Pirmā dārzniecība Talsos

Pirmā dārzniecība Talsos

Want create site? Find Free WordPress Themes and plugins.

Latviešu Avīzes, 1855 gadā:

„Talses mācītāja muižā top labi audzināti jauni ābolu un bumbieru koki, no visiem labākiem zortiem pārdoti par 50 kap. sudr. naud. gabalā. Stādīšanas laiks ir pavasarā, tūlīt, kā tik zemme vallam.”

Dārzkopības tradīciju rašanos Talsos un attīstību 60 gadu garumā nodrošināja vācbaltu ģimene Rodes (Rohde). Kārlis Augusts Rode piedzima 1832. gadā Vildbergā Vācijā. Ap 1860. gadu viņš ieradās Kurzemes guberņas Priekules muižā, sāka strādāt par dārznieku un apprecēja istabmeitu Šarloti Štirckoberi (Stürzkober). 1863. gada 5. septembrī piedzima Georgs Boriss Vilhelms, kura krustmāte bija baronese Olga Korfa. 1864. gada rudenī Augusts Rode bija dārznieks Zentenes muižā, kur piedzima dēls Kārlis Fridrihs. No 1866. gada Zaļās ceturtdienas Rodes ģimene (Augusts baznīcas grāmatās dēvēts par daiļdārznieku – Kunstgärtner) dzīvoja Talsos, kur tā paša gada decembrī nāca pasaulē Henriete Vilhelmīne. Rodes dzimtas atmiņstāsts vēsta, ka 1876. gadā Rodēm piederējusi zeme Talsos un sava dārzniecību. Dārznieka kuplajā ģimenē Talsos piedzima vēl pieci bērni. Tā kā tēvs skaitījās Prūsijas pavalstnieks, dēls Vilhelms devās uz Brandenburgu veikt militāro dienestu. 1892. gadā A. Rode dēvēts par pilsētas dārznieku, kas nozīmēja dārzkopības produkcijas tirgotāju. 1893. gada 4. decembrī Augusts Rode nomira no vēža un uzņēmumu pārņēma dēls Vilhelms, bet nākamā gada augustā viņa meita Marija Zuzanna Šarlote apprecējās ar Ernestu Henningu. Vilhelms un viņa sieva Elizabete (dz. Reinharde, Liepājā 1868.g.) 1896. gadā sagaidīja pirmdzimto Vilhelmīni. Dzimtu vajāja nelaimes. Meitenīte nomira zīdaiņa vecumā, tāpat kā Vilhelma Rodes māsas Vilhelmīnes un tirgotāja Eduarda Rasmaņa divi bērni un pats tēvs. Nepilnu četru gadu laikā nams tagadējā Zvaigžņu ielā, kur visi dzīvoja, pieredzēja četras dzemdības un četras nāves (divas no diloņa). 1897. gadā piedzima Alise, kura vēlāk apprecējās ar Ķīles pilsētas ierēdni Paulu Kernu, Herta (1899) 19 gadu vecumā kļuva par 25 gadus vecākā mācītāja Oskara Martinelli sievu, bet Vilhelms (1900) aizgāja bojā 1919. g. landesvēra cīņās. Jaunākā meita Elizabete (1904) praktizējās Vācijā, un pēc tēva nāves 1932. gadā uzņēmās vadīt dārzniecību.

dārzniecība, Talsi

Dārznieks Vilhelms Rode ar ģimeni savā dārzā Talsos.

 

Vilhelms Rode

jau kopš 1912. gada piedāvāja pircējiem ne tikai dārzniecības produkciju, bet arī vairākus gadu desmitus apgādāja pilsētniekus ar „Annahites” (tagad. Stikli Puzes pag.) logu stikliem. Tomēr svarīgāks bija 30 gadu darbs sabiedrības labā. Par pilsētas domnieku, dārzu un dzīvokļu komisijās, viņu ievēlēja gadsimta sākumā. 1912. gadā V. Rode strādāja revīzijas komisijā. Pēc vācu karaspēka ienākšanas apriņķa priekšnieks 1915. gada 27. augustā dārznieku iecēla par Talsu pilsētas birģermeistaru. Amatu viņš saglabāja līdz pat Latvijas valsts proklamēšanai, kad ievēlēja E. Kundziņu, kuru 1919. gada 6. augustā nošāva landesvēristi. Novembra beigās „V. Rodes kungs atkal uzņēmies pilsētas galvas pienākumus”. Sabiedrībā ļoti negatīvi vērtēja katru, kurš bija sadarbojies ar okupācijas varu, tomēr par bijušo pilsētas vadītāju nav atrodams neviens slikts vārds. 1920. un 1924. gadā viņu no jauna ievēlēja domē, tomēr 1928. gadā no vāciešiem tur tika vienīgi E. Brauncs. Toties presē par „vispārējas simpātijas ieguvušo kungu” godāto dārzniecības īpašnieku ievēlēja gan bāriņtiesā, gan pilsētas krājkasē. Pilsētas bibliotēkas pārzinis viņam īpaši pateicās par grāmatu ziedošanu. 1932. gada 3. aprīlī mirušo talsenieku ar labiem vārdiem pieminēja pretējos politiskos spēkus pārstāvošie laikraksti. „Rode pēc dabas miermīlīgs un iecietīgs pret līdzcilvēkiem bez tautību izšķirības, lai gan pats vācietis. Arī strādnieku vajadzības un trūkumus tas saprata, kāpēc no tiem tika cienīts. [..] Ar viņu iet zudumā cilvēks ar lielu taisnības un godīguma sajūtu, kas šos laikos starp pilsoņiem reti satopams.”

Elizabete

dārzniecība, Talsi

Skats no Rodes dārzniecības uz luterāņu baznīcas pusi.

Pāris nedēļas pēc tēva nāves meita paziņoja, ka „Rodes dārzniecība turpinās savu darbību līdzšinējā apjomā un kārtībā. Lūdzu godāto publiku parādīt arī joprojām mums dāvāto uzticību, kuru centīšos visiem spēkiem uzturēt. ” Neskatoties uz saimnieciskās krīzes laiku, darbi vedās un sākās uzplaukums. Biznesa ķērienu var nojaust no reklāmām, kurās regulāri aicināja ne tikai pirkt logu stiklus, bet arī dažādas sēklas, stādus (dzīvības kokus, bukšu mirtes), puķes un vainagus. „Plūmju, bumbieru, ķiršu un ābeļu stādi; ogulāji: sarkanās jāņogas, upenes, stiķenes, zemenes u.c.” Rīkoja istabas augu izpārdošanas: „Telpu trūkuma dēļ par stipri pazeminātām cenām [..] Dracēnas (palmu suga), Klīvijas, Krinum (istabas lilijas), Gumijas koki, Lapu begonijas, Agaves, Alvejs, dažādi kaktusa augi, amariļļu sīpoli”. Sabiedrību ieinteresēja pirmās ziedu izstādes pilsētā. Gerharda kioskā 1933. gadā varēja aplūkot dāliju paraugus. Pavasaros un vasarās piedāvāja: „Lieldienu prieks: ziedošas puķes! Hiacintes, maijpuķītes, vijolītes, narcises, cinerārijas, prīmulas, tulpes, hortenzijas u.t.t., sākot no 50 snt. Rožu stādus, grieztus ziedus par 20 santīmiem.” „Puķes pavairo Ziemassvētku prieku katrā mājā. Alpu vijolītes, prīmulas, maijpuķes, tulpes u.c., kā arī svētku svečturus piedāvā Rodes dārzniecība un puķu veikals Talsos, tālr. 173.”

Panākumi

Rodes dārzniecība bija liels uzņēmums, vairākas siltumnīcas un dobju rindas atradās Krievragkalna nogāzē iepretim Dzirnavkalnam. Ģimene strādāja cītīgi, bet darbi nebija apdarāmi. 1897. gada tautas skaitīšanā pieminēta 19-gadīgā kalpone Madlēna Immermane no Ārlavas un dārznieka palīgs Žanis Štāls, 15-gadnieks no Valdegales. Vēlāk laiku pa laikam sludinājumos meklēja dārznieka mācekli vai kalponi. Tā bija laba prakse, par ko var spriest no 1940. gada sludinājuma: „Daru zināmu god. Talsu publikai, ka pieņemu izpildīt visus dārzkopja pienākumus, tāpat arī stiklinieka darbus. [..] Patiesā cieņā bij. Rodes dārzn. dārznieks. Fr. Dīceris.” Kāds tiesas sēdes atreferējums, savukārt, liecina – strādnieces Feierābendes darba diena dārzā ilgusi līdz 9 vakarā, kas vasaras sezonā ir gluži saprotami.

Žurnālisti nelutināja uzņēmumu ar uzmanību, tomēr dažas ziņas atrodamas. 1933. gadā: „Rodes dārzniecībā notika rets dabas brīnums: 15 gadu ilgajā mūžā otrreiz izplauka zieds kaktusveidīgam stādam Nakts karaliene (cereus grandiflorus). Nejauši radies pumpuriņš pamazām sāka atvērties ap pusdeviņiem vakarā. Ap pulksten 12 naktī tas jau bija sasniedzis savu kulmināciju – pārveidojies krāšņā, baltai ūdensrozei līdzīgā ziedā. [..] Ap plkst. 5 rītā zieds jau bija galīgi savilcies un novītis. Neredzēto dabas brīnumu apskatīja arī daži interesenti. Avīžu līdzstrādnieki izplaukušo ziedu padarīja arī nemirstīgu foto platē.” Trīs gadus vēlāk uzmanību piesaistīja dārzniecībā izaudzētais 57 kilogramus lielais ķirbis, ko īpašnieki ziedoja nespējnieku patversmei.

Konkurence

Trīsdesmito gadu vidū sarosījās arī citi. Līnai Galiņai pilsētas valde atļāva celt puķu kiosku pie ugunsdzēsēju depo, tomēr veikalu atvēra Lielā ielā 33. Produkcija bija nedaudz dīvaina, jo, līdzās mākslīgajiem ziediem tērpu rotāšanai, tirgoja ziedu un metāla kapu vainagus, bet pēc tam arī zārkus un piederumus. 1937. gadā reklāmrakstā slavināta Ziemeļu ielā 2 pie stacijas esošā M. Bērziņas dārzniecība. Bijušie rīdzinieki apkurināmās siltumnīcās jau marta sākumā izaudzēja salātus, redīsus, lokus un rabarberus, bet aprīlī bija nopērkami jaunie burkāni. Tur audzēja arī puķes, ko pārdeva veikalā Lielā ielā 18 (1939. gadā Nr. 20). Īsi pirms padomju okupācijas sākuma īpašniecei pašvaldība pateicās par stādu dāvināšanu pilsētas izdaiļošanai. Arī trešo pilsētas dārzniecību pārraudzīja sieviete. Anna Puriņa 1937. gadā ieguva nomā Vilkmuižas kokaudzētavu, pārdeva koku un „jāņogu un krizdoļu” stādus uz vietas Vilkpienu ielā 6. No 1940. g. viņa Mīlenbaha 6/8 tirgoja pārtikas produktus, saknes un puķu vainagus. 1938. gadā pašvaldība atteicās no dārzniecību apgrūtināšanas ar nodokļiem, pamatojot ka „Talsos dārzniecības nedod lielus ienākumus”. Stādus piedāvāja arī Stendes mazpulks un Selekcijas stacija (par 20-30 sant.), kā arī pašvaldība piešķīra 2000 Ls stādaudzētavas ierīkošanai pie pamatskolas.

1936. gadā pilsētā sākās dārzkopības bums. Valde sarīkoja ko nebijušu – logu puķu kastu un dārziņu konkursu. Sabiedrības atsaucību guvušo pasākumu turpināja. 1939. gadā par pilsētas dārznieku pieņēma Artūru Brūni, kurš strādāja arī vēl kara laikā. Viņa vadībā iekārtoja apstādījumus pie kāpnēm uz Pilsētas dārzu un Brīvības ielā. Pēdējo neatkarīgās Latvijas pavasari 80 talsenieku ģimenes labā noskaņojumā sagaidīja rušinoties jauniedalītos dārziņos Leču laukos (no A. Pumpura ielas uz Talsu Valsts ģimnāzijas pusi). „Apkārtējo namu atvērtie logi sveic čaklākos strādātājus ar radio mūziku, bet augšā mākoņi sola viņu zemei auglīgu veldzi.”

1939. gads

bija pēdējais, kad Rodes dārzniecība priecēja pilsētniekus. Par nelāgu zīmi varēja uzskatīt jūnija sākumā notikušo pajūgu „katastrofu”. Pie Kr. Valdemāra ielas 18. nama stāvējis T. Vadoņa augļu ūdeņa uzņēmuma transports. Ratos iejūgtais zirgs satrakojies vēja nesta papīra dēļ un skrējis pa Zvaigžņu ielu, ietriecot pie dārzniecības atstāto Leprozorijas pajūgu vārtos. Ievainoja zirgu un sasita daudzas limonādes pudeles. Dažas dienās vēlāk dārzniecības īpašnieci ar vācu dzimtas pārstāvi no Līgatnes, dārznieku Robertu Burmeisteru salaulāja radinieks O. Martinelli. Jaunais pāris devās ceļojumā uz Vāciju. Drēzdenē apmeklēja Tībes (Thiebe) dārzniecību, kuras vadītājs divreiz bija viesojies pie biznesa partneriem Talsos. Jaunais vīrs savās atmiņās atzīmējis vēl kādu nelaimi vēstošu zīmi. Tas varēja būt augustā, kad Talsos bijusi redzama varen krāšņa Ziemeļblāzma. Vāciešiem rudens bija dramatisks, jo viņus Hitlers aicināja atpakaļ uz „mājām”. 19. oktobrī avīzē rakstīts, ka vietējie daudz mantas pa dzelzceļu nosūtījuši uz Vāciju, un drīz arī paši dosies projām. R. Burmeisters: „Kopā ar daudziem citiem Talsu vāciešiem 12. novembrī iekāpām mazbānītī „Trakajā Kurzemniekā”, no Stendes ar lielo vilcienu devāmies uz Ventspili, no kurienes 13. novembrī devāmies projām no Latvijas.” Atmiņās uzsvērta skumjā atvadīšanās, uz kuģa dziedātā Latvijas himna. Kara laiku ģimene pavadīja bijušajā Austrumprūsijā, Poznaņā, kur piedzima četri bērni. Tēvs strādāja par krievu valodas tulku vācu armijā, bet māte savu dārznieces talantu varēja piepildīt tikai nelielā kartupeļu un dārzeņu audzēšanai piemērotā lauciņā. Pēc kara viņi dzīvoja bijušajā Austrumvācijā, netālu no sava senča Augusta Rodes dzimtās pilsētas. Elizabete nomira 1975. gadā.

dārzniecība, Talsi

Vilhelma Rodes dārzniecības dzīvojamā ēka. (Agrāk Baznīcas (Kapellenstrasse,) ielas gruntsgabals Nr. 66, Vēlāk Baznīcas ielā 3 (līdz 1931. g.), tad līdz 1936. g. Zvaigžņu ielā 3, bet vēlāk Zvaigžņu ielā Nr. 1).

Dārzniecību Talsos, tāpat kā citu izceļojošo vāciešu īpašumu pārdošanu uzticēja akciju sabiedrībai UTAG, lai ienākumus nosūtītu nu jau bijušajiem īpašniekiem. Saimniecība, acīmredzot, bija ļoti labi nostādīta, jo divu pretendentu cīņa nepalika nepamanīta arī presē. Par iznākumu liecina 1940. gada februārī „Talsu Vārdā” publicētais: „Paziņoju, ka esmu pārņēmusi bij. Rodes dārzniecību Zvaigžņu ielā 1 un piedāvāju vislielākā izvēlē dažādu šķirņu grieztas un augošas puķes, kā arī vaiņagus: dzīvu un vaska puķu. E. Kalniņa.” Bijušo īpašnieku mazbērni tomēr nav aizmirsuši dzimtas saknes un šovasar no Vācijas ieradīsies aplūkot mūsu pilsētu.

Antra Grūbe

Izmantoti: Baznīcas grāmatu ieraksti, R. Burmeistera atmiņas http://robert-burmeister.jb-w.eu/index.htm, kā arī laikrakstu informācija.

Did you find apk for android? You can find new Free Android Games and apps.

Komentāri