Izpārdošana!

Parunāsim par vecajiem laikiem

Original price was: 10,00 €.Current price is: 8,00 €.

Diāna Bērziņa

Makkaru, Boikmaņu un citu dzimtas senču stāsti Talsos, Laidzē un apkārtnē. Tāmnieku valodas piemēri.

“Stāsti par latviešu dzimtu un šīs dzimtas senčiem. Tikai viena dzimta, bet no kuras, tāpat kā no daudzām citām, izveidojusies mūsu tauta. Visi stāsti ir dzirdēti no vecākās paaudzes cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa jau sen atdusas mūžībā. Zinu, ja šos stāstus nestāstīs tālāk, tad tie ātri vien pazudīs. Kaut arī tie ir gaužām ikdienišķi un parasti, tomēr kopā ar citām dzimtām tie veidojuši mūsu latviešu tautas vēsturi.”

Grāmatas veids: e-grāmata (PDF)

“Bija silts vasaras vakars. Pēc apdarītajiem dienas darbiem kolhozā, kad arī savi lopiņi sakopti un vakariņu galds nokopts, visi Auziņu mājinieki tūlīt vis gulēt negāja, bet apsēdās klēts galā. Vēlāk veco klēts piebūvi nojauca un to nosauca par istabgalu. Tur šim nolūkam bija uztaisīts koka beņķis un uz tā pietika vietas visai Auziņu saimei. Čirkstināja sienāži. Dārzā smaržoja Auziņu puķes, naktsvijoles un maijrozītes, un uz pastaigu devās omas krupītis, kurš, krēslai iestājoties, izlīda laukā no patrepes.

Pāri lielceļam pļavā sabiezēja migla, un tālumā mežā iebļāvās kāds nakstputns. Auziņu saime runāja par šo un to, un, tiklīdz runājamais aptrūkās, kāds ieminējās: „Parunāsim labāk par vecajiem laikiem!” Un saruna sākās. „Pastāsti, māt, kā tai grošai toreiz Rocežos gāja,” tā jautāja vecāmāte savai mātei. Un viņas vecā māte sāka savu stāstu. Par savu bērnību un jaunību stāstīja arī vecaistēvs un vecāmāte, jo katram bija par ko parunāt. Es sēdēju vecāsmātes klēpī klusa kā pelīte, un manu acu priekšā uzausa senas ainas no aizgājušajiem laikiem.

Dažreiz, kad ciemos atbrauca radi, tad vienmēr kāds beigās sacīja vecaimātei: „Pastāsti par spokiem!” Spoku stāstus zināja ne tik vecāmāte vien. Bet citā reizē, kad bija auksts ziemas vakars un aiz loga pūta asi vēji un sals krakšķināja mājas stūrus, tad ģimene aplūkoja vecas bildes. „Ro, tā ir mān māt!” teica oma. „Bet tas ir mans tēs!” viņa sacīja, rādot citu bildi. Iedūcās omas vecais vērpjamais ratiņš, ar kuru tā vērpa dziju, un vērpjot viņa stāstīja par savu bērnību un jaunību.”

Diāna Bērziņa

Atsauksmes

Pašlaik atsauksmju nav.

Uzraksti atsauksmi pirmais par “Parunāsim par vecajiem laikiem”

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *