Talsenieku medību īpatnības pagājušā gadsimta sākumā

Latvijas mednieku savienības Talsu nodaļā pusotrs simts mednieku apvienoti kolektīvos „Kārone”, „Kurši”, „Dzelzāmurs”, „Dedziņi” un „Zaļumi”. Savulaik Ķūļu pagasta mednieku apvienība „Pelēkais zaķītis” piesaistīja uzmanību ar amizanto nosaukumu. Talsu novadā medību interese saista vēl vairāk ļaužu.

Līdz Latvijas valsts izveidošanai ar bisi mežā drīkstēja staigāt tikai vācu muižnieki ar kompanjoniem – krievu ierēdņiem. Latviešiem bija liegts izmantot mežu bagātības. Tomēr medīšanas instinkts saglabājās gadsimtiem ilgi.

1920. gada 18. jūlijā Talsos izveidoja domubiedru organizāciju „Mednieks”. Dibināšanas sapulcē Sadraudzīgās biedrības namā mednieku biedrībā iestājās 50 biedri no Talsiem, Valdgales, Lībagiem, Pūņām, Dundagas u. c. Statūtos noteiktais mērķis bija „izdarīt pareizas medības no likuma atļautā laikā, mācīt biedrus pareizi un labi šaut, veicināt tēvijas medījamo kustoņu vairošanos, izskaust kaitīgus kustoņus, un aizsargāt medījamos kustoņus.” Biedrība nomāja mežus no valsts. 1924. gadā Talsu apkārtnē tie bija 12 000 ha, kas atbilst Pārdaugavas platībai Rīgā. Uz medībām čakli, bet ikgadējās sapulcēs biedri tomēr bija neieinteresēti. Laikrakstu sludinājumos parasti norādīja divus pulcēšanās laikus gadījumam, ja pirmajā reizē neierastos nepieciešamais lemttiesīgo skaits.

Līdzīgi mūsdienām medības bija iecienīta sabiedrības augstāko slāņu izklaide. „Medniekā” darbojās dažādu laiku policijas un apriņķa priekšnieki, tirgotāji, uzņēmēji, domnieki: J. Albinš, J. Gerhards, E. Jaunvalks, V. Puķkalns. H. Balodis, F. Kēnigsvalds, J. Bartuševics, M. Penka, P. Cēruzis, F. Nātiņš un citi. 1923. gadā par vienīgo Kurzemes pārstāvi Latvijas Mednieku savienības valdē ievēlēja studentu Jāni Kronbergu.

Par svarīgiem uzskatīja kopīgus izklaides pasākumus. Rīkoja balles pie Talsiem „Mūrnieciņu kalnā”, Dižmāras tirgus dienās Sadraudzīgajā biedrībā, iestudēja teātra izrādes, tomēr tās parasti beidzās ar finansiāliem zaudējumiem. Tautas novērojumus atspoguļo dzejojums: „Še esot mednieki, kam bieži/ Šmauc garām smīnēdami brieži:/ No kuriem nebaidās ne kaķi,/ Nedz – ko jūs domājat? – pat …zaķi, – / Jo šaut tie protot tikai labi/ No pudeles sev rīklē šnabi.

Savdabīga izklaide bija māla baložu šaušana. Šajā sacensību veidā 1912. gada Stokholmas olimpiskajās spēlēs sportists no Latvijas Haralds Blaus ieguva pirmo (bronzas) medaļu. Kopš 1928. gada Talsu tuvumā sacentās arī mednieki. Biedriem, ģimenes locekļiem un lūgtiem viesiem, atšķirībā no citiem interesentiem, par skatīšanos nebija jāmaksā. Māla baložus un speciālu pusautomātisku ierīci to izsviešanai gaisā interesentiem Latvijā piegādāja Fedotovska firma Rīgā.

Savdabīga izklaide bija māla baložu šaušana. Šajā sacensību veidā 1912. gada Stokholmas olimpiskajās spēlēs sportists no Latvijas Haralds Blaus ieguva pirmo (bronzas) medaļu. Dalies Tviterī!

Mednieki rūpējās par dzīvnieku piebarošanu. 1940. gada bargajā ziemā vairākus desmitus latu Engures virsmežniecībai ziedoja gan pilsētas valde, gan arī mednieku biedrība. Tās galvenais uzdevums tomēr bija sarīkot 10–30 medības gadā. Guvumu  (zvērādas) varēja pārdot uzpircējiem, pārsvarā ebreju tautības, bet L. Jeruhmanovs Mīlenbaha ielā pieņēma arī nomedītos sīkdzīvniekus. Trīsdesmito gadu sākumā katru gadu nošāva ap 80 zaķus, 10 lapsas 4–6 stirnu bukus, irbes, vanagus, pūces, medņus. Lielās ielas konditorejas īpašnieks E. Gerhards ar „mednieku lietām” saistīja reklāmu. „Iedomājieties tikai – viens kungs, nepiegriezdams nekādu vērību medību likumam, vēl marta beigās šauj zaķus! Izrādās, ka šis pārdrošnieks ir slavenais latvju šokolādes karalis V. Ķuze, kurš minētos zvēriņus savā fabrikā viegli pārstrādā brīnišķos Lieldienu zaķos, olās u. c. šokolādes gardumos.”

Medībām, kas notika Kaziņu, Praviņu, Āža, Klāņu, Dedziņu, Mūrnieku, Ūķenu un citos mežos, parasti pulcējās deviņos no rīta. Strādājošiem vienīgā brīvā bija svētdiena, kad daļa sabiedrības apmeklēja baznīcas.  Viņi pārmeta, ka mežsargiem jāiet „zaķus riet”, jo „kungi” to gribot. Daži atcerējās, ka Stendes mežos kādreiz bijis daudz lapsu āpšu, buku, zaķu un vāveru, ko nu lielos daudzumos izšāvuši mežsargi un malu mednieki. Bijuši pat tādi, kuri medījuši tikai vāveres. Šo dzīvnieciņu kažociņi mūsdienās vairs nav iedomājami mēteļu apkaklēs, bet tolaik ļoti iecienīti. Gandrīz vai neticams stāsts 1929. gada „Talsu Vēstnesī” (ne 1. aprīlī): „Beidzamā laikā pilsētā parādījušās lielā daudzumā vāveres. Daudzi dārzu īpašnieki žēlojas, ka vāveres tiem nodarot lielu postu, noēzdamas vēl nenogatavojušos ābolus. Neilgi atpakaļ kāda vāvere uz Lielās ielas iepretim pilsētas valdei bija „iekūlusies” elektrības vados un no stiprās strāvas nosista.”

Brīnumstāstu ziņā mednieki var sacensties tikai ar makšķerniekiem. Trīsdesmitajos gados reiz sūnās saulītē atslīgušam medniekam pārlēkusi pāri lapsa, ieskrāpējot pakausi, bet dzinējam savukārt ar nūju izdevies pievarēt aizmigušu zaķi. Ārlavas-Popervāles mazpulcēns (skolēns) E. Rozentāls, sargājot sava tēva kartupeļu lauku „no pāragras noņemšanas”, naktī šaujot, ar vienu šāvienu uzreiz nogalēja divas cūkas.

Trīsdesmitajos gados reiz sūnās saulītē atslīgušam medniekam pārlēkusi pāri lapsa, ieskrāpējot pakausi, bet dzinējam savukārt ar nūju izdevies pievarēt aizmigušu zaķi. Dalies Tviterī!

Ziemeļkurzemes meža zvēri pievilināja ne tikai vietējos, bet arī kungus no Rīgas. Stirnām bagātos Vandzenes mežus iznomāja Rīgas mednieku biedrībai „Sumbris”. 1930. gadu sākumā mūsu pusē medīt ieradās Finanšu un Iekšlietu ministri, arī Valsts kancelejas un Tirdzniecības un rūpniecības departamenta direktors Bruno Pavasars (Talsu komandants 1919. gadā). Guvumu – vairākas meža cūkas un lapsu, viesi izvietoja apbrīnošanai pie firmas Šell benzīntanka Talsos. 1936. gada pavasarī apkārtnes mežos medīja ģenerāļi K. Berķis un R. Dambītis, bet rudenī apriņķa priekšnieka R. Kuikulīša sarīkotās medībās Sabiles apkārtnē piedalījās Valsts prezidents A. Kviesis, Ministru prezidents H. Celmiņš, Iekšlietu ministrs, Valsts kontrolieris, eksprezidents G. Zemgals, Nacionālā teātra direktors A. Bērzinš, deputāti un citas nozīmīgas personas.

Svarīga bija malu mednieku tvarstīšana. Briežu slepkavotāju uzrādītājiem piesolīja milzu atlīdzību – 300–400 latus, bet likumā paredzētais naudassods bija 1000 latu. 1939. gada augusta agrā rītā Vandzenes mežniecības Liepiņu apgaitas mežsargs J. Zaļups smagi ievainoja 20-gadīgo Ā. Ozoliņu, kurš ar ieroci, bez atļaujas bija mežā, bet nepaklausīja brīdinājumam. Šķēdes mežniecībā cits Vandzenes „nelegālais mednieks” ar gaisa šauteni nošāva stirnu. Stendes apkārtnē malu mednieki izmantoja nežēlīgu metodi – cilpu izlikšanu. Mērsraga mežos zvērādu iegūšanai izmantotās ar strihnīnu pildītās vaska lodītes apēda un nobeidzās mājdzīvnieki. 

Vandzenē bija kāda dūšīga mežzine Mežmaliete, kura Kandavas pusē ierīkoja pirmo meža cūku audzētavu, bet Vandzenes mežos pieķēra negodīgus Rīgas medniekus. Sieviete divos naktī izsekoja viņus pie nelikumīgi nomedītām stirnu kazām: „Uzsaucu „rokas augšā!” un sagatavoju bisi varbūtējai šaušanai. Vīri sadeva zirgam un gribēja izbēgt. Es pieķēros pie ratiem, tie apgāzās, kaza izkrita, bet braucēji aizbēga. Es tomēr tos pazinu. Divus kilometrus es nošauto kazu pa zemi aizvilku līdz tuvējai mežsarga mājai un tūdaļ devos uz mednieku apmešanās vietu. Vainīgie atzinās.”

Vandzenē bija kāda dūšīga mežzine Mežmaliete, kura Kandavas pusē ierīkoja pirmo meža cūku audzētavu, bet Vandzenes mežos pieķēra negodīgus Rīgas medniekus. Dalies Tviterī!

Medību ieročus Talsos pārdeva vairākās tirgotavās kopā ar citām precēm. E. Jaunvalks Dundagas (mūsdienās Kr. Valdemāra ielā 7) pamatā tirgoja alkoholu. Pēc viņa nāves tur „Kurzemes Ražotājs” turpināja tradīciju, piedāvājot saldumus, medību piederumus un liķierus, konjakus, zubrovku (uz pļavu zālītes Hierochloe odorata – bizonzālē nostādināts degvīna uzlējums) un valsts degvīnu. Bises varēja nopirkt E. Leiša kurpju izgatavošanas un labošanas veikalā Lielajā ielā iepretim tagadējām veikalam „Nieciņš”. Mūzikas instrumentus, šujmašīnas, velosipēdus, logu stiklus kopā ar ieročiem varēja atrast pie veikalniekiem Z. Blumenava, M. Hiršfelda un D. Goliņa Lielajā ielā un H. Baloža Laidzes ielā.

Daļu sabiedrības nemulsina alkohola un medību saistīšana. 1932. gadā žurnālā „Mednieks un Makšķernieks” publicēts raksts „Medību izdaiļošana”. „„Glāzīte” te nav uzskatāma par diez kādu žūpošanu, bet vienīgi par mednieku parašas piekopšanu, jo „mednieks jau tad vien tikai jūtas labi, kad iemet tas krietnu piparšņabi.”” Talsu viesnīcā (Ezera laukumā) reiz viesus pārbiedēja šāviens, jo kādā istabā iereibušais A. Vintelers nejauši izšāva no medību bises.

„Mednieka” biedri piedalījās svinīgos pasākumos. 1925. gada vasarā kopā ar ugunsdzēsēju biedrības vīriem sagaidīja ministru prezidentu Hugo Celmiņu. Kādā žurnālā var lasīt viedokli: „Neglīti izskatās mednieku grupa dažāda kalibra gadījuma tērpos. Šādus medniekus sastopam uz katra soļa, neizslēdzot pat melnus kažokus un mēteļus pāri ceļgaliem un dubļiem notašķītu apakšdaļu. Šādi skati neharmonē ar skaisto meža dabu un skaisti tērptiem medību dzīvniekiem.” 1936. gadā 9000 Latvijas oficiālajiem medniekiem piedāvāja formas. „Ērtais un glītais mednieka tērps pagatavots no impregnētas t. s. „mednieku” drānas, kam ir īpata sporta parauga veste un veco Kursas saimnieku galvassegu garā darināta cepure. Jaunā latviešu mednieku tērpa krāsa paredzēta pelēkajā vai sūnzaļā pamattonī.” Viens no pirmajiem okupācijas varas lēmumiem 1940. gada jūnijā bija prasība nodot ieročus. Kaut arī bises varēja paturēt, cilvēkus ierobežoja. Kolektīviem bija jāsaņem milicijas atļauja, noliedza medīt 2 km joslā gar valsts robežu. Nepakļāvīgajiem bija jārēķinās ar 1000 latu sodu.

Talsu Mednieku klubs
Zvaigžņu ielas Mednieku kluba biedri. Foto no J. Haberkorna krājuma.

Mednieku klubs un “Zilais gurķis”

1912. gadā Talsos bija piecas viesnīcas un divi traktieri (krogi) ar “viesnīcu istabām”, t. i. ar iespēju nakšņot. Viens atradās Tagadējā Zvaigžņu ielā 3 un piederēja no Spāres puses ienākušajam krodzinieka dēlam Johanam Freimanim. Viņš pilsētā bija dzīvojis vismaz 15 gadus, jo jau tik sen reģistrēts iedzīvotāju sarakstos. 1923. gadā namā saimniekoja Freimaņa znots Fricis Kēnigsvalds. Viņš bija viens no Talsu mednieku biedrības dibinātājiem. Tādēļ nav nejaušība, ka tieši šis īpašums kļuva par mednieku pulcēšanās vietu. Tur rīkoja sapulces, sanāca kopā pirms izbraukšanas uz medībām.

Visai drīz uzņēmumu sāka saukt par Mednieku klubu. Tas nebija iebraucamās vietas oficiāls nosaukums, atšķirībā no viesnīcām (Talsu, Dundagas, Kurzemes, Rīgas). Tajā laikā bija pieņemts, ka lauku iedzīvotāji uzticēja vairāk apmeklēto veikalu un darbnīcu īpašniekiem saņemt pieteikumus no zemes pircējiem, būt par starpniekiem darījumos. 1923. gada rudenī kādā sludinājumā piedāvāja jaunsaimniecības zemi, norādot, ka tuvāku informāciju varot iegūt Mednieku klubā pie Kēnigsvalda kunga. Adresi nenorādīja, acīmredzot pieņēma, ka visi to zina.

Savulaik Ķūļu pagasta mednieku apvienība „Pelēkais zaķītis” piesaistīja uzmanību ar amizanto nosaukumu. Dalies Tviterī!

Bānīša braucēju ceļš no stacijas uz pilsētas centru neizbēgami veda pa Zvaigžņu ielu gar lepno namu. Par to vēsta rakstnieka Antona Austriņa ceļojuma apraksta fragments. “Otrdienas rītā iebraucām Talsos ar mazo vilcienu, kas atiet no Ķūļu ciema, bet vilcienu sarakstos apzīmēts ar Enguri. Vilcienam pienākot, sauss žīdiņš ar zilām brillēm sauc kāri: „Zuvis, zuvis [zivis]!” Viņš nekust ne no vietas, jo paradis, ka tam visu pienes klāt. Še jāgaida divi stundas, tālab aizejam uz Mednieku klubu iebrokastot.”

Iebraucamajā vietā tirgoja ne tikai brokastmaizītes, bet arī ko stiprāku. 1923. gada rudenī pilsētas dome noraidīja klubu-traktieru ierīkošanas lūgumus Sadraudzīgajai biedrībai un mednieku klubam. Vēlāk tomēr izrādījās, ka tie iekļuvuši starp tām 17 tējnīcām un krogiem, kam 1924. gadā noteica nodokļus. Vislielākie tie bija Kristapsona, Nātiņa, Siliņa, Strazdbertmaņa un Sadraudzīgās biedrības viesnīcu dzertuvēm, aiz kurām atpalika Mednieku klubs.

1925. gada sākumā nomnieks Fr. Vecrinks apmeklētājiem solīja “pirmklasīgu bufeti”, liķierus, vīnu un alu, arī “garšīgus ēdienus no siltā un aukstā ķēķa”. Piedāvāja siltas istabas iebraucējiem. Vienā no tām pavasara pusē policija atklāja pārkāpumu: “Kāda sieviete – “draudziņš” bez pases, iebraucēju istabā kopā ar kādu vīrieti gulējuse.” Citādi publika bija visai zolīda, jo par tādām problēmām kā kautiņiem vai viesu apzagšanu šajā uzņēmumā ziņu nav.

Toreizējais pilsētas galva Aleksandrs Reiznieks izteicās, ka pāris viesnīcu, arī Mednieku klubs, noteikti tikšot slēgti. Tas bija mēģinājums ierobežot pilsētas lielo krogu skaitu, kam talkā nāca 1924. gada 24. decembrī Saeimas pieņemtie “Pārgrozījumi likumā par alkohola tirgošanu”. Tajos 227. pants bija šāds: “Reibinošu dzērienu pārdotavas aizliegts atvērt ne tuvāk par 100 metriem no pilsētu valdēm, tiesu namiem, skolām cietumiem, kazarmēm, rūpniecības uzņēmumiem ar 50 strādniekiem, slimnīcām, kapiem, baznīcām un lūgšanas namiem, kuros notiek dievkalpošanas.” Vēlāk juristi skaidroja, ka ar “atvēršanu” domātas ne tikai jaunās, bet arī jau pastāvošās tirgotavas.

Likumam spēkā bija jāstājas trīs mēnešu laikā. Tādēļ Talsos 1925. gada martā speciāla komisija devās veikt mērījumus. Izrādījās, ka visneveiksmīgāk iekārtota pilsētas pamatskola (tagadējās Talsu Kristīgās vidusskolas ēka), ko no “Kurzemes Ražotāja” degvīna tirgotavas Dundagas (tagad Kr. Valdemāra) ielā 7 atdalīja vien 62 metri, tikpat no Mednieku kluba, bet 87 metri bija līdz Dundagas viesnīcai (Kr. Valdemāra ielā 20). Drīz presē jau ziņoja, ka 1. jūlijā slēgšot likumam neatbilstošās sešas alkohola tirgotavas, tai skaitā arī mednieku iecienīto. Šķiet, ka tas notika pat ātrāk, tomēr maijā, vadoties no Iekšlietu ministra rīkojuma, policisti pārmērīja attālumus, konstatējot, ka četrām no tām atkal jāļauj darboties.

Mājas nebija pārvietojušās, tikai mērīšana nenotika vairs gaisa līnijā, bet pa takām un ielām, pa ko varēja nokļūt no vienas uz citu ēku. Tomēr iespējams, ka Talsu pamatskolas jaunbūvi, ko uzsāka 1925. gadā, novietoja tik tālu no centra ne tikai zemes vieglākas iegūšanas dēļ, bet arī lai izslēgtu alkohola tirgotāju interešu aizskaršanu. Sešu viesnīcu un klubu nodokļu apjoma ziņā mednieku klubs šajā gadā bija līdzvērtīgs Sadraudzīgajai biedrībai. Abus tomēr dome nolēma slēgt, kaut arī 100 metru attāluma noteikums nebija pārkāpts.

Šķiet, alkohola tirgošanas liegšana iznīcināja arī viesnīcas biznesu, un drīz ēku pārveidoja par daudzdzīvokļu māju, bet mednieki sāka uz sanāksmēm pulcēties biedra Friča Nātiņa nomātajā viesnīcā, pēc viņa nāves 1929. gada decembrī turpināja tikties Sadraudzīgās biedrības namā.    

Desmit gadus vēlāk, 1936. gadā pašā sākumā Aleksis Freibergs atvēra 1. šķiras restorānu “Mednieku viesnīca” Kr. Valdemāra un Puškaiša ielu stūrī. Tur jau iepriekš bija atradusies viesnīca. “Nekur nav tik patīkami laiku pavadīt, [..] garšīgi uzkožamie un ēdieni. Atspirdzinoši dzērieni. Laipna apkalpošana. Siltas un mājīgas telpas. Arī istabas ceļotājiem.” Lielākās pilsētā bija Talsu un Sadraudzīgās biedrības, mazākā – Liepājas, vidēji lielas – Stacijas un Mednieku viesnīcas.

1938. gadā Mednieku viesnīcu pārņēma Ķērsta Kiršteine. Viņu vairākas reizes sodīja par noteikumu pārkāpšanu – tajā laikā bija stingri noteikts, ka nakšņotāji jāreģistrē, ko nomātāja nebija izdarījusi. Viņas laikā aizsākās trači, par ko runāja ne tikai pilsētā, bet, pateicoties presei, arī visā apriņķī. Martā viesnīcā kopā dzēra Fr. Reinfelds ar Fr. Čīči un Arv. Volmani. Grūti teikt, cik pamatoti, bet rakstīja, ka viņi 35 latu dēļ piekāvuši Laidzes Purlīdumu māju saimnieku Pēteri Šulcu.

1939. gadā Mednieku viesnīcai jau bija jauns saimnieks K. Avotiņš. Viņu policija sodīja jau neilgi pēc uzņēmuma pārņemšanas, februārī – par tirgošanos neatļautā laikā – divos naktī. Līdz 1935. gadam skandalozākais Talsu krogs atradās tā laika centrā, tagadējā skvēra vietā iepretim Tautas namam. Par kautiņiem un citām nekārtībām Hiršfelda “Melnajā Bumbā” regulāri rakstīja presē. Bet 1939. gadā vislielākie trači notika Kr. Valdemāra ielas “Mednieku viesnīcā”.

Tur par trokšņošanu sodīja gan viesus – B. Mocku no Liepājas, M. Augstpūti no Medzes un G. Korecu no Vecsaules, gan apriņķa ļaudis: K. Dzirkali no Upesgrīvas, G. Borovkovu un Fr. Gūtmani no Nurmuižas, F. Remiņu no Pastendes, gan vietējos – A. Plūmi no A. Pumpura ielas.

Piedzērušies zaudēja sajēgu un mētājās ar akmeņiem. Februārī pie viesnīcas atstātajam J. Feldmaņa automobilim logu izsita R. Anševics. Varbūt, ka viņš nemeloja, kad teicās, ka tikai sviedis akmeni uz ēkas pusi, bet trāpījis auto. Līdzīgā situācijā bija kāds A. Balodis, kurš ar akmeņiem izsita kroga logus un tos meta arī pa durvīm. Citā reizē viņš gan dzertuvi atstāja, bet ālēties turpināja stacijā. Savukārt, F. Tīdemani policija aizturēja par iekštelpu demolēšanu.

Notika arī kautiņi. “Trīs braši vīri A. Kalniņš un F. Reinfelds no Talsiem un K. Platbārdis no Nurmuižas dzēruši „Mednieku viesnīcā”, pēc tam sētā varen izplūkušies, laižot darbā pat nažus, un rezultātā Reinfeldam dziļa brūce virs uzacs un visiem protokols par miera traucēšanu.” Līdzīgs gadījums notika pie viesnīcas uz ielas: “Savstarpēji izkāvušies pazīstamais kauslis J. Mordaks no Talsiem, A. Gāga un E. Bekmanis no Pastendes. Vairāk cietis Bekmanis, ko Gāga sadauzījis asiņainu.” Tā kā Kr. Valdemāra ielā nebija citas dzertuves, iespējams, ka presē pieminētie šajā ielā līdz asinīm dzērumā sakāvušies karstasinīgie poļu laukstrādnieki V. Kaziniecs, K. Giedziuns, K. Dragūns un J. Gorjačko arī bija ieturējušies slavenajā dzertuvē.

1939. gadā pilsētas valde atļāva K. Avotiņam 1. šķiras restorānā tirgot alkoholu ne tikai lietošanai uz vietas, bet arī promnešanai. Nav jābrīnās, ka 1940. gadā, jau pie padomju varas, pilsētas izpildkomiteja nolēma slēgt šo uzņēmumu. “Par šīs dzertuves slēgšanu visvairāk apmierinātas strādnieku sievas, jo šinī bedrē, ko tautas mute iesaukusi par „Zilo gurķi”, savu smago pūliņu algu visbiežāk atstāja taisni strādnieku aprindu ļaudis. Tā jaunā laika ļaudis ar drošu roku izoperē vecās pasaules augoņus.” Domājams, ka dīvainais nosaukums saistāms ar ēkas krāsojumu. Vēl decembrī bija plānots salīdzinoši lielajā ēkā ierīkot Latvijas stērķeles un sīrupa pārvaldes kantori, jo Talsu pilsētā un tuvākā apkārtnē darbojās četras šīs nozares fabrikas, un apkārtnes lauksaimnieki bija specializējušies kartupeļu audzēšanā. Tomēr plāni mainījās un turpmāk, līdz vācu okupācijas sākumam tur atradās fizkultūras klubs. Tā telpās treniņiem un sacensībām varēja pieteikties bokseri, svarcēlāji, šahisti, slēpotāji, vieglatlēti, pat “vingrotāji-piramīdisti”. Februārī tur skatītāji varēja vērot Ziemeļkurzemes šaha meistarsacīkstes, bet martā bija iespējams sekot svarcēlāju sacensībām. Kurš vairs šodien varētu iedomāties, kādas kaislības šajā ēkā kādreiz virmojušas!

Talsu mednieku biedrības zīmogs

Antra Grūbe

Pirmpublicējums. Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *