Zigfrīds Bergengrīns – “Sātans dievzemītē”

Siegfried Bergengruen – “Teufel im Gottesland” (1931)

Zigfrīds Bergengrīns dzimis Rīgā 1900. gadā. Latvijā dzīvojis no 1912. – 1918. gadam un no 1921. gada līdz vismaz 1920. gadu vidum. Viņa tēvs Aleksandrs Ksavers Bergengrīns (dzimis 1863. gadā Rīgā – miris 1922. gada 5. septembrī Talsos) bija Talsu luterāņu vācu draudzes mācītājs no 1910. – 1922. gadam. Tā Zigfrīds nonācis Talsos un te arī skolojies. Zigfrīda māte Matilde pēc vīŗa nāves turpināja dzīvot Talsos un izceļoja 1939. gada rudenī.

Zigfrīds Bergengrīns
Zigfrīds Bergengrīns (1900–1942). Foto no personas apliecības 1924. 29. 02., LVVA fonds 2996, apr. 2, 6729. lieta, 1. lpp.
Zigfrīds Bergengrīns

(Fragmentus no Zigfrīda Bergengrīna romāna “Sātans dievzemītē”, izdots 1931. gadā Berlīnē, 2018. gada jūnijā no vācu valodas latviskojis Vilnis Kriķis)

I

Ir 1918. gads, – Kurzeme, – novembris

Migla smaga un pienaina gūlusies pāri kailajiem alejas kokiem, kas te gan tur nomet pa sarkanai lapai izdangātā ceļa peļķēs. Zeme, cik tālu vien skats sniedzas, ir pelēkbrūna un slapja. Nodzeltējušā zālē un rugājos krājas nicīgu ūdens lāsīšu miriādes, pietiekami, lai saules stars pārvērstu visu viļņaino līdzenumu dzirksteļojošā burvju tērpā. Bet saule nespīd, ūdens pērlītes paliek aklas. Ir rudens.
Jātnieks aizauļo līdz baznīcai, veicot tik strauju pagriezienu, ka zirgs tikko noturas, un tad rikšo lēnākā solī cauri sastingušajam, rudenīgi pelēkajam parkam uz pili, kur ēkas baltās kolonnas jau saskatāmas aiz koku stumbriem un lapas zaudējušiem krūmiem. Nonācis pie mērķa, viņš pamet pavadu latviešu dārzniekpuisim, izveicīgi, pēc ierastas kavalēristu modes, nolec no zirga, īsu mirkli izstaipa sedlos atsēdētos locekļus un tad steigšus pa platām, dzeltenām kāpnēm dodas uz stikla verandu.
Kāda kalpotāja viņu sagaida un grib pieteikt, bet viņš ar mājienu to noraida.
– Kur ir kungs?
– Zilajā salonā pie tējas, cienītais kungs.
– Brīnišķīgi! Es dodos iekšā.
Viņš nosviež slapjo cepuri uz spoguļgalda un steidzīgi iet, neievērojot sulaiņa
izmisušo sejas izteiksmi, pa ceļam novelkot mitros jātnieka cimdus, piešiem skaļi šķindot, pa spoguļgludo parketa grīdu uz zilo salonu.
Viņš atver durvis, aiz kurām skan jautra balsu murdoņa un smiekli. Sejā iesitas cigarešu dūmu un rūgta krievu parfīma smarža.
Viņa parādīšanās pirmajā mirklī izraisa nepatīkamu pārsteigumu, jo sākumā viesībām maz piemērotajā tērpā viņu nepazīst. Bet tad kāds iesaucas:
– Velns parāvis! Tas taču ir Udo fon Kerstens!
Visi pielec kājās un apstāj ienācēju. Arī fon Brigenas kundze, kā vienmēr žilbinoši skaista, ar briljanta diadēmu dziļi tumšajos matos, paceļ savu šauro roku.
– Vēl nevar jums pasniegt roku, – viņa smaida, – tam jūs pagaidām esat pārāk mežonīgs. Tādēļ jums nevajadzētu zaudēt priekšrocības – jūs drīkstat vismaz noskūpstīt…
Viņa pamana, ka viņš kļuvis nopietns, un saprot, ka noticis kas īpašs.
Nedroša viņa raugās atnācēja sejā.
– Vai kas ir atgadījies, Udo?
– Jā.
Viņa balss skan tik cieti, ka visi kļūst uzmanīgi un pieklust.
– Ir noticis tas, ka vācu valdība atsauc no šejienes karaspēku un atstāj Baltiju savam liktenim, tas ir, sarkanajiem slepkavdedzinātājiem! Dīvaini, cik klusu kļūst pēc šiem īsi aprautajiem vārdiem. Tik klusu, ka pēkšņi skaidri var sadzirdēt antīkā bronzas pulksteņa tikšķēšanu uz kamīna dzegas, centrifūgas dūkšanu pils saimniecības spārnā un muižas pārvaldnieka Pelciga raupjo balsi pagalmā.
– Kas tev to teica? klusēšanu beidzot pārtrauc Udo onkulis Arveds fon Heikings.
Viņš ir vecākais vīrs telpā un bauda pilnīgu autoritāti apvidū. Kad 1905. revolūcijas gadā sarkanās briesmas pirmo reizi vāca savu asiņaino ražu Dievzemītē, Heikings bija vienīgais, kurš savas un apkārtējo muižu brīvprātīgo jātnieku nodaļas priekšgalā ar dzelzs dūri rūpējās par kārtību un drošību. Par to latvieši viņu divkārt ienīda.
– To zinu no visdrošākajiem avotiem, – atbild Udo. – Tēvs šodien runāja pa telefonu ar zemes maršalu Jelgavā. Armijas daļas jau atiet no Vidzemes. Rīgas atstāšana ir tikai dažu nedēļu jautājums. Tad kārta Kurzemei.
– Un tad?
Liza fon Brigena slaida un satraukta stāv starp vīriešiem, jautājoši raugoties gan vienā, gan otrā.
– … sarkanie grēku plūdi!
Kāds to pasaka klusu un mierīgi. Bet vārdi aug augumā, liesmo, aizpilda visu salonu, kļūst par vīziju, kas pakļaus viņus visus.
– Sarkanie grēku plūdi!
– Viņi dibinās landesvēru, kam jāsastāv no mums, jaunajiem baltiešiem! – atbild Udo.
– Vadību Rīgā pārņem Ansis fon Manteifels, Jelgavā Volfs fon Rādens. Viņi abi ir vācu virsnieki un izcēlušies rietumos. Ieročus ar Antantes piekrišanu piegādās Vācija. Kurš no mūsu apkaimes vēlas līdzdarboties, tam 28. novembrī jāierodas Stendes stacijā. Tad aties pēdējais regulārais vilciens.
– Lieliski! – Arveds fon Heikings triec spēcīgo mednieka dūri pret smēķētāju galdiņu tā, ka salecas liķiera glāzes. – Lieliski! Visi darbojas līdzi, tas ir skaidrs. Mūsu dāmas, bērnus un vecos kungus mēs aizvedam uz pilsētām vai, vēl labāk, uz Vāciju, līdz jezga ir garām. Neviens nedrīkst palikt muižās, tā būtu pašnāvība. Esmu pārliecināts, ka vietējie boļševiki šeit laukos sāks blīkšķināt agrāk nekā viņu tīrie biedri Daugavas frontē. Savu veco es katrā gadījumā sūtīšu jums līdzi uz Jelgavu.
Saruna atkal kļūst vispārēja. Veidojas grupiņas, kur vispusīgi apspriež radušos situāciju. Atkal un atkal aicina iesaistīties sarunā veco Heikingu vai Udo. Katrs vēlas uzzināt ko īpašu vai lūgt padomu. Līdz 28. datumam ir tikai piecas dienas, un šajā laikā jānokārto tūkstošiem personīgo, saimniecisko un militāro lietu. Kad varēs atgriezties, tas ierakstīts zvaigznēs!
Agrā rudens krēsla jau taustās pa logu istabās, tādēļ lejā pie kāpnēm piebrauc karietes. Nebeidzama atvadīšanās, roku spiešana, sveicieni.
Kad arī vecā Heikinga ekipāža aizripo pa parku, Liza fon Brigena atgriežas zilajā salonā kopā ar Udo fon Kerstenu. Sulainis iededzis lielo stāvlampu ar zīda abažūru, aizvācis kafijas tases ar glāzēm un atkal sakārtojis telpu. Nekas neliecina, ka še nupat pulcējusies liela sabiedrība. Tikai cigarešu dūmi vēl vēdinās gaisā. Kamīnā liesmo tramīga uguns.
Viņi apsēžas zemā turku dīvānā cieši viens pie otra un raugās liesmās. Abi klusē. Tikai degošās bērza pagales sprakšķ un brīkšķ.
– Lieliski, – domā Udo fon Kerstens. – Atvadīšanās! Pēc piecām dienām šajā laikā es sēžu vilcienā un dodos karā. Pēc divām nedēļām varbūt šeit nestāvēs akmens uz akmens. Un kas notiks ar Lizu?
– Ko jūs darīsiet? – viņš klusu jautā.
Viņa parausta plecus.
– Kas man būtu jādara? Protams, palikšu šeit kā citi!
Pēkšņi viņu pārņem lielas bailes.
– Liza! Brauciet taču prom! Lūdzu! Jūs esat kas cits…!
Viņa izbrīnīta pagriež pret viņu savu apaļīgo, gluži bālo seju tumšām, mirdzošām acīm.
– Es jūs nesaprotu, Udo! Kas manī ir kas cits?
– Tādēļ, ka esat vēl jauna… un vispār… tādēļ, ka esat ļoti skaista!
Viņa rūgti iesmejas.
– Vai tas ir pamatojums aizbraukšanai? Jūs patiešām, Udo, esat dīvains!
– Es neesmu dīvains, Liza! Jūs nezināt, par ko ir runa? Saprotiet taču: jūs esat sieviete, jūs esat skaista – runā, ka jūs esot skaistākā sieviete Kurzemē. Jūs esat aizmirsusi, kā trakoja kazaki Austrumprūsijā? Un turklāt toreiz tas bija regulārs karaspēks, kas visādā ziņā atzina zināmu disciplīnu. Tas būtu vājprāts, ja jūs vēlētos palikt!
Viņš runā ar tādu steigu un tik satraukti, kā parasti nemēdz darīt. Tad strauji apraujas, kā nobijies, it kā kaunētos, ka pakļāvies savām izjūtām.
Bet viņa teiktais ir iespaidojis. Liza fon Brigena saprot, no kā Udo viņu brīdina, kādas briesmas viņai draud. Viņu pārņem pēkšņs riebums, smacējot elpu. Nē, tikai ne to! Labāk mirt tūlīt, kamēr nav par vēlu!
Viņa uzliek savu plaukstu uz Udo rokas.
– Jums taisnība, Udo! Man jābrauc projām…
Viņš nav gaidījis, ka viņa tik ātri padosies, jo pazīst viņas spītīgo raksturu. Bet nu viņu pārņem laimes sajūta. Uz viņa rokas joprojām gulstas viņas baltā, valdzinošā plauksta. Priekā viņš pieliecas un pieskaras ar lūpām viņas delnas locītavai virs zelta rokassprādzes.
Kad viņa mute skar vēso, tvirto ādu, kādu mirkli viņam šķiet, it kā caur sievietes roku izskrietu vieglas trīsas. Viņš tūdaļ aizgaina tādas domas. Tas nemaz nav iespējams, ka brīvkundze Liza fon Brigena, Jaunmuižas ķēniņiene, kā viņu apkārtnē dēvē, notrīsētu, kad viņš, nabaga Udo fon Kerstens, kura muižiņa nav vērta pat piektās daļas viņas īpašumu, jūtu uzplūdā skūpsta viņas roku. Nost tādas fantāzijas! Tās ir nevajadzīgas, pat bīstamas, ja gatavojies atvadīties pārāk ilgi.
Udo fon Kerstens pielec kājās. Viņam tas iznāk tik strauji, pat nelaipni, ka Liza gandrīz saraujas. Viņa neizpratnē paraugās vīrietī.
– Vai jūs jau vēlaties jāt projām? Es cerēju, ka būsiet ar mani arī vakariņu laikā…
Kādu sekundi viņš svārstās, bet tad pateicas.
Esot vēls un vecāki gaidot. Viņam esot jāveltī viņiem šie pēdējie vakari, jo nevar zināt, vai tie nebūs paši pēdējie.
Viņa piezvana uz stalli, lai pieved zirgu. Klusējot abi iet cauri augstām, krēslainām zālēm, kur gar sienmalēm šaudās vien iekurto krāšņu gaismas. Udo, klusējot, paņem savu cepuri.
Liza apņem ap pleciem kažoku un pavada viņu lejup pa kāpnēm. Te viņš sajūt kaislu vēlēšanos atgriezties un novilcināt atvadas. Bet ir jau par vēlu. Ko gan viņa par to nodomātu! Viņš sajūt viņas roku savā, kad pieliecas skūpstam. Jūt, cik viņas pirksti stipri, pat spēcīgi saspiež plaukstu. Laternas gaismā, ko kučieris paņēmis līdzi, viņš pēkšņi redz raugāmies pretī viņas degošās acis.
Viņš atraujas no sievietes un ielec sedlos. Zirgs nemierīgi saslienas pakaļkājās. Viņš ar pūlēm to savalda.
– Uz redzēšanos! – viņš uzsauc, glāstošu skatienu apskaujot viņas slaido, lokano augumu. – Uz redzēšanos, Liza! Visu, visu labu! Un pasveiciniet – Vāciju!
Zirgs no jauna slienas pakaļkājās. Nu viņš iecērt piešus tam pavēderē un aizauļo. Lauku māju vārgās gaismiņas bailīgi aizšaujas gar ceļmalām. Tad pāri jātniekam kā melna samta lakats sakļaujas rudens nakts.

II

Šīs pēdējās dienas paiet ātri

Kurzemē, ko kāds labvēlīgs hercogs senā, laimīgākā laikā nodēvējis par “dievzemīti”, visās muižās notiek liela kravāšanās un gatavošanās. Sapoš un pārbauda zirgus, tīra šautenes un pistoles, pārskata munīciju, slepenās vietās iemūrē vai aprok sudrabu un greznumlietas. Labi, ka cilvēkiem tik daudz darāmā, jo tad drūmā situācija netraucē apziņu. Kad kāds atlaižas, lai pāris stundas atpūstos, to tūdaļ pārņem miegs, neatstājot ne mirkli bezcerīgiem prātojumiem.
Visapkārt pa lauku ceļiem un lielceļiem garās, pelēkās kolonnās virzās vācu karaspēks, ko trīs gadus ilgajā okupācijas laikā ierasts uzskatīt par draugu un sargātāju. Dobji rīb lielgabali un kolonnu ratu riteņi rudenīgajā zemē. Zirgi sprauslājot stampā pa sīkstiem dubļiem, bieži vien grimdami līdz ceļgaliem, un apkalpe īgni garlaikojas sedlos. Daudzi kareivji norāvuši no cepurēm kokardes un ap savu mēteļu piedurknēm aplikuši sarkanu lentu. Virsnieki izskatās sapīkuši un, šķiet, kaunas, ka jāturas tāda izlaidīga un necienīga kareivju bara priekšgalā.
Kerkilē, Kerstenu muižiņā, nokārtojas tā, ka jau ceturtajā dienā visi sagatavošanās darbi Udo aizbraukšanai pabeigti, lai netraucēti varētu atlicināt pēdējās kopā būšanas stundas šaurākā ģimenes lokā. Priekšnamā stāv grēda koferu un kastes, kas Udo jāņem līdzi uz Jelgavu, bet no turienes jānosūta Vācijā dzīvojošajai māsai, lai vismaz vērtīgākās mantas nejauši nekristu rokās sarkanajiem. Viņa paša bagāžā mugursoma, sarullēts pleds un neiztrūkstošais ēdamlietu krājums, kas pirmajā laikā kazarmās visnotaļ noderēs.
Pēc pusdienām, kad māte viņam pagatavo mīļākos ēdienus, bet tēvs uznes no pagraba labākos vīnus, Udo no jauna apsedlo zirgu, lai dotos pēdējā izjādē pa muižu.
Viņunakt miglu nomainījis stiprs sals, koki un krūmi ietinušies baltā sarmā, bet ceļu vietas stingri sasalušas. Zirga pakavu klaudzieni skan dīvaini skaļi – šķiet, ka metālu sistu pret metālu.
Udo ir noteikts mērķis. Viņš jāj cauri priežu mežam uz augstieni, no kuras paveras plaša Ziemeļkurzemes pauguraines panorāma. Vienmēr, kad ir spiests ilgāku laiku pamest tēva mājas, viņš te atvadās no pazīstamās apkārtnes. Tā ir veca, vienmēr ievērota zēna gadu tradīcija.
Nokļuvis augšā, viņš izlec no sedliem, satver rokā pavadu un atspiežas pret varenu ozolu, kas, izstiepis savus kaulainos zarus pret zilajām debesīm, šeit stāv vientuļš un sīksts vēl kopš tiem laikiem, kad Kurzemes mežos mājoja lāči. Te šķiet, ka visa zeme plaši guļ pie Udo kājām. Violeti meži pret nosarmojušo pļavu sudrabpelēkumu un uzartas papuves tumšo brūnumu. Zemnieku sētās balti dūmu stabi kāpj stāvus gaisā un izplēn debesīs. Jaunmuižas pils stāv kā rotaļlieta apkārtējā parka juceklīgajā ierāmējumā, un rietumpuses logu rinda atspoguļo krāšņo saulrieta zeltu. Pie horizonta starp pakalniem kā drukns obelisks iezīmējas Talsu baznīcas tornis. Suņu vienmuļās rejas ik pa laikam ieskandina krēslu. Tālumā pa sasalušu meža ceļu čīkstoši un nebeidzami lēni kratās ratu riteņi. Dzenis ar satrauktu “Kivīt, kivīt” ziņo par kādas lapsas vai caunas tuvošanos, bet tad spēji apklust.
Udo, uzņemot dzimtenes krāšņumu šķiršanās sāpinātā sirdī, stāv ļoti ilgi. 
– It visur mana cilts tagad tā stāv un atvadās no savas zemes, – viņš domā. – It visur!
Mēs neesam no tā materiāla, kas nešaubīgi spēj nomainīt vienu vidi pret citu, nesajūtot dvēselē šķiršanās un zaudējuma sāpes. Mēs esam pārāk cieši saauguši ar šo zemi. Esam pārāk grūtsirdīgi, nekad nespēsim no šīs sajūtas atbrīvoties. Nekad! Varbūt tas ir mūsu liktenis?
Viņš apgriežas un uzlūko ozola stumbru. Tā mizā pirms vairākiem gadiem iegriezta sirds, bet tajā divi savīti burti – L un U. Viņš skumji pasmaida. Skolas gadu sapnis, kas bija brīvs no konvencionāliem un ekonomiskiem šķēršļiem, jau pagaisis. Garām, garām! Liza apprecējusies ar citu, kuru gan Pasaules karš jau aprijis, bet to, ka Liza viņu, Udo fon Kerstenu, nemīl, nekad nevarēja būt mīlējusi, ar uzviju pierāda šīs īsās, bet šķietami ļoti laimīgās laulības.
Udo nopūšas, iekāpj sedlos un lēnām jāj atpakaļ. Uz lauku ceļa viņš atklāj, ka viens zirga pakavs ir vaļīgs un klab. Viņš nolemj aizjāt līdz kalējam un likt kļūmi salabot.
Smēde nav pat trīssimts soļu attālumā no meža. Logu aizvirtņi ciet, vāja gaisma spīd tikai pa šķirbām. Udo piejāj cieši klāt pie mājiņas durvīm un ar pātagas kātu piedauza satrunējušiem dēļiem. Tā kā neviens neatver, viņš nokāpj, atver durvis un ieiet pēc mitruma smakojošajā priekšnamā. Virtuvē dzirdamas satrauktas, bet klusinātas vīriešu balsis.
Kādu mirkli viņu pārņem vēlēšanās noklausīties sarunu. Udo nepadodas kārdinājumam, bet skaļi pieklauvē pie durvīm. Ierejas suns, bet strauji apklust. Laikam dabūjis spērienu. Tad durvīm tuvojas šļūcoši soļi. Durvis atveras.
Udo stāv pretī četriem vīriem – no tiem trīs sēž pie netīra galda un dzer šņabi, kamēr ceturtais, pats kalējmeistars Kretulis nācis atvērt. Starp dzīrotājiem viņš pazīst kalsnējo, melnmataino kalēja dēlu ar dīvaini stingām acīm, par kuru ļaudis mēļo, ka tam sakari ar krievu boļševikiem un tas ilgāku laiku laukos neesot redzēts.
– Labvakar! Udo latviski sveicina un droši ienāk istabā. – Manai ķēvei pakavs kļuvis vaļīgs. Būšu pateicīgs, ja jūs apskatīsiet kaiti.
Viņš ievēro, ka istabā ir vēl piektā persona – paliela auguma meitene brūnganu ādas krāsu, īsi apgrieztiem matiem, kas izbrīnīti raugās viņā mandeļveidīgām, nedaudz šķībām acīm. Viņa šiverējas pie plīts, kur čuguna katlā vārās kāds pikanti smaržīgs šķidrums.
Rādās, neviens nejūtas īsti omulīgi, ka tieši muižas mantinieks iejaucies šajā, kaut kādiem noslēpumainiem mēŗķiem aizsāktajā sarunā. Šķiet, neviens arī neiedrošinās viņu izraidīt vai pateikt, ka nevēlas pildīt pēkšņo pasūtījumu. Trīs vīru nemierīgi grozās uz sola, meitene, kā kaut ko gaidot, smaida, vecais Kretulis samulsis kasa plānos matus. Tikai suns atkal iesāk klusi rūkt.
– Ir jau gandrīz tumšs, cienīts kungs! – kalējs beidzot nosaka.
Udo uzjautrina acīm redzamā nesaskaņa starp iedzimto padevību un dumpīguma iedīgli.
– Tas nekas, Kretul, – viņš draudzīgi saka, – paņemiet staļļa lukturi, bet viens no šiem jaunajiem kungiem jums palīdzēs. Augstākais desmit minūtēs jūs būsiet galā. Te ir trīs rubļi, tas, domāju, pietiks!
Viņš uzmet trīsrubļu zīmi galdā, uzsit kalējam uz pleca un droši apsēžas pie plīts blakus brūnajai meitenei. Tāda noteiktība iedarbojas. Trīs vīri mirkli sačukstas. Beidzot viens pieceļas, šķiet, jaunākais, aizdedzina lukturi, un abi ar veco iziet. Drīz dzirdami skaļi āmura klaudzieni, kam pa vidu laiku pa laikam jaucas rupjas lamas, kad zirgs nav stāvējis mierā.
Istabā kādu brīdi valda klusums. Beidzot Udo nolemj uzsākt sarunu. Kalsnais kalēja dēls, kurš varētu būt saistīts ar boļševikiem, viņu interesē.
– Jūs, Kretul, ilgāku laiku bijāt izbraucis? – viņš uzmanīgi iesāk. – Vai jums ārzemēs patika?
Uzrunātais izbrīnīti paskatās un samiedz acis kā dusmīgs runcis. Viņam nepavisam nepatīk iztaujāšana. Viņam saruna šķiet aizdomīga.
– It visur ir labāk nekā šeit! – vīrs beidzot daudznozīmīgi atbild.
– Arī Krievijā?
– Varbūt tieši Krievijā! 
Udo fon Kerstens ironiski smaida. Viņš dabūjis latvieti tik tālu, cik vēlējies.
– Es nezinu, Kretul, kā jūs to domājat, un man personiski nekas arī nav iebilstams pret boļševisma ideju, jo teorētiski tā nešaubīgi tiecas uz vispārēju cilvēku aplaimošanu. Bet jūs taču neapstrīdēsiet, ka tie līdzekļi, ar kādiem Krievijā boļševismu praktiski realizē, ar ideju ļoti maz vai arī nemaz nesaderas. Bet varbūt jūs uzskatāt, ka tā ir liela cilvēciskuma zīme – jau satriekto pretinieku rindām nostādīt pie sienas un kā lopus noslaktēt?
– Baltie uzsāka nošaušanas!
– Nav taisnība! Un, ja tas tā būtu, vai jūs, tātad, uzskatāt, ka tas, kam nodarīta nelietība, drīkst atmaksāt vēl ļaunākā veidā? Tas nu gan ir skaists viedoklis!
Uzrunātais pēkšņi pieceļas, un tikai tagad Udo ievēro, cik iespaidīgi garš viņš ir, apiet apkārt galdam un nostājas cieši priekšā savam pretiniekam, kurš to pētoši uzlūko.
– Es jums, kungs, kaut ko pateikšu! – vīrs dusmīgi nošņāc, – šeit nav runa par to, ka mēs darām ko sliktu, ka jūs mūs pamācāt. Pats būtiskākais ir tas, ka jūsu tā saucamā sabiedrība ir slima – īsts strutu perēklis cilvēces miesā un, ka mēs, lai beidzot izdeldētu kapitālistisko indi, esam spiesti jūs visus nobeigt! Jo katrs buržujs, palicis dzīvs, ir kā bacilis. Pēc īsa brīža viņu aplenc piekritēji, kas to vien grasās – naudas dēļ aprakt pasaules mieru un brīvību. Tamdēļ jums ir jāmirst, jums visiem – tev, taviem vecākiem, visai jūsu kastai, pat tad, ja arī zeme noslīktu asinīs!
Tobrīd laukā pārstāj klaudzēt āmurs, un kalējs piedauza pie loga par zīmi, ka darbs pabeigts. Udo pieceļas un pamāj boļševikam.
– Ar labvakaru, Kretul! – viņš vēsi un mierīgi saka. – Tas, ko jūs man te pasacījāt, bija ļoti interesanti, sevišķi pēdējais. Varbūt reiz pienāks diena, kad man būs izdevība atcerēties, ka esat tas vīrs, kurš nodomājis gremdēt mūsu dzimteni asinīs.
Viņš pamāj meitenei, kura ar apbrīnu un bailēm acīs viņā noraugās, un platiem, lēniem soļiem iziet no istabas, skaļi un cieši aizverot aiz sevis durvis.
Tikai tad, kad zirgs palsajā rudens vakarā nes viņu mājup, viņš apjauš, ka ne vien pats nupat atradies zināmās briesmās, bet, pirmkārt, to, ka viņa vecāku neaizsargātais nams atrodas tiešā tuvumā apkārtnē bīstamākajam boļševiku kustības perēklim.
Gluži negribot šai pēdējā vakarā visi ir nopietnāki, nekā Udo to vēlētos. Viņš bija apņēmies izturēties pēc iespējas omulīgāk, lai nevajadzīgi nepadarītu smagas vecāku sirdis. Tagad viņš vairs nespēj izlikties.
Bez viņa un vecākiem pie galda ir arī Udo divdesmitgadīgā māšele Grētele un viņas līgavainis – mācītāja Frēmana dēls. Arī mācītāja dēls dosies uz Jelgavu iestāties landesvēra dienestā. Runātāju maz. Dažbrīd kāds tīši vienaldzīgā tonī mēģina stāstīt ko maznozīmīgu. Pārējie mulsi raugās klēpī, jo skaidri jūt, ka tas, kurš šobrīd runā, vēlas pasacīt pavisam ko citu – kaut ko siltu, sirsnīgu, personisku, bet neuzdrošinās, lai neizjauktu šo pēdējo ģimenisko stundu ar grūtībām uzturēto saskaņu.
Pēķšņi viens no sēdētājiem nesavaldās, un telpā izlaužas līdz tam apspiestās jūtas. Tā ir Grētele. Jau ilgāku laiku viņa sēdējusi krampjaini sakniebtām lūpām, kamēr sirds pukstējusi aizvien skaļāk un skaļāk. Viņa nolaiž savu blondo galvu uz galda un sāk nevaldāmi raudāt.
– Mēs vairs neredzēsimies! Mēs vairs neredzēsimies! Es to noteikti zinu! Vai nu jūs, vai mēs – kāds no mums mirs!
Kad māte uz brīdi iziet blakus istabā, Udo viņai seko un apskauj. Viņa pievelk dēlu sev klāt.
– Manu zēn, manu veco zēn! – viņa maigi čukst un glāsta viņam matus. – Ja mums nebūs lemts tikties, paliec labs, es tevi lūdzu… Ja nu tev jābūt no mums projām, es būšu pie tevis domās… vienmēr… vai dzirdi, vienmēr! Tu nekad neesi viens!
Udo jūt acīs riešamies asaras. Viņš nespēj neko pasacīt, vien satver viņas rokas – šīs vēsās mīļās mātes rokas, kas vienmēr bijušas pār viņu, kad viņam dažbrīd draudējušas briesmas, un pateicībā tās noskūpsta. Tad viņš strauji novēršas un caur tumšo verandu iziet pagalmā, kur patlaban piebraukusi kariete, kas viņu un Ansi aizgādās uz Stendi.
Kad Udo atgriežas istabā, lai atvadītos no pārējiem, viņa sejā jaušama noslēgta, gandrīz noraidoša izteiksme, kas paliek līdz pēdējam atvadu brīdim. Tikai tad, kad aizbraucējus apņem rudens nakts un aiz viņiem apdziest muižas māju ugunis, sejas vaibsti lēnītēm atslābst.

Villa Hochheim Talsi, Lettland
Villa Hochheim. Mūsdienās ēkā atrodas Talsu novada muzejs.

XI

Talsu apriņķa sarkanais komisārs Visvaldis Kretulis, kam zemnieki piešķīruši palamu “velns”, satracināts staigā pa Hohheimas pils, kas vienkārši atsavināta līdzšinējai īpašniecei, sirmajai baronesei fon Firksai, lielo zāli turp un atpakaļ, skaļi plaukšķinot ādas pātagu pret savu garo ūdenszābaku stulmiem.
– Tā vairs nedrīkst turpināties! – viņš griež zobus, seju naidā nervozi sašķiebjot. – Ja mēs šos suņus nedabūsim rokā trīs dienās, tad zaudēsim savas vietas. Virskomisārs Stučka vēstulē, ko kurjers man šodien atgādāja no Rīgas, izsakās skaidri. Viņš prasa, vai mēs te guļot ziemas miegā vai arī ir cits iemesls tam, ka šī baltgvardu banda var terorizēt apkārtni gandrīz trīs nedēļas. Es jums saku, ja es dabūšu rokā to spoku no barona, es…, es viņu paša rokām nožņaugšu!
Komisārs Kretulis apstājas, stāv uz spīdīgā parketa, grābj ar roku gaisā, it kā gribētu kādu satvert. Viņa dzelošās acis spīd, lūpu kaktiņos sakrājušās baltas putas. Cilvēki ar sarkanām rokas saitēm un padomju varas zvaigznēm pie cepurēm, kurus viņš uzrunā, stāv klusi un apjukuši, saspiedušies tuvāk pie sprēgājošā uguns kamīna mutē, raugoties mulsi, it kā no sāniem. Viņi ne mirkli nešaubās, ka viņš – komisārs savus draudus piepildīs, ja vien dabūs rokā to nolādēto baronu fon Heikingu. Diemžēl situācija grozās ap šo “ja”. Trīs nedēļas viņi pa mežiem vajā šo veco lapsu, un jau trīs nedēļas ik reizi, kad domā viņu pārsteigt, viņš tos apved ap stūri un izsprūk – viens vai kopā ar ļaudīm, ko sapulcinājis. Jādomā, ka viņš sabiedrojies ar pašu sātanu!
Piepeši kāds no grupas iziet priekšā. Tas ir jaunais Gricmanis – latviešu students bāliem, iekritušiem vaibstiem, fanātisku skatienu un spilgti rudu matu cekulu.
– Biedri Kretul! – viņš saka, un viņa balss skan mierīgi un pašapzinīgi. – Biedri Kretul, es uzskatu, ka virskomisāram Stučkam nav nekāda pamata sūdzēties par mūsu ziemas guļu. Mēs knapi vienā mēnesī esam pielikuši pie sienas turpat divus simtus šo balto baronu un mācītāju salašņu, un Sukturu kalna nogāzes augša, pat ja vēl joprojām spēcīgi snieg, nekļūst balta. Šī nama pagrabā sēž vēl nākošie simtu piecdesmit buržuji, kurus sagaida tāds pats liktenis. Kā gan prātīgs cilvēks var apgalvot, ka mēs neesam darījuši darbu?
– Kā viņš var to uzdrīkstēties? – komisārs Kretulis izsmējīgi pavīpsnā un paliek stāvam cieši priekšā savam kolēģim Gricmanim. – Ļoti vienkārši. Aizvakar četri Rīgas komisariāta biedri izbrauca no Tukuma uz Ventspili, lai inspicētu fronti, un desmit verstes no Talsiem – Stendes mežā tiem uzbrukts, un viņi nošauti. Vai tas nav kauns, manu balodīt?
Jaunais Gricmanis norausta šauros plecus.
– Ir karš, biedri Kretul. Jau miera laikos nebija prātīgi bez ieroča braukt pa mūsu mežiem Mēs arī nevaram it visu paturēt acīs. Kam bija vajadzīga tā slepenība? Ja mums būtu zināms, ka biedriem padomā inspekcijas brauciens, mēs viņiem dotu līdzi desmit jātniekus un viss noritētu gludi. Tagad viņi var vainot paši sevi…
– Tā vai citādi, bet mums barons jādabū rokā! Tagad diezgan par to un pie darba! Esmu sagatavojis to gūstekņu sarakstu, kuri ir ar baronu rados vai viņu labi pazīst. Šī kliķe ir jāiznīdē līdz pašai saknei. Vediet viņu augšā!
Komisārs apsēžas pie galda, kas pārklāts ar šarlaksarkanu drānu. Tur neatrodas nekas vairāk, vien parasta tintes pudelīte, trīs spalvaskāti, kaudzīte netīru aktu vāku un uzvārdiem pierakstīta burtnīca, kur daži atzīmēti ar zilu krustiņu. Blakus komisāram apsēžas Gricmanis un Maskavas Padomes atsūtītais Fin Ju Tse, uzkumpis ķīnietis, kura platajā bakurētainajā vieplī rēgojas šaušalīga rēta.
Atveras durvis, un pa tām iegrūž zālē kādu vīru. Vīrs izskatās apjucis, neskūtu seju, garie pinkainie mati pārkārušies netīrajai apkaklei. Arī viņa tievās rokas nav mazgātas. Vīrs aizgrīļojas līdz sarkanajam galdam, mirkli atbalstās pret tā malu, bet pēkšņi saslejas. Var nojaust, ka viņš savai izmocītajai miesai, spītējot vājumam, vēlas atkarot kaut cik stājas.
Kretulis nicinoši izsmējīgu skatienu viņu vēro un uzsāk pratināšanu.
– Kā jūs sauc?
– To jūs, kalēja dēls Kretuli, zināt vēl no tā laika, kad, neuzskatot to par necienīgu, zagāt manā dārzā bumbierus. Vai varbūt esat tos laikus aizmirsis?
– Turiet muti, apsūdzētais! – viņš bauro, dusmās aizsmacis. – Neaizmirstiet, jūs šeit stāvat sarkanā tribunāla priekšā. Mums ir vara piespriest jums nāves sodu, ja gribam!
Gūsteknis pamāj. Viņa pelnu bālajā sejā iezogas rezignēts smaids.
– Jūs man, Kretul, neko jaunu nepasakāt. Es un visi mani draugi esam gatavi mirt. Jūs nevienu no mums nepārsteigsiet nesagatavotu. Un ja kāds tomēr sabrūk, tad tas tikai tādēļ, ka aiz bada un aukstuma zaudējis spēkus!
Gricmanis iejaucas.
– Tātad jūs, Kerstena kungs, atzīstat sevi par vainīgu?
Vecais vīrs atkal pasmaida savu gurdo, ironisko smaidu.
– Tas atkarīgs no tā, ko jūs saprotat ar vārdu – “vainīgs”, mani kungi!
Šie “mani kungi” ir kā pātagas cirtiens, bet visi uzrunātie izliekas, it kā nebūtu saklausījuši viņa klusajā balsī ironiju.
Kretulis šķirsta savu aktu vāku sējumu.
– Jūsu dēls ir landesvērā?
– To es nezinu.
– Jūs atzīstat, ka viņam ir slepeni sakari ar jums?
– Nē.
– Mēs atradām vienu vēstuli, kas nākusi no Jelgavas, kur skaidri saprotams, ka jūsu dēls jums iesaka jau laikus bēgt uz Kuldīgu. Kam tīra sirdsapziņa, tam nav jābēg! … Vai jums kas sakāms, sevi aizstāvot? … Jūs klusējat, tātad atzīstat sevi par vainīgu!
Komisārs paņem kādu lapiņu, atzīmē tur kaut ko, tad sniedz to abiem piesēdētājiem, kas arī tur kaut ko uzraksta un pabīda papīru atpakaļ.
Tajā brīdī zem logiem atskan skaļa važu žvadzoņa, urrā saucieni un zirgu pakavu klaboņa. Kāds vīrs atrauj durvis, viņa seja sasarkusi, mati cieši pielipuši zemajai pierei.
– Viņš viņiem rokā! – vīrs, neko nepaskaidrojot, iekliedzas.
Kretulis pielec kājās.
– Kurš?
– Heikings un vēl viens!
Kretuļa seja triumfējoši staro.
– Vediet viņus augšā, tūliņ… Pārējos gūstekņus pagaidām ieslēdziet. Spriedumu mācītājam nolasīsim vēlāk.
Aukstuma vilnis un troksnis ieveļas zālē. Pūlī pavisam cilvēku trīsdesmit. Starp tiem apbruņotas sievas un pusauga zēni. Viņu vidū divi bāli, izspūruši vīri asiņainām sejām, aiz muguras savažotām rokām, saplēstās drēbēs.
Kā meža zvērs no sarkanā galda malas Kretulis metas pie Heikinga, paceļ dūri un triec baronam starp acīm.
– Beidzot esi man rokā, tu, suņa bērns! – viņš caur zobiem izgrūž lāstu. – Es tevi mācīšu, kā nedēļām ilgi vazāt aiz deguna komisāru Kretuli!
Viņš atvēzējas vēlreiz, lai iesistu neaizsargātajam, kurš, vajātāju balstīts, tik tikko turas kājās, kad otrs sagūstītais – jauns, blonds, pēc skata pārgalvīgs puisis, pārcilvēcīgā spēku sasprindzinājumā izraujas, metas vidū starp Kretuli un asinīm notraipīto baronu, ar plecu atvaira sitienu un iespļauj trakajam komisāram sejā…
Īsu mirkli zālē iestājas baiss klusums. Komisārs instinktīvi atlec soli atpakaļ. Viņa kareivji stāv, mulsi ņirdzot. Vīri pie tiesnešu galda koda lūpas. Kamīnā sprakšķ uguns.
Apjukuma un pārsteiguma stāvoklis ilgst tikai mirkli. Kretuļa stīvajā skatienā uzliesmo baisa apņēmība. No jauna, lecot uz priekšu, viņš sagrābj savu pretinieku pie rīkles, krata upuri, beidzot pierauj vīra galvu cieši pie savām acīm un šņāc.
– Tu! Es taču arī tevi pazīstu! Kā tevi sauc? Udo fon Kerstens, vai ne? Šodien es tavus vecākus notiesāju nošaušanai! Bet tev pasniegšu pavisam īpašu mācību – mazu svētku mielastu, ko tu atminēsies pat tad, ja tev būs kaut pieci miljoni gadu jānodzīvo jūsu daudzinātajā mūžībā. Hei, biedri, mazliet apstrādājiet šos neliešus!
Kareivjos atslābst asinskārā spriedze, tie pieklūp klāt gūstekņiem, dauza nelaimīgos ar šauteņu laidēm, pistoļu spaliem un pātagām, kamēr savažotie bez kustībām guļ uz parketa grīdas. Nu Kretulis dod zīmi abus aizvilkt uz pagrabu, jo vairs no pretošanās nav jābaidās.

Kārlis Kretulis (1889-1938), 1919. g. organizējis padomju varas nodibināšanu Talsos.
Kretuliešu grupa Maskavā, 1923. Kārlis Kretulis sēd vidū.

XVI

Kad Udo pēc dziļā ģīboņa atver acis, ir nakts. Viņš guļ uz ledusaukstas ķieģeļu grīdas pagraba kamerā ar galvu uz durvju sliekšņa, joprojām sasietām rokām, aukstumā pamirušām kājām. Pa plato un zemo aizrestoto logu balo vārgs sniega atspulgs. Viņš ar pūlēm uzslejas ceļos, sakožot zobus, lai sāpēs nevaidētu, un paraugās apkārt. Bet kamera ir tukša. Nevienas lāvas, neviena krēsla, nevienas ūdens krūkas. Šķiet, viņi nav domājuši, ka viņš vispār varētu pamosties.
Viņš, cik to ļauj važas, sāk kustināt rokas, lai veicinātu asinsriti. Tad ar pūlēm, atspiežoties pret durvīm, pieceļas kājās, atkal saļimst, bet vēlreiz piespiež sevi piecelties un aizstreipuļot līdz logam, sūrstošo acu priekšā aizzibot dzeltenām zvaigznītēm.
Skats ir bezcerīgs, raugoties caur restēm un dzeloņstieplēm, kas ārpusē drošības labad pienaglotas papildus. Sniegota nogāze robežojas ar egļu dzīvžogu, bet attālums līdz tam tumsā nav nosakāms. Aiz dzīvžoga vēl kādi silueti – pakalns, mājas vai koki. Udo ir pārāk vārgs, lai atgrieztos pie durvīm. Viņš noslīgst zemē stūrī pie loga, atspiežas pret mūra sienām un cenšas atcerēties pēdējo dienu un stundu notikumus.
Kā gan tas bija?
Sākumā viss ritēja labi. Līdz pat rītam viņš brauca pa mežu, dienā slēpās biezā priežu jaunaudzē, bet nākamajā naktī nokļuva līdz pat Pastendes muižai, kas atradās ap sešiem kilometriem no Talsu pilsētas – Kretuļa varas centra. Tur viņš vēlējās uzmeklēt kāda zemnieka sētu, kuras īpašnieku pazina, zināja saimnieka naidīgo noskaņojumu pret sarkanajiem, lai apjautātos par apkārtnē izvietotajām boļševiku daļām. Kad viņš turpceļā brauca pa tikai vietējiem zināmo malkas ceļu, nācās doties cieši garām vecai, pussabrukušai malumednieku būdai. Negaidīti uz sniega gaismas blāvi apspīdētā ceļa no tumšā pameža iznāca dūšīgs vīrs, pacēla šauteni un latviski uzkliedza – Stāt!
Viņš pierāva grožus, lai pajūgs apstātos, vienlaikus satverot kabatā ieslēpto uzvilkto Brauniņa markas pistoli. Vīrs ar šauteni gatavībā pienāca tuvāk, pēkšņi iespīdinot sejā kabatas lukturīša gaismas staru.
– Kas tu esi?
Viņš jau pavēra lūpas, lai sacītu sen izdomāto – Jānis Kārkliņš, Kuldīgas komūnas delegāts, tomēr vīra balsī un stāvā jautās kaut kas pazīstams, tāpēc viņš latviski atbildēja.
– Ja jūs izrādīsieties tiesīgs to man prasīt, es uzrādīšu pasi!
Ar šauteni bruņotais vispirms satrūkās, bet tad skaļi un dārdoši iesmējās.
– Lai es uzrādu dokumentus, manu balodīt? Man tas nav vajadzīgs. Esmu barons Arveds fon Heikings, Talsu komisāra biedrs. Vai ar to tev pietiek?
Šī ziņa Udo pagalam samulsināja, tādēļ viņš veselu minūti neatrada vārdus, ko atbildēt. Tad viņš pielēca kājās, izpleta rokas, apķērās ap kaklu izbrīnītajam baronam un iegavilējās.
– Pietiek, onkuli Arved, pilnīgi pietiek! Un ir neizsakāmi jauki, ka tieši tu esi pirmais, kurš šajā Dieva pamestajā apvidū neviļus trāpies man ceļā.
Satiktais radinieks sākumā pat negribēja noticēt, ka vientuļais ceļinieks būtu viņa brāļadēls, bet pārliecinājies, ka tā patiešām ir, sāka bezdievīgi lamāties. Tā ir pašnāvība un sodāma vieglprātība, šādā veidā zagties cauri mežiem, lai bez piesardzības pasākumiem izlūkotu boļševiku aizmuguri! Vai Rādens gluži jucis, ka pieļāvis šo nedarbu. To zemnieku sētu sarkanie jau sen pievākuši savai dzīvošanai, bet īpašnieks nodots, aizvests uz Talsu cietumu, kur to kuru katru dienu nošaus.
Udo satvēra vecā vīra roku un nervozi apjautājās par saviem vecākiem.
– Vēl viņi dzīvi, bet arī apcietināti. Pats saproti, ko tas nozīmē. Līdz šim Sukturkalna smilšu bedrēs notikušas vismaz 120 nošaušanas.
– Un Grētele?
– Neko droši par viņu nezinu. It kā tikusi Talsos aptiekā. Tas suns saudzē jaunas sievietes.
– Un kas pārzina Krekilu?
– Neviens. Nams aiznaglots, lopi apķīlāti un aizvesti uz Talsiem. Daudz prieka tev nebūs, ja reiz atkal kļūsi Krekilā par saimnieku!
Tomēr vecāki un Grētele ir dzīvi. Ziņa par nošaušanu bijusi nepareiza. Udo ieguva jaunu cerību dzirksti, kas varētu nozīmēt arī glābiņa iespēju. Vecais Heikings nosēdās ragavās viņam blakus, satvēra grožus un vadīja zirgu pa labi mežā.
– Šeit tuvumā man sava pils, – viņš rūca. – Tur varēsi pārnakšņot. Rīt es labprāt precīzi informēšu tevi par boļševiku spēku izvietojumu, pēc tam taisies, lai ātrāk nokļūsti upes otrā krastā.
– Un tu pats, Arvedonkuli!
– Es vēl kādu laiku palikšu šeit, jo zvērēju, ka ātrāk prom nedošos, kamēr nebūšu paņēmis uz grauda to suņabērnu Kretuli. Lai tad viņam Dievs ir žēlīgs! Kamēr jūsu uzbrukums beigsies, viņš jau sen būs aiz kalniem un smīnēs ūsās.
Tā Udo nakti pavadīja ar sūnām, salmiem, kažokādām un vecām segām izklātā zemnīcā, apgalvodams, ka vēl nekad dzīvē nav pieredzējis tik omulīgu patvērumu. Vecais palika nomodā, rūpējoties, lai dzelzs krāsniņā neizdzistu uguns. No rīta viņš uzvārīja tēju.
Sēžot un malkojot kūpošo dzērienu, ko sadalīja tasēs ar mazu kausiņu, abi izdzirdēja ārā skaļas balsis. Vecais Heikings piesarka.
– Tavs zirgs, maita tāds, atvedis tos cūkas mums uz kakla! – viņš caur zobiem izgrūda un iesvieda kausiņu čūkstošās liesmās. – Viņi atjājuši pa pēdām. Citādi mūs nekad neatrastu.
Abi pielīda pie nomaskētā ieejas cauruma un atklāja uguni no saviem ieročiem. Cīņa bija nevienlīdzīga. Naktī uzkritušais sniegs nedeva nekādas izredzes izlauzties. Boļševiku loks ap zemnīcu savilkās ciešāk. Pēkšņi atskanēja apdullinošs sprādziens, ar dažām brusām atbalstītie griesti iebruka, aprokot slēpņa aizstāvjus zem koku gabaliem un zemes kārtas. Bija sprāgusi rokas granāta. Sarkanie uzbrucēji dažās minūtēs izrāva abus vīrus no piespiedu slēpņa, ieslēdza važās un iegāza paša Udo ragavās, lai aurojošo uzvarētāju pavadībā nogādātu Kretuļa rezidencē Talsos.
Pret rītu Udo droši vien ir iemidzis, jo viņu pamodina grūdiens. Satrūcies atverot acis, viņš ierauga sev pāri pārliekušos gara auguma zelli, kurš ģērbies ādas jakā.
– Ko jūs vēlaties? – Udo negaidīti pajautā un piemiedz acis spožajā dienas gaismā, kas laužas pagrabtelpā pa atvērtajām durvīm.
– Atnācu, lai atsietu tev rokas. Apgriezies!
Viņš mēģina apgriezties, bet aukstumā atkal tā sastindzis, ka tas neizdodas. Tikai tad, kad vīrs iesper ar kāju, viņš nonāk guļus stāvoklī uz vēdera. Tagad patiešām jūt, kā mazinās dedzinošais spiediens roku locītavās.
– Tā…, nosaka vīrs, k – cerams, tā tev būs mācība turpmāk pret biedru komisāru neko neuzsākt. Proti, ja tu vēl reizi spārdīsies pretī, mēs tevi nobeigsim pavisam!
– Kad mani nošaus? – Udo prasa un brīnās, cik auksta, to jautājot, kļuvusi viņa balss.
– Tas var ilgt vēl pāris dienas, manu balodīt. Viņi jums noturēs īpašu tiesu ar virskomisāru no Rīgas kā piesēdētāju, kuru te sagaida šīs nedēļas beigās. Vispār, es neticu, ka tevi nošaus…
Uz mirkli Udo pamostas ierastā nebēdnība.
– Kā, tā? Vai varbūt esmu Kretuļa kungam simpātisks?
– Tak nē, manu jauneklīt. Mēs spiegus un laupītājus nešaujam. Tos pakar. Biedrs komisārs jau licis sprieduma izpildi taviem mīļajiem vecākiem, lai viņi varētu noskatīties, kā viņu dārgā atvase mācās lidot!
Zellis skaļi iesmejas un pagriežas pret durvīm. Gaitenī viņš kādai militārā formā tērptai sievietei izrauj no rokām maizes gabalu un iemet to kamerā. Dārdot aizveras durvis, nožvadz atslēga.
Tikai tagad Udo ievēro, ka viņa ieslodzījuma vietas kaktā novietota ar ūdeni pildīta mazgājamā bļoda. Ar rokām atspiedies pret grīdu, viņš pierāpo tai klāt, piespiež lūpas netīrajai bļodas malai un kāri dzer. Rīkle pavisam izkaltusi. Dzesējis slāpes, viņš paliek nekustīgi guļam, piespiedis plaukstas pie kakla. Tā ir baisa baiļu sajūta.
Viņu pakārs, nosmacēs!
Tas ir briesmīgi!
Nespēkā ievaidēdamies, viņš vairākkārt atsit galvu pret akmens klonu.

XVIII

Īsi pirms vieniem pēcpusdienā pie villas Hohheim portāla, zvaniņiem skaļi šķindot, piebrauc divas kamanas. Pirmajās sēž komisārs Kretulis, viņam blakus Rīgas virskomisāra Stučkas delegāte – komisāre Ļuba Virceva. Gricmanis un trīs ķīnieši aizņēmuši otras kamanas. Dzīvi sarunādamies un skaļi dauzot no zābakiem sniegu, viņi pa āra kāpnēm uzkāpj tiesas zālē.
Tiesneši ieņem vietas pie galda. Vidū Kretulis, pa labi svešā komisāre, pa kreisi Gricmanis, pa labi no komisāres viens no ķīniešiem. Komisāre, kuras šaurā, bālā, skaistā seja asi kontrastē ar viņas cieši līdz pat kaklam aizpogāto, melno ādas jaku, izpelnās īpašu ievērību. 
Kretulis satver zvanu. Tūdaļ pieklust visas sarunas. Iestājas dziļš, nogaidošs klusums.
Zālē ienāk Udo fon Kerstens un barons Heikings. Gūstekņi apstājas paaugstinājuma priekšā. Pret paaugstinājumu viņi izskatās divkārt nožēlojami.
Vecais barons palūdz krēslu.
– Tu, vecais laupītāj, visu mūžu esi gozējies uz zīda polsteriem, tagad tev jāizjūt, kā tas ir – braši stāvēt stiprākas varas priekšā! – uzšņāc kāds jauns, vasarraibumains draiskulis pirmajā solu rindā.
Kretulis drūmi samiedz acis un uzmet asu skatienu runātājam.
– Tiesas sēdes laikā sarunas aizliegtas, biedri Krūmiņ! – viņš auksti nosaka. Pagriezies pret apsargu Indriķi Upīti, turpina – Atnes viņam krēslu!
Indriķis, pārsteigts par tādu augstsirdību, neticīgi uzlūko komisāru, bet tad ātri dodas uz blakus telpu pēc krēsla, jo rīkojums taču domāts nopietni.
Apsūdzētais Kerstens uzmanīgi noskata savus tiesnešus, negaidīti atklājot, ka pazīst vēl kādu. Ieraugot komisāri, viņš paceļ abas dūres un dusmās izsaucas:
– Tā esi tu, nolādētā neliete!
Komisāre saraujas, viņas acis kļūst šauras kā uz medījumu glūnošam kaķim, seja vēl bālāka, bet viņa neko neatbild.
Sākas tiesāšana.
Pirmajam kārta baronam Heikingam. Noskaidro viņa biogrāfiju. Barons atbild, nepaceļot skatienu.
Jau pēc pirmā Kretuļa jautājuma atklājas viņa kareivīgais raksturs.
– Vai jūs atzīstat, ka esat laupītājs?
– Uz tādu utaina kalējmācekļa nekaunību es neatbildu!
Pār Kretuļa seju kā maza, lokana čūska pārslīd smīns.
– Cik cilvēku jūs personīgi kopš 1905. gada esat nošāvis, barona kungs?
– Cilvēkus neesmu, bet bestijas gan. Man nav iemesla to slēpt – to bija divpadsmit! Tev vajadzēja būt trīspadsmitajam, man diemžēl tas nav izdevies. Bet lai arī citiem paliek kāds prieciņš…!
– Ko jūs ar to gribat sacīt?
– To, ka citi jau sen gaida, lai tevi pieliktu pie sienas, gļēvais slepkavdedzinātāj!
Kretulim tas ir par daudz. Smaids komisāra sejā pazūd. Viņš pieceļas.
– Viņš atzinās, ka noslepkavojis divpadsmit cilvēkus un ir saistīts ar sarkanās komūnas ienaidniekiem! Ierosinu piespriest nāves sodu pakarot!
Pieceļas ķīnietis.
– Nāvi pakarot!
Arī Gricmanis.
– Nāvi pakarot!
Beidzamā atskan svešās komisāres lēnā balss.
– Nāvi pakarot!
Kretulis apsēžas. Viņa sejas muskuļi atslābst.
Vecais vīrs pieceļas un sniedz Udo roku.
– Onkul, mēs taču vēl rīt tiekamies? – Udo izbrīnīts jautā.
– Nevar zināt! – vecais vīrs nosmīn. – Katram gadījumam. Mirsti godam! Neturi uz mani ļaunu prātu.
Viņus atrauj vienu no otra. Udo saminstinās. Viņš jūt tēvoča skatienā kaut ko dīvainu. Aizejošie ar troksni aizcērt durvis. Kādu mirkli ir kluss.
Pēkšņi gaitenī dzirdama gārdzoša skaņa – kā smiekli, kā burbuļošana. Visi saprot, ka tā ir barona balss. Daži pielec no soliem, atrauj durvis. Tajā pat mirklī noskan divi klusi, savādi šāvieni, skan kliedzieni, lamas, zābaku dipoņa.
Durvīs apjukušu skatienu parādās kareivis. Viņa rokās neliels, melns priekšmets.
– Viņš nošāvās!
– Ar ko? – Kretulis iebļaujas.
– Te. Te ir revolveris, ļoti mazs!
Ierocis no rokas rokā nonāk uz sarkanā galda. Udo to redz, pār viņa seju pārslīd ātrs smaids. Rādena Brauniņš! Tēvocim izdevies to pēdējā mirklī paslēpt. Tātad tas nav aprakts slēptuves gruvešos kā domājis Udo. Ierocis palīdzējis vecajam cīnītājam beigt dzīvi godpilnā nāvē. Tādēļ viņš sacīja “neturi uz mani ļaunu prātu”! Udo pēkšņi sajūt kaut ko līdzīgu skaudībai.
Tiesātāji pasludina desmit minūšu pārtraukumu. Kretulis un piesēdētāji iziet no zāles, lai piedalītos pašnāvības medicīniskajā apskatē. Publika drūzmējas pie durvīm, lai uzmestu skatienu mirušajam. Pāris brīžu tiesnešu galds paliek bez uzmanības. Pēkšņi Udo jūt sev pievērstu Ļubas Vincevas – Anastasijas skatienu. Sirds iepukstas straujāk.
Pie durvīm drūzma. Komisāri atgriežas. Kretulis sagrābj aiz svārku apkakles Indriķi Upīti.
– Ja šim suņabērnam arī kaut kas notiks, tu rīt karāsies abu vietā! Vai saproti?
Indriķis bailīgi samiedz acis.
– Biedri komisār, lieku savu galvu ķīlā, ka jūs viņu rīt dabūsiet pie karātavām dzīvu.
Tiesa turpinās.
– Jūs, tātad, esat spiegs? – jautā Kretulis.
– Jā!
– Jūs atsūtīja tādēļ, lai kopā ar savu tēvoci sarkanās frontes aizmugurē sakūdītu balto sacelšanos?
– Nē, tādēļ es neatbraucu.
– Tad ir dīvaini, ka jūs tik ātri satikāties tieši ar baronu Heikingu, jo viņa atrašanās vietu neviens nezināja. Es jums iesaku runāt patiesību! Kuri bija tie, kas atbalstīja jūsu sazvērestību Talsu apriņķī?
– Neviens.
– Kā tā – neviens?
Gricmaņa sejā parādās ļauni ņirdzīga izteiksme. Viņš griežas pie kādas mazas, bakurētainas sievietes kareivja tērpā, kura visu laiku nekustīgi sēdējusi podija malā blakus sarkanajam galdam.
– Biedrene Oļa, atnesiet bļodu!
Sieviete iziet. Ļaudis pūlī piebiksta viens otram, sačukstas. Tikai trīs vīri pie tiesnešu galda paliek nekustīgi sēžam. Kaut gan šimbrīžam Udo vēl nezina, ko ar viņu darīs, viņš ievēro, ka Anastasija pēkšņi nobāl vēl vairāk. Sieviete atgriežas kopā ar kādu kareivi, atvelkot līdz tiesnešu galdam karstu ogļu krāsniņu, uz kuras, līdz malām piepildīta ar verdošu ūdeni, stāv bleķa bļoda.
Kretulis pieceļas.
– Biedrene Oļa, piepalīdzi viņam atcerēties! – viņš klusu un auksti nosaka.
Udo iešaujas prātā doma – bēgt! Pirms viņš spēj paspert soli, vairākas rokas to sagrābj, un sieva, kuru sauc Oļa, atrota viņa krekla piedurkni, rauj viņa roku pie uguns un iegrūž to verdošajā ūdenī.
Kad viņš atjēdzas, pirmais, ko ierauga, ir Anastasijas seja, kas izskatās gluži pamirusi. Kāds Udo pieceļ un nosēdina uz krēsla, kas bija atnests vecajam Heikingam. Viņa roka līdzinās sarkanam, asiņainam, uztūkušam gaļas gabalam, kas, šķiet, viņam nemaz nepieder. Viņš saprot, ka piecelties kājās viņam palīdzējis Indriķis. Arī tam seja bālāka, kā parasti. Pēkšņi Udo no jauna jūt nežēlīgas sāpes rokā un iekunkstēdamies skņūp uz krēsla. Šķiet, ka rokas pirksti lēnām pārogļojas. Kā caur biezu miglu viņš sadzird balsi, tā pieder Kretulim.
– Spriedums skan – nāves sods pakarot. Spriedumu izpildīs rīt agri un publiski, eksekūcijas laikā klātesot viņa vecākiem un mācītājam Freimanim, kuri pēc tam nošaujami!
– Paldies Dievam! – domā Udo. – Tagad viņi vedīs mani projām. Beidzot gals!
Tomēr noskan cita balss. Skanīga un labi pazīstama
– Rīt spriedumu vēl nevar izpildīt! Man virskomisārs Stučka uzdevis apsūdzēto Kerstenu sevišķai nopratināšanai nogādāt Rīgā. Rīgā tad arī izpildīs nāves spriedumu.
– Vai jums, biedrene Virceva, ir rakstisks pierādījums virskomisāra Stučkas rīkojuma izpildei? – aizsmacis jautā Kretulis.
Noskan aktu vāku slēdzis. Čaukst papīrs.
– Lūdzu, biedri Kretuli!
Klusums. Saspringts miers. Kretuļa seja atkal kļūst bālgana.
– Jums taisnība, biedrene. Bet, ja gūsteknis mēģina bēgt un pazūd, es neko palīdzēt nevaru. Noraidu jebkuru atbildību. Biedri Indriķi, aizvest notiesāto!
Stingra roka sagrābj Udo, atbalsta un izved no zāles. Pūlis aiz viņiem sakļaujas kā mutuļojošs vilnis.
Kādā zāles stūrī muzikanti jau uzskaņo savus instrumentus.

XIX

Slēdzenē nožvadz atslēga. Udo saraujas, kā sajutis kodienu, apakšžoklis noraustās.
– Esmu tik vājš kā veca sieva, – viņš dusmīgi prāto un veselajiem pirkstiem cieši saspiež applaucētās rokas locītavu, lai neparādītu ienācējam, ka dreb. Tas nevar būt Indriķis, jo viņš tikko aizgāja. Kurš gan cits? Vai atsteidzies sātans, lai neļautu izsprukt laupījumam?
Atveras durvis. Tur stāv – Anastasija!
Durvis aizveras. Udo neko nesaka, sakož zobus.
Pēkšņi viņš sajūt rokas ap savu kaklu, sajūt viņas lūpas uz savas pieres, sajūt pirkstus, kas glāsta viņa matus, dzird čukstam balsi.
– Mīļais, vari būt mierīgs. Es parūpēšos, lai viņš tev neko nenodara. Šonakt mēs ar auto brauksim uz Rīgu. Vēlāk dosimies uz Krieviju. Lieta izčākstēs. Tev pakaļ vairs ne gailis nedziedās. Man ir nauda, daudz naudas. Vai tu klausies? Kāpēc tu nepaskaties uz mani?
Viņš noliec galvu un klusē.
– Patiesībā man viņai vajadzētu pateikt, ka viņu vairs nemīlu, – Udo nodomā, bet klusē.
Viņa Udo izturēšanos izprot savādāk.
– Es zinu, ko tu domā! Kāpēc es toreiz Jelgavā tevi tā piekrāpu? Tad es vēl nezināju. Patiešām! Es domāju, ka ir tāpat kā tik bieži arī agrāk – tikai maza iemīlēšanās, tāda kā uguns salmu klēpī, kas apdzistu, tiklīdz mēs šķirtos. Bet vēlāk… Biju kā slima! Raudāju visu nakti. Mani cilvēki domāja, ka esmu jukusi. Viņiem mani vajadzēja turēt ar varu, lai es tev nesekotu!
Vārdi asi krīt viņam ausīs. Viņai vajadzētu pateikt patiesību. Bet vai tad viņa mēģinās palīdzēt?/ Viņš klusē.
Ar tīru marles saiti viņa apsien Udo roku, marles galus nostiprinot ar drošības adatu. Tad pieceļas un sakārto kleitas malu. Tagad viņš raugās viņai sejā.
– Kā tu aizkavēsi komisāru, lai viņš man ko nenodara?
– Es cietuma uzraugam iedevu kādu sīkumiņu. Ja komisārs gribēs nākt pie tevis kamerā, viņš pateiks, ka es paņēmu atslēgas. Visām durvīm atslēgas atšķiras.
Pirms aiziešanas viņa noskūpsta viņu uz lūpām.
– Man tiešām nāksies tevi atkal iemācīt bučoties! – viņa joko, jo viņa lūpas paliek aukstas.
Tad viņa pamāj un nozūd aiz durvīm, kur mirkli pavīd Indriķa smīnošais skatiens. Durvis aizslēdz. Klusums.
Kad paliek pavisam tumšs, ap villas galveno ēku sākas dzīva rosība. Sniegā gurkst ragavu slieces, klaudz nevērīgi turētu šauteņu laides, aizsmakušas balsis pārtrauc griezīgi smiekli. Caur restoto logu nemierīgi krīt sarkani lāpu atspulgi. Mūzika, ko līdz apnikumam visu pēcpusdienu spēlē, uzjautrinot zālē palikušo tiesas publiku, nu dubultojas skaļumā, brīžiem iešķindinot rūtis. Nepārtraukti rīb bungas. Parketu dauza ar dzelzi apkaltie zābaku papēži. No pagrabtelpas griestiem uz gūstekni brīžiem birst kaļķa smalce.
No pagraba blakus telpām nejūt ne skaņas. Vairāk par simtu nāvei nolemto, gan cieši saspiesti viens pie otra, gan vieninieku kamerās – kā viņus sadalījusi sarkanā sātana patvaļa – ieklausās savu piedzērušo benžu skurbajās svinībās.
Ap pulksten deviņiem pēc ilgas pauzes gaitenī starp kamerām atkal tuvojas soļi. Tie ir vīrieša soļi, un Udo vienbrīd domā, ka tas varētu būt Indriķis, kurš nes kādu ziņu no Anastasijas vai nāk viņu apraudzīt. Soļi apklust pie viņa durvīm, kāds satver rokturi, parausta un atlaiž.
Udo saspringst, jo dzird, ka vīrs, kurš gaitenī nikni iebrēcas, ir Kretulis.
– Indriķi Upīt, – šurp atslēgas no 22. numura!
Diemžēl Indriķis nav sasaucams. Viņš droši vien aizrāvies svinībās vai kur paslēpies. Atbildes katrā ziņā nav.
Komisārs kaut ko pie sevis ņurd, grābj un atkal bezjēdzīgi rausta rokturi, durvis salaidumu vietās brakšķ, bet iztur, jo gatavotas no vecā labā kuršu ozola, kas spētu pārciest vēl stiprākas vētras. Beidzot vīrs padodas, slāj atpakaļ un lādēdamies nedroši kāpj augšup pa pagraba kāpnēm.
Klusums. Tad atkal soļi gaitenī. Bet šoreiz žvadz atslēgas. Vai tiešām Indriķis? Slēdzenē izmēģinātā atslēga neder, nākošā arī, tāpat trešā. Tas ilgst bezgalīgi. Udo sirds satraukti pukst.
– Kas tur ārpusē ir? Indriķis Anastasija vai tomēr Kretulis, kurš atņēmis piedzērušajam Indriķim atslēgu saišķi un ieradies pēc sava upura.
Kāda atslēga, klusi nočirkstot, der, durvis pavisam lēni paveras.
Gaiteņa drūmajā gaismā nestāv vis Kretulis, bet kāda sieviete.
– Kas tu tāda? – Udo aizdomīgi jautā.
– Csst… – viņa čukst un uzliek roku uz viņa mutes.
Viņš pazīst šo “Csst”. Nevienas sievietes balsij nav tādas vibrējošas intonācijas kā Tamārai. Sirds priekā salecas.
Vai tas būtu glābiņš? Mazā, siltā roka atlaižas no viņa sejas. Pāri Udo mugurai pārskrien trīsas.
– Esmu ieradusies, lai jūs atbrīvotu. Rādens uzzināja, ka šie gatavojas jūs nogalināt. Tad es naktī devos ceļā, kā dejotāja tiku cauri, nonācu te. Šie pašlaik svin, visi ir piedzērušies. Arī Kretulis. Viņš divreiz izgāja no zāles. Baidījos, ka viņš jūs nobeigs. Tomēr viņš atgriezās, bet pēc ģīmja vien varēja nojaust, tas viņam nav izdevies.
– Kā tu tiki pie atslēgām?
– Iepazinos tuvāk ar Indriķi, cietuma uzraugu, aizvilināju īpašā istabā, devu daudz šņabja un vīna. Tur viņš aizmiga. Es paņēmu viņa atslēgas. Jums jābēg, kamēr viņš vēl nav pamodies un aptvēris, ka atslēgu nav!
Udo pielec pie pretējās kameras durvīm, izmēģina atslēgas, der pati pirmā. Viņš metas kamerā iekšā. Visi ir nomodā un raugās pretī lielām, baiļu pilnām acīm. Bez vārdiem viņš paceļ māti no nožēlojamās lažiņas, pačukst tēvam … nāc līdzi! Ar māti uz rokām uzskrien pa kāpnēm. Tur, trīcot no aukstuma un uztraukuma, stāv Tamāra.
– Kur ragavas, Tamāra?
– Tur!
Viņa ar izstieptu kailu roku rāda uz tumšu, kustīgu masu pa kreisi pie krūmāja.
Viņi skrien pa sniegu kustīgās masas virzienā. Udo saudzīgi noliek māti uz kamanu segas, palīdz iekāpt elsojošajam tēvam, satver grožus, bet redz, ka Tamāra joprojām stāv sniegā.
– Kāp iekšā, velns parāvis!
Viņa purina galvu.
– Es došos vēlāk. Vispirms aizslēgšu kameras, atdošu atslēgas atpakaļ Indriķim. Viņi šonakt nedrīkst pamanīt, ka esat aizbēguši, citādi viss velti.
Udo vēl vilcinās. Iekšējā balss viņam saka, ka viņa, paliekot šeit, ir pazudusi. Viņš vēlreiz pūlas viņu dabūt kamanās.
Tobrīd atskan balsis. Raupjas, piedzērušas balsis, kas strauji tuvojas.
– Aiziet! – Tamāra viņam uzšņāc un aizskrien atpakaļ, pretim balsīm.
Tagad nekas vairs nav darāms, jādomā par pašu glābšanos. Viņš aptin applaucēto roku ar vilnas lupatu, savelk ciešāk ādas pārklāju, paceļ pātagu, noklakšķina ar mēli. Zirgs kustas platiem soļiem.
Garām aizzib mājas, baznīca, tirgus laukums.
Ēkas paliek retākas, sētas zemākas un garākas, pēdējās ielu lampas aizzib nakts tumsā. Krēslainajā sniega gaismā plešas pelēcīgi lauki, lēnām tuvojas tumši zilais priežu meža kalnājs.
Udo uzplīkšķina pātagu. No egles galotnes, plaukšķinot spārniem, ķērkdams paceļas vārnu bars, aizplivinoties nesaskatāmās debesīs.
Udo smaida.
Aiz kamanām klusums. Viņš atskatās. Tēvs apkampis cieši tur māti. Viņas pleci raustās. Neko nesakot, Udo atkal pagriežas pret zirgu.
Telegrāfa vadi dzied kā milzu arfas stīgas. Viņa sirds gavilē.
– Brīvība…!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.