1945. gada februārī Krimas kūrortpilsētā Jaltā tikās trīs lielvaru pārstāvji: ASV prezidents F. D. Rūzvelts, PSRS Tautas Komisāru padomes priekšsēdētājs J. Staļins un Lielbritānijas valdības vadītājs V. Čērčils. 11. februārī parakstītajā dokumentā bija uzsvērtas tautu pašnoteikšanās tiesības, tomēr vienojoties, ka lielvalstis uzraudzīs demokrātiskas pārvaldes izveidošanu katrā no valstīm un teritorijām. Vai tiešām agresoru Staļinu rietumu sabiedrotie uzskatīja par īsto demokrātijas uzraugu? Lai nu kā, baltiešiem šis lēmums nebija zināms, un veltās cerībās uz Latvijas patiesu atbrīvošanu daudzi cilvēki pavadīja ne tikai kara pēdējos mēnešus, bet arī krietnu laiku pēc tam.
Par to, ka 2. pasaules kara laikā vācu varu neuztvēra kā glābiņu, liecina 1943. gada vasarā Ļeņingradas frontē sagūstītā leģionāra H. Ivanova nopratināšanā teiktais – ja krievu vietā šajā sektorā būtu angļi, latvieši noteikti pie viņiem pārbēgtu. Latvieši domājot, ka Anglija varbūt izsēdinās karaspēku Baltijas jūras piekrastē.
Cerības uz demokrātisko valstu palīdzību pieauga, tuvojoties kara beigām. 1945. gada 10. februārī Potsdamā ar vācu atbalstu pieņēma lēmumu izveidot Latvijas Nacionālo padomi un Nacionālo komiteju, kam vajadzēja pildīt valdības funkcijas. Līdz aprīļa sākumam tā strādāja Berlīnē, bet pēc tam atradās Liepājā. Vācieši tomēr Latvijas atjaunošanas labā neko nedarīja. Mēģinājums amatvīrus „pierunāt” cīņas Austrumu frontē turpināt, lai padotos britiem nevis Sarkanajai Armijai, bija neveiksmīgs.
Bijušā Talsu 24. policijas bataljona komandiera Alfrēda Vēvera krimināllietā 1946. gadā pieminēts fakts, ka viņš pēc kara beigām ar skolotājas Martas Zubavas rekomendāciju un medicīnas māsas Jūlijas Brašus gādību veselu mēnesi slēpts Talsu slimnīcā. Par „viltus slimnieku” zinājis arī galvenais ārsts K. Rudzītis. Ar viņu Vēveris esot ticies jau agrāk. Maija sākumā Kuldīgā ieradušās apkārtējo apriņķu amatpersonas. Sešu dalībnieku vidū Talsus pārstāvēja medicīnas profesors Kristaps Rudzītis un skolu inspektors Zigismunds Kundziņš. „Lai atjaunotu neatkarīgo Latviju, bija doma lūgt palīdzību Anglijas un Zviedrijas valdībām, kad būs padzīti vācieši un ieradīsies Sarkanā armija.” Sapulcējušies rosinājuši izveidot Latvijas pagaidu valdību, neticot, ka Latvijas Nacionālo komiteju varētu respektēt ASV un Lielbritānija. Komitejas prezidenta, Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska vietnieks J. Andersons noraidīja viņam nosūtīto projektu, tomēr dažas dienas pirms kara beigām pagaidu valdību ievēlēja Latvijas Tautas (saukta arī Kurzemes) padome.
Padomē bija 70 personas: 19. divīzijas leģionāru un apriņķu delegāti. Talsus pārstāvēja teoloģijas profesors Alberts Freijs, Kristaps Rudzītis, doc. Pauls Sarma, skolu inspektors Zigismunds Kundziņš, strādnieku apdrošināšanas darbinieks [farmaceits Fricis Johans Ernests; APL] Morics un lauksaimnieks K. Kļava. Vēl tur bija talseniekiem zināmais bijušais Talsu 24. policijas bataljona 2. rotas komandieris Eduards Stīpnieks, Valsts kontroliera amata kandidāts, kā arī dzejniece Veronika Strēlerte.
Latvijas nonākšana PSRS varā pēc 1945. gada 8. maija tomēr neapstādināja valsts atjaunošanas idejai uzticīgos patriotus. Rudenī, pēc pieciem okupācijas mēnešiem, skolotājs Z. Kundziņš sev labi pazīstamo luterāņu draudzes ganu Jāni Saulīti informēja par nacionālo partizānu pārstāvja Jāņa Kārļa Bonzaka vēlēšanos satikties. Laidzes pagasta „Līdumu” mājās ar viltotiem dokumentiem dzīvoja bijušais Talsu pilsētas vecākais un policijas bataljona komandieris A. Vēveris. Tur uz norunāto tikšanos mācītājs ieradās ar groziņu. Dārznieka A. Zēberga saimniecībā audzēja ziedus, saknes, siltumnīcā vīnogas un tomātus, kas noderēja par apciemojuma attaisnojumu. J. Bonzaku sevišķi interesēja mācītāja un skolotāja viedokļi par politisko situāciju. J. Saulītis skaidrojis: „Jautājums par Latviju pagaidām nav bijis. Pēc kara beigām robežas starp valstīm vēl nav novilktas. Ir cerība un pamats domāt, ka Padomju Savienība Anglijas un ASV spiediena dēļ noteiks jaunas robežas [un] dos Latvijai neatkarības iespējas. Jābūt pacietīgiem.” Z. Kundziņš uzskatīja, ka J. Bonzaks vēlējies pie partizāniem atgriezties ar ziņu, kas stiprinātu cīņassparu..
J. Saulītis, bez šaubām, bija pats redzamākais neatkarības idejas atbalstītājs Talsu apriņķī. Kaut arī izmeklētāji viņam pārmeta pārāk aktīvu sadarbību ar vācu varas iestādēm, tomēr tas atbilda situācijai nevis pārliecībai. Kā par bijušo (1944./45. mācību gadā) direktoru liecināja ģimnāzijas skolnieks E. Mucenieks, mācītājs vēl okupācijas laikā 1944. gadā sprediķī izteicies gan pret vāciešiem, gan boļševikiem, jo „vieni un otri apspiež latviešus.”
Pēc krimināllietā aprakstītā, tieši luterāņu garīdznieks varēja būt tas, ar kura līdzdalību 1941. gada 29. jūnijā, kad Talsus bija pametuši LPSR varas pārstāvji, bet vācieši vēl nebija ieradušies, Pilskalnā mastā pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Vairāki liecinieki, kā ķesteris (kopš 1944.g.) Jēkabs Frīdenbergs, apstiprināja, ka baznīcā katru gadu 14. jūnijā notikuši deportētajiem velīti emocionāli dievkalpojumi. Padomju varas negatīva pieminēšana un lūgšanas par aizvestajiem un nogalinātajiem notika arī upuru pārapbedīšanas vietās, kapu un reliģiskajos svētkos. Tāpat draudzi aicināja ziedot tiem novadniekiem un viņu piederīgajiem, kuri piedalījās cīņā pret Sarkano armiju. Ģimnāziste A. Jureviča izstāstīja, ka lūgšanas skolā bijušas katru pirmdienu, un tajās ticības mācības skolotājs J. Saulītis bieži pieminējis upurus.
Arī padomju varas atjaunošana mācītāju neatturēja no ļaundarību atgādināšanas. Tā patiesi bija iejūtīga izpratne par tautas ciešanām, kad mirušo izvadīšanas ceremonijās uzsvēra viņu traģisko likteni. Lībagu skolas skolotājs K. P. stāstīja, ka 1945. gada 22. decembrī Oškalnu saimnieka bērēs: „Aizplīvurotā formā klātesošos aģitēja pret padomju varu. Iznesot no mājām mirušo, slavināja viņu (veco aizsargu). Pieminēja, ka viņš nav sagaidījis mājās uz Krieviju aizvestos divus dēlus, bet znots nav varējis ierasties, jo slēpjas mežā. Bet tomēr saimnieka sapnis piepildīsies, jo dēli atgriezīsies mājās jaunos apstākļos. Viņi strādās sava mirušā tēva garā savā brīvā Latvijā. Arī bēru mielastā mācītājs atgādinājis, ka palicējiem vajag domāt, kā pārdzīvot garu un stindzinošu ziemu. Kā bitēm, kas, sildot un barojot, sapulcējušās ap māti, arī cilvēkiem vajag apvienoties, lai pārdzīvotu grūto laiku un lai ar jaunu enerģiju varētu strādāt jaunajā brīvajā Latvijā.
Par līdzīgu gadījumu pratināšanā vēstīja arī divi Mērsraga puses iedzīvotāji, E. Z. un K. J. 1946. gada aprīlī Ķipatos bija Jura Mazapša, kādreiz tuva K. Ulmaņa līdzgaitnieka bēres. Arī tur J. Saulītis pieminēja aizgājēja represētos. Ārlavas draudzes mācītājs, kaut arī centās kolēģa darbību mīkstināt un attaisnot, pratināšanā tomēr pieminēja 1946. gada pavasara beigās teikto, ka „Anglija un ASV pieņems nepieciešamos lēmumus, un Latvija būs atkal brīva un „neatkarīga”, vairāk nebūs padomju varas Latvijā.”
„Neviens nepiedzīvoja brīvo Latviju...” DALIES TVITERĪ!Par ilgām dzīvot neatkarīgā valstī profesoram K. Rudzītim bija jācieš ilgstošas pratināšanas un uz laiku nācās pārtraukt spožo akadēmisko karjeru, skolotājiem M. Zubavai, Z. Kundziņam un mācītājam J. Saulītim piesprieda 10 gadu ieslodzījumu. Pēdējais nomira pēc dažiem mēnešiem. J. Bonzaks (pēc J. Vasiļevska ziņām) 1946. gada 24. janvārī cīņā ar Valsts Drošības komisariāta iznīcinātāju vienību nogalināts pie Lubes. A. Vēverim izpildīja nāvessodu, jo 1942. gadā viņš bijis iesaistīts arī represijās pret civiliedzīvotājiem Baltkrievijā. Neviens nepiedzīvoja brīvo Latviju. Varbūt arī labi, ka viņi tolaik nenojauta, ka nebrīves laiks turpināsies vēl garus 45 gadus.
[Pulkvežleitnants Alfreds Jūlijs Vēveris 1943. gadā pēc konflikta ar vācu sakaru virsnieku,1 kam par iemeslu bijusi atteikšanās vest savus vīrus soda operācijā iznīcināt kādas sādžas iedzīvotājus Sanktpēterburgas apkārtnē, atvaļināts no armijas dienesta. Par latviešu 24. un 18. bataljonu rīcību 1942. gadā Baltkrievijas Naļiboku sādžā 1995. gadā latviešu pētniekiem notikumu aculieciniece audioierakstā stāstījusi: „Latvieši mūsu sādžu sargāja no neskaitāmu partizānu (tolaik – bandīti, ko liecināja viņu izturēšanās pret civiliedzīvotājiem) grupu iebrukumiem. Bija gan krievu, gan poļu, gan ebreju un citu tautu partizānu grupas, kas visi baltkrievu ciemos nāca meklēt pārtiku. Ja nebūtu latviešu puišu, atņemtu mums pēdējo. Saprotams, ja uzzinājām, ka nāks, pasacījām mūsu aizstāvjiem. Tā gadījās ar kādu ebreju partizānu grupu, ko latvieši sagaidīja ar sprostuguni un gandrīz pilnībā iznīcināja. Pēc kāda laika latviešu zēnus aizsūtīja uz Volhovu. Tad partizāni, savākuši spēkus, atgriezās un sādžiniekus iznīcināja, nežēlojot ne bērnus, ne sievietes un sirmgalvjus. Paglābās vien daži.” Z. K.]
Neviens nepiedzīvoja brīvo Latviju. Varbūt arī labi, ka viņi tolaik nenojauta nebrīves laiku ievelkamies vēl garus 45 gadus.
Šis tomēr nav tik daudz stāsts par to, kā Latviju nodeva, bet stāsts par to, ko nozīmē mīlēt savu valsti. Dzīvē tā notiek, ka, tikai kaut ko zaudējot, mēs beidzot saprotam, cik tas ir bijis svarīgs un dārgs.
Antra Grūbe
Izmantoti dokumenti no Latvijas Valsts arhīva: 1986.f. – 28851. lieta – A. Vēvera un J. Saulīša un 1986.f. – 17422. lieta – M. Zubavas un Z. Kundziņa krimināllietu materiāli.