Armanda Paula Fabriciusa dzimta – piemirstas personības Talsu novada vēsturē

Latvijas Tautas padome 1918. gada 18. novembrī Rīgā organizēja svinīgu brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanas sēdi laikā, kad tās mūsdienu teritorijā atradās vācu okupācijas karaspēks. Lai tieši šo politisko spēku izlolotais valsts redzējums mums būt svinams kā valsts dibināšanas diena, izšķiroša nozīme bija 1919. –1920. gada Neatkarības karam. Notikumu gaita cīņās par brīvību izveidojās atšķirīga vai ikvienā pagastā un pilsētā, tādēļ katram stāstāma sava sarežģītā vēsture.

Mēs, talsinieki, šodien atskatoties uz simts gadus seniem notikumiem – trim varām Talsos, izmantojam galvenokārt nedaudzos atmiņu stāstus, kas publicēti presē 1934. gada pavasarī 15–20 gadus pēc notikumiem. Par 1918. gada beigu un 1919. gada marta-decembra periodu – notikumu dalībnieka V. Puriņa laikraksta “Talsu Balss” 1934. gada 26. oktobra laidienā (viņš tobrīd jau bija Talsu policijas priekšnieks) atmiņas “Kauja pie Talsiem 30. oktobrī 1919. gadā”, Leo Dunkeļa (1890–1941) laikrakstā “Talsu Balss” 1938. gada novembra  četros numuros publicētās “Atmiņas par 1918. un 1919. gadu notikumiem Talsos”, Friča Krūma [iespējams, Friča Lapševska (1874–1941) pseidonīms] “Pirms 20 gadiem Talsos un apkārtnē. Talsu atbrīvošanu pieminot” (“Talsu Vārds”, 1939. gada 17. augusts). Talsu un Tukuma studentu biedrības izdotajā krājumā “Talsu Novads” (1935–1937) juridisko zinātņu students A. Fabriciuss aplūkojis “Atbrīvošanās cīņas Talsu novadā”, norādot, ka raksta veidošanā izmantojis Kara ministrijas arhīvu un dalībnieku atmiņas.

Savukārt par padomju periodu 1919. gada sākumā atmiņas stāstītas, pierakstītas un publicētas pēc Otrā pasaules kara, tātad arī padomju politiskajā iekārtā, par 30 un vairāk gadu seniem notikumiem. Pirmais mēģinājums veidot apkopojumu no šiem mazāk zināmiem atmiņu stāstījumiem Talsu novada muzeja krājumos, salīdzinot tos ar Latvijas mēroga apkopotiem dokumentiem, bija Talsu novada muzeja speciālistes vēstures jautājumos Maijas Zimeles (1957–2015) veidotā izstāde Talsu novada muzejā un publikācija 2013. gadā izdotajā grāmatā “Talsu novada muzeja raksti I”, (“Trīs varas Talsos 1918., 1919. gadā”). Izlasot ievadu, Lasītājs varētu cerēt sagaidīt no autores kādu 100 gadu sena notikuma avotos balstītu aprakstu, bet tas izpaliks. Turpinājumā biogrāfiska skice par vienu no ievadā pieminētajiem, bet līdz šim novadniekiem nezināmu autoru – tolaik studentu A. Fabriciusu. Viņa rakstu, iesākot Latvijas neatkarības atgūšanas ceļu 1988. gadā, kā emocionālu atgādinājumu un pašapziņas veicinātāju 1989. gada 17. novembrī publicēja arī Latvijas Tautas frontes Talsu rajona nodaļas biļetena “Gaita” veidotāji. Līdztekus iepazinu un apkopoju vēl citu novada vēsturē pieminamu Vandzenes Fabriciusu dzimtas ļaužu likteņu stāstus.

Armands Pauls Fabriciuss 1927. gada rudenī, iestājoties LU. LVVA foto

Juridisko zinātņu students, vandzennieks Armands Pauls Fabriciuss, dzimis 1897. gada 21. oktobrī (j. st.) Iģenes muižas Ģīgu mājās, Vandzenes pagastā, kristīts Iģenes baznīcā. Tēvs Hermanis (dz. ap 1860. gadu) bija galdnieks, māte Katrīna, dzimusi Eglīte. Ģīgas bija mātes dzimtas mājas, viņas tēvs bija šīs sētas saimnieks. Katrīnas vecāki salaulājās 1891. gadā, ģimenē piedzima 9 bērni, Armands bija piektais. Paaugās seši, bet pieauga pieci – divi dēli un trīs meitas. Pēc dzimtas nostāstiem tēvs Hermanis ienācis no Zlēku apkārtnes, kur viena no uzvārda pieraksta formām bijusi Fabričs.

Vandzenes Ģīgu māju kuplā saime ap 1896. gadu. Autors nezināms. Talsu novada muzeja krājums (turpmāk TNMM) 8516
Iģenes muižas dzimtkungs Kārlis (Carl) Johans Vilhelms fon der Brigens (von der Brüggen; 1861, Stende,–1937, Iģene) 1922. gadā. LVVA pases foto

Armanda skolas gaitas 4 gadus ritējušas Oktes, Iģenes un Garlenes pagastskolā. Pēc tam viņš strādājis sava tēva saimniecībā – Iģenes Ziediņos. Pirmā pasaules kara laiks piespiedis ģimeni no 1915. līdz 1918. gadam doties bēgļu gaitās uz Harkovu. Tur, tobrīd Krievijas impērijas Harkovas guberņas centrā, patvērumu atraduši daudz bēgļu un rūpnīcu no šodienas Latvijas teritorijas [arī elektromehāniskā rūpnīca “Unions” – Valsts Elektrotehniskās Fabrikas (VEF) priekštece], tāpēc pilsētā organizētas dažādas sabiedrībai nepieciešamas iestādes, biedrības, skolas u. c. (mūsdienās Harkova ir pilsēta Ukrainas ziemeļaustrumos). Armands tur pabeidza grāmatvedības kursus. Ģimenes atgriešanās Latvijā notika jau 1918. gada agrā rudenī. Tas saistīts ar revolucionāriem notikumiem Ukrainā – pēc Februāra revolūcijas Kijevā 1917. gada 17. martā nodibināja Ukrainas Centrālo Radu, kas pēc boļševiku Oktobra apvērsuma 1917. gada 20. novembrī pasludināja autonomas Ukrainas Tautas Republikas izveidi. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Sarkanā armija atkāpās no Ukrainas teritorijas. Tomēr 1918. gada 29. aprīlī ar Vācijas atbalstu Pavlo Skoropadskis gāza Ukrainas Tautas Republikas valdību un pasludināja Ukrainas valsts izveidi Vācijas protektorātā, bet 19. oktobrī Ļvovā pasludināja Rietumukrainas Tautas Republiku. Ukrainā izdeva noteikumus bēgļiem, piedāvājot izvēli palikt un kļūt par pilsoņiem vai atstāt tās teritoriju.

Atgriezies Latvijā, Armands atrada darbu Vandzenes centrā – bija pagasta darbveža Andreja Freidenfelda palīgs un arī vietējās patērētāju biedrības veikala grāmatvedis, dzīvoja pagasta namā. Darba gaitas bija jāpārtrauc 1920. gada novembrī, jo viņš sāka obligāto karadienestu. To pabeidzot, 1922. gada 1. jūlijā A. Fabriciuss iestājās virsdienestā, kļuva par Rīgas dzelzceļa mezgla komandantūras rakstvedi (tā pakļāvās armijas kara satiksmes pārvaldei), vēlāk bija vecākais rakstvedis.

Mācību turpināšana noteikti prasīja piepūli, jo vidusskolas izglītības iegūšana notika vienlaikus ar darbu virsdienestā, no 1925. līdz 1927. gadam mācoties Latvijas kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskolā. Mācības 5 baļļu sistēmā aizvadītas ar labām un teicamām sekmēm. Reālģimnāzijas nodaļas gatavības apliecībā augstākie novērtējumi latviešu valodā, vēsturē, ģeogrāfijā, dabas zinātnēs un filozofijas ievadā. Šajā laikā vidusskolā mācījās un to arī pabeidza rakstniece Austra Skujiņa (1909–1932).

Tā paša gada vasaras otrajā pusē, vēloties turpināt izglītību Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļā, A. Fabriciuss saņēma armijas daļas vadības atļauju mācīties no dienesta pienākumiem brīvajā laikā. Ne tikai darbs un mācības, arī privātajā dzīvē notika izmaiņas, jo 1928. gada 1. jūlijā Dārtes baznīcā (Talsu luterāņu draudzes mācītājs O. Martinelli un Vandzenes pagasta Dzimtsarakstu nodaļas vadītājs lieto nosaukumu – Vandzenes baznīca) Paulis Armands Fabriciuss salaulājās ar novadnieci Emīliju Elizabeti Eglīti – Vandzenes “Aizupju” saimnieka Kārļa un Jūles (dz. Jansone) meitu, Rīgas N. Draudziņas ģimnāzijas dabas zinību un ķīmijas skolotāju.

Emīlija Eglīte 1927. gadā. Pases foto no LVVA

Viņu ģimenē piedzima dēli: Edvīns (1929–1952, noslīka Bābelītes ezerā), Arnolds (1930) un Viesturs (1933).

Pēc dzelzceļa komandantūras likvidēšas1929. gadā A. Fabriciuss turpināja dienestu Armijas štāba administratīvajā daļā kā vecākais rakstvedia. Šajā laikā Armanda māte jau bija mirusi, bet tēvs dzīvoja Kuldīgas apriņķa Griķu pagasta Kalnu mājās. Kolēģi un vadība pamanīja jaunā cilvēka godprātīgo darbu – 1933. gadā 16. novembrī viņu apbalvoja ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmes 1. pakāpi. Kara skolā 1934. gadā viņš izturēja pārbaudījumus kaprāļa dienesta pakāpes iegūšanai. Iepriekš minētie fakti no Armanda Fabriciusa biogrāfijas vedina domāt, ka viņam bija svarīga izglītošanās, zinātkāre un interese par vēsturi. Šodien mēs teiktu – bija stilīgi mācīties, valsts veicināja izglītības prestižu.

ATKĀPE. 1935. gadā iznāca grāmatas “Talsu novads” 1. daļa. Tās nobeigumā norādīts, ka otrā grāmata atrodas salikšanā un iznāks pēc pāris mēnešiem, publicēts arī grāmatas saturs. 3. nodaļā – Politiskā un saimnieciskā vēsture – d) apakšpuktā plānots bijušā Pagaidu valdības 1919. gada aprīlī ieceltā apriņķa militārā un apsardzības priekšnieka, vēlāk Talsu un apriņķa komandanta, tobrīd Finanšu ministrijas Muitas departamenta vicedirektora Bruno Pavasara (1896–1978) raksts “Latvijas atbrīvošanas cīņas Talsos un apkārtnē”. Iznākot 2. grāmatai, šāda raksta tomēr tur nebija. 1934. gadā B. Pavasars kļuva par Valūtas komisijas priekšsēdētāju, 15. maijā aktīvi darbojās valsts apvērsuma organizēšanā un Kārļa Ulmaņa autoritatīvā režīma iedibināšanā Latvijā, no 1935.–1937. gadam bija Tirdzniecības un rūpniecības departamenta direktors. Saspringtajā darba dunā viņš nevarēja atrast laiku savas un novada vēsturiskās darbības analīzei un apkopošanai. Žēl … Bet 3. grāmatā jau lasāms A. Fabriciusa raksts par šo pašu tēmu.

Ievērojot notikumu secību un atgriežoties Armanda Fabriciusa biogrāfijā, jāsecina, ka viņš nebija zaudējis draugus un paziņas Talsu pusē. Kā notikusi krājumu veidotāju un rakstveža-studenta satikšanās, kāpēc tieši viņš uzņēmās B. Pavasara neizdarītā darbiņa paveikšanu, nav zināms. Jādomā, ka darbs štābā, kur varēja būt iespējama piekļuve arhīva dokumentiem, veicināja raksta tapšanu. Paldies studentam! Izdevumā līdzās pieredzējušiem autoriem publicēti arī citu Talsu novada studentu apkopotā informācija par dažādām tēmām.

Saspringts A. Fabriciusam izrādījās 1936. gada sākums arī studijās, jo bija izdevies noklausīties un izturēt pārbaudījumus visos obligātajos un fakultatīvajos kursa priekšmetos, kā arī nostrādāt vajadzīgos seminārus. 1936. gada pavasarī Armands izturēja diplompārbaudījumus 5 priekšmetos un ļoti sekmīgi pabeidza Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes tiesību zinātņu nodaļu. Arī dienestā izmaiņas – 1936. gada 19. maijā A. Fabriciuss atvaļināts no virsdienesta. Universitātē pēc gada – 1937. gada pavasarī viņš aizstāvēja diplomdarbu un 18. martā Armandam Fabriciusam piešķirts tiesību zinātņu kandidāta grāds.

Armanda Paula Fabriciusa studenta apliecība 1937. gadā. LVVA foto

Tātad virsdienesta beigas un domas par turpmāko bija pamudinājums pabeigt ieilgušās studijas. Turpinājumā izrādījās, ka Armands Fabriciuss pieņēmis darba piedāvājumu Tieslietu ministrijas sistēmā, kas saistīts ar Cietumu departamenta pakļautībā esošo Rīgas Termiņcietumu Laktas ielā 2/4.

Latvijas Saeima 1936. gada 16. jūnijā pieņēma jaunu Likumu par ieslodzītajiem. Tā izstrādātājs Cietumu departamenta direktors K. Veitmanis (1899–1942) pats bija bijis cietuma vadītājs, studējis LU tiesību zinātnes. Viņa ievirze – ar dažādiem pasākumiem veicināt audzinošo darbu. Attiecībā uz prasībām pret cietuma uzraugu “Brīvā Zeme” 1936. gada decembrī rakstīja: “…par cietumu uzraugiem pieņem vienīgi tādus, kam ir vismaz 6 kl. pamatskolas izglītība, dodot priekšroku vidusskolu beigušiem. Tāpēc arī uzraugu sastāvs pakāpeniski kļūs inteliģentāks, ar ko ieslodzīto audzināšanas darbs cietumos veiksies sekmīgāki.” Tāpat jāpanāk tāds stāvoklis, lai lielāko cietumu priekšgalā būtu personas ar augstāko juridisko izglītību.

Armands Fabriciuss bija apņēmīgi izglītojies, tāpēc ierēdņa darbā varēja virzīties augšup. 1936. gada decembrī Cietumu departamenta direktors K. Veitmanis Rīgas termiņcietuma asistentu A. Fabriciusu iecēla par priekšnieka palīgu. Kad 1939. gada janvārī Termiņcietuma priekšnieku Kārli Migli pārcēla citā darbā, Armands Fabriciuss kļuva par priekšnieka pienākumu izpildītāju (v. i.), bet 1939. gada 6. decembrī Iekšlietu ministrs H.Apsītis iecēla viņu par Termiņcietuma  priekšnieku.

Iekļaujoties tolaik plaši izplatītajā uzvārdu latviskošanas straumē, arī Armands un Emīlija Fabriciusi 1940. gada 23. maijā saņēma atļauju ģimenei saukties uzvārdā Ritums.

Nav precīzu ziņu par 1940. gada jūnija dienu notikumu ietekmi uz Ritumu ģimeni, bet viņi atgriezās Vandzenē. Tur Armanda brālis Alfrēds (1901–1987), iecienīts apkārtnes fotogrāfs, bija uzcēlis mājas – “Viesturdārzos” dzīvoja pats ar ģimeni (apprecēja Emīlijas Ritumas māsu), bet blakus “Vidiņus”. Tur dzīvoja Ritumu ģimene, arī Emīlijas vecāki.

Pēc 1945. gada Armands Ritums dzīvoja turpat,  strādāja Vandzenē Ļeņina vārdā nosauktajā kolhozā [kolektīva saimniecības forma PSRS laukos] par grāmatvedi, 1949. gada represijās ģimene necieta. Pensionāra gados viņš bija kolhoza pensionāru padomes sekretārs. Armanda Paula Fabriciusa (Rituma) mūžs noslēdzās 1971. gada 29. jūnijā. Viņš apbedīts Odriņu kapsētā. Autorei patlaban nav ziņu par iespējamiem notikumiem A. Rituma dzīvē, ko varēja izraisīt krājumā publicētais raksts. Ceru, ka arī šodien kādi ļaudis no kuplās Fabriciusu dzimtas dzīvo mūspusē un varēs papildināt stāstu, nodos ziņu Armanda un Emīlijas dēliem Arnoldam un Viesturam Ritumiem.

Brāļi Armands (no kreisās) un Alfrēds Fabriciusi spēlē šahu Vandzenes Viesturdārzos 1962. gada. 2. septembrī. Alfrēda Fabriciusa foto. TNMM 8340

Vandzenes pagasta Fabriciusu dzimta Talsu novadā atzīmējama ar vēl vienu personību. Tālrīta – tādu romantisku un iztēli rosinošu pseidonīmu izvēlējās Armanda vecākā māsa Milda Lizete Fabriciusa. Literatūras uzziņu krājumi vēsta – rakstījusi romānus, stāstus, dzejoļus, darbus bērniem.

Pirmā publikācija – dzejolis “Kas vainīgs?” žurnālā “Jaunā Balss” 1924. g. (5. nr.), ar parakstu Milda Fabricius. No 1926. pievērsusies prozai. Publicējusies žurnālā “Nākotnes Sieviete”, “Zeltene”, laikrakstos “Taisnība”, “Talsu Balss” u.c. Sarakstījusi romānus “Bāris” (periodikā publicēts 1931.–32., grāmatā izdots 1937.), “Maldu ceļi” (periodikā 1931.–33.), kurā iezīmējas autobiogrāfiskas līnijas par neizdevušos laulības dzīvi. Stāsti un dzejoļi grāmatā “Dvēseles spogulis” (1937) [vāka autors Ansis Bērziņš – mācītāja, literāta Luda Bērziņa dēls], stāstu krājums “Jaunības neprātā” (1938). Bērniem veltīti stāstu krājumi “Sudrabvītoli” (apkopoti radiofonā nolasītie darbi), “Pavasara saulē”, dzeju grāmata “Pirmais cīrulītis” (visi 1936. gadā). Juzdama līdzi dzīves grūtdieņiem, T. tēlojusi, kā cietēji izaug par vērtīgiem cilvēkiem, māca mīlēt Dievu, darbu, dabu, meklēt dvēseles līdzsvaru. T. mākslinieciskais rokraksts neizkopts – spraigs stāstījums mijas ar shematiskām figūrām, pozitīva doma ar realitātes piekrāsojumiem. – Pseidonīms: Bukstiņu Baiba, Suselnieku Ansis.

Tālrīta (Milda Fabriciusa) 1925. gadā Vandzenē. TNMM 8509-1

Milda Lizete Fabriciusa dzimusi 1896. gada 25. maijā (j. st.) Vandzenes pagasta Ģīgās, mācījusies Oktes, Iģenes un Garlenes pagastskolā (vēlāk Oktes skola). Tātad abi ar brāli Armandu zinības guvuši pie apkārtnes cienītā skolotāja un skolas pārziņa Indriķa Saržanta (1868, Blīdene –1929, Vandzene).

Bijušais Oktes, Iģenes un Garlenes skolas pārzinis Indriķis Saržants 1920. gada jūnijā – jau Vandzenes skolas skolotājs un pārzinis (līdz 1927. gadam)

Pēc iesvētībām, kas parasti notika ap dzīves 16. gadu, tātad ap 1913. gadu, ko Tālrīta raksturo šādi “jeb kā Vandzenes apgabalā mēdz teikt – “pārlēkusi pār cūkas sili”, kas nozīmēja tik daudz, ka nu ir atļauts ar puišiem amizēties. Nu, ar vārdu sakot, esi liela meita un vari gaidīt preciniekus. Tā vismaz to paskaidroja vecās tants [..] no baznīcas mājās sagaidot”, ģimenē nosprieda, ka meitene dosies uz Rīgu pie radiniekiem. Gan jau tādēļ, lai ģimenei vieglāk un Milda pati varētu sākt pelnīt, jo Milda bija vecākā, bet ģimenē vēl piedzimuši 5 bērni, gan cerētas iespējas arī turpināt mācīties. Rīgā viņa kalpoja dažādās vietās, cerības uz mācībām neīstenojas, bet jaunā sieviete apguva šuvējas prasmes.

1915. gadā turpat Rīgā viņa apprecējās ar namdari Leonu Pakulu (1882–1963, Nogales “Ezeriņi”). Laulības notika katoļu draudzē, jo līgavainis bija lietuvietis. Tad Pakulu ģimene kopā ar vandzenniekiem Fabriciusiem devās bēgļu gaitās. Kopā dzīvoja Harkovā, kur neilgi pēc dzemdībām nomira Mildas pirmdzimtais dēliņš. Pakulu ģimene devās tālāk uz Jekaterinoslavu (no 1926. gada Dņepropetrovska, no 2016. Dņipro), cenšoties izvairīties no vīra iesaukšanas armijā, gan labāk atalgota darba dēļ. Nedaudz vēlāk viņi pārcēlās uz pilsētas apkārtni, kur 1917. gada vasarā piedzima dēls Alfrēds. Šūšanas amats lieti noderēja visās bēgļu gaitās.

Pēc atgriešanās Latvijā 1918. gada rudenī ģimene mēģināja dzīvot Rīga, bet bada, aukstuma un bezdarba izmisums aizveda atpakaļ uz Mildas vecāku saimniecību Vandzenes pagastā, kur 1921. gadā piedzima meita Helma.  

Zemes reformas laikā 1923. gadā L. Pakulam piešķīra no Iģenes muižas atdalītu amatnieka zemesgabals (1,72 ha), saimniecību nosauca par Ziediņiem. Mildas tēvs un māte ap 1923. gadu pārcēlās uz jau iepriekš iegādātu īpašumu Kuldīgas tuvumā – Griķu pagastā, savu saimniecību nododot meitai.

Laikraksta ziņa vēsta, ka Milda Pakule iesaistījusies sieviešu sociālajā un politiskajā kustībā, darbojusies Latvju Sieviešu apvienībā (vēlāk Latviešu sieviešu apvienība, L.S.A.), bija vadītāja Talsu apkārtnes nodaļai. Šis mūža posms sasaucas ar aktīvāku radošo izpausmju un pirmo publikāciju laiku 1924. gadā. Ziediņus 1926. gadā pavasarī pārdeva, ģimene pārcēlās uz Nogales pagasta Ezeriņiem, kur nopirka zemi bez ēkām. Sākas ēku celtniecība un saimniekošana.

Tālrīta (Milda Fabriciusa) Rīgā ap 1933. gadu. Foto L. Kreicbergs Rīgā, Marijas ielā 24. TNMM 8509-2
Nogales pagasta Ezeriņi 1934. gadā. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8325

Milda Pakule iesaistījās arī Nogales pagasta pašvaldības darbā – 1928. gada pavasarī viņu līdz ar skolotāju Martu Andersoni un skolas pārzini Olgu Ozoliņu ievēlēja pagasta revīzijas komisijā. Tomēr Milda izdarīja izvēli un 1930. gadu sākumā devās uz Rīgu. Bērni palika Nogalē. Par pārdzīvojumiem un apņemšanos Tālrīta vēstīja žurnālā “Zeltene” autobiogrāfiskā darbā “Maldu ceļi”. Viņa strādāja par šuvēju, apvienoja praktisko nodarbi ar žurnālistes profesiju – bija “Zeltenes” līdzstrādniece. Vēlāk norādīja – rakstniece. Rīgā mājojusi dažādās dzīves vietās.

“Zeltene” 1933. gada 19. numurs. Fragments no romāna ”Maldu ceļi”

Traģisks notikums 1934. gada 22. jūlijā – dēls Alfrēds peldoties noslīka Nogales Melnezerā. Meita Herta 1943. gada pavasarī apprecējās ar Albertu Bērtuli Blūmu.

1937. gada 2. maijā Kuldīgā. Sēd 1. r. Milda Lizete Pakule (Tālrīta), viņas meita Helma (precēta Blūma), stāv Fricis, viņa sieva Emma (Mildas māsa), ģimene dzīvoja Kuldīgā. TNMM 31785

Ap 1940. gadu oficiāli šķirta Mildas Pakules laulība, 1941. gada pavasarī viņa jau bija apprecējusies ar Jāni Zīli, kļūstot par Mildu Zīli. Mūža nogalē dzīvoja Rīgā, bet par šiem notikumiem nav iegūtas precīzākas ziņas.

Priecājos, ka 2017. gadā Gundegas Sējas sakārtotajā bērnu dzejas antaloģijā (tik gaišs un saulains izdevums!) “Bērniem skaitāmi dzejoļi” plašajā bērnu autoru ( no 19. gs. vidus) lokā izlasāms Tālrītas vārds. Laika pārbaudi izturējis dzejolis “Cīruļu putenis”. Kaut ļoti īsi, bet nevaru nepieminēt abu iepriekš minēto brāli – Alfrēdu Fabriciusu (1901–1987) – Vandzenes un plašākas apkārtnes fotogrāfu, kurš iemūžinājis savas un daudzu citu dzimtu notikumus. Gan kāzas, gan iesvētības, gan skolu izlaidumus, gan Vandzenes un apkārtējo pagasta jaunumus pagājušā gadsimta 20. un 30. gados. Pateicoties viņam arī rakstā varam iepazīt dzimtas notikumus todienu noskaņās. Plašā fotogrāfiju kolekcija Talsu novada muzejā nonāca 1978. gada vasarā, kad muzeja (tobrīd Talsu novadpētniecības un mākslas muzejs) darbinieki devās ekspedīcijā uz Vandzenes pagastu. Starpkaru periodā ceļojošie fotogrāfi bija ierasta lieta.

Alfrēds Fabriciuss 1920. gadi. TNMM 31780-2
Alfrēds Fabriciuss ar velosipēdu ap 1924. g. Kuldīgas pusē. Autors_Alfreds Fabriciuss. TNMM 8337

Fotogrāfēšanu jauneklis apguva bēgļu laikā Harkovā pie tur no Rīgas evakuētās “Vispārējās elektrības kompānijas” fotogrāfa, strādājot par mācekli No 1888. gada firmu dēvēja par Krievu-Baltijas elektrotehnisko rūpnīcu, 1898. g. – krievu elektriskā biedrība “Unions”, 1904. gadā mainot īpašniekus – vācu firma AEG, 1905. g. – krievu akciju sabiedrība “Vispārējā elektrības kompānija”, 1915. gadā, līdz ar vācu armijas tuvošanos Rīgai, uzņēmums evakuēts uz Harkovu. Vispārējās elektrības kompānijas iekārtu un aptuveni 3000 darbinieku ar ģimenēm evakuācijai bija nepieciešami 1470 vagoni. Rūpnīcas pēctecis ir Harkovas elektromehāniskā rūpnīca, kas darbojas vēl tagad. Alfrēds Fabriciuss fotografējis šīs rūpnīcas projektu, celtniecības gaitu, iesvētīšanas svinības. Uz Rīgā palikušās bāzes vēlāk uzbūvēta VEF.  

Pirmo fotoaparātu viņš ieguva Harkovā, bet, atgriežoties Latvijā 1918. gadā, uz robežas to atņēma. 1924. iegādājās jaunu, tad tapuši attēli līdz 2. pasaules kara sākumam. Nākamajā attēlā varam aplūkot ne tikai Alfrēda māsu, bet arī gūt priekšstatu par 1930. gadu sākuma iekārtojumu Alfrēda dzīvoklī Vandzenes Ezerkalnos un Ziemassvētku noskaņu.

A. Fabriciusa dzīvoklis Vandzenes Ezerkalnos 1931. g. 25. decembrī, sēd viņa māsa. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8326

Kolekcijā atrodami attēli, kur redzama Vandzenes kultūras biedrības nama celtniecība (šodien Vandzenes tautas nams). Te gan piebilde par nama vēsturi. Celtniecību sāka 1930. gada rudenī. Namu iesvētīja 1932. gada 4. decembrī, bet turpinājās nama pilnīga izbūve un apkārtnes ierīkošana. Nama oficiālā atklāšana notika 1935. gada 10. novembrī. Tā kā attēlā redzams Talsu apriņķa valdes priekšsēdētājs Gothards Ādolfs Caucis (1889–1964), kurš amatā bija no 1930. gada 1. decembra līdz 1934. gada 12. martam, tad ticamāk, ka attēlā redzams nama iesvētīšanas pasākums.

Vandzenes biedrības nama celtniecība 1930. gada rudenī. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8332-1
Vandzenes biedrības nama celtniecība 1930. gada rudenī. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8332-2
Vandzenes kultūras biedrības nama iesvētīšana 1932. g. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8333-1
Vandzenes kultūras biedrības nama iesvētīšana 1932. gadā, tribīnē Ernests Liepiņš (1887 – nošauts 22. 07. 1941.). Pirmajā rindā 1. no labās Gothards Ādolfs Caucis (1889–1964) Talsu apriņķa valdes priekšsēdētājs no 1930. gada 1. decembra līdz 1934. gada martam. Autors Alfrēds Fabriciuss. TNMM 8333-2

Alfrēds Fabriciuss uzcēla māju Viesturdārzi, dzīvoja tur ar ģimeni – sievu Annu (dzim. Eglīte), bērniem Ojāru (1932), Valdu (1933, precējusies Kalve) un Ivaru.

Alfrēds Fabriciuss ar sievu Annu, dēlu Ivaru un meitu Valdu Vandzenes Viesturdārzos 1968.–69. gadā. Autors A. Fabriciuss. TNMM 8339

Alfrēda dēls Ojārs Fabriciuss 1960. gados bija Aleksandra Stepana dēla Popova vārdā nosauktās Rīgas radiorūpnīcas (RRR) galvenais inženieris.

Viena pagasta vienas dzimtas trīs personību dzīvesstāstos atspoguļojas dažādie vēstures notikumi. Līdzīgi kā daudzām dzimtām, bet tanī pašā laikā katrs liktenis vienreizējs. Tik pat neatkārtojams kā ikviena cilvēka dzīve mūža garumā.

Dace Alsberga

Publikācijā izmantoti Latvijas Valsts vēstures arhīva, preses, Talsu novada muzeja materiāli (paldies krājumu glabātājai Onai Kaudzei). Lieti noderēja bijušo vandzennieku Jāņa Liepiņa un Alfrēda Fabriciusa meitas Valdas Kalves atmiņu stāstījumi. Paldies A. Grūbei, Z. Kalmanim.

Pirmpublicējums. Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Viena atbilde “Armanda Paula Fabriciusa dzimta – piemirstas personības Talsu novada vēsturē”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *