Mākslinieka Oļģerta Mizas divkārša atcere

Mākslinieka Oļģerta Mizas divkārša atcere

Labi atceros savu jaunības laiku Talsus, novada cilvēkus, kuru ikdienas vai svētku reižu ceļi krustojās ar manām Talsu takām. Daži no šiem cilvēkiem, bez kuriem divdesmitā gadsimta sešdesmito gadu Talsi nav iedomājami, atmiņā iespiedušies īpaši.

Interesanto cilvēku skaitā ir arī Oļģerts Miza. Daudzkārt redzēju Oļģertu soļojam vai darbojamies apkārtnes baltajos lielceļos. Bieži pie zīmīgās Soda priedes, stāvajā Saules ielas nobrauciena posmā gar tolaiku motokrosa trasi, Talsu-Ērgļukroga ceļā pie Jauviņu kapsētas, Villu uzkalnā, Kaziņu meža posmā un citur. Neskatoties uz laika apstākļiem, Oļģerts visbiežāk valkāja platmali, kreklu ar atrotītām piedurknēm, šortus, slapjā vai aukstākā laikā papildinot šo garderobi ar garajiem gumijas zābakiem. Ja redzēju viņu ejam, tad pāri plecam aizvien rēgojās liekšķere garā, labi nogludinātā kātā, bet uz muguras ilgi lietota mugursoma. Somā aizvien bija kāda nešļava, kas, visticamāk, varēja būt sviestmaizes azaida tiesai, bet talsenieki mēdza stāstīt, ka Oļģerts tur iekrāvis sešus māla ķieģeļus. Viņš pats sacījis, ka, strādājot ar liekšķeri, uz muguras vienmēr jābūt krietnam smagumam. Pilns grants grābiens aizvien vieglāk pārcilājams, ja liekšķerei pretējā galā atsvars. Tas taču katram pamatskolniekam no fizikas stundām zināms.

Olgerts-Miza-Spare-1948

Oļģerts Miza, 1948. gadā Spārē.

Oļģerta gleznas pirmoreiz redzēju Talsu muzeja izstādē Kaijgara namā Laidzes ielā. Īpaši atmiņā iespiedusies kāda ainava, kuras labajā apakšējā stūrī gleznotājs ar dažiem otas triepieniem bija ieskicējis pelēkus augumu simbolus — sievieti ar bērnu pie rokas. Dīvaini, bet atceros tieši šos simbolus, kas īsti bija gleznots neatminu.
Par Oļģerta Mizas dzīvi daudz uzzināju no Aleksandra Pelēča teiksmotajiem nostāstiem. Strādājot pie Vilmas brāļa Žaņa Miķelšteina grāmatas „Jaunības zemē — Pastendē” veidošanas, vēl tuvāk iepazinu Oļģerta dzīvesstāstu un dažus novadā saglabājušos darbus. Labprāt uzzinātu vēl ko par šo mākslinieku, par viņa gleznu likteni, jo zinu, ka lielumlielu to daļu Oļģerts atdāvinājis draugiem un paziņām.
Aizgājušā — 2006. gada 6. decembrī Oļģertam Mizam būtu piepildījušies 85 mūža gadi, bet 2007. gada 29. janvārī pieminēsim 15 gadu atceri Oļģerta aiziešanai Mūžībā.
Oļģerts Miza dzimis Ventspils apriņķa Ancē 1921. gadā. Īsi pēc Oļģerta dzimšanas mežu darbinieks Mārtiņš Miza ar sievu Mariju (dz. Ģintere, Spāres pagasta Kaplūzās) un dēlu pārcēlušies uz Godeļu sētu pie Usmas ezera, kur nomājuši istabu. Vēlāk Mizas dzīvojuši Spārē Smilgas mājā, kur mūža pēdējās dienas vadījis tēvs. Oļģerta māte mirusi Dundagas pansionātā.
Skološanos Oļģerts, visticamāk, sācis Spāres pamatskolā, bet vidusskolu beidzis Ventspilī. Apguvis sarkankoka galdnieka amatu. Jau Ventspilī Oļģerts gleznojis. Vairāki viņa Ventspils vidusskolas klases biedri vēlāk izmācījušies par arhitektiem, kļuvuši par medicīnas zinātniekiem. Viņš arī cerējis iegūt augstāko izglītību, jo iestājies Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, klausījies lekcijas arī Medicīnas fakultātē. Oļģerta ieceres izjaucis Otrais pasaules karš. Pēc iestāšanās vācu armijā viņš nosūtīts uz Franciju, kur beidzis izlūku vada komandieru apmācību kursu. Jau 1943. gada sākumā Oļģerts Miza bijis ierindas instruktors Bolderājā. Vēlāk kaprālis Miza dienējis Latviešu leģiona 19. divīzijas 43. pulkā, piedalījies Ziemassvētku kaujās Kurzemes cietoksnī, kur ievainots galvā. Ārstējies Pastendes pamatskolā iekārtotajā kara slimnīcā. Cīņu biedrs Juris Meijers stāsta („Es sapni par dzimteni pagalvī likšu” I daļa.— R., 1993.— 43. lpp.), ka Oļģerts apbalvots ar kaujas nopelnu ordeņa „Dzelzs krusts” otro (3.01.1945.) un pirmo (30.03.1945.) šķirām. To apliecina arī U. I. Sietiņš enciklopēdiskajā izdevumā „Par zemi, ko mīlam” (R., 2005.— 45. lpp.).

Oļģerta Mizas ilustrācija

Oļģerta Mizas ilustrācija

Pēckara gados Oļģerts Miza iesaistījies partizānu kustībā Usmas mežos, bet 1946. gada pavasarī legalizējies. Strādājis Valsts apdrošināšanas inspekcijā Talsos, kur arī iepazinies ar savu nākamo sievu Vilmu. Pēc diviem gadiem viņš apcietināts, notiesāts un desmit gadus izcietis sodu Taišetā un Karagandā. Vorkutā pārdzīvojis 1953. gada augusta ieslodzīto sacelšanās apšaušanu, Kolimā vērojis padomju atombumbas izmēģinājuma izraisīto kāvu blāzmu. Par iziešanu aiz nometnes vārtiem tur saņēmis pa jau agrāk ievainoto galvu nometnes apsarga zvēlienu ar nagana spalu. Tā Oļģerts nokļuvis „garīgi slimo” nometnē.

Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma Oļģerts Miza divus gadus ārstējies Rīgas slimnīcā, bet 1958. gada 30. jūlijā atgriezies Talsos. Pagājuši tieši desmit gadi, kopš apcietināšanas.
Atkopies Oļģerts atsācis iemīļoto gleznošanu. Aktīvi darbojies pašdarbības glezniecībā no 1959. līdz 1969. gadam. Lielākais vairums darbu izpildīti ar eļļas krāsām. Daļa Oļģerta gleznu glabājas tuvāko radinieku mājās, dažas arī Talsu novada muzeja fondos. Mākslinieka emocionālās izpausmes dažkārt skaidrāk saprotamas tikai viņa dzīvesstāsta zinātājiem. Ceru, ka šīs rindas būs labs iemesls piestāt pie kapu kopiņām Talsu Jaunajā kapsētā, kur pa kreisi no galvenās ieejas bērzu alejas uzstādīta piemiņas zīme gleznotājam Oļģertam Mizam un viņa dzīvesbiedrei Vilmai Bīlandei.

Zigurds Kalmanis,
Talsos, 2007. gada 6. janvārī.

Komentāri