Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris?

Jānis Īvāns – varonis, nodevējs vai upuris?

Want create site? Find Free WordPress Themes and plugins.

Talsu vēstures zinātāji būs dzirdējuši nostāstu par bijušo pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju (1940. –1941.g.), kurš atteicies parakstīt izsūtāmo sarakstus, teikdams: „Neviens latvietis tā nav nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes”, un tādēļ pats ar ģimeni izsūtīts no Latvijas masu deportācijā 1941. gada 14. jūnijā.1 Cik lielā mērā stāsts atbilst patiesībai, lai vēsta dokumenti!2

Īvāns

Jānis Īvāns tribīnē uzrunājot talsiniekus, 1940. g.

Jānis Īvāns Talsu apriņķī bija ienācējs, kuru ar Latvijas Trešās Atmodas vienu no vadītājiem Daini Īvānu saista ne tikai uzvārds, bet arī dzimtā puse – kādreizējā Madonas apriņķa (tagad Pļaviņu novadā) Odzienas pagasts Vietalvas ev. lut. draudzē. „Baznīcas grāmatā ir ziņas, ka mani tālākie zināmie senči Brencis un Ilze ir precējušies 1743. gadā bez uzvārda, un viņu dēlam Mārtiņam barons Brimmers 1820. gadā piešķīra uzvārdu Īvāns, pēc viņu dzīves vietas nosaukuma – Īvāni. Pēc vietējās sēliskās izloksnes pareizāk būtu Īvēni. Arī tagad netālu no manas Īvānu mājas atrodas Īvēnu kalns. Pazīstamais Alunāna uzvārds, starp citu, arī cēlies Kalsnavas pusē un vietējā izloksnē skanējis Alunēni. Tikai vēlāk, veidojoties latviešu literārajai valodai, 19. gadsimtā izskaņa „ēns” mūsu pusē pārvērtusies par „āns”. Mani senči no tēva puses bijuši zemnieki un dzīvojuši šajā vietā laikam vairākus gadu simtus. [..] Vietalvas pagasts, kur atrodas Odzienas skola, bijis viens no pirmās Atmodas slavenākajiem novadiem. Vietalvā ir Ausekļa akmens, uz kura Auseklis uzrakstījis „Latvijas kalnājos, Latvijas lejās…”. Te viņš 1874. gadā slēpies no žandarmiem.”3

Jānis Īvāns dzimis 1898. gada 17. (29. pēc jaunā stila) martā Madonas apriņķa Odzienas pagastā. Baznīcas grāmatās ierakstīts, ka tā paša gada 25. janvārī salaulāti kurpnieks Reinis Īvāns ar Ievu Rūtiņu (dz. 1874.g.). Vēl ģimenē bija meitas Helēna Marija dz. 1899. gada 24. oktobrī (pati norāda 5.11. t.i. pēc jaunā stila) un Lote [Late] (dz. 1902. g.),vēlāk skolotāja Talsu pamatskolā, pēc kara Rīgā un no 1951.–1960. gadam krievu skolām izdoto latviešu valodas mācību grāmatu autore.

  1. No apsūdzības (šeit un turpmāk rakstītais nav faktu konstatējums, bet tika uztverts kā pārkāpums, par ko iestājas kriminālatbildība): „Īvāns bija baltgvards pilsoņu kara laikā Krievijā, aktīvi cīnījās pret Sarkano Armiju, bija tulks štābā Mandžūrijā. Atgriezās Latvijā pa apkārtceļu cauri Francijai. Kādu laiku strādāja Spānijā un Lietuvā.”4

Jānis Īvāns 1914. gadā Rīgā ieguva diplomu zemes mērīšanas tehniskajā skolā. Trīs gadus vēlāk nomira tēvs, iespējams, bēgļu gaitās, jo izsūtīšanas lietā minēts, ka 1918. gada 3. decembrī J. Īvānu Jekaterinburgā (1924. –1991. gadam Sverdlovska) mobilizēja Latviešu baltgvardu armijā. Neparastais vienības nosaukums plašāk zināms kā Imantas pulks vai arī Troickas bataljons. Izmeklēšanas dokumentā rakstītais: „dienēja Troickas Imantas pulkā”, nav pareizi, jo tie bija divi dažādi formējumi. Tā kā Sverdlovska atrodas nosacīti netālu (daži simti kilometru) no Troickas, kur formēja tās vārdā nosaukto bataljonu, var secināt, ka J. Īvāns bija tieši šīs vienības kaprālis. Uzdevumi galvenokārt saistīti ar sardzes dienestu nevis kaujām, tomēr formāli tā bija ārvalstu interventu armija, kas „franču ģenerāļa Žennēna vadībā” cīnījās pret boļševikiem. Līdz 1920. gadam Īvāns kopā biedriem atradās Sibīrijā, Vladivostokā. „Ar Latvijas baltgvardu korpusu tiku nosūtīts caur Mandžūriju uz Japānu, kur pārsēdāmies uz angļu kuģa, un nosūtīja uz Liepāju, uz Latviju. Mandžūrijā mūs ceļā ilgi aizturēja.”5 Šis laika posms ļāva J. Īvānam sevi dēvēt par latviešu atvaļināto kareivju pārstāvi, tomēr bija liktenīgs apsūdzībā par valsts nodevību padomju varas laikā. Pratinātājiem 1941. gada 18. augustā viņš sākumā apgalvoja, ka nav piedalījies nekādās cīņās, kas, ņemot vērā militārā formējuma uzdevumus, grūti apstrīdams. Tomēr vēlāk tai pašā protokolā fiksēts, ka savu vainu cīņās pret boļševikiem atzīst, pieļaujams, pratināšanas apstākļu dēļ.6

1921. gadā laikrakstā „Sociāldemokrāts”7 rakstīts par Jumurdas pagastā notikušu gadījumu, kad P. Ūdrim kāds J. Īvāns prasījis „zināmā vietā nolikt 2000 rubļu (40 Ls) un 3 pūrus rudzu, tad zemi ierādīšot. Citādi neko nedabūšot.” Lietu nodeva izmeklēšanai, tomēr vairāk informācijas nav. Iespējams, notikušais bijis pārpratums vai personisku rēķinu kārtošana.

Var pieņemt, ka ne vēlāk kā 1926. gadā Īvāna ģimene ieradās Talsu pusē. 2. pasaules kara laika apriņķa priekšnieka dokumentos saglabājies Ievas un Helēnas Īvānu lūgumraksts „Augsti godātam Talsu apriņķa domēnu virspārvaldnieka kungam”, datēts ar 1943. gada 27. martu. Iesniegumā skaidrots, ka 18 ha lielo jaunsaimniecību J. Īvāns saņēmis divdesmitajos gados. Grūti izlasīt precīzu gadu, bet var secināt, jo sievietes skaidro, ka saimniekojušas Ārlavas pagasta „Sauliešos” 17 gadus.8 Viņas apgalvojušas: „Mans dēls un brālis Jānis Īvāns nodarbojās kā valsts mērnieks, un pats jaunsaimniecībā nedzīvoja un nestrādāja. [..] Nekultivētajā jaunsaimniecībā no piešķiršanas brīža pārgājām dzīvot un strādāt mēs, divas sievietes – Īvāna māte Ieva un māsa Helēna.” Iespējams, ka Īvāns šeit iedzīvojies ātrāk, jo 1923. gadā laulībā ar Elizabeti Kvālbergu [skat. nodaļu raksta beigās] piedzimusi meita Rita, bet 1926. gadā Aina.

2. No apsūdzības: No 1924. – 1934. gadam bija meņševiks [1903. gadā Krievijas sociāldemokrātiskā partija sadalījās divos virzienos – mērenākos meņševikos un radikālos boļševikos, kas vēlākpieņēmanosaukumu – komunisti].9

J. Īvāna kriminālapsūdzības sākumā nav viņa Talsu darbības apraksta, kas liek secināt, ka informācija iegūta vispirms no Latvijas sociāldemokrātiskās partijas un citu organizāciju dokumentiem, tikai pēc tam vērtējot „vietējās aktivitātes.” „Atgriežoties Latvijā, uzņēma sakarus ar sociāldemokrātiem un kandidēja Saeimas vēlēšanās.” Viens no pratinātāju jautājumiem: „Vai esat bijis Zviedrijā un Somijā”? Īvāns atbildēja, ka bijis starptautiskā sociāldemokrātu konferencē Stokholmā, kur nokļuvis caur Somiju. Viņa ziņojums par zemnieku stāvokli Latvijā un Igaunijā publicēts brošūrā vairākās valodās. Viņš prata franču, angļu, vācu, poļu, lietuviešu un krievu valodas.10

Stāstītais par iesaistīšanos partijā. „1924. gadā pret Niedru [Andrievu Niedru tiesāja par provāciskas valdības vadīšanu 1919. gada pavasarī. Sīkāk lasīt A. Grūtupa grāmatā „Tiesāšanās kā māksla I daļa”.] notikušajā procesā viņu attaisnoja, tas mani satrauca, tādēļ Rīgā atklātā sapulcē uzstājos pret Niedru. [..] Uz sociāldemokrātiem tas atstāja iespaidu un mani uzņēma partijā.”11 Vjatlagā ieslodzīto personas kartiņu apkopojumā (ierakstā Nr. 855) kļūdaini norādīts, ka J. Īvāns bija partijas „Demokrātiskais centrs” biedrs, tur arī nepareizs miršanas datums.12

Kā jau teikts, divdesmitajos gados J. Īvāns ar ģimeni ieradās Talsos. 1927. gada nogalē sākās cīņa par varu Talsu pilsētas domē. Vēlēšanām 7. un 8. janvārī rosīgi gatavojās arī vidzemnieks. 6. janvārī, Zvaigznes dienā (tradicionāli, Strēlnieku – Ziemassvētku kauju piemiņas dienā) kino „Auseklis” telpās Ezera laukumā sociāldemokrāti aicināja uz brīvseansu ar kinohronikas, zinātniskas filmas un mākslas filmas „Šofera pārgalvība” izrādīšanu, kam sekoja Saeimas deputāta P. Ulpes un Talsu domes deputāta kandidāta J. Īvāna uzrunas. Pēdējam bija 7. numurs partijas 20 kandidātu sarakstā, kur pirmais Aleksandrs Reiznieks. Talsos mazpazīstamo Īvānu vēlēšanu listē raksturoja: „Mērnieks, atvaļināto karavīru pārstāvis”, tomēr viņa dalība armijā, kā iepriekš minēts, nebija saistīta ar Latvijas teritoriju. No 2386 balsotājiem saraksts Nr. 3 (tradicionāli šo numuru vēlēšanās piešķīra piešķīra sociāldemokrātiem) saņēma 1056 balsis, bet turpmākajos gados atbalstītāju skaits mazinājās. A. Reiznieku atbalstīja 1128, A. Liepiņu 1095, J. Eleksu 1061, K. Bernšteinu 1049, bet Īvānam bija uzticējušies 1042 cilvēki. Pirmskara vēlēšanu sistēma pieļāva ierakstīt jebkurā sarakstā kādu citas partijas kandidātu. Tādēļ bieži vien par populārākajiem balsoja arī citu partiju atbalstītāji, pārsniedzot partijas piekritēju skaitu. Sociāldemokrāti ieguva gandrīz pusi no visām deputātu vietām – 9 (vēl ievēlēja J. Rezongu, Fr. Sarkanābolu, F. Vecmani un Ē. Liepājnieku).13

Jāni Īvānu ievēlēja par domes, A. Reiznieku – par valdes priekšsēdētāju (pilsētas galvu). Lielas daļas pilsētnieku atbalsts deva sparu rudens sākumā aktīvi aģitēt par sociāldemokrātu sarakstu Saeimas vēlēšanām. „2. septembrī vienos dienā kino „Auseklis” telpās [sasauc] Saeimas vēlētāju sapulci. Runās J. Īvāns, A. Reiznieks un A. Cielavs par „Saeimas vēlēšanām un darba tautas prasībām”. Talsu darba ļaudis! Ierodaties kuplā skaitā savā sapulcē!”14 9. septembrī Īvāna piedalīšanās bija paredzēta aģitācijas pasākumā Zentenē, 21. septembrī Virbu pamatskolā kopā ar A. Zanderu. Abiem bija jābūt arī 30. septembrī divos dienā tirgus laukumā Sabilē, bet pirms tam 11:00 Cīruļu stacijā. Par to kreisais „Talsu Vēstnesis” publicēja atreferējumu ar visai šausminošu virsrakstu „Bumba Cīruļos”. „Veseli trīs sīkbļodnieku [izsmejošs apzīmējums Latvijas Jaunsaimnieku un sīkgruntnieku partijai, ko vadīja Ā. Bļodnieks] un viens zemnieksavienības Saeimas kandidāts nāk no Ārlavas pagasta, kas liecina, ka pazīstamie zemnieku krāpēji uzskata šo stūrīti par savu cietoksni. Īstu satricinājumu tomēr sagādāja b. Ivana runa svētdien tautas sapulcē Cīruļos. Neskatoties uz to, ka daudzi bija spiesti strādāt pie lauka darbiem, bija ieradušies ap 80 vietējo iedzīvotāju, kā pātagas cirtieni nāca b. Ivana atklājumi un pierādījumi par mantīgās šķiras noziedzīgo politiku. Sapulce beidzās ar vienprātīgu saucienu: „Nost ar 7. un 8. listes zagļiem un blēžiem – lai dzīvo sarkanais Nr. 3!””15

Tikmēr Talsos uzstājās partijas dižvīri. 16. septembrī Sadraudzīgās biedrības namā ar lielām pūlēm („Talsu Vēstnesī” pa laikam var izlasīt žēlabu rakstus par nacionālās Sadraudzīgās biedrības nevēlēšanos savā namā pieļaut ar sociāldemokrātiem saistītus pasākumus) uzstāšanos sarunāja Bruno Kalniņam (Saeimas deputāts, organizācijas Strādnieku Sports un Sargs dibinātājs un vadītājs). Viņa runu papildināja strādnieku aģitācijas grupa „Zilā blūze” (nosaukums cēlies no tradicionāla strādnieku apģērba zilā krāsā).16 30. septembrī ar pilsētniekiem runāja Saeimas deputāts R. Bīlmanis (līdz 1928.g. Bildermanis) un A. Reiznieks.

Cīņā izmantoja ne visai godīgus līdzekļus. Ar Arkādiju Eglīti J. Īvānam bija īpaši rēķini, un abpusēji apvainojumi skanēja gan sapulcēs, gan lasāmi laikrakstos. Nedēļu pirms vēlēšanām rakstīts: „A. Eglītis kā deputāts saņem 35 000 rub. mēnesī. Tikpat [saņem] kā ministrs. Kopā 70 000 r. mēnesī, jeb 900 000 rbļ. gadā [Ls 1400 mēnesī]”. Jau vairākus gadus bija ieviesti lati, ko „vajadzības brīdī” pārrēķināja rubļos. Kurss 1 Ls = 50 rubļi. Tajā pašā laikrakstā, piemēram, tirgotājs Z. Blumenavs reklamēja radio iegādi uz nomaksu tikai par 10 latiem nevis par 500 rubļiem mēnesī.17 No preses izdevuma saprotams, ka strādnieki izvēlējās pat visai neparastus pārliecināšanas līdzekļus. „87. skautu pulciņa vadītājs Fricis Matisons [..] cītīgi ņēmies ar plakātu Nr. 3 noplēšanu. Bez tam šis vadītājs ar ūdeni bij sācis notīrīt uz trotuāra uzrakstīto aicinājumu balsot par Nr. 3, protams, arī šis „kundziņš” protokolam [sodam] neizbēgs.”

Gluži tāpat kā mūsdienās, aģitācijai centās izmantot visas iespējas. Lietainā 16. septembra dienā notika Upesgrīvas pamatskolas atklāšana. „Pieteicies arī Eglītis, gribot savu „lomu” izvilkt. E. sapulcē bijis paredzēts pirmam vārds, bet viņš neieradies. Svinīgi sagaidīts Talsu sportistu pavadībā ieradās b. Ivans. Talsu Vēstneša, vietējās lielākās laukstrādnieku arodbiedrības un visu apriņķa strādniecisko pašvaldību darbinieku vārdā runāja b Ivans. „Mazturīgo zvejnieku, purvu un akmeņu rūķu bērnu nākotni lielā mērā var atvieglot jaunā skola, [..] lai nekāda melna vara nenāktu šeit kropļot bērnu dvēseles.[..]”18 Vēl dienu pirms vēlēšanām (6. un 7. oktobrī) Īvāns uzstājās Valdemārpilī, tomēr rezultāti viņa „apciemotajās” vietās lielākoties nebija spīdoši. Upesgrīvas pagastā par sociāldemokrātiem nobalsoja 24, Ārlavā 28%vēlētāju (vismazāk – Nogalē 19%), bet Talsos 32 (visvairāk Valdemārpilī – 42%).19

Upesgrīvai Īvāna karjerā bija īpaša nozīme. 1928. gada novembrī pēc Saeimas vēlēšanām situācija saasinājās, jo presē parādījās ziņas gan par to, ka viņš ar savu atbalstītāju vietējo skolotāju Pērkonu „represēti” un mērnieks nepamatoti atbrīvots no pienākumiem Upesgrīvā, gan arī par to, ka vietējie Sīkgruntnieku un jaunsaimnieku partijas atbalstītāji draudot kreiso piekritējiem. Jaunais mērnieku grupas vadītājs E. Ūdris solot viņiem iedalīt purvainākos un sliktākos zemes gabalus. Šādam paziņojumam bija senāka izcelsme, un atskaņas vēlāk sasniedza pat Saeimas sēžu zāli.

Vispirms kritika lasāma vietējā presē: „Pēdējās dienās dažādos sarkanos laikrakstos pārrunāta Talsu apr. mērnieka, sociālistu aģitatora Ivana lieta, kuram še sācis trūkt darba, tādēļ tas nodarbojas ne tik daudz ar mērīšanu, kā ar sociālisma propagandēšanu. Tagad valdība nolēmuse Ivanu pārcelt uz Latgali, un sakarā ar to sarkanie kliedz, it kā še būtu notikusi kāda politiska izrēķināšanās. [..] Latgalē jāpavairo mērnieku skaits. [..] par Īvānu ienākušas arī sūdzības, tāpēc nolemts pārcelt.”20 Zemes iedalīšanas problēmām veltīts kāds feļetons: „Upesgrīva iet bojā. Sajauksim kupicas ar kilometru stabiem, sēsim uz lielceļiem, tīklus metīsim mežos. [..] Upesgrīva iet bojā – lai dzīvo biedrs Ivans!”21 Arī gadu vēlāk situāciju bija izdevīgi atgādināt: „[..] bēdīgi slaveno un lielīgo mērnieku Ivanu, kurš Upesgrīvā bija palicis ievērojams ar savu partejisko un vienpusīgo rīcību zemes lietās, pērn pārcēla no Talsiem. Tomēr Ivanam nav gribējies citur pieņemt vietu, un tas visu laiku tikai prātojis, kā tikt atpakaļ, [..] kur viņam „iemērīta” laba jaunsaimniecība, ir radi un citi svarīgi „pienākumi”.”22 Zemkopības ministra biedrs A. Eglītis apgalvoja, ka Īvāns pēc trīs gadu darba aizsūtīts no Upesgrīvas, jo tur dalījis papildu zemi saviem partijas biedriem. Esot saņemta vairāk simtu cilvēku parakstīta sūdzība, par ko pat būtu pelnīta atlaišana no darba.23

Politiskā aktivitāte un mērnieka darbs gandrīz maksāja domes priekšsēdētāja vietu. Kreisajā „Talsu Vēstnesī” konflikts raksturots kā „dūriens mugurā”. „Domes labā spārna līderis – likuma pārkāpējs un sabotants.” Pilsētas dome bija lēmusi, ka sēdēm jānotiek katra mēneša pirmajā pirmdienā. 3. septembra sēdei pilsētas galva sastādīja dienas kārtību un uzaicinājumus nosūtīja domes priekšsēdētāja biedram lietuviešu izcelsmes talseniekam Praškevicam parakstīt, jo Īvāns neatradās pilsētā. Domnieks to neizdarīja, protestējot pret neapzinīgudomes priekšsēdētāja rīcību. „Katru reizi to nedarīšot.”24 10. septembra sēde sākās ar novēlošanos, jo labējie deputāti neieradās, „laikam apkopjot veikalus”. Ar atnākušo kreisā spārna deputātu vairākumu 10:1 nolēma sūdzēties par Praškevicu pašvaldību departamentam vai pat arī prokuroram. Vēlāk situāciju mēģināja „glābt”, dodot paraksta tiesības pilsētas galvam A. Reizniekam. Pret to iebilda oponentu pārstāvis Avens,25 tomēr nekas nemainījās. 3. decembrī labējie protestēja,atsakoties no vadošiem amatiem – Praškevics atteicās no domes, bet Avens – no pilsētas galvas biedru pienākumiem.

Viss palika pa vecam, jo mērnieku tuvāk Talsiem nesūtīja, bet no domes priekšsēdētāja amata viņš atteikties nevēlējās. „Ir gan nesaprotami, kā Ivans sastāvēdams tagad valsts dienestā Rīgā, var darba dienās ierasties uz pilsētas domes sēdēm Talsos? Interesanti būtu zināt, vaj šis apstāklis ir zināms Zemkopības ministrijā”, retoriski jautāja laikraksta „Kurzemes Balss” līdzstrādnieks.26 „Jau ilgāku laiku Talsos pilsētas domes sēdes notiek nevis no domes noteiktā laikā, bet tad, kad domes priekšsēdētājam Ivanam rodas iespēja atbraukt no Rīgas, lai vadītu domes sēdi. Tā kā I. Rīgā sastāv [valsts] dienestā, tad šāda iespēja viņam bieži vis nenāk priekšā. Tādēļ arī domes sēdes notiek reti un ļoti nekārtīgi.”27

1931. gadā Saeimas deputāts M. Rozentāls publiski sūdzējās, ka Eglīša kungs personiski aizliedzot Īvānam dot nopelnītās brīvdienas, „lai viņš varētu braukt uz Talsu domes sēdi. Pat sestdienā bijis jāstrādā līdz pašam pēdējam brīdim, tā kā tikai ar auto bijis iespējams nokļūt uz domes sēdēm. [..] Ivans tagad nav vairs domes priekšsēdētājs, ievēlēts kāds Kadiķis. Jūsu pašu laikrakstā [..] teikts: „Salīdzinot Ivana un Kadiķa domes sēžu vadību, visi atzīst, ka pirmais to prata labāki. [..] bijusi disciplīna, kārtība.”28 Pēdējais apgalvojums gan uzskatāms par apstrīdamu, jo raksturota tikai pati sēdes norise nevis kārtība kopumā.

3. No iekšlietu ministrijas speciālās nodaļas Krasnojarskas rajona slēdziena (atbilde meitai Ritai un māsai Latei) 1954. gada 22. novembrī: „[..] nacionālists Jānis Īvāns, bijušais aizsargs [..].”29 Pārmetumi par nacionālismu un dalību aizsargu organizācijā ir tipiskai, ko attiecināja uz katru, kuram nebija iespējama cita apsūdzība vai arī tika pieņemts, ka visi deportētie neizbēgami ir nacionālisti un aizsargi. J. Īvāna gadījumā neviens no tiem nebija patiess.

Neskatoties uz problēmām, J. Īvāns bija kļuvis par Talsu sociāldemokrātu līderi. Jāatzīst, ka viņi nebija aktīvi „18. novembra republikas” atbalstītāji. 1925. gadā presē atzīmēts, ka 18. novembra svētku gājienā nepiedalījās sociāldemokrātu ietekmē esošā pilsētas latviešu pamatskola. 1928. gadā valsts svētku runā Īvāns uzsvēra, ka jāsvin 24. novembris, jo tikai tad Talsos iestājusies „demokrātiska brīvība”, Baznīcas laukumā pie J. Freimaņa nodibinot LSDSP vietējo organizāciju ar organizācijas komiteju (Vilmansonu, Roni, Garkalnu, Kiopu, Vīksni un Kretuli).

Visai neglīta bija ņirgāšanās par Praškevica un Avena aicinājumu 18. novembra pašvaldības svinīgajā sēdē urravot par Saeimu un valsti, ko sociāldemokrāti neatbalstīja. Iespējams, vēlāks skaidrojums bija tikai taisnošanās apmulsušajiem novadniekiem: „Tikai mežoņu tautas karā kliedz, tas pielipis arī kulturālām tautām, kā krieviem. Vācieši esot izteikušies, ka tas viņiem palīdzējis sakaut krievus 1. pasaules kara laikā.”30 Nekas nebija mainījies arī pēc diviem gadiem. Varbūt oponenti pārspīlēja, bet diez vai nepamatoti kritizēja Īvāna runu 22. jūnija piemiņas sēdē. „[..] noturēja tik demagoģisku runu, kā kauns bij viņu dzirdēt. Domes priekšsēdētājam un valsts dienestā sastāvošam mērniekam gan vajadzēja būt vairāk eiropeiska takta, visa viņa runa bij netīra kritika par Latvijas dibinātājiem.”31

Īvāns bieži uzstājās dažādos pasākumos. Jau minētajā LSDSP Talsu organizācijas 10. gadadienā, Talsu 36. zēnu un 18. meiteņu pionieru pulciņu pasākumā propagandas nedēļā. Protokolēja apriņķa partijas konferencē, ko vadīja R. Bīlmanis, 1928. gada rudenī, iespējams, tieši viņš (parakstīts ar iniciāļiem J.I.) gandrīz katrā „Talsu Vēstneša” numurā sniedza Saeimas darbības izvērtējumus. 1929. gadā, kā var spriest no laikraksta, tieši Īvāns rosināja „svinīgu sēdi noturēt 6. augustā, jo pirms desmit gadiem toreizējais pilsētas galva Kundziņš no landesvēristiem nošauts. Nolēma 11. augustā noturēt [sēdi] un tad iet uz kapiem ar vainagu.” (Oponenti centās „iekost”, ka domnieki nevis godbijīgi gājuši, bet aizbraukuši mašīnā.) Savukārt 7. oktobra sēdē „uzaicina godināt Raiņa piemiņu ar piecelšanos, un nolēma pie vidusskolas (ģimnāzijas) dibināt [maksāt] Raiņa stipendiju.”32

Iespējams, ka domes vadītājs pat bija harizmātiska persona. Kādā informācijā pieminēts viņa „komisāriskais smaids”, citur – raksturots „pastāvīgi smaidīgais mērnieks”.33 Tomēr nav apšaubāms, ka viņš bija kļuvis nopietns konkurents savam Talsos senāk ienākušam partijas biedram A. Reizniekam. Jau 1929. gadā labējais laikraksts izteica aizdomas: „Ivans izdomājis, ka viņam ar izdevīgāk būtu palikt par „galvu”, nekā cerēt uz vēl neesošu vietu. Tā Reizniekam konkurents radies savās mājās, un grūti paredzēt, ar ko smirdošās biedru aizkulises beigsies. Reiznieks gan lielījies, ka viņš pāriešot uz Rīgu, labā vietā.” „Nevienam jūs nevarēsiet arī ieskaidrot, ka Ivans sen netīko pēc jūsu vietiņas un ka viņam pašlaik būs daudz lielāka piekrišana starp sarkaniem. Tā aiziet tā pasaules godība, tā intriģē sarkanie buržuji savā starpā!”34

1930. gada 27. janvāra sēdē domes priekšsēdētāja pārvēlēšanā Īvānam bija astoņi atbalstītāji, kas nebija pietiekami, bet 10. marta ārkārtas sēdē 10 balsu pietika jaunai ievēlēšanai (domē bija 20 deputāti).35 Gadu iepriekš amatā viņu atbalstīja 16 no 17 balsotājiem. Bet tūlīt pēc iekļūšanas domē, 1928. gada sākumā, ievēlēšana bija vienbalsīga. Tā toreiz varēja būt saistīta ar vienošanos sociāldemokrātiem dot domes priekšsēdētāja amatu, bet pilsoniskajai daļai – valdes priekšsēdētājatiesības. Par šādu norunu liecina fakts, ka Reiznieku pēc tam ievēlēja galvas amatā ar 12 pret 8 balsīm, kā arī „mājieni” par taisnīgu amatu sadali presē.36 Kreiso spēku nesaskaņu dēļ aprīļa beigās dome pieņēma Praškevica ierosinājumu pilsētas galvam nemaksāt algu. Amatu iepriekš uzteikušā Reiznieka vietā neiebalsoja mazinieku Rišku, toties pēc mēneša „sarunas bija notikušas” un par valdes priekšsēdētāju atkal ievēlēja Reiznieku ar amatalgu 280 Ls mēnesī.37

Viņš bija daudz iecietīgāks par Īvānu, ko labāk parāda raksts „Kā divi sociālisti vērtē aizsargus.”38 Pie tam, tas raksturo, cik absurda vēlāk bija Īvāna „pieskaitīšana” aizsargiem. „Talsu sociālistu vadonis Ivans (pilsētas domes priekšsēdētājs!?), [..] veltī aizsargiem šādus īsti komunistiskus žults izverdumus: „Pārāk biežie atklājumi par aizsargu sarīkotiem skandāliem, viņu līdzdalību zādzībās, naudas viltošanā, laupīšanās un pat slepkavībās – spiež saprast, ka šinī organizācijā vajadzīgas pamatīgas pārmaiņas”. [..] otrs Talsu sociālistu vadonis – pilsētas galva A. Reiznieks, rakstīdams 14. maijā 1929.g. „Ļoti godātam Talsu aizsargu pulka komandiera k-gam” vārdu pa vārdam sekošo: „Tā kā Talsu apr. III. Dziesmu diena izvēršas par ļoti plašiem tautas svētkiem, ar lielu ļaužu pieplūdumu, ir nepieciešams labi organizēts kārtības uzturētāju pulciņš, kas rūpētos, lai viss noritētu bez kādiem starpgadījumiem. Pazīstot aizsargu organizāciju, kā priekšzīmīgu stingru varu, [..] pagodināmies griezties pie Jums,[..] atļaut kādu aizsargu vienību 40-50 cilvēku apmērā, kas rūpētos par kārtību.”

1930. gada rudenī A. Reiznieks atstāja sociāldemokrātisko partiju par lielu prieku oponentiem un sarūgtinājumu bijušajiem biedriem, kuri pilsētas galvu sauca par pašlabuma meklētāju. „Atrisinājums” notika gandrīz vai negaidīti. 7. novembrī ārkārtējā domes sēdē priekšsēdētājs bija iecerējis kārtot lietas saistībā ar trīs darbinieku atlaišanu, bet viņam nācās paziņot par četru sociāldemokrātu – Reiznieka, Rezonga, Sarkanābola un Liepājnieka izstāšanos no partijas.39

1928. gadā ievēlētās pašvaldības darbība pēdējā varas gadā Īvāna vadībā bija apgrūtināta. „Pilsētas domes sēdes pēd. laikā pieņēmušas tik karikatūrisku nokrāsu, ka, tiešām, nav vērts viņās kavēt laiku. Pēd. sēdē, kas notika pag. pirmdien, no pilsoņiem piedalījās tikai domnieks Avens. Interesanti atzīmēt, ka priekšsēd. Ivans (soc.) nav bijis jau divās sēdēs no vietas: tas, laikam, sakarā ar to, ka viņš ir mērnieks – valsts dienestā un tam nav vaļas braukāt darba dienās no Rīgas uz Talsiem.” Pēc divām nedēļām Īvāns vadīja domes ārkārtas sēdi, kurā pieņēma noteikumus par namīpašnieku pienākumu izbūvēt trotuāru pie saviemnamiem un nojaukt uz ielas pusi izvirzītās kāpnes. Dažkārt domes priekšsēdētāju mēģināja publiski kaunināt, aicināja atteikties no pienākuma, ko nespēj pildīt, tomēr viņš neklausīja.40

4. No apsūdzības: 1924.-1934. gadam [..] cīnījās pret Latvijas Komunistisko partiju, un veica aktīvu pretpadomju propagandu.41

Grūti spriest par Īvāna pārliecības stiprumu, tomēr laikrakstu publikācijas liecina, ka viņš bija vairāk kreisā sociāldemokrātijas novirziena pārstāvis. Iespējams, tādēļ 1940. gada pavasarī iestājās VK(b)P [Viskrievijas (Vissavienības) Komunistiskā boļševiku Partija] kandidātos.42 To liecina gan māsa Late Šprunka, gan meita Rita „ziemā iestājās kandidātos”, arī arestētā anketā norādīts: „Kopš 1940. gada marta [grūti salasīt, iesp. ka maijs, bet katrā ziņā tas bija vēl pirms Latvijas okupēšanas] kandidāts VK(b)P. 1941. gada maijā izslēgts par piedalīšanos Latvijas baltajā armijā.”

Jau iestāšanās Sociāldemokrātiskajā partijā bija saistīta ar prasmi teikt pārliecinošas runas. Daži atreferējumi neliecina par iecietīgu noskaņojumu. „Pieminat Ziemassvētku mocekļus![..] Mūsu dienās, kur paēdušie riebekļi cenšas pārvērst strēlnieku moku piemiņas dienu par salkaniem izpriecas un uzdzīves svētkiem, lai atskan kā draudu vārds vainīgiem un aicinājums jaunatnei – „Pasaulē tomēr visvarenākā strādnieku armija sarkanā!” J. Ivans.”

Domes sēdē 1930. gada 7. aprīlī lēma par pārstāvi Brīvības pieminekļa Talsu komitejā. „[..] Ivans īsti lielinieciski paziņoja, ka strādn. frakcija nevarot balsot par, jo, lūk, kara vīri vēl neesot saņēmuši zemi, invalīdi vēl nesot pietiekoši apgādāti, bezdarbnieku vēl esot ap 10 000 u.t.t. Pēc šāda „sprediķa” „biedri” arī nobalsoja, ka komitejai pārstāvja nedošot. [..] Jāpiezīmē, ka parasti gan domju priekšsēdētāji, vadot sēdes, izturas visos jautājumos neitrāli, lai domniekus neiespaidotu, bet Talsos, redzams, šī ētiskā prasība netiek ievērota.” Kādā citā rakstā nosaukts pozitīvs piemērs: sociāldemokrāti K. Dēķens Rīgas domē un P. Kalniņš Saeimā. 1930. gada 22. jūnijā, Varoņu piemiņas dienā, tagadējā Ezera laukumā notika sapulce. „Kaut gan runāt bija atļauts tikai par 22. jūn. nozīmi, tad tomēr „biedrs” Ivans atrada par vajadzīgu turēt īstu komunistisku runu, kurā kurināja šķiru naidu. Kad policija tam atgādināja turēties pie temata, tas, ilgi nedomājis, sapulci slēdza.”43

Neskatoties uz savu visai nenozīmīgo līdzdalību armijā, Īvāns aktīvi piedalījās Latvijas atvaļināto karavīru biedrības darbā. Tā bija kreisi noskaņota, ar Talsu nodaļas mītni līdzās citām strādnieku organizācijām Grota ielā 1. (2015.g. Talsu kristīgā vidusskola). 1930. gada 22. jūnijā viņi bija vieni no galvenajiem Varoņu piemiņas dienas (Valsts svētki Brīvības cīņu Cēsu kauju piemiņai) organizētājiem. Pilsētas valdes sēdē Īvāns sniedza vēsturisku pārskatu par Brīvības cīņu nozīmi, bet pēcpusdienas Tautas sapulcē neesot spējis atturēties no atgādināšanas par traucētājiem 1. Maija strādnieku gājienā, par ko saņēmis policijas aizrādījumu. Sapulce notika Ezera laukumā, tādēļ jāatzīst, ka vajadzēja būt pietiekami lielam talantam un pieredzei uzrunāt tik lielu auditoriju brīvā dabā. To runātājs, neapšaubāmi, prata un bija darījis gan iepriekš, gan iedvesmojoši runāja vēl ne vienu reizi vien. Vakarā zaļumu svētki bija notika Āžu kalnā, bet deju starpbrīdī atkal Īvāns uzstājās ar runu par atbrīvošanās cīņām Latvijā. Kāpēc tas bija vajadzīgs, atklājās vēlāk, kad kreisie apstrīdēja Nurmuižas pagasta vēlēšanos iekasēt 20% izpriecas nodokli no šī deju vakara, neatzīstot, ka jāmaksā 10% kā par izrīkojumu ar izglītojošu nozīmi.44 1931. gada februārī J. Īvāns piedalījās atvaļināto karavīru biedrības sasauktajā sapulcē Spārē jau centrālās valdes pārstāvja godā.45

Kaut arī sociāldemokrātiskās partijas kandidātu saraksts domes vēlēšanām 1931. gada 28. un 29. martā bija garāks kā iepriekš – 25 kandidāti, jo tik daudz nu bija vietu pilsētas pašvaldībā, sarakstā, protams, nebija izstājušos bijušo domnieku, bet tajā nebija arī Īvāna.46 Viņa ēra Talsos šķietami bija beigusies.

1932. gadā bijušais talsenieks ieguva augstāku amatu: „Mani nozīmēja par rajona komitejas sekretāru Rīgā, [..] pēc partijas slēgšanas 1934. gadā, līdz 1936. gadam darbojos tajā nelegāli. Pēc tam es izbraucu uz Ārlavas pagastu, kur nodarbojos ar lauksaimniecību un visu saistību ar partiju pārtraucu.”47 K. Ulmaņa autoritārā apvērsuma dienā (15. maijā) viņu atlaida no darba, ieslodzīja Rīgas Centrālcietumā, bet vēlāk Liepājas koncentrācijas nometnē. Pēc nepilna gada atbrīvoja, tomēr darbu dabūt nebija iespējams. Bijušais sociāldemokrāts strādāja savā saimniecībā, līdz padomju varas laikam atrazdamies policijas uzraudzībā.48

5. No iekšlietu ministrijas speciālās nodaļas Krasnojarskas rajona slēdziena (atbilde meitai Ritai un māsai Latei) 1954. gada 22. novembrī: „[..] veica cīņu [..] pret padomju varas izveidošanu LPSR.”49

„Pēc Sarkanās Armijas ienākšanas Latvijas teritorijā uzdevās par padomju varas piekritēju, ielīda VK(b)P kandidātu rindās, bija Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs.”50

Par pirmo Padomju varas gadu Talsos saglabājies maz dokumentu, tādēļ pilnībā par J. Īvāna lomu šajā laikā nav iespējams spriest. Tomēr preses publikācijas apliecina – viņš bija viens no galvenajiem jaunās varas ieviesējiem Talsos. Ieva Paldiņa, lūdzot atbrīvot J. Īvāna meitas no izsūtījuma: „[..] Aktīvi piedalījies padomju iestāžu un organizāciju izveidošanas darbā.” Rita Īvāne: „Līdz 1941. gada jūnijam mans tēvs bija aktīvs padomju varas nodibinātājs un veidotājs Talsu pilsētā un apriņķī. [..] 1940. gada jūnijā, līdz ar pirmajiem padomju tankiem, tēvs ieradās Talsos un ar visu savu prasmi un dedzību metās padomju iekārtas celšanas un veidošanas darbā.”51 Vēstule rakstīta, lai saņemtu atbrīvošanu no izsūtījuma, tajā, iespējams, ir kāds pārspīlējums, tomēr minēto apstiprina arī laikrakstos publicētais.

Vēl pēdējā neatkarīgās Latvijas laika „Talsu Vārds” izdevumā var lasīt par pirmajiem padomju varas pārstāvju darbiem: „Talsu darba tautas rīcības komiteja svētdien [22. jūnijā] rīkoja Talsos tautas sapulci un manifestāciju. [..] Darba tautas rīcības komitejas vārdā runāja J. Ivans, izsakot prieku par strādnieku brīvības atgūšanu, apliecinot uzticību jaunajai valdībai un suminot sabiedrotās Padomju Savienības armiju. Runātāja vārdus bieži pārtrauca sapulcējušos piekrišanas saucieni un suminājumi. Runātājs izteica asus pārmetumus vecajai valdībai un nolasīja prasības, ko sapulce iesniedza jaunajai valdībai, prasot aizsargu organizācijas likvidēšanu, komunistu partijas legalizēšanu, [..] ko sapulce uzņēma ar skaļiem un brāzmainiem piekrišanas saucieniem. [..] Pēc tam gājiens organizētās un disciplinētās rindās ar karogiem un plakātiem devās uz Padomju Savienības karaspēka novietni [tagad novada muzejs] apsveikt sabiedrotās lielvalsts draudzīgo karaspēku, kurš gājienu sagaidīja nostādīts ierindā. Karaspēka vadītājiem pasniedza sarkanus ziedus, bet gājiena dalībnieki un karavīri apmainījās apsveikuma saucieniem un suminājumiem, nodziedot kopēji Internacionāli. Tad gājiens devās tālāk uz Sukturu kalnu, kur uz nošauto strādnieku cīnītāju kapu kopiņām nolika vaiņagus.” 52

  1. augusta vakarā ģimnāzijas parkā sapulcētos pilsētniekus un sarkanarmiešus atkal uzrunāja Īvāns, godinot pēdējos un pateicoties lielajai PSRS, kas pasargājusi Latviju no iesaistīšanas karā. Arī 6. augustā notika organizēta svinēšana, jo Latvija iepriekšējā dienā bija uzņemta PSRS, tādā veidā anektējot (iekļaujot) šajā valstī. Publikācijā daudz liekulības un melu: „5.augusts ieies kā visspožākā diena latviešu tautas vēsturē. Tā ir diena, kad latviešu tautas visplašākie slāņi ieguvuši ne tikai goda un lepnuma pilno Padomju Savienības pilsoņa vārdu, bet arī vislielākās cilvēku tiesības, kādas mūsu tautai un darba ļaudīm bez Staļina konstitūcijas neviens nav spējis dot. [..] Plakāti ar Staļina un citu padomju valstsvīru ģīmetnēm, trafareti, karogi. [..] Gājiens ievirzās no Brīvības ielas Leču aplokā. [..] Svinīgam klusumam valdot, b. Ivāns atsauc visu acu priekšā to brīdi, kad zaldātu šauteņu stobri vērsās pret 5 Talsu revolucionāru krūtīm. „Tā ir kopējo asiņu balss, kas liek mums pulcēties šovakar pie pirmo revolūcijas mocekļu kapa.[..] Daudzi no vecākās paaudzes nespēj valdīt asaras. [..] Pilskalnā gājiens apstājas – kopš vakardienas mūsu mazās tēvzemes robežas ir izpletušās līdz acij neaptveramiem apvāršņiem – ar šiem vārdiem b. Īvāns uzsāk savu runu.” 53

J. Īvāns, protams, pasākumos piedalījās arī pienākuma dēļ, jo viņu jau jūlija sākumā iekšlietu ministrs V. Lācis iecēla par Talsu pilsētas vecāko līdz ar vietnieku Kārli Heinrihsonu, valdes locekli Jēkabu Rūsi.54 Kaut arī deklarēja, ka vara pieder darbaļaužu ievēlētām padomēm, tā arī līdz kara sākumam nespēja noorganizēt pašvaldību vēlēšanas. 30. novembrī iekšlietu ministrs iecēla pagaidu izpildkomitejā Jāni Bernšteinu un Frici Paulu Tamsonu ar priekšsēdētāju Īvānu. Darba telpas bija Grota ielā 1, kur arī atradās Saeimas un PSRS Augstākās Padomes vēlēšanu iecirkņi. Izpildkomiteju varēja sazvanīt pa tālruni 6. Jaunie varasvīri nomainīja arī citas amatpersonas. Revīzijas komisijā K. Kundziņa, J. Dosberga un J. Odziņa vietā iecēla Fr. Volfu, Z. Berkoviču un Š. Zēligu. Pēdējais pēkšņi oktobrī nomira: „Pie svaigās kapa kopiņas atvadu vārdus teica pilsētas vecākais biedrs Ivans, nolikdams sarkanu ziedu velti.”55

Pirmās nelikumīgās vēlēšanas (svešas armijas klātbūtnē) notika jau 14. un 15. jūlijā un bija ļoti sasteigtas. Pārkāpjot Saeimas vēlēšanu likumu, izsludinātas tikai pāris nedēļas iepriekš, tādēļ nebija iespējams noorganizēt vēlētāju tikšanās. Apriņķa vēlēšanu komisijā A. Kirhenšteina vadītais Ministru Kabinets nevarēja iecelt šaubīgas personas, jo rezultātiem bija jābūt „pareiziem”. Uzticējās miertiesnesim Kristapam Silavam, Kārlim Šprunkam, apriņķa vecākajam Kārlim Paldiņam, Jānim Īvānam un Jānim Grīnblatam.56

Nākamās vēlēšanas bija pēc pusgada janvārī, kad vēlēja Latvijas PSR pārstāvjus PSRS Augstākajā Padomē. Talseniekiem bija jābalso par diviem kandidātiem – liepājnieku J. Vierpi un ar Ziemeļkurzemi saistīto Ievu Paldiņu-Rūsi. Visās tikšanās reizēs klāt bija arī J. Īvāns.

Ieva Paldiņa, bijusī talseniece: „Talsos man ir radi un paziņas, Talsos esmu dzīvojusi, mani pazīstat. [..] Ž. Biezbārdis – kopā ar viņu esmu strādājis tepat, Lapševska kokrūpniecībā. Viņa strādāja vissmagākos darbus – nesa plankas.” Kandidēšanas brīdī Paldiņa bija kompartijas Ventspils pilsētas pirmā sekretāre, pēc biogrāfijas spriežot, atbilda „plintnieces” tēlam. 1. pasaules kara laikā viņa bēgļu gaitās nokļuva Ukrainā, Harkovā, kur iestājās Komunistiskajā partijā. 23 gadu vecumā kļuva par Stavropoles kara slimnīcas politisko vadītāju, bet tad strādāja Stavropoles guberņas partijas komitejā. 1927. gadā pārradās Latvijā, kur aktīvi darbojās nelegālajā boļševiku partijā. „26. decembrī pie N [militāru apsvērumu dēļ avotā nav atklāts karaspēka daļasnosaukums un numurs] pulka sarkanarmiešiem [Talsos] ieradusies Paldiņa. Sapulci vadīja b. Īvāns. Atklāja to un izteicās, ka agrāk [bija] desmitiem sarakstu, simtiem kandidātu, no kuriem izvēlēties pareizo var apjukt pat gudrs cilvēks. Tagad pati tauta izvirza kandidātus.” Īvāns atgādināja, ka Paldiņa bijusi cietumā 9 gadus (par dalību aizliegtā partijā) un, izmantojot retorikas prasmes, uzsvēra, ka „vienlīdzība iepriekš izpaudusies kā tiesības tikt cietumā tāpat kā vīriešiem.”57

Tomēr viņš kļūdījās vai arī nepietiekami novērtēja situāciju. „1941. gada 12. janvārī Latvijā, tāpat kā visā Padomju Savienībā, bija paredzētas PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Taču jau 1940. gada 13. decembrī VK(b)P CK Politbirojs pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR deputātu kandidātiem PSRS Augstākajā Padomē”. Deputātu kandidātus jau 1940. gada 3. decembrī bija apspriedis un pieņēmis VK(b)P CK Orgbirojs. Politbiroja lēmumā bija noteikts, ka PSRS Augstākās Padomes Savienības padomē jāievēlē 7 deputāti un PSRS Augstākās Padomes Tautību padomē – 25 deputāti. Lēmumā nosaukti visi deputātu uzvārdi un iniciāļi, kā arī noteikts, kādā vēlēšanu iecirknī šie deputāti jāievēlē.”58

J. Vierpe ar vēlētājiem tikās 6. janvārī, gan Tautas namā (agr. Sadr. b-bas namā), gan kinoteātrī – ar sarkanarmiešiem. „Ievadrunā b. Īvāns aizrādīja, ka kandidāta Vierpes dzīves gājums sevišķi saistošs var būt taisni Sarkanarmiešiem, jo b. Vierpe pilnos apmēros pārdzīvojis visus pirmā Imperiālistiskā kara grūtumus, brīvprātīgi piedalījies cīņās pret Bermonta baltgvardu bandām, bet tanī pašā reizē pratis izsargāties no cīņas pret Sarkano Armiju. Kāri uzņem sarkanarmieši biedra Vierpes dzīves stāstu, dzīvāk iedegas acis dzirdot, ka b. Vierpe, kalpodams Latvijas nacionālā armijā, pratis savā muguras telefona aparātā iznēsāt proklamācijas Liepājas kara ostā.”59

6. Pēc Sarkanās armijas ienākšanas sāka aktivizēties. Tajā pašā laikā iekārtoja atbildīgos amatos padomju aparātā aizsargus, kulakus un citus kontrrevolucionārus elementus. Visu laiku uzturēja sakarus ar bijušo sociāldemokrātu Šprunku u.c. [..] Būdams pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs, izgāza izpildkomitejas darbu, izjauca 1941. gada 1.maija svinības. Izslēgts no LKP biedru kandidātiem [..] par Talsu pilsētas izpildkomitejas [darbības] sagraušanu.60

Jānis Īvāns, protams, aktīvi darbojās arī citu jomu „komunistošanā”. 13. augustā ar V. Lāča rīkojumu slēgtās Talsu Tirgotāju un rūpnieku biedrības likvidācijas komisijā par priekšsēdētāju iecēla J. Īvānu, par locekļiem Fr. Tamsonu un Jāni Lagzdiņu. Norādītais likvidatoru mājoklis Talsos, Brīvības ielā 8 ir arī izsūtīšanas lietā minētā J. Īvāna dzīvesvieta.61

Jānim Īvānam „partija” līdz pat 1941. gada 7. februāra numuram uzticēja atbildēt par Komunistiskās partijas Talsu rajona komitejas izdoto laikrakstu „Talsu Apriņķa Ziņotājs”, t.i. viņš bija redaktors. Vēlāk amatu pārņēma partijas komitejas darbinieks Spricis Edgars Mūkins. Laikraksta 3. numurā 2 rakstu nosaukumos atrodamas nopietnas kļūdas. „Jāiegādājas PSRS karogi” vietā „iesprucis” krogi, bet rakstā par Fr. Dermaņa rīcību virsrakstam pēc tā laika terminoloģijas būtu jābūt – antisemītisma garaiņi nevis „gariņi”,62 tomēr redaktors acīmredzami bija nozīmīga un ietekmīga persona, un viņu nesodīja, kā tas bija raksturīgs totalitārajiem režīmiem.

Pilsētas vecākais rudenī aktīvi iesaistījās izglītības sistēmas pārveidošanā, ko vēlāk pārzināja decembrī apstiprinātais Tautas izglītības nodaļas vadītājs, Īvāna māsasvīrs Kārlis Šprunks. „Pirmdienas rītā Talsos, tāpat kā visā pārējā Padomju Latvijā, bija manāma jauna dzīvība, priecīgi satraukti pulcējās bērni un vecāki pilsētas pamatskolās Gaismas ielā, Lielā ielā, Kalna ielā un vidusskolā. [..] Pirmo reiz skolas gadu uzsākot bērnu mutes skandina uzvarošo Internacionāli. No vienas skolas uz otru svinīgajos aktos ierodas pilsētas vecākais b. Īvāns, bet vidusskolā arī strādnieku – zemnieku sarkanās armijas vietējās daļas politiskais komisārs.” Kaut arī 1935. gada tautas skaitīšanā pilsētā bija pamanīti tikai daži lasīt un rakstīt nepratēji, tomēr Krievijas pieredze lika radīt mākslīgu problēmu. „Saskaņā ar Izglītības Tautas Komisāra pavēli, pilsētas vecākais b. Īvāns uzdod visiem Talsu pilsētas namsaimniekiem un namu pārvaldniekiem ne vēlāk kā š.g. 23. novembrī plkst. 9 iesniegt pilsētas valdē sarakstus par attiecīgos namos dzīvojošiem lasīt un rakstīt nepratējiem vecumā no 15 līdz 50 gadiem.”63

Īvāns, Šprunks

Skolotāja Late Īvāne (Šprunka) ar 1935.g. absolventēm: 1. no kr. Irma Fišere, 2. Ilga Bartuškevica (prec. Rozentāle), 3. Karmena Rīss, 4. Marija Paipala (prec. Šteinerte).

Sadarbībā ar sociāldemokrātu Kārli Šprunku (1892–1942) bija neizbēgama, jo 1936. gadā viņš Rīgā salaulājās ar Īvāna māsu Lati. Abi strādāja Talsu pilsētas pamatskolā. Late bija iemīļota skolotāja, iestudēja skolēnu priekšnesumus, teātra uzvedumus, piedalījās izrādēs jau vismaz kopš 1927. gada. Kārlis, gleznotājs, zīmēšanas skolotājs, minēts kā iespējams Talsu pilsētas pirmā ģerboņa autors.64 Pēc padomju varas ieviešanas K. Šprunku, (arī Ž. Baržinski un D. Fuksu) iecēla pilsētas Saeimas vēlēšanu komisijā, bet pēc diviem mēnešiem viņu kopā ar pilsētas vecāko J. Īvānu, apriņķa vecāko K. Paldiņu, apriņķa slimnīcas vadītāju V. Ruģēnu Vilis Lācis iecēla Talsu apriņķa skolu valdē.65

Īvāna māsa Late vēlāk sasniedza ievērojamu stāvokli Latvijas PSR, bija skolu inspektore Rīgā, grāmatu autore, LPSR nopelniem bagātā skolotāja. Vēl 1940. gadu sākumā viņa centās noskaidrot tuvinieku likteni un palīdzēt tiem. 1946. gadā sūtīta vēstule: „Toreizējais (1941.g.) Iekšlietu Tautas komisariāta Talsu nodaļas priekšnieks man apgalvoja, ka Īvāna lieta tiks Maskavā izmeklēta, noskaidrots un būs iespējams ar brāli sarakstīties.” 1941. gada 27. jūnijā viņi ar vīru K. Šprunku evakuējušies uz PSRS iekšējiem apgabaliem un pazaudējuši ģimenes pēdas. 1944. gada maijā iekšlietu iestāžu pārstāvis Kuzņecovs atbildēja, ka Īvāns ir miris 1942. gadā, bet par sieviešu atrašanās vietu ziņu nav. 1945. gadā, pēc kara beigām, no Sibīrijas pienāca pirmās vēstules, kas deva skaidrību par notikušo, bet jau nākamajā gadā Late pirmo reizi rakstīja Iekšlietu ministram, pēc tam 1954. gadā ministram J.D. Zujanam, tomēr bez panākumiem lūdzot atļauju brāļa meitām atgriezties.66

Kaut arī 1940. gada vasarā ar lielu „pompu” kritizēja iepriekšējos varasvīrus par svētku svinēšanas izdevumiem – „vienā pašā 1939. gadā 15. maija un 18. novembra „svētku” rīkošanai iztērēti Ls 2639,79!”, tomēr „jauno” svētku svinēšana noteikti izmaksāja ne mazāk. „Oktobra revolūcijas svētku gaitu pilsētas vecākā b.J. Īvāna vadībā pagājušā sestdienā pārrunāja valsts, pašvaldības, sabiedrisko iestāžu un nacionalizēto tirdzniecības un rūpniecības uzņēmumu vadītāji. [..] Pārrunājot pilsētas namu rotāšanu, atzina par vēlamu lielākiem blakus namiem vaj arī iestādēm un uzņēmumiem vienā namā rotāšanas darbus veikt kopīgi. [..] Vadošos oktobra revolūcijas svētku lozungus dos komunistiskā partija, rotāšanas darbi jāveic pašiem uzņēmumiem. [..] Visos svētku sarīkojumos ieeja būs brīva, tā dodot iespēju ikvienam pilsoņiem tos apmeklēt un iepazīties ar Padomju Savienības 23 gados veikto darbu.”67 Ja oktobra apvērsuma gadadienas atzīmēšana vēl bija salīdzinoši pieticīga, tad „23. Sarkanarmijas gada dienu Talsos ievadīja jau piektdien un sestdien svinīgie akti skolā, kur piedalījās arī Sarkanarmijas pārstāvji. Sestdienas vakarā notika plaša svinīga sanāksme Tautas namā. [..] Sanāksmi atklāj izp. kom. priekšsēdētājs b. Īvāns. [..] Dziļi aizkustinošs ir brīdis, kad b. Īvāns pasniedz Talsu apriņķa darba ļaužu dāvāto karogu N. daļai. „Sarkanā Armija un mēs – esam un būsim viens. [..]”, saka b. Īvāns.”68

Par padomju varas pārstāvju varas demonstrēšanas un pakļaušanas galveno pasākumu vajadzēja kļūt 1. Maijam. Tam sāka gatavoties vismaz mēnesi iepriekš. „Gatavosimies 1. maija svētkiem. [..] Talsos un apriņķī sastādīta 1. maija svētku rīcības komiteja. 30. aprīlī notiks svinīgas sanāksmes ar priekšlasījumiem. [..] 1. maijā notiks demonstrācijas, 2.maijā masu svētki klubos tautas namos vai piemērotākā laikā brīvā dabā.”„2. maijā skolās notiks īpaši sarīkojumi bērniem, vietās, kur kino teātri – kino brīvizrādes bērniem, bet klubos,tautas namos, dārzos svētki darbaļaudīm ar uzvedumiem, deju un rotaļām. [..] Jau tagad Partijas apriņķa komitejas propagandas – aģitācijas nodaļa nozīmējusi lektorus, piestiprinājusi komunistus pagastos un pilsētās demonstrāciju vadībai. Dekoratori un pašdarbības pulciņi gatavo dekorējumus un sagatavo uzvedumu programmas.” „Pašreiz norit drudžaina gatavošanās 1. maija svētku atzīmēšanai pirmo reizi brīvajos padomju varas apstākļos. [..] Visas darbaļaužu sabiedriskās organizācijas un padomju iestādes partijas [..] vadībā gatavo lielo svētku rotu, svētku sarīkojumus Talsu pilsētā. [..] 1. maijā plkst. 9 komjaunatnes rīkotais propagandas brauciens pa Talsu ielām. Plkst. 13 no Ezera laukuma sāksies darba ļaužu 1. maija demonstrācijas gājiens.”69

Kā tas notika, ka J. Īvānam 1. maija svinēšana kļuva liktenīga? Laikraksta informācijā to grūti konstatēt. „1. maijā plkst. 9 sākās komjaunatnes propagandas brauciens. Ielas arvien vairāk pildās ļaudīm. Noteiktā laikā, dziesmām un mūzikai skanot, uz tirgus laukuma sāk ierasties atsevišķo organizāciju, iestāžu un skolu gājieni. Pāri galvām māj daudzie plakāti, plīvo sarkanie karogi. Viss tirgus laukums pieblīvēts ar svinību dalībniekiem. Atskan uzvarošā internacionāle. Iesākas demonstrācijas gājiens, kuru vada pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs b. Īvāns. un strādnieku gvardists b. Tamsons. Priecīgi skan dziesmas, spilgtajā saules gaismā sevišķi izceļas mājturības skolas gājiena dalībnieču tautiskie tērpi, tāpat vispārēju atzinību izpelnās fizkultūriešu labi izveidotais gājiens. Mītiņā maija runu saka partijas CK pārstāvis b. Kļava. Jūsmīgas ovācijas par godu partijai, valdībai, vispasaules darba ļaužu vadonim b. Staļinam.”70

Lielāku skaidrību par notikušo vieš Īvāna atbildes 1941. gada 18. augustā, jau Vjatlagā, uz jautājumu „Kāpēc izjaucāt 1. Maija svinības?”, sekoja atbilde: „Svētku izjaukšana Talsos nebija, bet mītiņā nebija īpašas iedvesmas. Tas bija tikai tādēļ, ka ziņojums bija izveidots bez pacēluma. Ziņojumu taisīja profesors Kļava, ziņojums bija saturīgs.”71 Kāda ar atreferējumu pat pirmajā brīdī tieši nesaistāma informācija, šķiet, notikušo izskaidro pilnībā, tomēr skaidrs, ka J. Īvāns to īpaši nespēja ietekmēt. „Jāmācās dziedāt. 1. maijā visa darba tauta un arī visi skolēni izgāja kopējā manifestācijā. Gājiens bija samērā labi noorganizēts, un arī tā izveidojums apmierinošs. Vienīgais trūkums bija orķestra trūkums. Šo trūkumu var aizvietot vienīgi ar dziesmām, bet nu izrādās, ka skolēni, kuriem noteikti būtu šīs dziesmas jāprot, tās izlietoja ļoti neapmierinoši. [..] Talsu valsts nepilnai vidusskolai [Talsu pamatskola] dziedāšana izdevās ļoti vāji, bet Talsu valsts vidusskolēni nemaz neatzina par vajadzīgu piedalīties dziedāšanā. Redzams, ka dziedāšanas skolotāji nav piegriezuši vajadzīgo vērību skolēnu sagatavošanā. [..] Skolotājiem strādnieku dziesmu mācīšanai jāpiegriež daudz nopietnāka vērība.”72

Iespējams mērķtiecīgi, lai pamatotu pilsētas pašvaldības nolaidību un argumentētu jau neizbēgamo J. Īvāna atbrīvošanu no amata, vietējā laikrakstā maija beigās publicēts plašs materiāls, kārtību pilsētā raksturojot kā vislielāko „bardaku”: „[..] Spodrības nedēļā Valsts iestāžu darbinieku arodbiedrības sanitārie pilnvarnieki pārbaudīja daļu sava rajona, lai redzētu, cik daudz Talsos praktiski darīts tīrības labā. [..]. Vismaz pusē no apskatītiem namiem nebija nekas darīts atkritumu saslaucīšanā un mēslu kastu izvešanā. Iesāksim ar dārzu pie pilsētas kino, kur vienīgās grābējas bija – vistas, bet dārzā stāvēja lielas atkritumu un mēslu kaudzes. [..] Rekords pilsētas centrā bija namam Lielajā ielā 22, kur sētā bija ap 25 vezumu liela sapuvušu kartupeļu, ēdienu atlieku un citu atkritumu kaudze. Attālākā stūrī vēl 2 dažāda sastāva kaudzes, no kurām viena kronēta ar saulē spīdošām, sabojātām siļķēm. Visnetīrākā vieta pilsētā tomēr bija Laidzes [pēcnumerācijas spriežot, tomēr Mīlenbaha] ielā Nr. 6/8, tur mēsli bija pat uz piebūves otrā stāva, sasaldējot netīru ledus kalnu un nošķaidot ēkas sienas. [..] Tikai nedaudzās vietās Talsos ir krātuves netīriem ūdeņiem, bet parasti to izlej sētā vienkārši izžūšanai vai arī pa noteku aizvada uz novadgrāvjiem un ezeriem. Gluži neattaisnojama ir slimnīcas netīro ūdeņu novadīšana uz Talsu ezeru [..].”73

Izsūtīšana un sodīšana

Padomju Savienībā iespējami dumpīgo iedzīvotāju deportācijas notika jau 1930. gadu beigās. „1941. gada 22. maijā notika plaša deportācijas akcija Ukrainā. [..] Dokumenti liecina, ka lēmumu par deportāciju veikšanu okupētajās Baltijas valstīs J. Staļins ir pieņēmis 1941. gada 15. maijā. Nākamajās dienās PSRS represīvās iestādes sagatavoja deportācijas pavēles, instrukcijas, norādījumus, izsūtāmo sarakstus, aprēķināja nepieciešamo karaspēka daudzumu [..]. Sākumā Baltijas iedzīvotāju deportācija bija iecerēta 12. jūnijā, taču sakarā ar reliģiskiem svētkiem Lietuvā, to pārcēla uz 14. jūniju. Šī deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā sociālā un ekonomiskā (mantiskā) stāvokļa dēļ pēc formālām pazīmēm a priori [pirms pieredzes, saprotams kā – neizbēgami, bez pierādījumiem] tika uzskatītas par okupācijas režīmam neuzticamām un bīstamām. Deportācijai tika pakļauti arī šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no viņu dzimuma un vecuma.”74

Pirmā publiskā ziņa par J. Īvāna likteni publicēta pēc trīs mēnešiem. „Saraksts par komunistu un žīdu piespiedu kārtā projām aizvestiem iedzīvotājiem Talsu apriņķī. Talsu pilsētā Īvāns Jānis, mērnieks, pils. izp. kom. priekšs. Sieva Elizabete, bērni Rita un Aina dzīv. Brīvības 8. – ziņu nav.”75

Jānis Īvāns

Ainas Īvānes uzskaites kartiņas fragments.

Pirmo versiju par Jāņa Īvāna un ģimenes izsūtīšanu var izlasīt saistībā ar notikuma atceres pasākumu 1942. gadā. Rakstu sērijas „Kā strādāja čeka”

  • 15. turpinājumā mēģināts skaidrot, jāsaka, diezgan precīzi, pēc kādiem kritērijiem notika izsūtīšana.76 „Nav šaubu, ka aizvešanas plāns nāca no Maskavas. [..] Tādēļ arī jau jūnija sākumā no Padomijas uz šim valstīm [Latvija, Lietuva, Igaunija] nosūtīja ap 10 000 čekistu, kas uzsāka lielās akcijas noorganizēšanu. No latviešu tautas bija paredzēts pakāpeniski izsūtīt ap 300.000 neuzticamo. Tādā kārtā Latvijā paliktu vairs tikai komūnisti, viņu līdzjutēji, pilnīgi inertie pilsoņi un žīdi. Izsūtāmo sarakstu sastādīšanā piedalījās vietējā čeka, kompartijas pārstāvji, milicija, izpildu komitejas un darba vietu pārstāvji. [..] Nevar teikt, ka politiskā pārliecība čekai arvien būtu bijusi izšķīrēja mēraukla [izsūtīšanai]. Galvenais bija – nostāja pret boļševikiem vai arī tikai pret čeku. Piem., Talsos paņēma līdz ar sievu un 2 meitām arī pašu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju, komunistu Jāni Ivanu. Ivans bija samērā inteliģents boļševiks, jo agrāk darbojies kā mērnieks. Uz čekas varenā vīra Smirnova pieprasījumu – uzdot izsūtīšanai vēlamos pilsētas darbiniekus, šis komunists ar mugurkaulu vienkārši atbildēja: „Man tādu nav!”.”

    Vācu okupācijas laika ziņojums, bez šaubām, ir propagandas ietekmēts. Publicētajos izsūtīto sarakstos vispār nav pieminēta neviena ebreju ģimene, kaut gan viņu bija 23 no 121 pilsētā deportētā, t.i. piektā daļa, kaut šīs tautas īpatsvars Talsos bija 12%. Savukārt, neapstrīdams padomju varas atbalstītājs žēlots par nokļūšanu sava izveidotā režīma represijās.

    Vācu laika propagandas apdarinātā realitāte laika gaitā ieguva varonības oreolu, izpušķojumus un, likumsakarību nezināšanas dēļ, arī absurdus secinājumus. Kā jau 1942. gadā bija zināms, izsūtāmo sarakstus sastādīja, pirmām kārtām, valsts drošības iestādes. Atšķirībā no 1949. gada deportācijas, pašvaldības vadītājam bija visai maza teikšana. Uz manu jautājumu autoritatīva deportāciju pētniecības speciāliste, vēsturniece Iveta Šķiņķe atbildēja: „Pārrunājām šo lietu ar J. Riekstiņu. Arhīvā šādu [1941. gada 14. jūnijā deportēto] sarakstu nav. Izsūtāmo sarakstus sagatavoja apriņķu drošības tautas komisariāta darbinieki. Par to, ka būtu bijis jāparaksta pilsētas domes priekšsēdētājam, ziņu mums nav. Tā 100% teikt, ka viss ir absolūti skaidri un nepārprotami izpētīts par 1941. gadu un vietējo iesaisti/neiesaisti nevar, jo pietrūkst dokumentu – steiga, slepenība.“77

    Jānis Īvāns

    Ritas Īvānes uzskaites kartiņas fragments.

    Marijas Dozbergas (Pīlāgas) atmiņu stāsts, ka Īvāns izsūtīts „par izpildkomitejas varas graušanu“, daļēji ir patiess, tomēr tā bija tikai viena no apsūdzībām, kas, izrauta no konteksta, t.i. – konkrēti „par 1. maija svētku izjaukšanu”, tiek nepareizi uztverta kā sistemātiska cīņa pret varu. Tas, ka Īvāns iznācis no izpildkomitejas sēdes, kur protestējis pret izsūtīšanām un meklējis koferus,78 varēja būt arī no sava viedokļa skaidrota sagadīšanās, jo, kā redzams iepriekš rakstītajā, viņam komunistu izpratnē bija pietiekami daudz „grēku”. Iespējams, ka sēde notika 6. jūnijā, (šajā dienā atbrīvots no darba),79 kad darīja zināmas represijām nolemtās personas (ieskaitot viņu pašu). Lēmums par pārējās ģimenes izsūtīšanu datēts ar 1941. gada 10. jūniju, un to parakstījuši Valsts Drošības Tautas komisariāta Talsu nodaļas operatīvais pilnvarotais Kačs un priekšnieks Leijers.

    Par to, ka galvenais izsūtīšanas pamatojums bija tieši dalība baltgvardu armijā, liecina sākotnēji minētā Kriminālkodeksa panta daļa (58-2), kas vēlāk svītrots un mainīts uz 58-4.80 KPFSR KK 58.81 panta 2. daļa.„Par bruņotu sacelšanos vai apbruņotu bandu iebrukumu kontrrevolucionāros nolūkos padomju teritorijā, par varas sagrābšanu centrā vai uz vietām [..].

    58. panta 4. daļa: Par palīdzības sniegšanu jebkādā veidā tai starptautiskās buržuāzijas daļai, kura, neatzīdama vienlīdzīgas tiesības komunistiskai sistēmai, kas nāk nomainīt kapitālistisko sistēmu, tiecas to gāzt, kā arī par palīdzības sniegšanu tādām sabiedrības grupām un organizācijām, kuras atrodas minētās buržuāzijas ietekmē vai arī tieši tās organizētas, lai realizētu pret PSR Savienību naidīgu darbību.”

    Jāņa Īvāna dzīve beidzās Vjatlagā, soda nometnē, kur atrodoties (pēc tā laika prakses) viņam piesprieda 5 gadus ieslodzījuma. Izsūtīšanas lietā ir nometnes ārsta slēdziens, ka viņam piemērots tikai viegls darbs, kā arī lazaretes priekšnieka un ārsta Šneidera 1942. gadā 20. maijā parakstīts akts par 44-gadīgā vīrieša (acis pelēkas, mati gaiši brūni, vidēja auguma, vāju miesas uzbūvi) nāvi avitaminozes dēļ.82

    Sieva Elizabete

    Elizabete Īvāne bija kuplās Kvālbergu dzimtas pārstāve. Iespējams, ģimene 1. pasaules kara laikā devusies bēgļu gaitās, jo viņa pati vēlāk norādīja, ka beigusi sieviešu ģimnāziju Ļeņingradā.83 Tepat, Talsu pievārtē, Lībagu pagasta „Biezājos”1919. gadā reģistrētas Friča un Jūles, „Ratkalnos” – Matīsa un Jūles [Jūlijas], bet „Baložos” Friča un Annas Kvālbergu ģimenes.84 Kādā anketā, kas, pēc konteksta spriežot, varētu būt tapusi Elizabetes bēgšanas laikā 1950. gadā,85 sieviete raksta, ka viņas dzimtai piederīgi tēvs Fricis (1879–1931), māte Anna [-Regīna] (1976–1946), meitas Rita un Aina, kā arī 1903. gadā dzimušais brālis Ernests. Viņš strādāja Talsu apriņķa kancelejā.

    Dzimtas koka ieraksti portālā www.geni.com, kā arī Īvāna liecība pratināšanā: „sievas radi: brāļi – viens bija virsnieks, divi – aizsargi”86 liecina, ka Elizabetei – vecākajai māsai (dz. 1898.g.) un Ernestam bija vēl divi brāļi – Jānis un Pēteris. Jānis (10.05.1905.–7.05.1970.), 2. pasaules kara laikā bija Talsu apriņķa policijas priekšnieka vietnieks, pilsētas krājaizdevu kases revīzijas komisijā, bet pēc kara dzīvoja Klīvlendā, Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur aktīvi darbojās vietējā latviešu sabiedrībā. Marta (Štegmane), ar kuru viņš salaulājās 1943. gadā, krietni pārdzīvoja savu vīru.

    Savukārt, Pēteris Kvālbergs (4.05.1907.–12.1968.) pēc Talsu vidusskolas absolvēšanas 1927. gadā iestājās karaskolā un kļuva par slavenu virsnieku, šaušanas instruktoru un daudzu sacensību uzvarētāju. Kā atceras Zigurds Salnais Lielbritānijā, Kvālbergu viņš vairākkārt saticis 1930. gados 1. Talsu Aizsargu pulka apmācībās. 1940. gada jūnijā kopā ar sievu Ritu Putraims no Madlienas (dz. 4.07.1912.) viņi pieteica uzvārda maiņu uz Kalums. Pēteri 1942. gada rudenī iecēla par Talsu apriņķa policijas 2. iecirkņa (Kandavā) priekšnieku, bet vēlāk viņš cīnījās frontē. Karojot Vācu armijā, 1944. gada 20. maijā (19. divīzijas 43. grenadieru pulka sastāvā) apbalvots ar Dzelzskrusta ordeņa II, pēc tam arī ar pirmo šķiru.87

    Saprotams, ka Jāņa un Pētera atzīšana par radiniekiem varēja vēl vairāk pasliktināt par „tautas ienaidnieci” pasludinātās stāvokli. Iespējams, Elizabete cerēja uz viņas nesaistīšanu ar uz ārzemēm aizbēgušo Jāni un Pēteri, kurš pat bija mainījis uzvārdu. Laikam gan sagadīšanās dēļ neparasto vārdu salikumu „Pēteris Kalums” par savu „segvārdu” Aukstā kara laikā izmantoja raidstacijas „Amerikas Balss” līdzstrādnieks Ēvalds Freivalds.88

    Jaunā padomju vara Elizabeti neatstāja neievērotu. Jau 1940. gada augustā viņu iecēla par lielā Daniela Hilmaņa apavu un apģērbu veikala un darbnīcas pilnvarnieci (pārvaldītāju), bet nākamajā pavasarī ievēlēja Talsu patērētāju biedrības valdē.89

    Elizabeti izsūtīja 43 gadu vecumā kopā ar 14 un 18 gadus vecajām meitām. Viņas 1942. gada jūnijā saņēma ziņu par vīra un tēva nāvi, kas sievietēm bija smags trieciens. 1948. gada oktobrī E. Īvāne atgriezās Lībagu pagasta Aklāciema „Gāršās“, Talsu rajonā, kur 1940. gadā ģimenei bija piešķirti 14 ha zemes, zirgs, 4 govis un lauksaimniecības inventārs. Viņa strādāja par grāmatvedi kolhozā “Līdums“. Pēc aresta 1950. gada 25. maijā viņu pratināja Iekšlietu Ministrijas Sabiles nodaļas priekšnieks leitnants Romenskis, apsūdzot par nelikumīgu atgriešanos. Sieviete atzina sevi par vainīgu: „Izsūtīta nepiemērotos apstākļos sabojāju veselību, paliku viena bez vīra līdzekļiem un nolēmu, lai glābtu dzīvību, izbraukt uz dzimteni LPSR.” Tajā pašā dienā saņemts ārsta I. Faina atzinums par smagām kaitēm un nespēju strādāt fizisku darbu. Tā un vecuma dēļ ierosināto krimināllietu pārtrauca, tomēr palikt Latvijā neļāva. „No 6. IeM cietuma pa etapu ar pārvietojamo cietumu [ieslodzīto vilcienu] nosūtīt uz Krasnojarskas novadu. 5.07.50. izsūtīta. Pēc pārciestā, 1951. gada 30. oktobrī nelaimīgā sieviete izdarīja pašnāvību.90

    Jānis Īvāns

    Aina Īvāne, izsūtāmo lietas dokumentā.

    Meitas Aina un Rita

    Iespējams, tēva māsas Lates centības dēļ tobrīd jau pilngadīgā Aina 1946. gada 20. septembrī ar Izglītības Ministrijas rīkoto bērnu ešelonu atgriezās un dzīvoja kolhozā pie tēva māsas Ārlavas „Sauliešos”.

    Meitenei 1950. gada 30. marta pratināšanā pārmeta krāpšanos, lai tiktu Latvijā. „Iemeslu, kādēļ esmu iekļauta Izglītības ministrijas sarīkotos atpakaļbraucienos ar vārdu Anna un ar 1928.g. dzimšanas gadu, es nezinu. Tā kā es pateicu savu pareizo dzimšanas gadu un vietu, tad domāju, ka bija ierakstīts pareizais. [..] Slimoju ar malāriju un pēc ārstu padoma man bija nepieciešams mainīt klimatu. Kā reiz tajā laikā ieradās LPSR Izgl. Min. pārstāvis, kas vāca bērnus, kam nav radinieku un kas ir slimi. Dabūju ciema padomes atļauju izbraukšanai.” Ainas „nelikumīgo” atgriešanos, visdrīzāk, pamanīja tādēļ, ka māsas Rita vēlējās mācīties. Iekšlietu iestādes tieši tobrīd sāka interesēties gan par māti, gan māsu. Viņas atrada, kaut katra dzīvoja savā vietā. 1950. gada 5. jūnijā Rīgā leitnants Ēbels pārmeta, ka Aina reģistrējusies par 2 gadus jaunāku. Meiteni aizsūtīja atpakaļ uz Krasnojarsku, kur māsa Rita pēc mātes nāves lūdza atļaut aizbraukt. Vēlāk Aina atgriezās Latvijā, strādāja kolhozā, ārstējās psihoneiroloģiskajā klīnikā un gāja bojā savā dzīves vietā Rīgā ugunsgrēkā 38 gadu vecumā.91

    Jānis Īvāns

    Rita Īvāne

    Piezīme: 1946. gadā (arī 1947.) uz Latviju atveda vairāk kā 1300 bāreņu un pusbāreņu. Pēdējos tādā gadījumā, ja māte slimības dēļ nevarēja bērnus apgādāt. Izglītības ministrija sūtīja pārstāvjus uz Krasnojarsku, maksāja arī par transportu, ēdināšanu un citus izdevumus. Atļauju deva LPSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Trinklers un iekšlietu ministrs Eglītis. Katram ešelonam bija norīkoti pavadoņi. Kāds ieraksts dokumentos (pavadoņi Kabilleri),92 apliecina, ka arī viņi varēja būt no izsūtītajiem. Talsu ebreju Kabilleru ģimene izsūtījumā zaudēja meitu Zlati un tēvu Dāvidu. Meitu Sofiju „izglāba” iemīļotais E. Tālbergs, aizbraucot uz Krasnojarsku, vienlaikus panākot arī sievasmātes Beiles atbrīvošanu 1946. gada 22. jūnijā. Kaut arī Sofija jau bija precējusies, tomēr, acīmredzot, visa ģimene nodēvēta par Kabilleriem.

    1941. gada 10. jūnijā parakstīts Īvānu ģimenes izsūtīšanas pamatojums. „Es, operpilnvarotais, Kačs, izmeklējis lietu [..], Elizabetes vīrs Jānis arestēts par pretpadomju darbību kā Kolčaka armijas baltgvards, kas apstiprināts ar izmeklēšanas lietas materiāliem, nolēmu: Īvāni Elizabeti, kā sociāli bīstamu elementu, kopā ar meitu Ainu Regīnu dz. 1926.g. nolemt izsūtīt ārpus LPSR robežām.” Vecāko meitu Ritu neizsūtīja: „Es biju vēl nepilngadīga un varēju palikt šeit, bet es nevarēju šķirties no mātes un mēs trijatā – māte, māsa un es – izbraucām uz Krasnojarskas novadu.” 93

    Tieši Rita visneatlaidīgāk cīnījās par tiesībām atgriezties. Rita vēstulēs dažādām iestādēm atzina, ka viņai bijis smags trieciens tēva, kuru zināja kā aktīvu padomju varas atbalstītāju, izsūtīšana. Arī viņa pati esot iestājusies komjaunatnē 1940. gadā. (Arhīvā saglabātos dokumentos viņas vārda komjauniešu sarakstos nav.) No ģimenes galvas sievietes atšķirtas jau Stendes dzelzceļa stacijā. Izsūtītās nonāca Krasnojarskas apgabala kolhozā ar sociāldemokrātijas atbalstītāja ģimenei ironisku nosaukumu „Путь к социализму” [ceļš uz sociālismu]. Pēc pirmā gada Rita, smagi saaukstējusies, ieguva hronisku kaiti – išiasu. „Es ar māsiņu neaprasto klimatisko apstākļu dēļ daudz slimojām, grūti bija dzīvot smagajos kara laika apstākļos.”

    1947. gadā veselības problēmu dēļ meiteni atbrīvoja no darba kolhozā Berjozovkas sādžā, 1948. gadā viņa lūdza atļauju atgriezties Latvijā, kam neesot iebilsts, bet rakstisku atļauju un pasi [tās izsūtītajiem atņēma] nedeva. 1948. gadā, jādomā, kopā ar māti, kaut gan lietā tas nav rakstīts, atgriezusies un dzīvojusi Ārlavā pie tēvamāsas un vecmāmiņas, paziņojot Talsu milicijas nodaļā par ierašanos. Ar otras tēvamāsas palīdzību cerējusi strādāt Rīgā un mācīties neklātienes vidusskolā. Kad 1950. gada 16. februārī viņa ieradās pie Lates Šprunkas Friča Gaiļa ielā Rīgā, lai sāktu eksāmenu kārtošanu, jauno sievieti arestēja un ieslodzīja Rīgas 2. cietumā. Vēlāk māsīca Ieva reabilitācijas pieteikumā rakstīja, ka viņa bijusi Brasas cietumā kopā ar kriminālnoziedzniekiem. Par bēgšanu no izsūtījuma vietas notiesāja ar trim gadiem ieslodzījumā, sākumā Mežaparka nometnē, pēc tam Sverdlovskas apgabalā meža darbos. Tur pienāca ziņa par mātes nāvi. Kopš 1953. gada nu jau 30-gadīgā sieviete strādāja Krasnojarskas 1. ķieģeļu rūpnīcā un dzīvoja barakā Nr. 11, 1. dzīvoklī. No vagonešu pārvietošanas slimības dēļ viņu atbrīvoja, bet atļāva izsniegt strādniekiem gāzēto ūdeni.94

    Vairākās vēstulēs lasāmas ļoti emocionālas pārdomas: „Es bieži esmu saņēmusi atbildi un mierinājumu „nekā nevar darīt, kur mežā cērt, tur skaidas lec”, bet ir tik grūti būt sausai skaidiņai, kas akli aizsviesta tālumā. Es gribu un spēju būt mazs zaļš zariņš pie spēcīgi zaļojošā padomju dzīves koka, bet nespēju te vienatnē zaļot un saknes laist. [..] Pēc padomju likumiem taču bērni nav atbildīgi par vecāku izdarītām kļūdām. Vai ne tā?[..] Jau pagājuši 15 gadi [kopš izsūtīšanas], vecāki miruši, kāpēc man joprojām jāatbild? Kāpēc man nav īstas padomju pases?[..] Vai patiešām mūsu laikos bērniem visu savu dzīvi jācieš par kaut kādu savu vecāku vainu”

    Vēl 1954. gada novembrī LPSR Iekšlietu ministrijas atbildīgās personas secināja, ka Rita izsūtīta pareizi. Tikai 1956. gada 5. jūnijā viņai beidzot ļāva atgriezties, tomēr, līdzīgi kā mātei un māsai, piedzīvotais bija pārāk smaga dvēseles trauma. Rita Īvāne dzīvoja Rīgā, pa laikam ārstējās psihoneiroloģiskajā klīnikā un gāja bojā 1980. gadā satiksmes negadījumā.95

    Bībelē biedēts ar vecāku grēkiem, par ko jāmaksā bērniem. Šādas nostājas argumentēšanai labi noderētu Jāņa Īvāna lieta. Kaut gan – pārliecības paušanu, kamēr tā nevienam nenodara pāri, nevar uzskatīt par grēkošanu. Viennozīmīga atbilde uz šī nelielā pētījuma virsrakstā formulētajiem jautājumiem nav iespējama. Lai lasītājiem piedāvātais stāsts ir vēstījums par totalitārās varas salauztiem likteņiem un atgādinājums nepieciešamībai izzināt vēsturi, nepaļaujoties tikai uz subjektīviem spriedumiem.

     Antra Grūbe

     

    Did you find apk for android? You can find new Free Android Games and apps.
    1. Brūvere, M. Marts, piemiņa, atgādinājums… / Talsu Vēstis, 2014. gada 20. martā.
    2. LVA 1987.f. – 13225. lieta. Visi krimināllietas dokumenti ir krievu valodā. Tulkojusi raksta autore.
    3. Īvāns, D. Mani senči.// http://www.latvijaslaudis.lv/old-data/users/ivans_dainis/p2.html
    4. No apsūdzības raksta J. Īvāna krimināllietā. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 1. lpp.
    5. Turpat, 9. lpp.
    6. https://www.youtube.com/watch?v=zP94SuiwuFQ
    7. Sociāldemokrāts, 1921. gada 29. aprīlī.
    8. LVVA 3794.f. – 2. apr. – 203. lieta, 169. lpp.
    9. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 2. lpp.
    10. Turpat, 11., 12. lpp.
    11. Turpat, 9. lpp.
    12. Strods, H., Veremejevs, V. Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938-1956.
    13. Talsu Vēstnesis, 1927. gada 30. decembrī, 1928. gada 5. un 13. janvārī; Latvijas Kareivis, 1928. gada 15. janvārī.
    14. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 31. augustā, 7. un 14. septembrī.
    15. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 5. oktobrī.
    16. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 7. septembrī.
    17. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 28. septembrī.
    18. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 21. septembrī.
    19. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 2. un 16. novembrī; Kurzemes Balss, 1929. gada 15. martā.
    20. Kurzemes Balss, 1928. gada 27. aprīlī.
    21. Kurzemes Balss, 1928. gada 13. jūlijā.
    22. Kurzemes Balss, 1929. gada 15. martā.
    23. Saeimas Stenogrammas, 1929. gada 14. maijā, 1930. gada 21. janvārī un 1931. gada 17. aprīlī.
    24. Talsu Vēstnesis 1928. gada 7. septembrī.
    25. Talsu Vēstnesis, 1928. gada 16. novembrī.
    26. Kurzemes Balss, 1929. gada 15. martā.
    27. Kurzemes Balss, 1929. gada 4. jūlijā.
    28. Saeimas Stenogrammas, 1931. gada 17. aprīlī.
    29. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 32., 33. lpp.
    30. Talsu Balss, 1925. gada 20. novembrī; Talsu Vēstnesis, 1928. gada 23. un 30. novembrī.
    31. Kurzemes Balss, 1930. gada 27. jūnijā.
    32. Talsu Vēstnesis, 1929. gada 19. jūlijā un 9. oktobrī.
    33. Kurzemes Balss, 1930. gada 24. oktobrī.
    34. Kurzemes Balss, 1929. gada 5. un 12. aprīlī.
    35. Kurzemes Balss, 1930. gada 31. janvārī un 14. martā.
    36. Kurzemes Balss, 1928. gada 20. janvārī.
    37. Kurzemes Balss, 1929. gada 19. aprīlī, 17. un 24. maijā.
    38. Kurzemes Balss, 1930. gada 8. maijā.
    39. Kurzemes Balss, 1930. gada 14. novembrī.
    40. Kurzemes Balss, 1930. gada 6. un 20. jūnijā, 22. augustā.
    41. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 2. lpp.
    42. Turpat, 5., 24., 25. lpp.
    43. Talsu Vēstnesis, 1930. gada 30. janvārī; Kurzemes Balss, 1930. gada 11. aprīlī un 27. jūnijā.
    44. Talsu Vēstnesis, 1930. gada 20. jūnijā un 4. jūlijā.
    45. Sociāldemokrāts, 1931. gada 25. februārī.
    46. Talsu Vēstnesis, 1931. gada 20. martā.
    47. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 10. lpp.
    48. Turpat, 25., 141. lpp.
    49. Turpat, 32., 33. lpp.
    50. Turpat, 7. lpp.
    51. Turpat, 25. lpp.
    52. Talsu Vārds, 1940. gada 27. jūnijā.
    53. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 9. augustā.
    54. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 12. jūlijā.
    55. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 12. jūlijā, 11. oktobrī un 5. decembrī, 1941. gada 31. janvārī.
    56. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 12. jūlijā.
    57. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 30. decembrī.
    58. Strods, H. Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis.//http://lpra.vip.lv/pol_teatr.htm
    59. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 10. janvārī.
    60. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 1. lpp.
    61. Valdības Vēstnesis, 1940. gada 16. augustā.
    62. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 12. jūlijā.
    63. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 27. septembrī, 22. novembrī un 13. decembrī.
    64. Kurzemes Balss, 1927. gada 25. martā, 1930. gada 14. martā; Talsu Balss, 1936. gada 7. augustā.
    65. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 12. jūlijā un 23. augustā.
    66. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 25., 27., 28., 134., 135. lpp.
    67. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 11. un 18. oktobrī.
    68. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 28. februārī.
    69. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 4., 18. un 25. aprīlī.
    70. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 9. maijā.
    71. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 10. lpp.
    72. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 9. maijā.
    73. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1941. gada 23. maijā.
    74. Riekstiņš, J. 1941. gada 14. jūnijs – Latvijas iedzīvotāju pirmā masveida deportācija.
    75. Talsu Vārds, 1941. gada 4. septembrī.
    76. Talsu Vārds, 1942. gada 11. jūlijā.
    77. e-pasta vēstule 2015. gada 20. jūlijā.
    78. Brūvere, M. Marts, piemiņa, atgādinājums…//Talsu Vēstnesis, 2014. gada 20. martā.
    79. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 5. lpp.
    80. Turpat, 15. lpp.
    81. https://ru.wikipedia.org/wiki/ Статья_58_Уголовного_кодекса_РСФСР/tulkojums no: https://wikisource.org/wiki/Krievijas_PFSR_krimin%C4%81lkodeksa_58._pants
    82. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 16., 18., 19. lpp.
    83. Turpat, 64. lpp.
    84. Kalmanis, Z. Vējš pāri Lībagiem. – Aleksandra Pelēča lasītava 2009. gadā – 113., 114. lpp.
    85. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 67. lpp.
    86. Turpat, 12. lpp.
    87. Tukuma Ziņas, 1942. gada 17. decembrī; Valdības Vēstnesis, 1940. gada 4. jūnijā; Talsu Vārds, 1942.-1944. gadu izdevumi. u. c.
    88. http://jaunagaita.net/jg237/JG237_Ekmanis.htm
    89. Talsu Apriņķa Ziņotājs, 1940. gada 30. augustā un 1941. gada 14. martā.
    90. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 30., 52., 57., 71., 78. lpp.
    91. Turpat, 25., 60., 61., 72., 81. lpp.
    92. Riekstiņš, J. 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu pārvešana no Sibīrijas.
    93. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 90., 143. lpp.
    94. LVA 1987.f. – 13225. lieta, 25., 26., 27. lpp.
    95. Turpat, 31., 35., 40., 180. lpp.

    Komentāri