Košuma dārziņu konkurss

Talsu iedzīvotāji rādījuši priekšzīmi citām pilsētām, 1913. gadā kļūstot par pirmo mazpilsētu ar ielu elektrisko apgaismojumu, 1934. gadā pirmajā Latvijas riņķveida rallijā te sacentās auto un motociklu braucēji. 1936. gadā Talsos notika Latvijā pirmās  namu apzaļumošanas sacensības. Mūsdienās novadniekus godina nominācijā “skaistākais dārzs”, bet kaimiņos – Jūrmalā un Kuldīgā apbalvo arī pilsētu skaistāko puķu stādījumu veidotājus.

Kārlim Ulmanim kļūstot par valdības vadītāju, 1934. gadā mainījās valsts pārvalde. Viņš daudz aktīvāk aicināja uzpost un sakopt valsti. Sekoja “Mežu dienu” un “Spodrības nedēļas” pārveidošana par masu pasākumiem, rīkojumi par veco graustu nojaukšanu. Nesen kā bija beigusies pasaules ekonomiskās krīzes ietekme Latvijā, tādēļ varēja ieguldīt līdzekļus attīstībai. Talsos 1935. gadā sāka priekšdarbus pirmās – Brīvības ielas asfaltēšanai. Līdz rudenim to no kapiem pie Soda priedes līdz krustojumam ar Raiņa un Lielo ielu nošosēja (nokaisīja ar akmeņu šķembām un noblietēja), bet nākamā gada jūlija sākumā noklāja ar bitumenu. Sarosījās arī iedzīvotāji: “Sakarā ar izskatīgo ielu namsaimnieki rosīgi strādā pie ietņu remontiem, kas tikai apsveicams. Glītus košuma dārziņus, ietnes un žogus jau ierīkojuši Spades, Reinberģi, Freiberģi, Krūkļi u. c.”

1935. gada sākumā K. Ulmanis, sadarbojoties ar dažādiem speciālistiem, sāka veidot kameru sistēmu. Lauksaimniecības kamerā par dārzkopības instruktoru Gulbenē iecēla studentu Alfonu (Alfonsu) Ķišķi (1910–1994), bet septembrī viņu pārcēla uz Talsiem. Agronoms piedzima Lietuvā, pabeidza Bauskas ģimnāziju, mācījās Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē. A. Ķišķis amatā Talsos sabija divus gadus, bet ļoti pozitīvi ietekmēja pilsētu un novadu, vēlāk pierādot, ka ir ģeniāls ainavu arhitekts. 1937. gadā jaunekli iecēla par Lauksaimniecības ministrijas dārzkopības nodaļas vadītāja vietnieku, pēc gada viņš ar Britu padomes stipendiju studēja Bristolē, iepazinās ar citu Eiropas valstu pieredzi apzaļumošanā, rakstīja žurnālam “Mazpulks”, lasīja lekcijas par augļu un krāšņumaugu dārzu iekārtošanu.

Alfons Ķišķis
Alfons Ķišķis – agronoms, kura idejas dēļ Talsos sāka vairāk rūpēties par ziedu stādījumiem.

Pēc padomju diktatūras ieviešanas trīsdesmit gadus sasniegušais agronoms bija ogu, augļu un dārzāju pārstrādāšanas rūpniecības nozares komisārs, vācu okupācijas laikā – Pūres dārzkopības stacijas pārzinis, lauksaimniecības direkcijas dārzkopības un biškopības nodaļas vadītājs. 1943. gadā tapušai kultūrfilmai (mācību filmai) “Ejam dārzā” – viņš uzrakstīja scenāriju. 1944. gada martā A. Ķišķis bija viens no 189 nozīmīgiem sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri, par spīti okupācijas režīmam, parakstīja memorandu par Latvijas valsts neatkarību. Šajā laikā viņu iesauca vācu armijā, kur, cīnoties 19. divīzijas sastāvā, karavīrs apbalvots ar 2. un 1. pakāpes Dzelzs krusta ordeņiem.

Pēc kapitulācijas A. Ķišķis Ernesta Laumaņa grupā iesaistījās bruņotās pretošanās kustībā tepat Talsu apkārtnē. Kādā mežniecībā atrastās dokumentu veidlapas deva iespēju tikt pie viltotiem personas dokumentiem, tomēr 1948. gada vasarā viņu par dalību nelegālā grupā aizturēja Rīgā. Krimināllietā atrodams akts par to, ka viņš, “Dzirnavu ielā, izmantojot pretimbraucošo automašīnu, mēģināja aizbēgt no konvoja”. Šajā pašā lietā apcietināja arī bijušo kara korespondentu, “Talsu Vārda” pēdējo redaktoru Jāni Buduli, Stendes meiteni Loniju Grauzi, arī talsenieku Oļģertu Mizu. A. Ķišķis vēlāk sūdzībā rakstīja, ka viņš pratināts trīs dienas un divas naktis bez pārtraukuma, bet lietā ir tikai pārdesmit protokola lapas. “Par Dzimtenes nodevību un piedalīšanos pretpadomju nacionālistiskā grupā ieslodzīt labošanas darbu nometnē uz 25 gadiem”, tā rakstīts Sevišķās apspriedes lēmumā 1948. gada 18. decembrī.

Notiesātais izcieta sodu Irkutskas apgabala Taišetā, piedalījās nometnes teritorijas apzaļumošanā. 1954. gadā par pretpadomisku izrunāšanos viņu ievietoja karcerī. “Pamatojoties uz novērojumiem un izpēti, esam noskaidrojuši, ka viņš ir padomju sabiedrībai svešs cilvēks,” rakstīja nometnes priekšnieks Kvašņins. 1956. gada vasarā Kara tribunāls samazināja soda laiku, atbrīvojot ieslodzīto. Pēc atgriešanās Latvijā A. Ķišķis apprecējās, strādāja pie Jūrmalas un Rīgas apstādījumu plānošanas, anonīmi uzvarēja vairākos PSRS mēroga konkursos, līdz 1967. gadā par paša selekcionētās tulpju šķirnes nodēvēšanu ASV pēckara prezidenta ģenerāļa Eizenhauera vārdā viņu atlaida no darba. Lietuvieši slaveno speciālistu aicināja rūpēties par kolhozu ciematu un pilsētu apzaļumošanu, ko viņš godam veica līdz pat 1975. gadam.

Tieši Alfons Ķišķis, toreiz divdesmitpiecgadīgs jauneklis, 1936. gada janvārī ieteica Talsu pašvaldībai organizēt pilsētas uzpošanu. “Pateicoties valdības aicinājumam un propagandai izdaiļot Latvijas āres, apstādot sabiedriskās ēkas, ierīkojot skolu dārzus, audzējot arī lauku māju dārzos nevien augļu kokus, bet arī puķes, ļoti augusi interese par apstādījumu iekārtošanu un viņu plāniem. Lai veicinātu pilsētas izdaiļošanu, Talsu pilsētas valdei iesniegts priekšlikums izsludināt sacensību puķu audzēšanā un māju priekšdārziņu iekārtošanā. Sacensībā varētu piedalīties visi Talsu pilsētas iedzīvotāji ar dažādiem puķu un dekoratīvo augu dēstījumiem māju ielas pusē. Labākajiem dalībniekiem būtu paredzētas arī godalgas.”

Agronoms pats izstrādāja nolikumu. Vairāki apbalvojumi bija paredzēti katrā no trīs nominācijām: par logu vai balkonu puķēm, piemājas dārziņiem, kā arī “kombinētā” kategorijā – dārziņiem un mājas izdaiļošanu. Vērtēšanā ņēma vērā “dabiskos vietas apstākļus, to labvēlīgo vaj slikto iespaidu uz stādījumiem; kopšanas rūpību un lietderību; kopšanas darbu (paša vaj dārznieka darbs); kopiespaidu, puķu un dēstījumu pielāgošanu vietas apstākļiem un vispārējai ainavai.” Izspriešanu uzticēja komisijai – pilsētas galvam, lauksaimniecības instruktoram un namīpašnieku biedrības pārstāvim.

Viņi apstaigāja konkursam pieteiktos dārziņus tikai septembra otrajā nedēļā. Intervijā A. Ķišķis teica: “Talsu pilsētas valde var būt priecīga – viņas šī pavasara aicinājumam bijuši sekotāji – šovasar redzējām puķes jau pie daudzām mājām, ja tas tā turpināsies, nepaies nemaz tik ilgs laiks, kad tās būs arī pie visām mājām.” Viņš Talsus pielīdzināja modernajai Berlīnei, kur bija viesojies vasarā. Tur togad notika olimpiskās spēles un daudzi iedzīvotāji atsaucās līdzīgam aicinājumam.

Par skaistāko piemājas dārzu atzina skolotāja Vilhelma Begmaņa īpašumu: “Mīlenbaha ielā 17, liekas, ir Talsu visrūpīgāk koptais dārzs, tādu ziedu bagātību un tik priecīgu un veselīgu stādu augumu reti kur var redzēt. Labi šis dārzs iederas arī Saules un Mīlenbaha ielu krustojumā, sagaidot ar savu saulaino krāsainību iebraucēju Talsos.”

Talsi Mīlenbaha iela 17
Kārļa Mīlenbaha iela 17 mūsdienās

Otro un trešo godalgu piešķīra Brīvības ielas Nr. 23 un Nr. 19 pensijas vecuma namīpašniecēm Jūlei Reinbergai un Minnai Vīksnei. 23. namu uzteica par vienkāršību. “Šī dārziņa iežogojumu var ņemt par paraugu. Lai gan baltie flokši jau noziedējuši, tomēr arī tagad izskats vēl glīts. Ja daļa no stublājiem vasarā būtu atgriezta, tad flokši ziedētu vēl tagad.” Otru ēku nedaudz kritizēja: “Glīts ir iežogojums, kas nosedz arī dzīvžoga trūkumus. Iebilst varētu pret cementa stabiem durvju priekšā [viens no stabiem ar cementa vāzi pie mājas redzams joprojām], kādi vairāk piederas lielām ēkām vaj pilīm, ne parastai dzīvojamai mājai. Skaistas pie ieejas ir vīteņpelargonijas.” Trešo godalgu saņēma arī Pastendes pagastnams Kr. Valdemāra ielā 17. “Viens no lielākajiem priekšdārziņiem, žēl tikai, ka viņa iekārtošanā pieļautas vairākas kļūdas. Stipri augsts tur iežogojums, tāpat par augstu un masīvu žogam mūrētais cementa pamats, viengabala liets, tas, liekas, ziemā arī plaisās. Šāda veida dārziņa iežogojums jau mazliet atgādina aizgaldu. Derēja arī sētiņu nokrāsot.”

Talsi Brīvības iela
Brīvības iela 19 mūsdienās

Otrajā kategorijā bija trīs apbalvotie. Par logu un balkonu puķēm 1. vietu piešķīra balkonam Lielajā ielā 5 (dzīvokli īrēja mehāniķis Kārlis Vizbelis).  2. – logam Zvaigžņu ielā 2 (namsaimniekiem vāciešiem Augustei un Ansim Krimeliem), 3. godalgu – valsts pamatskolas balkonam Lielajā ielā 26 (tagad veikala “Mego” ēka). Balkoni līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Trešajā kategorijā nebija neviena uzteicamā. No komentāriem var nojaust, ka pamācības gaumīgā puķu dobju iekārtošanā patiešām bija vajadzīgas. “Daudzas sīkas dobītes, dažas gandrīz tikai laba šķīvja lielumā, apliktas no cementa izlietiem gliemežvākiem, celiņi tik šauri, ka pa tiem paiet nav iespējams. [..] Patīkami konstatēt, ka neredz Talsos vairs ar tukšām pudelēm dekorētās puķu dobes, arī ar nobalsinātiem akmeņiem apliktās iet mazumā.”

Uzvarētājus solīja godalgot ar puķu stādiņiem un dārzkopības darbarīkiem, bet palika pie naudas balvām. 15 Ls V. Bergmanim, kurš tos ziedoja Talsu strādnieku arodbiedrībai, pārējiem no 3–10 latiem. Latvijas pašvaldību izdevumā “Pašvaldību Dzīve” publicēja pozitīvu atsauksmi. “Te aizrādīsim uz Talsu namsaimnieku sacensību košuma dārziņu ierīkošanā savu namu priekšā. Talsi pārvēršoties par īstu puķu pilsētu. Līdzīgas lietas varētu sākt arī pārējās pilsētas.”

1937. gada maijā Talsos izveidoja Spodrības nedēļas rīcības komiteju ar pilsētas galvu, policijas priekšnieku, dārzkopības instruktoru, kā arī mazpulku inspektoru un mājturības skolotāju. Viņi aicināja pilsētniekus “neaizmirst arī šovasar ierīkot namu priekšā košuma dārziņus un puķes, lai Talsi ar laiku pārvērstos īsti krāšņā dārzu un puķu pilsētā.” Labākajiem solīja balvas. Kandidātiem bija jāpiesakās pilsētas valdē līdz jūlija vidum, tomēr par rezultātiem laikrakstos nekādas informācijas nebija. Iespējams, ka agronoma Ķišķa aiziešana uz Rīgu entuziasmu mazināja.

Parasti uzskata, ka pirms vairākiem desmitiem gadu sadzīve bijusi bāla un vienveidīga. Žurnālā “Zeltene” iespējams uzzināt, ko varēja ieraudzīt un sasmaržot puķu dobēs 1930. gados. Tās bija gladiolas, monbrēcijas, dālijas, astilbes, rudbekijas, cinijas, samtenes, kreses, magones, narcises, mūsdienās mazāk populārās brūnactiņas, matiolas, lefkojas, anemones, lupīnas pat rīcinu. Ir arī svešādāki nosaukumi kā puķu niedras, bruņinieka pieši, lauztās sirsniņas, augstā dārza gailene (prīmula), degošās mīlestības puķe u. c. Ziedu daudzveidība neatpalika no mūsdienām.

1939. gadā publicētais liek secināt, ka sacensības turpinājās arī 1937. un 1938. gados, tomēr, iespējams, ne tik aktīvi, jo par uzvarētājiem publiski neziņoja. 1939. gada oktobrī atkal notika pieteikto dārziņu vērtēšana. Tos dēvēja par “košuma dārziņiem”, lai pretstatītu sakņu un augļu dārziem. Pilsētas valdē bija jāiesniedz īpašuma fotogrāfija, tomēr interesentu bija maz, tādēļ komisija paziņoja, ka apskatīs un vērtēs visus pilsētas dārziņus. Atzīmēja 37 personu veikumu,  par pašu skaistāko atzīstot bankas ierēdnes Annas Grikmanes dārzu Darba ielā 8. Vēl piešķīra septiņas pirmās un piecas otrās vietas, bet 24 īpašnieki tika pie atzinības rakstiem. Laikrakstā rezumēts: “Cerams, ka pilsētas valdes atbalsts dos arī kūtriem ierosmi, un nākošā vasarā košuma dārziņu skaits būs jau dubultojies.”

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *