Talsu namu stāsti. Pētījums papildinās.

Biedrībā “Aleksandra Pelēča lasītava” 2017. gadā sakārtotās un izdotās Talsu pilsētas vēstures pētījumu grāmatas “Talsu namu stāsti” tekstā, turpinot izzināt novada vēstures avotus, dažbrīd ieraugāmi interesanti papildinājumi. Stāstam par K. Mīlenbaha ielas namu Nr. 22 (mūsdienu numerācijā) jaunu niansi piedāvā arhīvu pētniece Dace Alsberga. Sākotnējā versija grāmatā “Talsu namu stāsti” atrodama no 87. līdz 90. lapaspusei, bet papildinājums šeit piedāvāts treknrakstā, iekļaujot to atbilstošajā teksta vietā. Jauns atradums ir arī talsinieces Agneses Konstancijas fon Brukenas vīra Hermaņa Fridriha von Brukena portrets.

Hermans Fridrihs fon Brukens-Foks (1740-1795)

Nama pirmās zināmās īpašnieces atraitnes Agneses Konstancijas fon Brukenas, sauktas Fokas, dzimušas fon Butlares, vīrs gleznā: Hermann Friedrich von Brucken gen. Fock 1740. 1. 03. – 1795. 15. 03. Brigadier und Obercomm. in Taurien. Precējies 1779. gada 12. augustā ar Agnesa Constantia von Buttlar. Lejupielāde no Nīderlandes muzeja apraksta, bet glezna privātkolekcijā.

MĪLENBAHA IELA 22
(arī 24)

No pirmajām publicētajām ziņām par Talsu namu skaitu, noskaidrojies, ka pirmā gruntsgabalu numerācija uzsākta ap 1800. gadu. Tad bijuši kādi 23 nami, 199 iedzīvotāji.1 Tolaik numurēti tie nami, kas jau uzcelti, bet šis būvgabals ar namu saņēmis numuru 1. Tieši tādēļ nav iespējams salīdzināt un noteikt pirmās apbūves savstarpējo vecumu. Kopā ar vairākiem atsevišķiem vēlāk izdalītiem gruntsgabaliem, tā teritorija aptvēra mūsdienu K. Mīlenbaha ielas 22., 24., 26., 28. namu gruntsgabalus.

Kad 1806. gada aprīlī Talsu pilsētiņā nomira Klāņu dzimtkundze, armijas brigadiera2 fon Brukena, saukta Foka, (von Brucken, genannt Fock)3 atraitne Agnese Konstancija (dz. fon Butlare, Konstantia von Buttlar; ap 1752. gadu, Kurzemē4), viņa testamentā atstāja mantojumu brālim pulkvežleitnantam Benediktam Ernstam fon Butlaram, māsai Aleksandrīnai Šmitai (Schmidt, dz. Butlare) un viņu bērniem.5

A.K. fon Butlare 1779. gadā apprecējās ar Hermani Frīdrihu fon Brukenu, sauktu Foku (1740-1795), Krievijas impērijas armijas brigadieri un Taurijas kara komandieri.6 Par Tauriju Krievijas impērija sāka saukt bijušo Krimas pussalas teritoriju pēc Krievu-turku kara (1768-1774). 1774. gadā pēc miera līguma parakstīšanas Osmaņu impērija atzina Krimas neatkarību, kas nozīmēja tās nonākšanu atkarībā no Krievijas impērijas. Turpmākos deviņus gadus pussalā notika politiskas pārmaiņas, līdz 1783. gadā Krievijas impērijas karaspēks bez kara pieteikšanas okupēja Krimu. 1783. gada 8. aprīlī Krievijas ķeizariene Katrīna II Lielā izdeva manifestu, kurā pasludināja, ka Krima, Tamaņa un Kubaņa ir pievienotas Krievijas impērijai.

Tātad armijas brigadieris piedalījies šajos notikumos.

Talsos viņi mantoja namu un zemi – zemesgrāmatas ierakstos nav skaidra formulējuma, kas apliecinātu tās senāku piederību Klāņu muižai.

Par turpmāko zemes un nama mantojuma sadali informācija nav pilnīga, bet pensionējies pulkvežleitnants Ernsts fon Butlars 1807. gadā ieradās Talsos. Viņš dzimis ap 1725. gadu, dienējis Krievijas impērijas karaspēkā 70 gadus – no ķeizarienes Annas valdīšanas (Anna Joanovna no 1730.–1740. gadā) līdz ķeizara Aleksandra valdīšanas laikam (Aleksandrs I Romanovs no 1801.–1825. gadā). Mācītāja Kārļa Ferdinanda Amendas ieraksti Talsu luterāņu draudzes reģistros, vēsta par Ernsta Butlara dzīves notikumiem. Viņš piedzīvoja 1812. gada franču karaspēka prūšu pulku patruļas darbību Talsos, bet 1814. gadā, kad pensionētajam pulkvežleitnantam bija 89 gadi, reģistrēts viņa un pie viņa kalpojušās rekrūša sievas no Vīcežiem – Katrīnes dēls Fridrihs. Kristību liecinieki Talsu ev. lut. draudzē bija Stendes draudzes ērģelnieks Fridrihs Grīnbergs7 un Šķēdes muižas krodzinieks. E. Butlars dēlu atzina (mācītājs puiku reģistrēja ar tēva uzvārdu), audzināja un 1830. gadā sagaidīja Fridriha iesvētības. Pulkvežleitnanta un kādas krievu freilenes Sašinkas dēliņš Nikolajs (Nicolaus) kristīts 1818. gadā, vēlāk nomiris. Mācītāja Amendas kundze bija šo kristību lieciniece. Pats Ernsts Butlars mira 1832. gada 12. februārī 107 gadu vecumā, nodzīvojis Talsos 25 gadus, atstādams arī divas laulībā dzimušas meitas.8

Viena no pulkvežleitnanta meitām Katrīna (Catarin) fon Ekbauma, pulkveža sieva, Talsos dzīvoja arī 1814. un 1815. gadā.
Par mantiniecēm noteiktas abas meitas – Aleksandrīne fon Šeliganova un Katrīna fon Ekbauma.

Īpašnieces un arī nelaiķa mazbērni bija ieradušies Talsos, kur 11. novembrī 9 no rīta īpašumā rīkoja tā vairāksolīšanu. Mantojuma apraksts, kuru abas nodomājušas pārdot: koka namam ir 8 istabas, vēl ērbērģis ar 4 istabām, klēts, stallis un ratu šķūnis – visi no koka, kā arī augļu un sakņu dārzs; vēl klāt  zemes gabals pie lielceļa apmēram 2 pūrvietas (apmēram 0,8 ha), akurāt tik liels, ka to sadalot, var izveidot vēl divas saimniecības – uzcelt divas mājas ar nepieciešamajām saimniecības ēkām un ierīkot dārzus.9

Īpašumu nopirka Ferdinands Serafims, kurš vēlāk atdalīja pieminēto zemes gabalu namiem Nr. 24, 26 un 28.

Māsas no Talsiem aizceļoja 1833. gada pavasarī – uz neatgriešanos Kurzemes guberņā. Pulkvežleitnanta sieva Katrīna fon Ekbauma ar meitu kapteiņa sievu Annu fon Verneri (Werner) un Julianu Suzannu Moldenhaueres jaunkundzi, kalpotāju Johanu Lisanski un kučieri Danilo Deņisovu uz Hotinas pilsētu Besarābijas guberņā Krievijas impērijas (Chotin, arī Chatin; šodien (ukraiņu: Хотин) ir pilsēta Ukrainas rietumu daļā, Čerņivcu apgabala ziemeļos, Hotinas rajona centrs Dņestras upes labajā krastā).10;11

Otra māsa –  atraitne Aleksandrine fon Šeliganova ar dēlu Nikolaju Andreja dēlu un meitu Aleksandrīni Andreja meitu uz Penzas guberņu izceļoja maijā.12

Ferdinands Serafims dzimis 1799. gadā, Grobiņā. Viņš piederēja Kurzemē plaši pārstāvētai juristu ģimenei. No 1819. līdz 1822. gadam studēja Tērbatas Universitātē juridiskās zinātnes, gadu strādāja par sekretāru Kurzemes likumdošanas komisijā. 1823. gadā Ferdinandu Serafimu iecēla par Talsu pilskungtiesas aktuāru – šai amatā viņš strādāja līdz mūža galam. F. Serafims 1824. gadā apprecējās ar Emīliju Neanderi – Mežmuižas mācītāja Kristapa meitu. Laulībā uzauga meita Johanna (1830–1883). Sieva nomira 1832. gadā, 32 gadu vecumā. Serafima otrās laulības ar Hedvigu Dēbneri – Kalsnavas mācītāja Augusta Dēbnera meitu notika 1834. gadā.13 Šai laulībā 1838. gadā dzimušais dēls Johans Eduards, pēc mācībām tēva mājās, no 1849. līdz 1855. gadam mācījās Jaunpiebalgas mācītāja P. K. Kēlbranta pansijā, no 1855. līdz 1858. gadam Jelgavas ģimnāzijā. Pēc tam no 1858.–1862. gadam studēja Tērbatas Universitātē teoloģiju. Apguvis pieredzi dažādās vietās, Johans Eduards Serafims no 1866. līdz 1868. gadam bija mācītāja adjunkts Talsos, no 1869. līdz 1875. gadam mācītājs Biržos, no 1875. līdz 1892. gadam mācītājs Zaļā draudzē (Zaļeniekos), kur arī mira.14

Jaunākā Hedvigas un Johana meita Teofīle Katrīna dzimusi 1840. gadā, 1864. gadā apprecējās ar brālēnu, Jaunpiebalgas mācītāja K. L. Kēlbranta dēlu, vēlāko Jaunpiebalgas mācītāju Kārli Augustu Emīlu Kēlbrantu.15 Mūžu Teofīle nodzīvoja Jaunpiebalgā, kur arī apglabāta.

„Kur no austrumu puses Nurmuižas iela ienāk pilsētā, labajā pusē ceļmalā, skaista dārza vidū, stāvēja Talsu vecāku māja, ko noēnoja platlapu kastaņas, ” tā tēva namu raksturoja F. Serafima jaunākā meita Teofīle Katrīna Kēlbrante.16

Māja bijusi plaša, jo 1837. gadā, kad pēc K. F. Amendas nāves 1836. gadā draudzi pārņēma Nurmuižas draudzes mācītājs un Amendas meitas Sofijas Marijas (1807–1851) vīrs Heinrihs Tilings, ģimene pārcēlās no Nurmuižas uz Talsiem, dzīvojot drauga Serafima pilsētas dzīvokli.17 Atraitnis Tilings tur dzīvoja līdz pat otrajām laulībām ar Konstanci Ginteri (1818–1884). No Talsu pilsētiņas uz Mācītājmuižu Tilingu ģimene pārcēlās 1856. gada rudenī.

Mācītāja H. Tilinga meitas J. Frīzendorfas (1856–1914) atmiņas:
„Pirmā māja, no mūsu mācītājmuižas puses raugoties, piederēja sekretāram Serafimam. Viņš bija draudzīgs, aizņemts vīrs, kurš katru, kas pārkāpa viņa mājas slieksni, uzņēma ar labvēlīgu laipnību. Šīs mājas noskaņu radīja, no vienas puses, viņa slimīgās, bālās sievas brēcošais egoisms, viņa vai nu slīdēja, lūpas sakniebusi, bāliem vaigiem, pa istabām, vai lielākoties atdusējās gultā, no otras puses – viņa vecākās meitas mērķtiecīgā enerģija, kura vadīja mazu privātskolu [ap 1863. gadu].”18

Atmiņu autore nosaukusi vecākās meitas vārdu – Berta, kura bijusi skolotāja. Vecāko meitu gan sauca Johanna. Skolotāja bija cita persona – Berta Serafima, radiniece no Jelgavas.19 Nams Mīlenbaha ielā 22 tolaik stāvēja dārza vidū, ne pie ielas.

„Tante Berta Serafima (par tantēm bērni sauca visas, kas pārsniegušas 20–30 gadu vecumu) vadīja mazu „augstāko meiteņu” skolu Talsos. Vormsu bērni arī apmeklēja šo skolu un daudz iemācījās, tātad tā bija laba skola un pie tam – vienīgā. Tātad Ruliņai vajadzēja tur mācīties. Bez dažām godājamu pilsoņu meitām (dižciltīgajiem bija mājskolotāji un francūzietes) šī skola bija pieejama arī labāko amatnieku un tirgoņu meitām. Apmēram 12 meiteņu dažādā vecumā, sākot no 16 gadīgās Amandas Mānes (drēbnieka meita), līdz pat septiņgadīgajai Ruliņai, dažādās apdāvinātības pakāpēs, dažādu kārtu, ar dažādiem nākotnes plāniem, sēdēja vienā skolas telpā. Tām vajadzēja iemācīties atšķirīgas lietas, un tante Berta, freilene Serafima, paveica šo darbu un ne jau nu slikti. Es biju vienīgais bērns, kurš mācījās literatūru, un tas man bija liktenīgi.
Mana māte freilenei Serafimai teica, ka es vēlāk iešot mācīties uz Jelgavas meiteņu skolu, ko vadīja mācītāja Otto sieva, un tur nolikšu arī skolotājas eksāmenu. Uz šo mērķi virzoties, tad tika organizētas manas mācības. Mani vajadzēja pamazām apmācīt visos priekšmetos, bet galvenais – man bija jāapgūst franču un krievu valodas. Manas biedrenes mācījās tikai lasīt, rakstīt, rēķināt un kaut ko no ģeogrāfijas, bet apdāvinātākās un tās, kam bija interese, arī kaut ko no literatūras.”20

F. Serafims 1862. gadā no sava gruntsgabala atdalīja mūsdienu Mīlenbaha ielas 24., 26., 28. namu teritorijas kopīgā gruntsgabalā. Mīlenbaha ielā 22 1863. gadā uzskaitīta koka dzīvojamā māja ar 8 istabām, šķūnis, saimniecībā divas cūkas un 2 aitas. Aktuāra ģimenē strādāja virēja Ede Grundmane (26), kalpone Karoline Harhenbaha (39) un mājkalpotājs Jānis Šteinbergs (25).21

1870. gada maijā F. Serafims pārdeva māju Mīlenbaha ielā 22 ar blakusēkām baronesei Evelīnai fon Felkerzāmai (Foelckersahm, dz. fon der Osten-Sakena).

Visu mūžu nokalpojis vienā amatā, 1871. gada novembrī 72 gadu vecumā, F. Serafims nomira. Sieva Hedviga ar audžumeitu Johannu Serafimu pārcēlās pie dēla Eduarda uz Biržiem. Tur 1875. gada janvārī Hedviga nomira, bet pēc viņas vēlēšanās izvadīta no Talsu baznīcas.22

Māju ar blakusēkām un iekšējiem piederumiem 1874. gadā nopirka Laidzes muižas īpašnieks barons Eduards fon Hāns (1826, Ānes-Mēmeles muižā – Hahn-Memelshof, tagad Skaistkalnes pagastā – 1901, Talsos). E. fon Hāns studējis Heidelbergā, bet ar Talsu pusi saistījies, kad 1856. gadā apprecējās ar Nurmuižas barona Fridriha fon Firksa meitu Agati Frideriku Aneti Aleksandrīni (1833–1863) – Oktes barona Heinriha fon Firksa māsu.

Viņa nomira Jelgavā 1863. gadā, pēc dēla Kārļa Jēkaba piedzimšanas.23 E. fon Hāns 1875. gadā Talsos apprecējās ar viņas māsu Aneti (1837–1925).24 Kad 1893. gada jūlijā E. Hāns pārdeva īpašumu baronesei Eleonorai Vilhelmīnei fon der Osten-Sakenai (dz. grāfiene cu Kastel-Rīdenhauzena – zu Castell-Rüdenhausen; 1863. gadā, Zutēnu muižā), iespējams, viņš nopirka namu Kalna ielā 8, jo 1896. gadā Hānu ģimene tur dzīvoja.

Baronesi ar Talsiem saistīja vīrs – Dundagas muižas dzimtkunga Kārļa fon der Osten-Sakena dēls Gustavs Kārlis Oto (1861–1912). Talsos 1888. gada rudenī notika abu kāzas. Gustavs fon der Osten-Sakens mācījās kādā Drēzdenes ģimnāzijā, no 1879. gada divus gadus – Jelgavas guberņas ģimnāzijā. Tad no 1882. līdz 1887. gadam studēja, ieguva jurista grādu Tērbatas Universitātē un sāka strādāt Talsos par apriņķa tiesas tiesneša palīgu.

Mīlenbaha ielas 22. nama īpašnieces vīrs 1890. gadā kļuva par Talsu apriņķa publisko (valsts algoto) notāru.25 No 1902. gada 1. jūnija līdz pat nāvei 1912. gadā viņš strādāja par Talsu apriņķa Zemnieku lietu komisāru.26

Ap 1900. gadu īpašumā reģistrētas 2 koka dzīvojamās ēkas, koka šķūnis, pagrabs un augļu dārzs.27 Ūdeni ņēma no pretējās ielas puses, K. Mīlenbaha 17 mājas akas – ēka arī piederēja E. fon Osten-Sakenai.

Padomju varas periodā no 1919. gada 4. janvāra līdz 14. martam K. Mīlenbaha ielas 22. namā bija apmetušies boļševiku jātnieku nodaļas karavīri.

Pēc Pirmā pasaules kara Eleonora Osten-Sakena dzīvoja Vācijā, viņas pilnvarnieks darījumos Talsos bija dārznieks Vilhelms Rode, kurš vācu okupācijas laikā darbojās pilsētas vecākā amatā, un uzņēmās baroneses mantas aizgādību.28 Juku laikos izskanējis apgalvojums, ka nams nonācis Zemkopības ministrijas pakļautībā, bet dokumenti par to neliecina. Talsu apriņķa valde vēlējusies, lai Apgādības ministrijas pilnvarnieks Talsu Apgādības apgabalā Jānis Krīsbergs (1892–1988) šo namu rekvizētu valdes vajadzībām, jo tā darbojās šaurās telpās Lielajā ielā 22 – viesnīcas istabiņās, bet no 1920. gada 18. maija – Lielajā ielā 27. Plašais nams valdes vīriem likās patīkamāks. J. Krīsbergs rekvizīciju neveica, tomēr apriņķa valdei ar pilnvarnieka starpniecību izdevās noslēgt īres līgumu uz gadu. Valdē notika diskusija, ka nama telpas varētu nodot vidusskolas vajadzībām. Talsu apriņķa valde uz Mīlenbaha ielas 22. namu pārcēlās 1920. gada jūlijā.29 Jau 1921. gada rudenī notika sarunas ne tikai par namu īrēšanu, bet arī pirkšanu. Taču E. Osten-Sakena atsauca pārdošanas piedāvājumu, īres līgumu tomēr noslēdzot.30

T. Dzintarkalns raksta, ka līdz 1928. gadam namā novietota Talsu apriņķa valde.„Tad nama priekšā bija stikla veranda ar diviem lieliem kastaņu kokiem. Tagad [1931. g.] vairs nav ne verandas, ne koku.”

Baroneses Osten-Sakenas pilnvarnieks dārznieks Vilhelms Rode un Aleksandrs Vībeks – Eižena, Staņislava dēla fon Nolkena pilnvarnieks, 1922. gada oktobrī slēdza pirkšanas-pārdošanas līgumu.

Krājumā „Talsu novads” minēts, ka 1910. gadā Nogales muižu nopirkusi baronese Marija Nolkena,31 taču vēlāk vietējā presē Eiženu Nolkenu dēvē par Nogales muižas pēdējo īpašnieku līdz 1922. gada agrārajai reformai.

Nogales pils ar piederošo zemi un nepieciešamajām saimniecības ēkām piešķirta Talsu apriņķa pašvaldībai. „Talsu Vēstnesis” (iespējams, puspatiesība) ziņoja:
„Bijušai apriņķa valdei piešķirta Nogales pils. Drīzi pēc tam Nogales bij. īpašnieks Nolkens nopirka to namu, kur atradās apr. pašvaldība un vēl tagad dzīvo likvidācijas valde. Apr. valde resp. likvidācijas valde ļauj Nolkenam par velti dzīvot Nogales pilī, bet viņš atkal likvidācijas valdei tagadējā namā. Bet Centrālā zemes ierīcības komiteja sakot, ka ilgāki šitāda „brāļošanās” nevarot iet. Likvidācijas valde domājot ierīkot pilī paraugskolu. Tur esot 30 istabas. Ilgi diezgan ap šo jautājumu strīdījās. Beidzot nolēma pili atdot atpakaļ valdībai.”32

Tīcs Dzintarkalns 1931. gadā rakstīja:
„27. paragrāfs.
Tālākais nams pie Mīlenbaha ielas Nr. 24 (tagad 22) pieder šimbrīžam Nolkenam vai agrākā vārdā Pēterburgas fabrikantam un Nogales muižas īpašniekam baronam fon Nolken’am. [..] To gan varēs teikt, ka Nolkenam ir visvērtīgākais dzīvoklis visos Talsos: pa viņa dzīvokli staigā kā pa bilžu galeriju. Tur ir vērtīgas gleznas, kas atvestas no Pēterpils. Nolkens ir arī „vācu bankas” direktors – šī kase arī atrodas nama sētas ērbeģī. Viņam dēls (ap 16–18 gadus vecs), kas citu neko nedara, ka sastāv pie kases un arī pie tēva par izsūtāmo zēnu. Allaž viņš redzams ejam pa Talsu ielām.”

Jaunais īpašnieks Eižens Nolkens dzimis 1874. gadā, Mogiļevas guberņā. Talsos dzīvoja ar dēlu, arī Eiženu (1905, Pēterpilī) un meitu Mariju (1906, Pēterpilī).

Ilzes Grabovskas (dz. Ruģēna, 1929) atmiņās stāstīts, ka bērnudārzs Mīlenbaha ielā 22 bijis jau 1932. gadā – audzinātāja Maņas tante – fon Nolkena.33 Iespējams, tā bija Eižena meita Marija.

Talsu avīze rakstīja:
„Līdz šim [1936] pastāvēja vācu bērnu dārzs K. Mīlenbaha ielā 22, barona Nolkena namā. Šo bērnu dārzu neapmeklēja neviens vācu bērns, bet tikai latviešu inteliģences bērni. Pamatojoties uz izglītības likumu, namīpašnieku biedrība lūdza atvērt bērnu dārzu ar latviešu mācību valodu un bērnu sagatavošanu nacionālā garā.”34

Nolkena namā 1935. gadā dzīvoja:
Mīlenbaha 24 dz. 1; Vienpadsmit istabās precējies bankas darbinieks Eižens Nolkens (1874), ar neprecējušos dēlu, arī Eiženu (1905), nepr. sievasmāsu Jūliju Ernstu (1875).
Mīlenbaha 24 dz. 3; Vienā istabā neprec. Olga Pacera (1898).
Mīlenbaha 24 dz. 2; Vienist. dz. ar virt. sētnieks Jānis Skripkevics (1869), sieva Emīlija (1878); apakšīrē Anna Sniķere (1914).

1939. gada rudenī vāciešu izceļošanas laikā uz Vāciju, arī E. Nolkens ar bērniem devās prom no Talsiem. 1940. gada jūnijā viņa vārdā UTAG – Fiduciārā izceļošanas akciju sabiedrība pārdeva īpašumu Talsu apriņķa slimnīcas direktoram, ārstam Voldemāram Ruģēnam (1895, Valmieras apriņķī – 1983, Rīgā).
1940./41. gadā Ruģēna namu nacionalizēja.
1941. gada augustā namā dzīvoja:
Voldemārs Ruģēns (1895), ārsts, slimnīcas vadītājs, Alīse Ruģēna (1897), medmāsa rentgena kabinetā, Ilze Ruģēna (1929);

1940./41. gadā namā dzīvoja, bet izsūtīti 1941. gada jūnijā: Kristīne Freidenfelde (1903), skolotāja mājturības skolā, Astrīde Freidenfelde (1933), Ansis Freidenfelds (1937), Jānis Freidenfelds (1938). Aizbēguši līdzi padomju varas pārstāvjiem uz PSRS – Fricis Alfreds Bersturs (1907), finanšu nod. vadītājs, Lizete Bersture (1913).

1944. gada maijā Voldemāram Ruģēnam atjaunotas nama īpašuma tiesības.

Pēc Otrā pasaules kara Ruģēna namā no 1949. gada darbojās bērnudārzs – vēlākā pirmsskolas iestāde „Sprīdītis”, kas 2015. gada rudenī pārcēlās uz jaunajām telpām Akmeņu ielā 8.


  1. T. Dzintarkalns. Talsi XIX un XX gadu simtenī.//Talsu Novads. –Rīga, Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums, 1935–1937., –270. lpp.

  2. Brigadiera dienesta pakāpi, kas bija augstāka par pulkvedi, bet zemāka par ģenerālmajoru, Krievijas armijā ieviesa cars Pēteris I un atcēla Pāvils I.

  3. Hermans Fridrihs fon Brukens, saukts Foks (1740–1795), bija brigadieris un virskomandieris Taurijā – mūsdienās Krimas pussala.

  4. LVVA, 630. f., 1. apr., 840. l., 29. op. lp. –Talsu draudzes Dvēseļu revīzija 1797.

  5. Gerichtliche Bekanntmachungen//Rigasche Anzeigen, Nr.43, 22.10.1806, S.709.

  6. Saite uz Nīderlandes Mākslas vēstures institūta lapu https://rkd.nl/en/explore/images/136497

  7. Zigurds Kalmanis. Dzimtas nams. –Talsi: APL, 2002., –28. lpp.

  8. LVVA, 235. f., 1. apr., 190. l., 458. lpp. –Talsu ev. lut. draudzes reģistrs 1754–1816.; 191. l., 31., 340., 414. lpp. –Talsu ev. lut draudzes reģistrs 1817–1833.

  9. Zu verkaufen. Allgemeines Kurländisches Amts- und Intelligenzblatt, Nr. 84, 18.10.1832, S.8.

  10. Par pirmo reizi, kad Hotina tika pieminēta rakstos, dažkārt uzskata 9. gadsimta sākumu, tomēr droši tā zināma no 14. gadsimta sākuma. Pilsētas attīstība saistīta ar 13. gadsimtā celto pili. Vēstures gaitā pilsēta vismaz 20 reizes mainījusi valstisko piederību. Līdz 17. gadsimta beigām tā bija strīdus teritorija starp Poliju-Lietuvu un Moldāvijas kņazisti. 1621. gada rudenī pie Hotinas notika Hotinas kauja, kurā Žečpospoļitas karaspēks (Jana Karola Hodkeviča vadībā) un Zaporožjes kazaki (Petro Sahaidačnija vadībā) sakāva osmaņu un krimiešu spēkus sultāna Osmana II vadībā. 1673. gada 11. novembrī pie pilsētas notika otra Hotinas kauja, kurā poļi Jana III Sobeska vadībā sakāva turku spēkus. No 1711. gada (ieņemot to Ziemeļu kara laikā) līdz 1812. gadam (zaudēta Krievu—turku kara rezultātā) tā bija Osmaņu impērijas sastāvā, bet no 1812. līdz 1917. gadam – Krievijas impērijas Besarābijas guberņā. 1917. līdz 1918. gadam Hotina bija Moldāvijas Demokrātiskās Republikas pilsēta, līdz iekļāvās Rumānijā. 1919. gada janvārī un februārī pilsētas apkaimē notika Hotinas sacelšanās, kurā ukraiņi vērsās pret Rumānijas varas iestādēm. 1940. gadā, pamatojoties uz Molotova-Ribentropa paktu, to iekļāva Ukrainas PSR. Otrā pasaules kara gados no 1941. līdz 1944. gadam Hotina atkal bija Rumānijā. No 1991. gada – neatkarīgās Ukrainas sastāvā.

  11. Aufforderungen. Allgemeines Kurländisches Amts- und Intelligenzblatt, Nr.40, 17.03.1832, S.5. Fortreisende. Allgemeines Kurländisches Amts- und Intelligenzblat, Nr.14, 18.02.1833, S.8; Nr.15, 21.02.1833, S.8;

  12. Fortreisende. Allgemeines Kurländisches Amts- und Intelligenzblat, Nr.36, 06.05.1833, S.8; Nr.38, 13.05.1833, S.8.

  13. Album Curonorum 1808–1932. –[Rīga], Herausgegeben von der Historischen Kommission der Curonia, S.23.

  14. Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands. /Dr. med. G. Otto/Zweite Ausgabe. Riga, 1910, S. 665.

  15. LVVA, 235.f., 6.apr., 998.l., 313.lp. – Talsu ev. lut. draudzes reģistrs 1861–1891.

  16. Emīls Kēlbrants. Kāda mācītāja dzīvesstāsts (no vācu valodas Astrīda Knāķe). –Rīga, Elpa, 2000., –51. lpp.

  17. Juris Jansons. Kā rodas Oda priekam. –Rīga, Likteņstāsti, 2008., –144. lpp.

  18. Jūlija Marija Karolīne Frīzendorfa (Tilinga). Atmiņstāsti. –Dižstende: A. Pelēča lasītava, 2004., –66. lpp.

  19. LVVA, 235. f., 6. apr., 998. l., 204. op. lp. – Talsu ev. lut. draudzes reģistrs 1861–1891.

  20. Jūlija Marija Karolīne Frīzendorfa (Tilinga). Atmiņstāsti. –Dižstende, A. Pelēča lasītava, 2004., –56. lpp.

  21. LVVA, 416. f., 1. apr., 487. l., 1. lp.

  22. Rigasche Zeitung, Nr.12, 16.01.1875, S.4.

  23. 235. f., 2. apr., 976. l., 72. lpp. –Jelgavas ev. lut. sv. Trīsvienības vācu lauku draudzes reģistrs 1852–1891.

  24. Genealogie des kurländischen Geschlechts der Freiherren und Barone v. Fircks. –Zusammengestellt von Wolf Lackschewitz, Kivik, Schweden, 2008., 2. Auflage, S.30.; LVVA, 235. f., 6. apr., 998. l., 340. lp.

  25. Kurland//Düna Zeitung, Nr.62, 19.03.1890, S.1.

  26. Mitau//Rigasche Rundschau, Nr.138, 21.06.1902, S.1.; Album Curonorum 1808–1932. –[Rīga], Herausgegeben von der Historischen Kommission der Curonia, S.162.

  27. LVVA, 4895. f., 1. apr., 5. l., 1. lp.

  28. LVVA, 2590. f., 1. apr., 179. l., 3. lp.

  29. LVVA, 3794. f., 1. apr., 429. l., 82., 118. lp. –Talsu apriņķa valdes protokoli 1919–1920.

  30. LVVA, 3794. f., 1. apr., 431. l., 82., 119., 129. lp. –Talsu apriņķa valdes protokoli 1921–1922.

  31. Talsu Novads. –Rīga, Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums, 1935–1937., –223. lpp.

  32. Pašvaldības darbinieku konference Talsos//Talsu Vēstnesis, Nr. 9, 1924. gada 29. februārī, 1. lpp.

  33. Ilzes Grabovskas (dz. Ruģēna) atmiņas 2016. gada martā – D. Alsbergas arhīvs.

  34. Imants Tamsons. Pirmie bērnudārzi Talsos//Talsu Vēstis, 2009. gada 22. februārī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *