tradīcija – vienots pamata trafarets, vēlāk saglabāts arī Latvijas republikā. Piemēram, Vācijā pilsētu ģerboņu formas ir diezgan atšķirīgas. Latvijā 1923. gadā izveidotā Heraldiskā komiteja vienu no pirmajiem pieņēma lēmumu par proporcijām. „Tie izgatavojami (pats ģerbonis, bez turētājiem un varbūtējiem izgreznojumiem) 20 cm augstumā (garumā) un 17 cm platumā.”[3] Krievijā, kaut arī bija vienots stils, dažos gadījumos pilsētu simbolus  papildināja rotājoši elementi ārpus vairoga.

Talsu ģerbonisProtams, Latvijas neatkarības laika pilsētu heraldika balstīta senākās tradīcijās. Tādēļ, lai saprastu Talsu pilsētas un apriņķa ģerboņos lietotos simbolus, vērts ielūkoties dažos P. Vinklera uzskaitītajos piemēros. Pamatkrāsas ir sarkanā, zilā, zaļā (cerības, prieka, pārticības simboli), purpura un melnā krāsas, arī miesas un dabisko toņu krāsas. No metālu toņiem izmanto zeltu (bagātība, taisnīgums, augstsirdība) un sudrabu, dažkārt kā varas simbolu lieto arī zvērādu (sermuļa).[4] No Talsu Valsts ģimnāzijas skolēnu 2016. gadā sniegtajiem simbolu skaidrojumiem redzams, ka simbolisko krāsu nozīmi mūsdienās saprot līdzīgi: zaļš – dzīvība, miers, daba, auglība, mūžīgā attīstība; zelts – dabiskais skaistums, varenība, saule, labestība, siltums, labība, bagātība, uzvara, cerība.

Par ģerboņa figūrām P. Vinklers rakstījis, ka galvenais heraldikas princips prasa nenovietot blakus vairākas krāsas vai metālus. Ja laukums ir metāla, tad figūrām jābūt krāsās un otrādi.[5] Ģerboņos nodala arī t. s. neheraldiskās figūras, bet par dabiskām sauc tās, ko radījusi daba (augi, cilvēki, dzīvnieki, planētas). Ir arī fantastiskās un mākslīgās – ko radījis cilvēks. Talsu apriņķa simbols pieder pēdējām. Tas nav īpaši unikāls. Jau 19. gs. Krievijas pilsētai Povencai bija ozola lapu (izskatā vairāk līdzīgs lauru) vainags.

Talsu apriņķa pilsētām– Sabilei, Sasmakai (tagad Valdemārpils) un Kandavai 1917. gada 15. aprīlī Krievijas Pagaidu valdība (bez pārvaldes tiesībām vācu okupētajā  Kurzemē) netieši, pieņemot likumu par vēlēšanām, piešķīra pilnas pilsētu tiesības.[6] Iepriekšējais miestu statuss neļāva izmantot oficiālu ģerboni. Talsu apriņķim gan jau kopš 19. gs. „pienācās” savs simbols, tomēr pat Latvijas valsts laikā sludinājums vietējā presē pieteikties kādam, kurš zina tā izskatu, palika bez rezultāta.

1920. gadu sākumā atsevišķas Latvijas pašvaldības mēģināja atjaunot ģerboņus. Vairākumā gadījumu tās bija apriņķu valdes. Laikrakstos senākais atzīmētais mēģinājums minēts 1922. gadā, kad Jelgavas apriņķa valde izsludinājusi ģerboņa zīmējuma konkursu.[7] Gadu vēlāk savu ģerboni pieņēma Valmieras apriņķis. Kad Iekšlietu ministrijas pašvaldību lietu departaments norādīja uz nepieņemamu situāciju, ka paši apstiprina simbolus, daži mēģināja panākt oficiālu legalizēšanu. Apspriedē, kur piedalījās Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Rihards Zariņš, Valsts Statistiskās pārvaldes priekšnieks Marģers Skujenieks un Iekšlietu ministrijas pašvaldību departamenta direktora vietnieks Pauls Radziņš, nolēma, ka uzdevumi ir pārāk plaši un specifiski, tādēļ jāveido speciāla institūcija.[8]

1923. gada aprīļa beigās „ģerboņu lieta“ nonāca Saeimā. Balstoties uz to, ka daudzās pilsētās saglabājušies simboli ar cara laiku iezīmēm, jāpieņem jauns likums.[9] Jaunie ģerboņi jāveido ar latviskiem motīviem,[10] tā uzskatīja sabiedrība. Vecos bez jauna likuma nevarēja atcelt, jo pastāvēja Krievijas likumu recepcija[11] (saglabāšana). Noprotams, ka pirmais uzdevums bija piešķirt ģerboņus pilsētām. Parlamenta deputāts Otto Nonācs atzīmēja,[12] ka ģerboņus vēloties lietot arī apriņķu un miestu pašvaldības. Krievijas impērijā lielākajai daļai apriņķu un atsevišķiem miestiem tādi bija, bet pilsētu tiesības zaudējušie miesti[13] saglabāja likumā noteikto simbolu.

„Likums par pašvaldības iestāžu ģerboņiem“, bija ļoti aktuāls, arī salīdzinoši vienkāršs – Latvijas Saeima nobalsoja par tā steidzamu pieņemšanu. Nelielas domstarpības radās, spriežot par miestu tiesībām, jo tad ģerboņus varētu pieprasīt arī daudzi pagasti, kas gan tolaik oficiāli nenotika. Likums paredzēja piecu cilvēku Heraldiskās komitejas (turpmāk HK) izveidošanu. „Ģerboņu jautājuma izšķiršanai nodibināma heraldiska komiteja, kura sastādās no pašvaldības departamenta direktora, valsts papīru spiestuves valdes priekšsēdētāja, mākslas akadēmijas direktora, valsts statistiskās pārvaldes direktora un Valsts Prezidenta iecelta komitejas locekļa. Komitejas locekļi par sēdēm sevišķu atalgojumu nesaņem.“[14]

Pirmo sēdi HK noturēja 1923. gada 19. jūnijā, bet likumā obligāta prasība pēc ģerboņiem bija tikai pilsētām: „Katrai pilsētai ir savs ģerbonis, kuru lieto pilsētas valde un tai padotās iestādes, saskaņā ar pilsētas valdes lēmumu; Apriņķu un miestu pašvaldību valdēm un tām padotām iestādēm var piešķirt tiesības lietot ģerboņus.”[15] Dažas apriņķu likvidācijas valdes, kaut arī gaidāmās administratīvās reformas dēļ neizlēmīgi, vēlējās tūlīt iegūt savus simbolus. Tomēr viņu centienus noraidīja, jo vēl neesot gatavi visi pilsētu ģerboņi. Paredzēta arī dažu apriņķu likvidēšana.[16] Talsu apriņķa valde bija daudz aktīvāka kā pilsētas vadība, jau 1923. gada jūlijā (pilsētas valde, pēc vairākkārtējas atgādināšanas, tikai decembrī paziņoja savu ideju) nosūtot komitejai lūgumu izstrādāt zīmējumu, tomēr lietas tālāk nevirzījās.

Talsu ģerbonis
Talsu apriņķa pašvaldības atbilde heraldiskai komitejai par ģerboņa izgatavošanu

1920. gadu beigās situācija mainījās. Jaunā likuma par apriņķu pašvaldībām (1927) 6. pantā bija paredzēts ieviest zīmogu ar ģerboni.[17] Pēc likuma pieņemšanas pašvaldību departamenta vadītājs aicināja: „Kas savu ģerboņu projektus jau iesniegušas, paziņot, vaj viņas uztur spēkā šos projektus, bet ja ne, tad iesūtīt jaunus. [..] vaj arī paziņot, ka savu projektu neiesniegs un ir ar mieru, ka to izstrādā heraldiskā komiteja.”[18] Īpaša rosība tomēr nesākās, un 1929. gada pavasarī Latvijas apriņķu pašvaldību savienība atgādināja: „Apriņķu valdes jau sen iesniegušas lūgumus par ģerboņu projektu apstiprināšanu, bet lūgumiem nav dots virziens, kādēļ pašvaldības nevar tos lietot. Ģerbons savā ziņā paceļ to iestāžu cieņu, kam uz to tiesība, tāpēc nav vēlams šīs tiesības lietošanu kavēt.”[19]

Talsu ģerbonis
Talsu apriņķa pašvaldības vēstule heraldiskai komitejai par K. Freimaņa izstrādāto projektu

Talsu apriņķa priekšnieks Jānis Putnaērglis 1928. gada 16. janvārī parakstīja dokumentu par iecerēto simbolu. Talsenieki bija četru pašvaldību skaitā, kas iesniedza jaunus projektus: „Izstrādājis mākslas akad. audz. Freimanis ar sudrabotu zaļām lapām ozolu gaiši zaļā laukumā, zem ozola 2 upura sārti; zemāk Latvijas karogā zelta vārpu grupējums, kam apkārt 3 sudraba zvaigznes.” Presē izskanēja mudinājums: „Būtu labi, ja apriņķu valdes pasteigtos ģerboņu lietu nokārtot, jo viņi kavē heraldiskai komitejai iesākt ģerboņu projektu apspriešanu un izlemšanu.” [20]

Jāatzīst, ka heraldikas pamatlietas bija svešas ne vienam vien. Grūti iedomāties, kā, piemēram, zīmogā izskatītos Ilūkstes „eglītēm apauguši kalni ar sagrautas ēkas drupām vienā pusē un dzīvojamo ēku otrā, bez tam vēl 3 miežu un 3 rudzu vārpas”, vai Jēkabpils iecerētais Staburags,[21] vai arī balvēniešu „ģerbona apakšējā daļā gaiši zilā fonā uz tuksnešainās Latgales lauka būtu attēlots partizānu pulka karavīrs atbrīvošanas gaitās, bet ģerboņa augšējā daļā, ezera malā uzplaukstoša pilsēta, austošas saules staru apspīdēta.”[22] Bauskas apriņķa valdes priekšsēdētājs (1922–1934, pēc tam Talsu apriņķa vecākais līdz 1940. gadam) Reinholds Kuikulītis pats bija uzzīmējis savu variantu: „2 daļās horizontāli: apakšā zaļš augšā zelta, pāri vairogam vertikāli zelta kviešu vārpa (Zemgales bagātības).  Zaļš – līdzenumi, sudrabota straume – Mūsa, Mēmele, Lielupe. Labā pusē Bauskas pilsētas ģerbonis.”[23]

HK darbu atjaunoja tikai pēc piecu gadu pārtraukuma 1930. gada 5. martā. Sastāvs nebija mainījies, bet joprojām bija uzdevums izveidot ģerboņus 18 jaunajām pilsētām un visiem 19 apriņķiem. Darbi neveicās – novembra beigās ģerboņu joprojām nebija 14 apriņķiem un nevienai jaunajai pilsētai. Neskatoties uz ekonomiskās krīzes laiku, nolēma paaugstināt pašvaldību maksājumu par ģerboņu izgatavošanu uz 40 Ls.[24]

Talsu ģerbonis
Kārļa Freimaņa zīmēts Talsu apriņķa ģerboņa I variants
Talsu ģerbonis
Kārļa Freimaņa zīmētā Talsu apriņķa ģerboņa II variants

1930. gada 19. marta sēdē komiteja iepazinās ar dažiem, tai skaitā Talsu izstrādātiem projektiem, bet heraldiskā ziņā tie nebija pieņemami, jautājuma sīkāku apspriešanu atlika.[25]

Mākslinieks Kārlis Freimanis bija radījis divus variantus. Pirmais no tiem ar ozolu kalna galā, pārāk pārblīvēts ar sīkām detaļām, bija visai līdzīgs vēl 1923. gadā Valmieras apriņķim zīmētajam un vēlāk apstiprinātajam: „Attēlo zaļokšņa ozolu ar ziedokļa uguni zem tā. Aiz ozola lecoša saule, zemāk, uz zaļa pamata trīs vārpas.”[26]

Talsu mākslinieks
Mākslinieks Kārlis Freimanis

Kārlis Freimanis (1909–1987) bija viens no zināmākajiem Talsu novada māksliniekiem (attēls Nr. 10).[27] Dzimis 1909. gada 4. jūlijā (21. jūnijā pēc vecā stila) Talsos, Heinriha un Lizetes ģimenē. Vēl pusaudža gados viņš piedzīvoja bēgļu gaitas Toropecā, kur mācījās bēgļu skolā, tad vācu okupācijas laikā, pēc atgriešanās Talsos, vācu pamatskolā, pēc tam pilsētas pamatskolā. No 1920. gada 9. janvāra līdz 1926. gada 12. jūnijam viņš ieguva izglītību Talsu Valsts vidusskolā, sekoja studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Kaut arī jaunais mākslinieks saņēma papildus līdzekļus: prēmijas par darbiem „Tautas dziesmiņa” – 12 Ls, „Uguns un nakts” – 30 Ls, kultūras fonda stipendiju – 200 Ls, arī brālis balstīja ar 30 Ls mēnesī, iztikšanai nepietika. Mākslas akadēmijas padome atbalstīja vairākus lūgumus atbrīvot no mācību maksas (1931./1933. gados), tomēr stipendiju atteica.

Valmieras ģerbonis
1923. gadā E. Kasparsona zīmētais Valmieras apriņķa ģerbonis
Valmieras ģerbonis
Valmieras apriņķim apstiprinātais K. Krauzes zīmētais ģerbonis

Studiju darbu veikšanai vajadzēja glezniecības piederumus, tādēļ Kārlis uzņēmās dažādus gadījuma darbus. Tēva sīkpreču veikaliņš Kr. Valdemāra ielā Nr. 7 nedeva tik daudz, lai spētu uzturēt sievu, aklo māti un arī dēla studijas. Mākslinieks izstājās no akadēmijas 1927., tad atkal 1931. gadā. Līdztekus tam K. Freimanis strādāja par dekoratoru Ventspils teātrī, gatavoja uzvedumu noformējumu daudzām izrādēm Ugālē, Strazdē, Pastendē un Talsos, ieskaitot vispārēju sajūsmu izraisījušajiem „Zvejnieka dēla” iestudējumiem. „Atjautīgais dekorators turējies pie Dailes teātra dekorāciju maiņu veida, kādēļ izrāde neieilgs.”[28]

No 1934. gada rudens līdz 1936. gada janvārim K. Freimanis strādāja par Valsts Talsu ģimnāzijas zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju. Neveiksmīga bija diplomdarba (Latvijas konservatorijas vestibila izdaiļošana) aizstāvēšana 1934. gada rudenī (balsojums 3 „par”, 3 „pret”, 4 atturas). Vēl viens mēģinājums gadu vēlāk, kad darbu „Tautas zāles izbūves un izdaiļošanas projekts” novērtēja ar piecām „par” un tikpat „pret” balsīm. Tas nozīmēja diploma iegūšanu, bet bez mākslas grāda.

Viņa skolasbiedre Līze Dzeguze nemaz neiekļuva mākslas studentu pulkā, tomēr ir viena no zināmākajām novada māksliniecēm. Tāpat K. Freimanis, kurš paralēli studēja arī arhitektūru, guva labus panākumus. Tieši viņam jāpatiecas par 1935. gadā izstrādātā Talsu brīvības cīnītāju pieminekļa vizuālo tēlu (Koklētājs), jo viņš komisijā bija mākslinieciskā eksperta statusā, un rosināja K. Zemdegu pārveidot projektu piemērotāku apkārtējai videi. Tajā pašā gadā kopā ar Talsu fotogrāfu Kārli Celmiņu veidots noformējums Latvijas tūrisma pirmajā izstādē atzīts par „vislatviskāko, īpatnu un krāšņu, kurā izdevies apvienot moderno stilu ar senlatvisko,”[29] un apbalvots ar visaugstāko godalgu. Nākamā gada sākumā mākslinieks pārcēlās uz Rīgu, bet noformēja izstādes stendus gan savai pilsētai, gan Mežu departamentam un Iekšlietu ministrijas tūrisma birojam. Trīsdesmito gadu beigās dekorators izgatavoja Talsu amatnieku biedrības karoga, Sadraudzīgās biedrības svečturu-lukturu un luterāņu baznīcas altāra Bībeles sudraba apkalumu metus tautiskā stilā.

Pašvaldību iesniegtās idejas un zīmējumi, šķiet, radīja mērenu haosu. Ģerboņu ieviešanu, visdrīzāk, kavēja arī pasaules ekonomiskās krīzes radītās problēmas Latvijā. Tikai piecus gadus vēlāk, 1935. gada 4. maijā, jau pēc Kārļa Ulmaņa veiktā apvērsuma, HK atkal sapulcējās, lai līdz galam izpildītu savu uzdevumu. Šajā un nākamajā sēdē uzsvēra, ka visu jauno ģerboņu zīmēšana būtu jāuztic līdzšinējam māksliniekam, Valsts vērtspapīru spiestuves gravierim Kārlim Krauzem. Tomēr atkal sekoja pusotra gada pārtraukums. 1936. gada rudenī Valsts vērtspapīru spiestuvi pārstāvēja Ludolfs Liberts, bet Statistisko pārvaldi Voldemārs Salnais. Tas praktiski nozīmēja, ka darbu jāsāk gandrīz no jauna.[30] Izmantojot likumā noteikto, ka „Heraldiskai komitejai ir tiesība savas sēdēs pieaicināt lietpratējus, kuri komitejas sēdes nebauda balsstiesības”, gandrīz visās turpmākajās spriešanās piedalījās K. Krauze.”[31]

Talsu ģerbonis
K. Krauzes zīmēts Talsu apriņķa ģerboņa 1. variants

Sekoja visai sarežģītais Talsu apriņķa ģerboņa ceļš līdz galīgajam veidolam. Vispirms komiteja uzdeva K. Krauzem to uzzīmēt, vadoties no iesniegtās idejas: „Izgatavot Talsu apriņķim sekojošu ģerboņa projekta zīmējumu: zilā laukā sarkans kalns ar diviem liesmojošiem zelta upurtraukiem. Kalna apakšējā daļā zelta vārpas, bet virs upurtrauka liesmām vidū Talsu pilsētas ģerbonis.” 8. decembra sēdē izskatīja mākslinieka piesūtītos zīmējumus, kur viņš bija labojis: „izmetot no tā upurtraukus [..] zilā laukā sarkans kalns. Kalna pamatā trīs zelta vārpas. Virs kalna Talsu pilsētas ģerbonis.”  To pieņēma 1937. gada janvārī, bet martā grafiķis iesniedza divus krāsu un vienu melnbaltu zīmējumu, lai nodotu valsts prezidenta apstiprināšanai.[32]

Talsu ģerbonis
Viens no K. Krauzes piedāvātiem apriņķu ģerboņu variantiem ar pakalnu

Rudenī notika izmaiņas. No zīmējumiem var spriest, ka atmeta ideju par centra pilsētas ģerboņa ievietošanu apriņķa simbolos. Rosināja izmantot dažādas, līdz tam neievērotas dabas detaļas (pīpenes ziedu, gaili, vanagu, cīruli u. c.).  Tapa versijas bez konkrēta adresāta (attēls Nr. 13). Vainadziņš, ko galu galā ieguva Talsi, sākumā bija iecerēts jaunajām pilsētām Kārsavai (tautu meitas) un Balviem (sudraba laukā zaļš), ko vērtētāji ieteica pārzīmēt kuplāku.[33]

1938. gada janvārī notika ģerboņu pārdalīšana. Viļāniem iedeva vilka galvas atveidu, Balviem sudraba taurētāju melnā laukā, bet Līvāniem sudraba laukā zaļu vainadziņu. Tomēr viļānieši sev vēlējās biti, tādēļ viņiem paredzētais tika Balviem. 25. maija sēdē kā Talsiem nepiemērotu nolēma noraidīt iepriekšējo variantu un ierosināja dot zaļu vainagu zelta laukā, tādēļ atcēla Līvāniem domāto, kas atšķīrās tikai ar fona krāsu, vietā piešķirot Strenčiem paredzēto (zilā laukā sudraba pālis – „A” burta veida svītras, ar sudraba cīruļiem). 20. jūnija sēdē vēl izskatīja divus zīmējuma variantus – ar zaļu vainagu sarkanā vai zelta laukā, gala variantā pieņemot pēdējo.[34] Talsu apriņķa ģerboni – zaļu vainagu ar septiņiem zelta trīslapu ziediem K. Ulmanis ar likumu apstiprināja 1938. gada 21. oktobrī.

Talsu ģerbonis
Viena no pēdējām Talsu apriņķim piedāvāto ģerboņu versijām
Talsu ģerbonis
Apstiprinātais K. Krauzes zīmētais Talsu apriņķa ģerbonis

Apriņķu ģerboņus bija paredzēts izmantot ne tikai svinīgam noformējumam (koktēlnieks L. Reguts piedāvāja tos izgatavot metra augstumā par vairāk kā 100 latiem gabalā).[35] Tomēr, galvenokārt, šos ģerboņus plānoja lietot pagastu valžu un pagasttiesu zīmogos. 1938. gada decembrī Talsu lauku pašvaldību vecākais nosūtīja HK lūgumu atsūtīt ar melnu tušu zīmētu ģerboņa grafisku attēlu, lai izgatavotu zīmogus.[36]

Kārlis Krauze
Mākslinieks Kārlis Krauze

Šādi, uz pauspapīra zīmēti, tie joprojām atrodas arhīvā. „Ar ģerboņu izveidošanu esam nostājušies blakus lielajām tautām un valstīm,” tā ar lepnumu konstatēts HK pārskata ziņojumā.[37]

Talsu un citu apriņķu ģerboņu, ar lielu iespējamību arī Talsu pilsētas ģerboņa autors Kārlis Krauze bija ļoti talantīgs. Dzimis 1904. gada 2. februārī Pleskavas guberņas Gorku (visdrīzāk, Krasnaja Gorka) muižā, kur viņa tēvs Jānis strādāja par pārvaldnieku. Pēc viņa nāves 1907. gadā ģimene pārcēlās uz Latvijas teritoriju,[38] māte Marija strādāja par šuvēju, pats Kārlis vispirms bija rakstvedis, bet no 16 gadu vecuma strādāja par gravieri Valsts vērtspapīru spiestuvē.

Talsu ģerbonis
Kārlis Krauze studiju laikā, foto no Mākslas akadēmijas personālās lietas

Kā 17-gadīgs jauneklis viņš iestājās Mākslas akadēmijā, iepriekš ieguvis vien pamatizglītību. Graviera prasmju pilnveidošanai jauneklis devās ārzemju komandējumos (no 1925. līdz 1927. gadam mācījās ārzemēs), tādēļ studijās bija pārtraukumi. 1932. gadā par ofortu „Zemgaļu aiziešana no Tērvetes” K. Krauze saņēma diplomu ar mākslas grāda piešķiršanu. 1938. gadā viņu ievēlēja par grafikas meistardarbnīcas vecāko docentu.[39]

Grafiķis 1927. gadā ieguva graviera amata meistara diplomu, tomēr, pēc dienesta Latvijas armijā 1933./34. g., turpināja izglītoties par saviem līdzekļiem Vācijā, Francijā, Čehoslovākijā un citur. 1937. gadā viņš apmeklēja Parīzes starptautisko izstādi, bet nākamajā gadā Kultūras fonds jau piešķīra pabalstu studijām ārzemēs. 1940. gada 23. septembrī izdots LPSR Izglītības Tautas komisariāta rīkojums, it kā reorganizācijas dēļ, K. Krauzi atbrīvot no amata.[40]

18. K. Krauzes rokraksta paraugs no MA laika.
Kārļa Krauzes rokraksta paraugs no Mākslas akadēmijas laika

1941. gada 14. martā viņu arestēja, apsūdzot sadarbībā ar studentu pretpadomju organizāciju „Tēvijas Sargs”. Aresta orderī leitnants Magidins norādīja, ka grafiķa pārkāpums kvalificējams pēc slavenā KPFSR KK 58. panta 10. un 11. punktiem, tas ir: „Par propagandu vai aģitāciju, kurā aicina gāzt, graut vai vājināt Padomju varu. [..] Brīvības atņemšana ne mazāk par 6 mēnešiem. Ja nodarījumā [..] izlietoti masu reliģiskie vai nacionālie aizspriedumi, vai [tie izdarīti] kara apstākļos vai apvidos, kuros izsludināts kara stāvoklis, [soda ar] sociālās aizsardzības līdzekli – nošaušanu.” Vairāk kā desmit pratināšanās izmeklētājiem neko daudz neizdevās noskaidrot (attēli Nr. 19, 20).[41]

22. jūnijā, kad tikko bija sācies Vācijas uzbrukums PSRS, ieslodzītos „evakuēja” uz austrumiem. Tā 31. jūlijā K. Krauze nonāca Urālu kalnu dienviddaļā, Baškīrijā, Soļiļeckas cietumā. Tikai septembrī tur izmeklēšanu turpināja. No 2.–4. decembrim Pievolgas kara apriņķa tribunāls: Vorožcovs, Mastrjukovs, poļitruks Osmolovskis un sekretārs Dobronravovs, nolēma K. Krauzem un vēl 9 tiesājamajiem (tai skaitā 3 sievietēm) piespriest nāvessodu (attēls Nr. 21), to izpildīja 1942. gada 28. aprīlī, bet pārējos vairāk kā 20 sodīja ar cietumsodiem.[42]

20. Kārlis Krauze, krimināllietas foto
Kārlis Krauze, krimināllietas foto

Par ko nošāva tikko 38 gadus sasniegušo augstas klases meistaru? Krimināllietas dokumenti liecina, ka vienīgā pamatotā apsūdzība bija organizācijas zīmoga izgatavošana. Viss pārējais, ieskaitot, „uzdevums gāzt bruņotā veidā padomju varu momentā, kad sāksies vācu fašistu uzbrukums PSRS,”[43] kā arī spiegošana Vācijas labā, bija tikai izmeklētāju fantāzijas.

21. Kārļa Krauzes paraksts uz paziņojuma par tiesas spriedumu –nāvessoda piespriešanu
21. Kārļa Krauzes paraksts uz paziņojuma par tiesas spriedumu –nāvessoda piespriešanu

Minētais, ka viņš bija studentu korporācijas „Dzintarzeme” biedrs, K. Ulmaņa režīma piekritējs, „padomju-somu konflikta laikā izplatīja pret PSRS vērstus uzskatus”[44], kā arī neminētais par viņa mākslā pausto izteikto mīlestību pret savu tautu, nevar tikt uzskatīts par pārkāpumu.

„Tēvijas Sarga” vadītājs bija Vladimirs Kļaviņš ar iesauku Vanags, ko latviešu valodu neprotošie tiesātāji dokumentos pārveidoja saprotamāku „Vagans”. 1941. gada oktobrī izveidotajai organizācijai bija plašs biedru loks daudzās Latvijas pilsētās (Talsos gan nē). Pats grupas vadītājs uzrunāja K. Krauzi, un viņš savā darbnīcā izgatavoja zīmogu ar trīs zvaigznēm vidū un uzrakstiem „Latvija” un „Tēvijas Sargs”.[45] Pratināšanā mākslinieks stāstīja: „Ar Kļaviņu man bija saruna par parakstu viltošanu. Kā grafikas meistars parādīju viltošanas veidu. Šī specialitāte [grafika] man ir jau daudz gadus. Latvijā skaitījos vienīgais meistars, kurš izgatavoja grafiskos datus visai Latvijai.”[46] Ļoti prasmīgo meistaru reabilitēja 1990. gada 19. decembrī.

Gudrais kalps un velns
Kārļa Krauzes ilustrācija pasakai “Gudrais kalps un velns”
22. K. Krauzes zīmēts plakāts
Kārļa Krauzes zīmēts plakāts
Talsu ģerbonis
Talsu novada ģerbonis

Talsu apriņķa ģerbonis, šķiet, bija vienīgais Latvijā, kas skaisti sasaucās un saskanēja ar apriņķa centra pilsētas – Talsu – simbolu. Pagājušā gadsimta 1960. gados, kad radās interese par senajiem ģerboņiem, apriņķa simbolam nebija nozīmes, jo vairs nebija apriņķa. 2006. gadā apriņķa ģerboni atjaunoja jau kā rajona simbolu, bet pēc reformas, 2010. gadā veidojot novadus, Talsu māksliniece Antra Auziņa-Bajāre radīja ģerboni, kur ļoti veiksmīgi apvienota gan senā, gan jaunā ideja un būtība. Saglabājot vainagu, ko K. Krauze savulaik veidoja kā zāļu, ne ozollapu kroni, māksliniece radīja skaistu versiju – katru novada pagastu un pilsētu simbolizē ozollapa. Oficiālais apraksts: „Zelta laukā ozzolapu vainags, kas sastāv no 18 lapām” (attēls Nr. 24).

Lai savu ideju aizstāvētu Heraldiskai komitejai, viņa pat turp „veda gan virkni bijušo pašvaldību ģerboņu, gan uz papīra lapas salīmētas īstas ozollapas, kas tagad glabājoties Heraldikas komisijas arhīvā, kā īpaša sirsnības zīme”.[47] Bez šaubām, vainags, kas simbolizē uzvaru, panākumus jebkurā jomā, senais eiropiešiem svarīgais spēka simbols – ozols, tās ir zīmes, kas pat maģiskā veidā varētu veicināt Talsu novada uzplaukumu.

Antra Grūbe

 

 

[1] No Heraldikas komitejas darba pārskata.//LVVA 3723.f. – 1. apr. – 17477. lieta, 15. lpp.

[2] Винклерь, П.П. фон. Гербы городов, губерний, областей и посадов Российской иммперии. – С.-Петербургь: издательство книгопродавца Иванова, 1899. г.

[3] Heraldiskās komisijas sēde 1923. gada 1. oktobrī.//LVVA 3723.f. – 1. apr. – 981. lieta, 5. lpp.

[4] Винклерь, П.П. фон. Гербы городов…, 4, 5 cc.

[5] Ibid., 8 c.

[6] Журналы заседаний Временного правительства, май – октябрь 1917. – РОССПЕН (2001) 289-315 сс.

[7] Valdības Vēstnesis, 1922. gada 11. martā; Latvis, 1923. gada 1. martā; Svari, 1923.gada 30. martā.

[8] Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 18. aprīlī.

[9] Latvijas Sargs, 1923. gada 27. aprīlī.

[10] Latvijas Saule, 1923. gada 1. maijā.

[11] Valdības Vēstnesis, 1919. gada 6. decembrī; Latvijas tiesību vēsture (2014-2000) A. Lēbera redakcijā – R: Latvijas vēstures fonds (2000) – 177. lpp.

[12] Saeimas Stenogrammas, 1923. gada 29. maijā, 353.-356. lpp.

[13] Винклерь, П.П. фон. Гербы городов, губерний, областей и посадов Российской иммперии. – С.-Петербургь: издательство книгопродавца Иванова, 1899. г.

[14] Valdības Vēstnesis, 1923. gada 4. jūnijā.

[15] Likums par pašvaldību iestāžu ģerboņiem.//Valdības Vēstnesis, 1923. gada 4. jūnijā.

[16] Latvijas Vēstnesis, 1923. gada 1. martā.

[17] Instrukcija par apriņķu pašvaldības likuma ievešanu dzīvē.//Valdības Vēstnesis, 1928. gada 7. aprīlī.

[18] Apriņķa ģerboņi.//Latvis, 1927. gada 13. novembrī.

[19] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 982. lieta, 1. lpp.

[20] Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis, 1928. gada 13. decembrī.

[21] Ibid.

[22] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 982. lieta, 180. lpp.

[23] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 17482. lieta, 2. lpp.

[24] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 981. lieta, 21., 22., 28. lpp.

[25] Ibid., 23. lpp.

[26] Latvijas Saule, 1923. gada 1. maijā.

[27] Latvijas Mākslas akadēmijas personu lietas.//LVA 485.f. – 1. apr. – 236. lieta; Talsu laikrakstu publikācijas.

[28] Talsu Balss, 1934. gada 31. augustā.

[29] Talsu Balss, 1935. gada 24. maijā.

[30] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 981. lieta, 29., 31. lpp.

[31] Likums par pašvaldību iestāžu ģerboņiem.//Valdības Vēstnesis, 1923. gada 4. jūnijā.

[32] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 981. lieta, 32.-34., 36., 37. lpp.

[33] Ibid., 43., 45. lpp.

[34] Ibid., 51., 53., 61., 62., 64., 66. lpp.

[35] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 982. lieta, 347. lpp.

[36] Ibid., 434., 447. lpp.

[37] LVVA 3723.f. – 1. apr. – 17477. lieta, 15. lpp.

[38] LVA PA 1986.f. – 2. apr. – 10779. lieta (10. sēj.), 77. lpp.; (8. sēj.), 15. lpp.

[39] LVA 4895.f. – 1. apr. – 446. lieta, 2., 4., 5., 9., 15. lpp.

[40] LVA 4895.f. – 3. apr. – 26. lieta, 7., 8., 15., 18. lpp.

[41] LVA PA 1986.f. – 2. apr. – 10779. lieta (u/l), 2., 7.-17., 24., 25. lpp.

[42] Ibid., 29., 34., 36., 41., 44. lpp.

[43] Ibid., 39. lpp.

[44] LVA PA 1986.f. – 2. apr. – 10779. lieta (1. sēj.), 26., 156. lpp.

[45] LVA PA 1986.f. – 2. apr. – 10779. lieta (1. sēj.), 26., 156. lpp.; (8. sēj.), 23. lpp.; (10. sēj.), 77. lpp.

[46] LVA PA 1986.f. – 2. apr. – 10779. lieta (10. sēj.), 77. lpp.

[47] Talsu Novada Ziņas, 2010. gada janvārī, 1. lpp.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *