Stūra mājas pēdējais ieslodzītais

Leo HIRŠSONS (1955) ir dzimis Liepājā. Viņš ir Latvijas Profesionālo aktieru apvienības biedrs, Latvijas Kaskadieru biedrības valdes loceklis. Aktieris, kaskadieris – triku inscenētājs. Leo ir arī labs galdnieks un pulksteņmeistars, pieredzējis fotogrāfs. Viņam ir Zemessardzes kapteiņa dienesta pakāpe, Leo ir bijis Rīgas Zemgales priekšpilsētas 15. bataljona Operatīvās daļas priekšnieks, operatīvās grupas komandieris, ieroču meistars un šaušanas apmācības meistars. Arī sapieris, kurš ir atmīnējis vairākas teritorijas Latvijā pēc PSRS armijas aiziešanas. Viņa militārā specialitāte PSRS armijā bija sapieris–spridzinātājs. Iespējams, ka Leo darbība Zemessardzē bija un ir arī tāpēc, ka viņa dzimtā trijās paaudzēs bijuši armijas cilvēki. Gēni… Pats galvenais – Leo ir Latvijas PATRIOTS. Es apzināti rakstu šo vārdu ar lielajiem burtiem, jo šoreiz tam IR PAMATS!

Leo_Hirssons_stura_maja

Laikā, kad visa Latvija gaidīja vēsturisko Augstākās Padomes balsojumu par Latvijas neatkarības Deklarācijas pieņemšanu, Leo Hiršsons atradās izolatora kamerā Latvijas PSR VDK – „Stūra mājā”. Tur viņš atradās tāpēc, ka bija atļāvies apšaubīt „visu mīļotās un vienīgās pareizās” partijas – komunistu partijas vadošo lomu! Leo Hiršons bija pirmais, kurš Latvijā sāka atjaunot Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. „Proletariāta diktatūras” valstī kaut kas tāds nebija pieļaujams… Tad nu VDK centās vaiga sviedros, lai Leo mēģinātu pataisīt par „bīstamu noziedznieku”, par personu, kura bija gatava partizānu karam Latvijā, lai „bruņotā ceļā gāztu pastāvošo iekārtu”. Tika radīta leģenda, ka mājās pie L. Hiršsona glabājas vesels ieroču arsenāls „nākamajam karam”. Galu galā izrādījās, kā tie bija tikai daži 2. pasaules kara laika kolekcijas ieroči, kuriem bija tikai muzejiska vērtība, neviens nebija šaušanai derīgs. Taču Leo Hiršsons apcietinājumā Centrālcietumā un Latvijas PSR VDK izolatorā pavadīja gandrīz pusgadu – no 1989. gada 27. novembra līdz 1990. gada 16. maijam.

Ieskatam par to laiku neliels fragments no Leo Hiršsona VDK izolatorā rakstītās dienasgrāmatas, kas tiks publicēta topošajā grāmatā ar pagaidu nosaukumu „Parunāsim…”.

Jānis Vasiļevskis

No Leo Hiršsona dienasgrāmatas

Dienasgrāmata iesākta 1990. gada 5. aprīlī Latvijas PSR VDK izolatorā.

Arestēts 1989. gada 24. novembrī par neatļautu ieroču glabāšanu pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 218. panta pirmās daļas.
Trīs dienas KPZ (iepriekšējās aizturēšanas kamera). Sankcija par arestu 1989. gada 27. novembrī. Pusotra nedēļa Rīgas Centrālcietuma 4. korpusa 431. kamerā kopā ar kriminālnoziedzniekiem, pretī nāvinieku kamerām.
1989. gada decembrī pārvests uz LPSR VDK izolatoru. 6. kamerā kopā ar Aivaru Salenieku, apsūdzētu vairākās valsts mantas zādzībās un neatļautā ieroču glabāšanā.
1990. gada 17. janvārī preses konference.
1990. gada 22. janvārī pārcelts uz 5. kameru kopā ar Vladimiru Borščovu, apsūdzētu par spiegošanu, 38 gadus vecu PSRS Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) apakšpulkvedi, kurš sadarbojies ar franču izlūkdienestu, atsūtīts uz Rīgu no Lefortovas cietuma Maskavā.

Audience pie Latvijas PSR VDK priekšsēdētāja S. Zukuļa.
1. februārī tikos ar sievu.
6. februārī pirmā tikšanās ar advokātu Aivaru Ludvigu.
18. martā nepielaida pie Augstākās Padomes vēlēšanām.
30. martā pagarināja sankciju par arestu līdz 20. maijam (bija līdz 1.aprīlim).

(..)

Corner_house_Riga_Latvia

1990. gada 30. aprīlis

Tā, klāt aprīļa pēdējās dienas vakars un es atkal, kā jau katru vakaru, sēžu pie savām piezīmēm. Vakar pašā vakarā uzrakstīju depešu LSDSP sakarā ar biedru pārreģistrāciju un atkal ilgi lasīju. Tāpēc šorīt nācās atkārtot iepriekšējās dienas programmu. Pa šīm pāris dienām mans gars ir atpūties un jūtos lieliski. Pēc pusdienām mācījos angļu valodu un lasīju „Grāfu Monte Kristo”. Šodien sākās Pilsoņu kongress un brīžam var kaut kur tālu, tālu sadzirdēt radio balsis. Saprast gan vārdus nevar. Žēl! Paēdu vakariņas un lasīju atkal. Šovakar vēl pabeigšu „Monte Kristo” 1. grāmatu. Vajadzētu tā kā sākt rakstīt „pēdējo vārdu”? Taču pacietīšos līdz lietas slēgšanai. Vēl paliek 20 dienas. Domāju, ka tā „slēgšana” taču nebūs pēdējā brīdī. Rīt paliek vesels gads, kā es pacēlu LSDSP karogu. Kā laiks ir paskrējis! Un kas gan tikai šajā gadā nav bijis! Jā! Diez, vai rīt arī kāds pieminēs mani ar labu vārdu? Ej nu sazini! Varbūt lamās un nosodīs? Gan jau būs arī tādi. Ko, diez, šodien dara Anda ar bērniem? Sapnī atkal tikos ar viņiem. Tagad vēl palasīšu, papīpēšu, paiešos astoņus soļus turp, astoņus atpakaļ un būs jāsāk domāt par naktsmieru. Ar labu nakti! Ar labu nakti, visi labie ļaudis, kuri mani piemin ar labu vārdu!!!

vdk_ceka_stura_maja

1990. gada 2. maijs

Dienas pirmā puse pagāja taisni tāpat, kā iepriekšējās dienās. Pusdienās bija borščs. Mācījos angļu valodu. Šodien grāmatas neesmu lasījis – kaut kā nelasās. Aptuveni uztaisīju uzmetumu pēdējam vārdam, bet saplēsu – par daudz izplūstu. Daudz domāju. Galva kā bišu strops. Rīt 3. maijs. Varbūt tā kļūs par lielu dienu manai tautai?* Kaut nu tā būtu! Pa nakti, kad gulēju, atkal sapnī redzēju Andu un puikas. Kad viņus redzēšu no tiesas? Šodien arī pārlasīju, ko esmu sarakstījis. Tīri interesanti – pirmo reizi mūžā rakstu dienasgrāmatu. Tualetē starp citiem papīriem atradu to sludinājumu par skolas salidojumu 25. novembrī, uz kuru gribēju braukt. Jā, tā nu aizbraucu! Līdz 20. maijam paliek 18 dienas – 7 brīvdienas un 11 darbdienas. Aizvien mazāk un mazāk. Redzēsim, kurā no tām noslēgs to lietu… Kaut ātrāk! Labi, ka Andiņa parūpējās un atsūtīja vilnas zeķes. Kaut ārā silts, te uz betona grīdas jūt aukstumu. Viņa jau man laba un gudra sieva. Varbūt rīt būs pienesums? Redzēsim. Organisms trakoti prasa vitamīnus. No tās enerģijas, kas bija, sēnalas vien palikušas. Dievs, dod spēku izturēt!!! Tagad provēšu palasīt un drīz jau arī būs feirāms. Ar labu nakti! Lai rīt piepildās tas, ko katrs godīgs cilvēks nes savā sirdī!

* Augstākās Padomes sesija sākās 1990. gada 3. maijā. Tajā pašā dienā bija paredzēts arī balsojums par Latvijas neatkarības Deklarāciju, kas reāli notika nākamajā dienā – 4. maijā.

kgb_house_in_riga

1990. gada 3. maijs

No paša rīta kā uzvilkta atspere! Būs vai nebūs? Nevaru ne lasīt, ne mācīties. Bija avīzes – tukšas! Vienīgi 1. maija „Cīņā” raksts par LSDSP vēsturi. Appucēju bārdu, uzkopu kameru, pastaigāju un pavingroju. Bija pienesums no mājām. Vismaz kāda ziņa no Andas un puikām – kāds prieciņš. Tikko izdzirdēju tālās radiobalsīs, ka Gorbunovu ievēlēja par AP priekšsēdētāju. Jūtos noguris no sasprindzinājuma. Mēģināšu vēl kādu vārdu sadzirdēt un būs jāliekas slīpi. Jācer uz rītdienas avīzēm. Ar labu nakti!

vdk_ceka_stabu_iela_riga

1990. gada 4. maijs

Roka trīc un sirds pulsē kaut kur kaklā. Tikko man (ļoti vāji) izdevās dzirdēt pa radio par neatkarības pieņemšanu. Liels brīdis! Es stāvēju pie loga, rokas salicis uz muguras, un manās acīs radās asaras – prieka asaras… Lai arī šo brīdi sagaidīju šeit un prieks ienāca manā kamerā caur restēm! Mēs esam uzvarējuši! Savādāk nevarēja būt! Tagad būs jādzīvo! Jāceļ jauna dzīve! Lai dzīvo mana brīvā valsts, mana Latvija! Prieks ir tik liels un neizmērojams, ka nevaru to izteikt. Tagad atliek gaidīt to brīdi, kad varēšu redzēt sauli un tīras debesis bez restēm. Andiņa un bērniņi mani – jūs mani dzirdat? Mēs uzvarējām! Urā!!! Pateikt, pateikšu, bet nezinu vai gulēt varēšu – ar labu nakti! Uz drīzu redzēšanos!

stura_majas_kamera

1990. gada 5. maijs

Vakar vēl šaubījos vai esmu sadzirdējis pareizi, taču šodien dabūju apstiprinājumu. Paldies Dievam! Tas, par ko esmu trīs gadus cīnījies, ir vainagojies panākumiem un Anda šodien šo prieka vēsti jau ir aizvedusi uz Stokholmu, kur mūsu ļaudis to gaidīja ar tādu pašu nepacietību, kā mēs. Tagad taču viņi varēs braukt mājās.
(..)

Nevaru nekādi atrast vārdus, lai izteiktu to sajūsmu, kas manī valda. Latvija ir brīva! Vēl nespēju tam ticēt! Ar milzu nepacietību gaidu pirmdienu, vai tā nesīs ko jaunu?
(..)

kgb_corner_house_in_riga_latvia

1990. gada 6. maijs

Negribas ne lasīt, ne rakstīt. Klusa, garlaicīga diena, kā jau svētdiena. Palicis pavisam maz. Ar nepacietību gaidu rītdienu un daudz prātoju.
(..)

cekas_maja_riga_vdk

1990. gada 8. maijs

„Cīņā” Deklarācijas teksts, „Sovetskaja Latvija” ārdās. Lai! Kāpēc nekas nekust šajā čūsku midzenī? Apnicis! Līdz 18. maijam paliek septiņas darbdienas un trīs brīvdienas. Neticu, ka šonedēļ izsauks. Drīzāk tā slēgšana būs nākamnedēļ. Kaut ātrāk! Pēdējās dienas tās grūtākās. Pats it kā esmu mierīgs, tikai domas ir pārāk koncentrējušās vienā punktā un nevaru pārslēgties ne uz angļu valodu, ne lasīšanu. Diez, kā Andulim iet pa Zviedriju? Ko dara puikiņas? Kad Anda bija tepat Rīgā, bija kaut kā mierīgāk sēdēt. Tagad tāda sajūta, ka būtu pamests viens (viens jau arī sēžu). Jāturas! Redz, kā ir iznācis – biju pirmais sociāldemokrāts, bet tagad varu iznākt pēdējais politieslodzītais! Rīt būs tukša diena. Jāizdomā, ko darīt pēcpusdienā. Līdz pusdienām jau noteikti snaudīšu (tā laiks iet ātrāk). Tagad vēl drusku jāpafunktierē un būs jāsāk posties uz „čuču muižu”. Ar labu nakti!

stabu_iela_vdk

Apcietinājumā uzrakstītie dzejoļi

Kāpēc man nav spārnu!
Domas sen vairs te nemīt,
Tikai miesa,
(Kaut ātrāk tiesa!)
Aiz drāšu pinuma mākoņi peld
(No vienas sienas līdz otrai).
Svētdienas rīts.
Vecā Ģertrūde zvana
(Arī Jaunā tai līdz).
Balodis pārlido debesu kvadrātam.
Tepat virs restēm ligzda tam.
Baznīcu zvani skan.
Kāpēc nav spārnu man?!
Bet debess tik zila …
Divas tukša dienas –
Tikai pirmdien var saukt.
Guļu rakstu, lasu –
Brīžiem gribas pat kaukt.

stura_maja_stabu_iela

Sapnis

Soļi!
Slēdz durvis.
Tās veras.
Sargs atkāpjas,
Nāk puisēns.
Mans dēls ar ziediem rokā –
„Dēliņ!!!”
Sapnis izgaist.
Durvis ciet.

Sapnis 2

Sapnī gribu redzēt mājas, sievu,
Bērnus dārzā draiskojam.
Veru acis –
Tikai sienas
Loga restēm rēgojam.

stabu_ielas_cekas_nams

Ziemassvētki VDK izolatorā

Bam, bam, bam …
Vecā Ģertrūde skan.
Skan, skan, skan …
Klusa nakts, svēta nakts –
Tas viss man zagts.
Ak, eglīte, ak, eglīte
Uz baltas lapas zīmēta,
Tur salaveča dāvanas,
Tur spožas sveču liesmiņas.

1990. gadu sagaidot

Divpadsmit,
Salūts!
Tur raķetes šauj.
Gaisma,
Līksme,
Priekā kāds bļauj.
Atveru logu –
Caur restēm šoreiz
Jaungads iekšā ir jāielaiž.
Baltmaizes mīkstuma tortīte,
Sērkociņu svecīte!

stabu_ielas_stura_maja

Atdodiet

Atdodiet
Man manas tēva mājas,
Tumšiem logiem stāvam meža ielokā.
Atdodiet
Man manas mātes dziesmu,
Pārtrūkušu dzīves pilnbriedā.
Atdodiet
Man mana brāļa slavu,
Apbedītu kaut kur Austrumos.
Atdodiet
Man manas māsas godu,
Apgānītu moku kambaros.
Lai var atkal
Zilu debess savām rūtīm
Tēva mājas dzert.
Lai var atkal
Rudzu druvas līgot,
Manas mātes dziesmu klausoties.
Lai var atkal
Triju zvaigžņu stariem
Brāļa slavas saule zemi pārspīdēt
Lai var atkal
Tā kā brīnumputns no pelniem
Atdzimt māsām nolaupītais gods
Atdodiet – tas mūsu!
Un par apgānīto, grauto un kauto
Kādam būs reiz jāsaņem arī sods!

Leo_Hirssons

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *