Latvieša Oļģerta Mizas liktenis

Ļoti tālas bērnības dienu atmiņas glabā tēlu: vīrietis īsbiksēs (padomju laikos tādas piedienējās tikai jaunākā skolas vecuma bērniem). Spilgtāku veidolu padara Zigurds Kalmanis (skat. https://pelecalasitava.lv/olgerts-miza/): „Daudzkārt redzēju Oļģertu soļojam vai darbojamies apkārtnes baltajos lielceļos. Bieži pie zīmīgās Soda priedes, stāvajā Saules ielas nobrauciena posmā gar tolaiku motokrosa trasi, Talsu-Ērgļukroga ceļā pie Jauviņu kapsētas, Villu uzkalnā, Kaziņu meža posmā un citur. Neskatoties uz laika apstākļiem, Oļģerts visbiežāk valkāja platmali, kreklu ar atrotītām piedurknēm, šortus, slapjā vai aukstākā laikā papildinot šo garderobi ar garajiem gumijas zābakiem. Ja redzēju viņu ejam, tad pāri plecam aizvien rēgojās liekšķere garā, labi nogludinātā kātā, bet uz muguras ilgi lietota mugursoma.” Šāds neparasts cilvēks piesaistīja uzmanību, pilsētā par viņu klīda nostāsti.

Oļģerts Miza talsiniekiem ierastajā apģērbā ap 1967. gadu.
Oļģerts Miza talsiniekiem ierastajā apģērbā ap 1967. gadu.

Skolas laiks

Oļģerts Miza piedzima Ventspils apriņķa Ances pagastā 1921. gada 6. decembrī. Tēvu Mārtiņu 1935. gadā iecēla par mežsargu Ugāles 5. apgaitā. Nākošajā gadā dēls pabeidza pamatskolu Ugālē, tad iestājās Ventspils ģimnāzijā. Nav ziņu par amata apgūšanu, tikai 1939. gadā mazpulku skatē 812. vienības labāko skaitā pieminēti viņa koka darbi. Arī vēlāk pratināšanas protokolā ierakstīts: specialitāte – galdnieks. Šī nodarbe daudziem likusies visraksturīgākā vēlāk, izsūtījuma laikā. „Miza bija labs amatnieks – sarkankoka galdnieks”, tā sprieda Aivars Ozols.
Vidusskolu absolvējis 1941. gadā, Oļģerts devās uz Rīgu. Tur apmeklēja skolotāju kursus. Izglītības Mēnešrakstā rodams atgādinājums par fizkultūras skolotāju trūkumu. Totalitārajiem režīmiem „sportizācija” vienmēr bijusi svarīga. „Izglītības un Kultūras ģenerāldirekcija 19. janvārī uzsāka Fiziskās audzināšanas skolotāju sagatavošanas kursus. Ļoti smagos darba apstākļos, salā un lietū, nekurinātās telpās, jaunie skolotāji dabūja izbaudīt visus grūtumus, ar kādiem vien fiz. audz. skolotājs varētu sastapties.” Mācības notika 6 mēnešus, arī svētdienās un svētku dienās. No 115 uzņemtajiem tiesības strādāt skolā ieguva 83.
Iespējams, tieši tur apgūtas prasmes, ar ko viņš varēja palīdzēt Aleksandram Pelēcim: „Bet, kad Taišetas trasē patrāpījos vienā lēģerī ar Oļģertu Mizu un kad mēs viens otram stāstījām, kā dzīvē gājis, un kad es pavēstīju, kā mēs Centrālcietumā gandrīz boksu iemācījāmies, Oļģerts pasmaidīja un teica: Nu, tad turpinām no tās vietas, kur palikāt! – Solīts! – pildīts! Tāds bija Oļģerta paradums. Kad vien bija brīvs brītiņš, man mācīja šo zinti tālāk. Papildus vēl – džiu džitsu. – Ja badā dūre kļuvusi viegla, ar šo japāņu paņēmienu pat novārgulis var noguldīt saniknotu recidīvistu atspēkliņis…”
Līdz mobilizācijai 1943. gadā, O. Miza strādāja Rīgas pilsētas 5. un 21. skolās, iestājās Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātē. „Pirmā iepazīšanās bija Latvijas Universitātes Rožu gaitenī. 1942. gadā Oļģerts sāka studijas filoloģijā.” Vēlāk Talsos runāja, ka viņš bijis ļoti zinošs. „Atceros, Oļģerts Miza bija tāds īpašs. Viņš lasīja lekcijas pirtī. Es vienreiz to dzirdēju. Viņš apsēdās uz lāvas maliņas un nepārtraukti runāja. Jāsaka, gudri runāja. Laikam bija divas augstskolas beidzis – tautsaimniecību un ģeogrāfiju. Viņš runāja par visādām lietām, īpaši par konfederācijām. Viņa runas vienmēr bija nedaudz pretpadomiskas.”
O. Mizas paziņa Aivars Ozols (bijušais 19. divīzijas leģionārs) izteica pieļāvumu, kāpēc mācības palika nepabeigtas. „Neskatoties uz savu jaunību, domāju, ka viņš dzimis 1922. vai 1923. gadā, viņš pilnīgi lietpratīgi runāja par dažādiem jautājumiem un palīdzēja rast skaidrību savam pretiniekam sarežģītās lietās. Viņš arī labi zīmēja un gleznoja. Es esmu pārliecināts, ka iegūt augstāko izglītību viņam neatļāva vecāku plānais naudas maks. Domāju, ka Oļģerts varēja kļūt par inženieri, labu pasniedzēju, talantīgu mākslinieku. Var jau būt, ka to visu viņš dzīvē arī būtu sasniedzis, ja nebūtu sācies karš.” Studijas pārtrauca mobilizācija Vācijas armijā 1943. gada 5. aprīlī.

Vācu armijā

Pēc kara, pratināšanā, O. Miza bez liekulības un bailēm skaidroja, kāpēc no visas sirds cīnījies vācu pusē. „Es augu buržuāziskās Latvijas apstākļos, padomju vara nepareizi izsūtīja lielu daļu latviešu uz Sibīriju. Šo faktu sapratu tā, ka padomju vara nevēlas patstāvīgu Latvijas tautu un grib atņemt tai dzimteni. Padomju Latvijā 1941. gadā ienāca vācieši, es uzskatu, ka viņi labāk izturējās pret latviešiem kā padomju vara. Kad mani mobilizēja vācu armijā, es aktīvi cīnījos frontē, lai nepieļautu padomju varas atjaunošanu Latvijā.”
Oļģerts nebija runīgs par divu gadu armijas pieredzi. 1948. gadā 25. augustā pratināšanā stāstīja: „Par aktīvu cīņas darbību apbalvots ar Dzelzskrusta ordeņa II pakāpi”, bet 23. septembrī: „Bez iepriekšējas sagatavošanas mani kā ierindnieku ieskaitīja 1. strēlnieku bataljona 3. rotā. 1944. g. vasarā ievainoja, līdz tam cīnījāmies pie Opočkas. Pēc atveseļošanās atkal devos uz fronti. Mani norīkoja par grupas komandieri. Par Ziemassvētku kaujām Dobeles apriņķī piešķīra ordeni, jo manai grupai bija nelieli zaudējumi. 1945. gadā, pēc trešā ievainojuma, pēc atgriešanās no hospitāļa aprīlī, mani norīkoja par izlūkvada komandieri.” Karu Oļģerts beidza seržanta dienesta pakāpē.
Vairāk iespējams uzzināt no A. Ozola vēstījuma. Viņš atzina, ka nometnē par „vācu laikiem” nebija pieņemts runāt, tomēr sarunu biedrs pats labprāt stāstījis par piedzīvojumiem mācībās Francijā. Pēc tam nosūtīts uz Bolderāju, lai pats apmācītu jaunmobilizētos. „Kad atgādinu viņam par epizodi gaisa trauksmes laikā Bolderājas skolas pagrabā, kura – pēc manas jaunkareivja saprašanas – bija ļoti apkaunojoša, [..] arī vecie latviešu strēlnieki dziedāja bezkaunīgas dziesmas savās zemnīcās, tāds ir Oļģerta viedoklis. Izsaku savu uzskatu, ka tas bija pozīcijās, bet ne pilsētas skolas telpās no bombardēšanas glābiņu meklējošu sieviešu klātbūtnē. Ar savu parasto smaidu un caururbjošo skatu Oļģerts atjautā, vai es domājot, ka tie sievieši mazie bērni? Viņas, droši vien, esot zinājušas vēl labākas dziesmas.”
1945. gada martā notika Remtes kauja – pēdējā Kurzemes cietokšņa lielkauja. A. Ozols tajā piedalījās. Viņš atradās postenī, lai brīdinātu par pretinieku pozīcijām, kas Kurzemes cietoksnī strauji mainījās. „Pa šo ceļu, neklausot mana posteņa signāliem, aizbrauca 3 segtas kravas mašīnas ar cilvēkiem. Tās uzbrauca prettanku lielgabalam, kurš izšāva un nedaudz ķēra pirmo mašīnu. [..] Kā pavadonis un ceļvedis šīm trim mašīnām bijis Oļģerts. Vedis viņš bataljonu pa štābā norādīto maršrutu, bet, kā jau frontes pārrāvumu gadījumos, pat štābā situācija priekšā nebija skaidra.”

Čekas nagos

1945. gada 8. maijā karš beidzās, bet Oļģerts Miza uzreiz nepadevās jaunajai varai. „Slēpos pie Usmas ezera. Iemetu ieroci ezerā. Baidījos, tādēļ nepadevos. Slēpjoties vienīgais mērķis bija saglabāt dzīvību un brīvību. Ar produktiem apgādāja tēvs, kurš tur dzīvoja. Tikāmies iepriekš norunātā vietā. Tikko kā uzzināju, ka nesauks pie atbildības, tā legalizējos.” Pārbaudīt, vai viņš patiesi līdz augustam bija viens, kā pats apgalvoja, nav iespējams. Usmas mežos nacionālo partizānu nebija mazums, tomēr nebija arī pierādījumu apsūdzības slēdzienam par dalību bandā. Pēc tam 23-gadīgais puisis līdz 1945. gada decembrim strādāja Spāres skolā par galdnieku, bet 1946. gada februārī iestājās darbā par Valsts apdrošināšanas inspekcijas vecāko inspektoru Talsos.
Vidusskolā O. Miza bija iepazinies ar cilvēku, kurš pilnībā izmainīja viņa dzīvi. Parasti ar šādiem vārdiem izsaka pozitīvu ietekmi, bet ne šoreiz. Par pretpadomju grupas izveidošanu 1948. gada jūnija vidū arestēja desmit cilvēkus. Talsenieku un vēl trīs personas – pusotru mēnesi vēlāk. Grupas vadītājam Visvaldim Kraulim bija tikpat gadu, cik Oļģertam Mizam – 26. Pirms lasīt tālāk, derētu atcerēties bībelisko „Netiesā, un tu netapsi tiesāts!” Tikai pats V. Kraulis zinātu, kāpēc viņš nodeva Oļģertu. Vai tās bija vieglas bailes, varbūt smaga spīdzināšana, varbūt naivums. Katrā ziņā, kad Valsts Drošības Ministrijas (tautā saukta par čeku) vecākais izmeklētājs Grimakovs rakstīja aresta pamatojumu, viņš norādīja, ka O. Mizas vaina ieroču nodošanā pretpadomju organizācijai apstiprināta ar Krauļa liecībām. Minēts arī dienests vācu armijā, un nelegāļa statuss pirmajos pēckara mēnešos, tomēr tas, iespējams, paliktu neievērots, ja ne „ieroču lieta”.

Sevišķās apspriedes sprieduma izraksts.
Sevišķās apspriedes sprieduma izraksts.

Četrdesmitie gadi ģimenei bija smagi. 1941. gadā deportēja O. Mizas vecotēvu un māsīcu, 1944. gadā (iespējams, tomēr 1945.) Talsu bombardēšanā gāja bojā māsa Izolde (dz. 1914. g.), bet 1948. gada aprīlī nomira tēvs. 30. jūlijā arestēja Oļģertu. Tā bija piektdiena. Kratīšanas notika dzīvoklī Laidzes ielā 2–5 un mātes Marijas istabiņā Lielajā ielā 12, kur vienīgās divas aprakstītās (vērtīgās) mantas bija tumši pelēka valkāta žakete un galda pulkstenis koka futlārī.
No izmeklēšanas lietas materiāliem, vairākkārtīgām pratināšanām var secināt, ka V. Kraulis kopš kara sākuma sešus gadus nebija saticis Ventspils ģimnāzijas skolas biedru. Nejauša tikšanās notika vilcienā, ar ko Mākslas pārvaldes darbnīcu vadītājs brauca no Rīgas uz Tukumu, bet apdrošināšanas inspektors – tālāk uz Talsiem. Abus satuvināja pagātne – dienests leģionā, viņi apmainījās adresēm. 1948. gada maijā Kraulis, kā pats apgalvoja, ar domu, ka Oļģertam, bijušajam nelegālim, noteikti jābūt ieročiem, ieradās Talsos. Izmantoja viesmīlību, līdz pirmajam rīta Rīgas vilcienam palika skolasbiedra mājās.
Konfrontācijā Kraulis stāstīja, ka pavasarī vēl divreiz ieradies Talsos, bet Miza liecināja, ka tas noticis vienreiz. Liktenīgā tikšanās notika jūnijā. Oļģerts darba darīšanās atradās Lībagos. Kraulis viņam piezvanīja uz ciema padomi un sarunāja tikšanos uz lielceļa pie Talsiem. Tā arī notika, viena versija, ka Oļģerts devās uz Talsiem un atgriezās ar divām pistolēm, otra – ieročus Kraulis piedāvāja pats apmaiņā pret patvērumu Mizas dzīvoklī. Galu galā apsūdzībā rakstīts: „Kraulim nodeva nelegāli glabātas 2 pistoles, pilnībā pierādīts ar konfrontēšanu un Krauļa liecībām.” Minētais tikai pierāda izmeklētāju vēlēšanos pabeigt „netīro darbu”.
Izmeklēšanas gaitā radās vēl kāda dīvainība. 30. jūlijā parakstīts rīkojums par etapēšanu (nosūtīšanu) uz Ventspils cietumu, kur arestētais „ieradās” tikai 24. augustā. Apsūdzību likumā noteiktajā laikā neuzrādīja, par to sastādīja aktu, atzina Krievijas Krimināprocesuālā kodeksa pārkāpumu, tomēr konstatēja, ka tas noticis tādēļ, ka ilgi atradies ceļā, un nevienam par to nebija jāatbild.
Pēc aresta O. Miza skaidroja, ka neprot krievu valodu, tādēļ pratināšanās piedalījās tulki. Tepat Talsos, Gromanis, iznīcinātāju bataljona komjaunietis, Rīgā tulces Medalje un Lutohina. Krievu valodu viņš neapguva perfekti. Par notikumu nometnē, drosmīgu sadursmi ar kriminālistiem, vēstīja laikabiedrs: „Krieviski viņš runā vāji, lauzīti, bet tik izteiksmīgi, ka abi bandīti pēc viņa draudīgā: „Redzi, kur namdaris caurumu iztaisījis?”, ne vārda neteikuši, pamet baraku.”
Oļģertu Mizu tiesāja kopā ar vēl 13 cilvēkiem, no kuriem viņš pazina tikai vienu – savu bijušo skolasbiedru. Sākumā ar grupu saistīja arī Talsu vidusskolnieces Lonijas Grauzes un kara laika ziņotāja, „Talsu Vārda” redaktora Jāņa Buduļa lietas, ko vēlāk nodalīja citās tiesvedībās. Apsūdzībā rakstīts: „1947. gadā, cerot uz Anglijas un ASV intervenci pret PSRS, iegādājās ieročus, sprāgstvielas un citus materiālus. [..] Daži no grupas gribēja nelegāli bēgt uz Zviedriju. [..] Bija rokas ložmetējs, 4 pistoles, sprāgstvielas, granātas.”
1948. gada 18. decembrī Sevišķā apspriede (tā saucamā troikas tiesa) nolēma, ka „Oļģertu Mizu Mārtiņa dēlu par Dzimtenes nodevību, piedalīšanos pretpadomju nacionālistiskā grupā jāiesloga darba labošanas nometnē uz 25 gadiem”. Protams, dzimteni viņš nebija nodevis, kaut padomju „versijā” teiktais „padomju karaspēku Latvijas teritorijā uzskatu par okupāciju”, varētu tikt uzskatīts par nodevību. Bet ārprātīga (ārpus veselā saprāta) bija apsūdzība par dalību grupā, ja viņš bija pāris reizes ticies ar vienu personu. Tomēr tā bija realitāte – Oļģerts Miza mājās atgriezās tikai pēc desmit gadiem.

Oļģerta Mizas lietas apkopojums. (Nepareizi norādīts uzvārds, jābūt Kraulis nevis Krauklis.)

Olgerts-Miza-lietas-apkopojums
Oļģerta Mizas lietas apkopojums. (Nepareizi norādīts uzvārds, jābūt Kraulis nevis Krauklis.)

Vorkutlagā: iejūtība, dāsnums un talants

Situācijās, kad cilvēks vairs nav cilvēks, bet būtne, kurai jācīnās par eksistenci, daudzi zaudē cilvēciskās īpašības. Par to, kāds cilvēks bija Oļģerts Miza, liecina līdzcilvēku attieksme. Iejūtība, dāsnums un talants – tie ir galvenie viņu raksturojošie vārdi.
„Oļģerts apstājas un, nosaucis mums no muguras, lai mēs ejot, viņš tūlīt nākšot, sāk dzīvu sarunu ar pretimnācēju. Kāds, kas Mizu pazīst jau ilgāku laiku no cietuma, pasmejas un nosaka, ka drīz jau nu Oļģertu nav ko gaidīt. Gan jau pa ceļam satikšot vēl kādu. Tik tiešām, viņš atnāk tikai pēc minūtēm divdesmit un uz zobgaļu jautājumiem, kur šis tik ilgi aizķēries, smiedamies atbild, ka katrs tak gribot izkratīt sirdi un jāļauj cilvēkam to darīt, jo tad vienmēr kļūst vieglāk.” „Oļģerts ar savu īpatnējo – taisno, bezkompromisa rīcību, ar visu savu personību ir uzreiz ieguvis visu ieslodzīto cieņu un tiek uzskatīts par autoritāti, pie kam arī nometnes vadība šo autoritāti atzīst bez ierunām.”
Nometnēs ieslodzītie pa retam saņēma sūtījumus no dzimtenes. Mājinieki dalījās tajā, kā pašiem nebija daudz. „Pārbaudē atvērtās finiera kastes Oļģerts apskatīja un nolika uz garā galda barakas vidū, bet pats izgāja. Nekad neviens, ne sīkais zaglis, kas zaga pēc barveža pavēles, ne zagļi „likumā”, neaiztika šīs pakas. Oļģerts Miza bija tiešs un taisnīgs vīrs, un to respektēja arī recidīvisti. [..] Miza savas pakas vienmēr sadalīja ne tikai starp latviešiem, bet tiem, kuriem pēc viņa ieskatiem bija lielāks trūkums Kad kādreiz kāds tautietis viņam aizrādīja, kādēļ viņš tā darot – atdod labāko, bet pats iet uz ēdnīcu un ēd nometnes šķidrās viras, tad Oļģerts ar it kā tēvišķu, it kā asu smaidu, skatīdamies runātājam cieši acīs, atbildēja: „Nav māksla atdot citam to, kas pašam nav vajadzīgs.”
Oļģerts atdāvināja, pareizāk, atdeva to, kas pašam būtu labi noderējis, bet citiem, viņa skatījumā, vairāk vajadzīgs. Šalle, bez kuras neiztikt Sibīrijas salā, vilnas zeķes ukraiņu puisim, nodilušo ap kājām aptīto lupatu vietā. Arī zābakus atdeva likteņbiedram, pats palikdams paššūtās čībās. „Zābaki noliktavā netiek tik drīz ievesti, bet grupa vīru atkal tiek pārvesti uz citu nometni. To starpā ir arī Oļģerts Miza. Saulainā vasaras dienas pēcpusdienā savāktā vīru grupa iziet pa vārtiem un pēdējās rindās ar savu parasto plato, bezbēdīgo, mazliet ironisko smaidu Oļģerts, vēl atvadām teikdams: „Viss būs kārtībā, kājas ir – zābaki būs! Tu turies!” A. Pelēcis rakstīja, ka arī Talsos, uzraudzīdams ceļa kārtību no Antiņu kapu krustojuma līdz Villu ezeram, Oļģerts ne tikai kaisīja slidenās vietas ar smiltīm, bet arī apgrieza ceļmalas ābelītēm zarus un nesa ābolus pilsētas bērniem. Tolaik satiksme tur nebija tik rosīga, lai padarītu augļus kaitīgus kārumniekiem.
Oļģerts Miza bija radoša personība. „Viņš gatavo grāmatvedībai arī dažādus uzskates līdzekļus, plānus, grafikus. Aplūkojot tos, pirmo reizi redzu un uzzinu, ka Oļģerts ir arī labs zīmētājs. Visu uzskates līdzekļu fonā viņš gaumīgi, vieglos toņos iegleznojis dekoratīvus elementus – taigas skatus, bet tabeļu pamatņu plaknes dažādi ietonētas, tādejādi radot labu, atšķirīgu grafiku. Kādu dienu Oļģerts aicina mani palīgā baraku iekšējo telpu remonta darbu izpildei. [..]Arī šo darbu Oļģerts dara ar prasmi, un nometnes priekšnieki nāk apbrīnot mūsu darbu. Tad Oļģertam liek izpildīt nometnes noformētāja-mākslinieka darbu, arī to viņš dara ar lielu izdomu, gaumīgi, un atkal aicina arī mani palīgā, jo darba daudz; līdz šim neviens to nav darījis. Par laimi, arī man zīmēšana jau no skolas laikiem ir patikusi un padevusies samērā ciešami.” A. Pelēcis pieminējis, ka, viņš, vēl atrodoties izsūtījumā, no jau mājās aizbraukušā Mizas savam dēlam saņēmis paša Oļģerta zīmētu ābeci.

Atgriešanās

1955. gada 17. septembrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs izdeva ukazu [likumu] „Par Amnestiju padomju pilsoņiem, kas sadarbojušies ar okupantiem Lielā Tēvijas kara laikā 1941.–1945.” 3. pantā norādīts, ka no nometnēm jāatbrīvo tie, kuri mazdūšības vai neapzinības dēļ sadarbojušies ar okupācijas varu, ja soda ilgums nepārsniedz 10 gadus, un visi, kas dienējuši armijā u.c. formējumos – neatkarīgi no soda ilguma. Tomēr tikai gandrīz pēc gada, 21. augustā Baltijas kara tribunāls vēlreiz izskatīja lietu par 14 cilvēku notiesāšanu, visiem samazinot sodu uz 5 gadiem, par ieroču glabāšanu. Tomēr amnestijas dēļ visus atlaida. Dažus, kuru vienīgā apsūdzība bija dienests vācu armijā, prokurors Šarikovs atbrīvoja jau jūnijā un jūlijā, vēl pirms Kara tribunāla sēdes.
„Tad ievietots nometnē, kurā saticis dažus bijušos Kremļa darboņu un citus pagātnē redzamus cilvēkus. Tur ziemas laikā apakšveļā iespundēts izolatorā ar logiem bez stikliem, salā, sniegputenī. [..] Speciāla „garīgi slimo” iestāde.” [..] Tajās, speciālajās nometnēs salauza daudz lielākus garus, tikai nesalauza viņu spītību, viņu gribu pašiem domāt. [..] Toreiz, kad Oļģerts čībiņās aizgāja no 035. lāgerpunkta, šajās pašās čībiņās viņš nonāca Kolimā. Tur viņam ar nagana spalu ielauza galvaskausu kāds apsargs. Tādēļ arī, acīm redzot, ievietošana psīchiskajā slimnīcā.” Par šo gadījumu stāstīja arī Aleksandrs Pelēcis.
Aleksandrs Pelēcis bija Oļģerta draugs un domubiedrs Talsos. Viņš dzirdēja stāstus no paša likteņskartā. Padomju Savienībā līdz 1990. gadam veica 715 kodolsprādzienus, galvenokārt, Semipalatinskā Kazahstānā, bet arī Orenburgas, Astrahaņas, Arhangeļskas apgabalos. Tie visi atrodas ap 3000 kilometrus no Kolimas. Semipalatinskā 1955. gada novembrī notika divi izmēģinājumi 1–1,5 km augstumā. Krievijā pieejami materiāli arī par Tockas notikumiem 1954. gadā, kad atomieroču spēku izmēģināja pat uz saviem pilsoņiem. Oļģerta Mizas gadījumā tas varēja būt salu arhipelāgs Ziemeļu Ledus okeānā, kur no 1955. līdz 1990. gadam notika 130 atomieroču izmēģinājumi, un vēl joprojām šahtās glabājas milzīgs daudzums radioaktīvo atkritumu. Lēģera apsargi, ieraugot pie apvāršņa pirmo Novaja Zemļa kodolsprādziena mākoņa „sēni”, patiesi varēja mēģināt glābties bēgot. Kad „zeki” (ieslodzītie) jutās brīvāk un sapulcējās neapsargātajos nometnes vārtos, sargātāji atgriezās, un izrēķināšanās ar ieslodzītajiem par pašu muļķību jau bija ierasta lieta.
Talsos runāja arī, ka nelaimīgajam slimību izraisījusi ziņa par atbrīvošanu. Sievas Vilmas Bīlandes lūgumā par reabilitāciju Latvijas ģenerālprokuroram 1991. gadā, rakstīts, ka „smagais darbs un sadzīves apstākļi, cilvēku ciešanas izraisīja saslimšanu. Oļģerts ir maigas dabas, jūtīgs, izpalīdzīgs un ar lielu pienākuma apziņu.” Diezgan pārliecinoša ir pirmā versija, tomēr nevar pilnīgi atmest arī citas, jo nervu satricinājumu varēja radīt pat tas, ka cerības uz amnestiju sagrautas (dažus likteņbiedrus atbrīvoja, bet viņu nē).

Oļģerta sievas Vilmas Bīlandes iesniegums par reabilitāciju.

Olgerts-Miza-sievas-Vilmas-Bilandes-iesniegums-par-reabilitāciju-2
Oļģerta sievas Vilmas Bīlandes iesniegums par reabilitāciju.

Pārliecinoša abilde dokumentos nav atrodama. Ar 1956. gada 17. augustu datēts protokols par to, ka Oļģertu Martinoviču nav mērķtiecīgi turēt nometnē, jo viņš slimo ar smagu slimību. Viņš izcietis 8 gadus un 2 dienas soda, skaitot no aresta dienas, 1948. gada 30. jūlija. Iespējams, ka liktenīgā diena varēja būt 1. augusts. Kad 4. septembrī ziņu par atbrīvošanu nodeva atbrīvotajiem parakstīšanai, Kara tribunālam atbildēja, ka Oļģerts Miza atrodas slimnīcā, un šizofrēnijas dēļ viņš ir bezapziņas stāvoklī. 1991. gada 2. decembrī Latvijas valsts atzina O. Mizu par reabilitētu. Viņam bija atlicis dzīvot tikai 58 dienas.

Oļģerta Mizas mātes Marijas lūgumraksts 1956. gada aprīlī.
Oļģerta Mizas mātes Marijas lūgumraksts 1956. gada aprīlī.
Paziņojums par to, ka Oļģerts Miza nav spējīgs parakstīt paziņojumu par atbrīvošanu.
Paziņojums par to, ka Oļģerts Miza nav spējīgs parakstīt paziņojumu par atbrīvošanu.
1956. gada 17. augustā paziņojums par Oļģerta Mizas nosūtīšanu ārstēties.
1956. gada 17. augustā paziņojums par Oļģerta Mizas nosūtīšanu ārstēties.

Visvaldis Kraulis arī 1992. gadā rakstīja lūgumu par reabilitāciju. Tas bija sliktā latviešu valodā, jo viņš pēc atbrīvošanas palika Komi republikā, kur kopā ar citu pazīstamu latvieti Voldemāru Pūci, nodibināja pirmo profesionālo leļlu teātri, ar ko Vorkutā lepojas vēl šodien. Pūce pēc tam atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas operas un baleta teātra direktoru, bet Kraulis palika un pat kļuva par Komi autonomās republikas galvaspilsētas Siktivkaras galveno mākslinieku.
1957. gada 6. martā Oļģertu Mizu no Vorkutas psihiatriskās slimnīcas pārveda uz Rīgu. Vēl pēc gada, 1958. gada 30. jūlijā, viņš beidzot atgriezās mājās. Strādāja pie ceļu uzturētājiem, rūpējās par kārtību. Viens no satricinošākajiem notikumiem, kas saviļņoja mazpilsētu, bija ziņa, ka Oļģerts Miza bija „salecies” ar Valsts Drošības Komitejas Talsu nodaļas priekšnieku. „Atceros, ka viņš iesita pa seju čekas priekšniekam. Neatceros Saveļjevam vai Meisteram. Bija iekārtojis izstādi Lielajā ielā. Liekas, pie kafejnīcas „Māra”, iebrauktuves paplašinājumā. Viņš zīmēja skaisti. Čekas priekšnieks bija gājis garām, saskatījis kaut ko pretvalstisku un lika novākt. Un tad viņš iesita. Gribēja viņu iespundēt psihiatriskajā slimnīcā, bet laikam nomierinājās.”
A. Pelēča stāsts atšķiras, būtībai nemainoties. „Pretī ugunsdzēsēju depo jeb kantorim Oļģerts pašlaik ar spraudītēm piestiprināja palielu plakātiņu. „Biedri! Ēdiet paši sapelējušas prosas putraimus! Dodiet darba ļaudīm sviestu un alu! Baltijas Socfederācijas ģenerālsekretārs Oļģerts Miza-Kazrags. Šī papīra pirmo eksemplāru viņš bija iepriekš piespraudis arī uz rajona partijas komitejas durvīm. Bet taisni tagad, kad otra eksemplāra stūrī tika iesprausta pēdējā spraudīte – savā rīta apgaitā divu miesassargu pavadībā bija devies Talsu čekas priekšnieks majors Saveļjevs. Piegājis pie ziņojumu dēļa, majors izlasīja, kas uz plakātiņa. Bez liekas vilcināšanās viņš pastiepa roku un norāva papīru. Tāpat bez liekas vilcināšanās sekoja Oļģerta reaģēšana. [..] Viens zibenīgs sitiens, un augstais priekšnieks ar kājām gaisā.” Nemiernieks tomēr Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā uz pāris mēnešiem nokļuva. Atzinums par slimību glāba no represijām. „Viņam bija ļoti laba humora izjūta. Mēs viņu uzskatījām par tādu kā varoni, kurš drīkst cīnīties par Latvijas neatkarību. Skaļi, protams, to toreiz neteicām.”

Oļģerta Mizas reabilitācijas slēdziens.
Oļģerta Mizas reabilitācijas slēdziens.

„Mēs jau katrs reizēm esam barona Minchauzena radinieki. Par manu draugu to īpaši varēja teikt, kaut arī man reizēm sajūk izdoma ar īstenību. Bet govi ar spārniem tikai Oļģerts mācēja uzgleznot. – Kāpēc tā? – es draugam taujāju. – Lai gotiņa pati varētu bada laikā uzlidot pie egļu skujām, jo ēst taču gribas ne vien Brežņevam, bet arī godīgiem lopiņiem… Kūtī jau pēc padomju metodes vairs brūnaļas nav jātur. Arī ziemā. Bet, ja pacelsies spārnos, tad aizlidot līdz mežam nav pārāk sarežģīti… Planē virs egļu galotnēm un ēd pilnu vēderu. Gribas dzert – pagrāb no kupenas sniegu! Ja atnāk slaukt un ja slauc pārāk nežēlīgi, atkal vari pacelties gaisā. Pat kādam nekaunīgam fermas vadītājam vari pļeku uz galvas cepures vietā uzlikt…”
Ir cilvēki, kuriem visdziļākais izmisums uzspodrina pašas cilvēciskākās īpašības. Tāds bija Oļģerts Miza. „Pa šiem gadiem, kad vilki gaudoja, gluži tā nebija, ka smiekli tundras rāvā noslīka. Dzīvoja smiekli pat nāves tuvumā. Par piemēru, kad Oļģertu Mizu sita ar nagana spalu par to, ka viņš atomsēni Kolimas mūžīgajā naktī gājis skatīt, Oļģerts, pamodies ar lauztu galvaskausu, sacījis stacionāra sanitāram, kūma kalpam Trofimam: – Paklausies, brālīt – bratok, tavējie man no galvas būs migrēnu izsituši, kura mani brīvībā mocīja – tagad tur visas domas Moricsalas avotiņa skaidrumā… [..] Oļģerts smējies kūmam acīs. [..] Bet migrēnu viņi patiesi ar nagana spalu no pieres izdauzīja, jo smiekli pat tajos gados nebija tundrā noslīcināmi…
No prāta neizzūd līdzības ar slavenās filmas „Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu” Džeka Nikolsona atveidoto varoni. Līdzīgi arī O. Miza bija apbrīnojami komunikabls un harizmātisks: „Oļģerts bija vidēja, atlētiska auguma, kalsnējs, vīrišķīgiem sejas pantiem. Runājot ar cilvēku, ko viņš darīja ļoti labprāt, viņa sejā vienmēr bija draudzīgs, mazliet tēvišķīgs (varbūt varētu teikt pašapzinīgs) smaids un visu laiku viņš sarunas biedram raudzījās cieši acīs. [..] Iepatīkas viņš ne tikai man – arī citi vīri labprāt ar viņu draudzējas, jo viņš ir ļoti sabiedrisks, arvien labā garastāvoklī un nešķiro sarunu biedrus interesantos vai neinteresantos, atrod ar visiem kopēju valodu. Kas attiecas uz garastāvokli, tad šai jautājumā Oļģertam ir sava, domāju oriģināla, pieeja. Ja kāds sūdzējās par sliktu garastāvokli, tad viņš diezgan asi pārtrauca un pamācoši sacīja, ka cilvēks pats rada sev labu vai sliktu garastāvokli.”

Oļģerts Miza ar dzīvesbiedri Vilmu un viņas mazdēliņu Kasparu 1974. gadā.
Oļģerts Miza ar dzīvesbiedri Vilmu un viņas mazdēliņu Kasparu 1974. gadā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *