Bibliogrāfu Jāni Tāli pieminam 3. martā (papildināts)

Jānis Tāle
Jānis Tāle vada literārās tiesas sarīkojumu Talsu rajona bibliotēkā 1960. gados.

Jānis Tāle, bibliogrāfs, grāmatnieks. Dzimis Praulienas pagasta Ļaudonas Trakšos. Beidzis Ļaudonas draudzes skolu, vēlāk Viļa Olava komercskolu.

Studēja LU Filoloģijas un filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā. Strādāja Daugavpils bibliotēkā. Talsos dzīvoja no 1945. gada, kad uzsāka darbu Talsu rajona bibliotēkā. Veidojis Talsu centrālās bibliotēkas grāmatu fondu un iekārtojis bibliotēku, lai tā kļūtu par pilsētas kultūras un izglītības darba centru. Izveidoja latviešu dzejas tematisko kartotēku, kas savā laikā bija pati lielākā un aptvērumā pilnīgākā dzejas kartotēka Latvijā. Rakstīja dzeju, uzkrāja un sistematizēja materiālus par Latvijas kultūras darbiniekiem un kultūras cilvēkiem. Apbedīts Talsu Jaunajos kapos; kapa piemineklī iekalti dzejnieces Noras Kalnas vārdi: “Dzejas Baltais tēvs”. 1902. gada 24. janvāris – 1983. gada 3. marts.

Jāņa Tāles vēstule dzejniecei Ārijai Elksnei:

Cien. dzejniece!

Pateicos par uzmanību, ko esat veltījusi mūsu bibliotēkas darbam, kas mums ir liels gandarījums par pūlēm, ko veltām dzejas bibliogrāfijas sastādīšanā, kur jau reģistrētas 48375 dzejas. Tās, savukārt, dalās pāri par 9000 nodaļās, starp kurām ir arī Rainim veltītas dzejas, pēc skaita 362. Izpildot Jūsu vēlēšanos, ja atskaita tulkojumus no citiem autoriem un bērnu dzejas, tad no latviešu autoriem būs pāri par 200. Šo bibliogrāfiju nosūtīšu pēc dažām dienām.

Lai Jums daļēji atvieglotu Rainim veltītu dzeju sameklēšanu, nosūtu Jums mūsu iesāktā darba – dzejas antoloģijas, kas veltīta Rainim, vienīgo eksemplāru, ko lūdzu pēc izmantošanas atsūtīt atpakaļ.

Novēlam Jums labas sekmes š.g. Dzejas dienās un gaidām Jūsu nākošo dzejas krājumu.

Jūs cienīdams,

J. Tāle.

Talsos, J. Gagarina ielā Nr. 22, Rajona bibliotēkā.

9. VIII 72.


Karogs, 1983. gada jūnijs.

Zigurds Kalmanis.

Atvadu vārdi Jānim Tālem.

Šā gada 3. martā miris Jānis Tāle, Talsu rajona Centrālās bibliotēkas vadītājs.Dzimis 1902. gada 24. janvārī Praulienā,«Trakšu» mājās. Viņa mūža darbs ir plašadzejas darbu kartotēka, kur reģistrēts pāripar miljons dzejoļu. Aizsākta arī dzejastematiskā kartotēka, kā arī autoru reģistrs.

Tāles mīlestība bija dzeja, kas radusies jauzēna gados, kad Saikavas Riharda skolāviņš pirmoreiz ielūkojās skolotāja Leimaņabibliotēkas bagātībās. Vēlāk Ļaudonas
draudzes skolā, skolotāju Nešauju mudināts, jaunais censonis uzņemas literārāžurnāla «Blāzma» rediģēšanu. Paralēli dzejai Jāņa Tāles mūža pavadonis ir dziesma. Tā viņam nāk līdzi no dzīves posma Madonā, pieaugdama spēkā komercskolā Rīgā un, visbeidzot, Talsu vīru kora«Dziedonis» rindās.
Pastāvīga darba gaitas Jānim Tālēm sākušās Daugavpils pilsētas bibliotēkā1937. gadā. Kad nacisti 1944. gada jūlijā,bēgdami uz rietumiem, mēģina nolaupīt arī
bibliotēku, tās vadītājs paslēpjas kara ešelonā un aizbrauc tai līdzi līdz Mažeiķiem, kur, dzelzceļniekiem palīdzot, vagonu ar grāmatām atkabina un novirza uzStendes staciju. Daugavpils bibliotēka nokļūst Talsos, bet 1945. gada jūnijā to saņem atpakaļ daugavpilieši. Pats Jānis Tāle paliek uz dzīvi Talsos. Viņa darbībaslaikā rajona Centrālās bibliotēkas fondino 8000 grāmatām 1945. gadā ir pieaugušilīdz 80 tūkstošiem eksemplāru šodien.Jāni Tāli saulainā piemiņā paturēs daudzi viņa entuziasma apbrīnotāji, to skaitāarī rakstnieki, kurus viņš pazina personiski.


Latvijas Kareivis 1938. gada 7. aprīlis, 3. lpp.

Zs.

Armijas rindas atstājot.

Š. g. 2. aprīlī 11. Dobeles kājn. pulka virsdienesta karavīri atvadījās no sava kollēģa, virsn. vietn. Radomiškas, kurš no armijas rindām aiziet pašvaldības dienestā. Uz atvadīšanās svinībām bija ieradies arī pulka komandiera vietnieks pulkv.-leitn. Krīpens. Ar virsn. vietn. Radomiškas aiziešanu no armijas, pulks zaudē vienu no labākiem virsdienesta instruktoriem, jo virsn. vietn. Radomiška ar savu inteliģenci, nenogurstošo enerģiju un lielo gribas spēku ir veicis ne tikai savus tiešos dienesta pienākumus, bet, ņemdams palīgā nakts stundas, ir strādājis arī kultūras laukā, dibinādams, veidodams un vadīdams pulka virsdienesta karavīru kori, kopš gandrīz 10 gadiem. 11. Dobeles kājn. p. virsd. karavīru koris ir viens no vecākiem mūsu armijā. Virsn. vietn. Radomiška ir arī liels grāmatu draugs. Viņš sakrājis personīgā bibliotēkā ap 3000 sējumu, šīs grāmatas iegādājies no saņemtās algas. Virsn. vietn. Radomiška dz. 1902. g. 24. janvārī Madonas apr. Praulienes pag., kā lauksaimnieka dēls. Beidzis Olava komercskolu Rīgā, pēc kam studējis Latvijas universitātē 2 gadus filozofiju. 1924. g. iesaukts obligātoriskā kara dienestā 11. Dobeles kājn. pulkā, kur pēc obligātoriskā dienesta paliek virsdienestā. Instruktoru rotas kursu beidz. 1924. g. rudenī, pēc kam tiek piekomandēts 4. Valmieras kājn. pulka virsn. vietn. kursiem, kurus viņš beidz ar I šķiru. Par kaprāli paaugstināts 1926. g. 9. februārī, bet par seržantu tā paša gada 24. decembri. Par virsn. vietn. paaugstināts 1926. g. rudenī, bet par virsseržantu iecelts tā paša gada vasarā. Beidzis pulka gāzu novērotāja kursus un pulka virsštata sapieru kursus. Iedalīts I klases šāvējos ar šauteni un pistoli. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa goda zīmes I pakāpi. Virsn. vietn. Radomiška sastāvēja ilgus gadus garnizona instruktora kluba padomē, ir vietējās latviešu biedrības kora dalībnieks un pulka kora ilggadīgs vadītājs. Atvadoties pulka v/d. karavīri pasniedza virsn. vietn. Radomiškam Indriķa un Mērijas Sleiņu grāmatu „Dzintarzeme – Dzimtene” un citas veltes.

[1937. gads – no karavīru dzīves – bijusi Rakstnieku un grāmatu diena Dobeles kājnieku pulkā. D.A.]

…Par rakstnieku un grāmatas nozīmi tautas dzīvē referēja v. v. Radomiška, kurš, būdams pats liels grāmatu draugs, sniedza klausītajiem interesantu un izsmeļošu pārskatu par latvju rakstniecību un rakstniekiem visos laikmetos, sākot ar 1585. g. līdz mūsdienām.

[Viņš to dara visu laiku, bet publiskā atzīšana un slava Latvijā nāk pēc iecelšanas Daugavpils bibliotēkas vadītāja amatā. D.A.]

 

Latgales Vēstnesis, 1938. gada 23. februāris. 2 (dažas dienas pirms apstiprināšanas par Daugavpils pilsētas bibliotēkas vadītāju)


V. M.

Karavīrs – grāmatu draugs.

Mazā istabiņā 3000 grāmatu.

Zaļš autobuss pa balti piesnigušu šoseju caur cietokšņa pelēkajiem vārtiem saules pielijušā sestdienas priekšpusdienā mani aizveda pie viena no bagātākiem cilvēkiem Daugavpilī – Dobeles kājn. pulka 2. rotas virsseržanta v. v. Radomiško. Viņam gan nepieder nekustami īpašumi, nav noguldījumi bankās vai pasta krājkasē, bet viņš ir bagāts, pat ļoti bagāts. Kāpēc un kāda veidā, to redzēsim.

Tas bija divus gadus atpakaļ, kad Draudzīgā aicinājuma dienā, 28. janvāri, v. v. Radomiško dobeliešiem lasīja referātu par grāmatu. Ari es biju klausītāju vidū un mani aizrāva un žilbināja tā lielā mīlestība, sirds siltums, ar kādu referents runāja par grāmatu; aizrāva dedzīgie vārdi, kuros viņš aicināja lasīt labas grāmatas. Tāpēc nepavisam nejutos pārsteigts tagad satiekot viņu instruktora istabā, kas piekrauta grāmatām tik tālu, ka vieta palikusi tikai galdam, pāris krēsliem, pianīno un gultai.

3000 sējumu nav nieka lieta un taisni tik daudz ir v. v. Radomiško privātā bibliotēkā. No tiem pāri par 600 dzeju krājumu.

Jau mācoties Olava komercskolā, Radomiško bijis viens no kaislīgākiem grāmatu pielūdzējiem. Vienā dienā viņš no sava skolas sola izvilcis Māteru Jura „Sadzīves viļņos” un teicis kolēģiem tā: „Dibināsim bibliotēku.” 30 jaunekļi jaunajai bibliotēkai arī ziedojuši katrs pa grāmatai un gada laikā no 31 grāmatas izaugusi 1531. Tāļi un dziļi bijuši v. v. Radomiško dzīves ceļa tecējumi. Latvijas Universitātē viņš 2 gadus studē filozofiju. 1923. gadā Radomiško sauc tēvija — viņš aiziet izpildīt aktīvo, obligatorisko kara dienestu. Aiziet, un no šīs dienas nav pārtraucis nēsāt karavīra tērpu. Virsseržanta alga armijā nav liela un vēl mazāks ir brīvais laiks, kas paliek armij. virsseržanta personīgai dzīvei. V. v. Radomiško logā tomēr gaisma neizdziest līdz plkst. 1 naktī – karavīrs tur lasa jaunākos darbus latviešu literatūrā un seko periodikai. Viņš arī pasācis darbu, kāda, droši vien, nebūs visā pasaules literatūrā. „Ja es nodzīvošu 75 gadus”, stāsta virsseržants, „dzims darbs, kādu nepazīst pasaules vēsture”. 1630 latviešu dzejniekus un tos, kas mēģinājuši dzejot, Radomiško ievedis atsevišķā sarakstā un klasificējis viņu darbus. Tā, piemērām, latviešu dzejnieki mātei veltījuši 500 dzejas, kas iespiestas 50 000 rindās, bet dzimtenes kalniem un lejām 400 dzejas – 40 000 iespiedrindās. V. v. Radomiško par katru lietu un katru darbu burtnīcās sakopoti visi dati. Pietiek A. Birzmalniekam iespiest savu darbu „Brīvā Zemē” vai E. Adamsonam producēties „Sējējā”, lai tas nokļūtu Radomiško krājumos. Tas ir darbs, ko var veikt tikai gadu desmitos, un lai Dievs viņam tiešām palīdz nodzīvot 75 gadus. Jau minēju, ka nelielajā instruktora istabiņā redzēju arī pianīno. Uz tā bija notis E. Dārziņa „Melanholiskajam valsim”. Radomiško ir arī mūzikas cienītājs. Tāpat dzimtenes apceļošana viņam bijusi vienmēr sirdslieta. Nav pulkā rīkota ekskursija bez v. v. Radomiško līdzdalības. Vairāk kā 10 gadus viņš ir ari garnizona instruktoru kora valdes priekšsēdētājs un sirsnīgs dziesmu draugs.

 

[Daugavpils pilsētas bibliotēka sāka darboties 1937. gada septembrī. Lasītāju tik daudz, ka pilsētas valdei jāmeklē jaunas plašākas telpas. 1939. gada tā februārī pāriet uz jaunām telpām. Par bibliotēkas vadītāju Radomiško norīkots 1938. gada 26. februārī, nevis 1937. gadā. Jānis Radomiško, latviskojot uzvārdu, 1940. gada aprīlī kļuva par Jāni Tāli. D.A.]

Daugavpils Latviešu Avīze, 1941. gada 26. augusts 4. lpp. [tas jau ir vācu laika apraksts par boļševiku un žīdu pastrādātajiem darbiem, bet degšanas fakts nemainās].

 

Posta dienās, kad visa Daugavpils viļņoja žīdu un bēgošo sarkanarmiešu radītā ugunsgrēka liesmās, izdega arī Daugavpils pilsētas bibliotēka. Bojā aizgāja vairāk kā 40.000 grāmatu un bibliotēkas inventārs. Materiālie zaudējumi sasniedz 202.000 rbl. Līdz ar grāmatām sadega vērtības, kuras aprēķināt naudā nemaz nav iespējams. Bojā aizgāja Tāles vestā pilsētas chronika, apmēram 5.000 Zandersona dāvātie foto uzņēmumi, no kuriem bija izveidota pilsētas foto chronika, Tāles sastādītā Latvijas vēstures kartotēka no visvecākiem laikiem ar apmēram 10.000 kartiņām, gadu un mēnešu kārtojumā, bibliotēkas darbības pārskati diagrammu veidā, par kuriem kādreiz bijusi sajūsmināta dzejniece E. Zālīte. Daugavpils apriņķa svarīgāko vietu un notikumu apraksti, katoļu garīgās dzīves unikumi. daudzas vēsturiskas grāmatas vācu valodā par Latviju un Rīgas bīskapiem, reti izdevumi u.t.t.

Kopējiem spēkiem pie atjaunošanas darba.

Bibliotekārs Tāle pašreiz enerģiski ķēries pie bibliotēkas atjaunošanas. Neatvietojama palīdze šai darbā viņam ir Kursīte. Abus grāmatu draugus sastopu Vadoņa ielā, kur bibliotēkai ierādīta pagaidu mītne. Telpas šauras un neērtas, bet bibliotekārs cer, ka pilsētas valde ierādīs piemērotāku mītni. Tāle ir optimists. Par turpmākiem, nodomiem viņš stāsta: „Ja vien sabiedrība izrādīs vajadzīgo atsaucību, bibliotēka atkal drīz varēs atjaunot savu darbību. No apmēram 4.000 lasīšanai izdotām grāmatām atpakaļ jau saņemtas 520. Aizvien turpina ienākt ziedojumi. Līdz šim saziedotas jau 342 grāmatas. Es rēķinos ar to, ka turpmāk ziedojumi pienāks vēl kuplākā skaitā, tā taču ir visas sabiedrības lieta.

Tiek pārņemtas pamestās privātas bibliotēkas. Tādejādi ir izveidojusies bagātīgā medicīniskās un juridiskās literatūras nodala. Bagātīga ir arī krievu klasiķu nodala (Puškins, Lermonontovs. Gogolis u.c).

Ar Sojuzutil darbinieka latviešu patriota Ungura pašaizliedzīgu rīcību no iznīcināšanas paglābtas apmēram 1.500 grāmatu, kas piederējušas Daugavpils, Abrenes, Ludzas, Ilūkstes un pat Kuldīgas apriņķu skolām un bibliotēkām [Tas nozīmē, ka pirmajā boļševiku varas gadā pirms Otrā pasaules kara augstāk nosaukto bibliotēku grāmatu fonds nonācis makulatūrā, bet Ungurs parūpējies par grāmatu saglabāšanu]. Šīs grāmatas to agrākie īpašnieki varēs saņemt atpakaļ. Pagaidām bibliotēkas turpmākā veidošanās šķiet visai grūta, un tā ari patiesībā ir. Bet ar neatlaidību un darbu, sevišķi, ja pie tā ķeras kopējiem spēkiem, var paveikt pat šķietami neiespējamas lietas…”

Kad izeju no grāmatām piekrautas bibliotēkas pagaidu mītnes, man ir tik silti un viegli, domājot par cilvēku, kam tik droša ticība nākotnei un tik liels darba spars.

 

Informatīvo materiālu sakārtojusi Dace Alsberga

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *