Skolēni neprot uzvesties

Skolēni neprot uzvesties

Tiguļkalns

Barons Firkss izdzina savu rentnieku no Tiguļu mājām, lai uzbūvētu savu pilsētas māju. 1923. gadā tur iekārtojās un vairāk kā 30 gadus atradās vidusskola. „Mūsu nākotnes nesējs – bērns – ir samaitāts, sakropļots .. tagadējā skola ir bezspēcīga sekmīgi cīnīties ar šo parādību, kas nopietni apdraud mūsu tautas un kultūras nākotni. Dzīve skolas tuvumā ir nemierīga un nedroša. Garāmgājējiem jābaidās no savvaļā „rotaļājošos” bērnu bara kodīgām piezīmēm, izsmiekla un pat ļaunākā gadījumā var dabūt ar akmeni pa pakausi. Skola pa lielākai daļai dod bērnam tikai zināšanas, bet audzināšanas lietai piegriež ļoti maz vērības. Un tas ir bēdīgākais. Zūd jaunākā paaudzē cieņa pret visiem kārtīgas sadzīves pamatiem.” Lasītāj, šie ļoti mūsdienīgie vārdi rakstīti gandrīz pirms simts gadiem vietējā preses izdevumā. Katra paaudze par saviem pēctečiem izteikusies ar neviltotu pārliecību par to, ka „viņu jaunībā tā gan negāja”. Jāsaka, ka, balstoties uz elementāru loģiku, jau dažus gadu desmitus vēlāk pasaulei vajadzētu nonākt pilnīgas izvirtības un pagrimuma priekšā, bet tā vis nav.
Jau tālajā 1925. gadā abi politiski naidīgie Talsu preses izdevumi vienojās kopīgā cīņā par jauno paaudzi. Ar aicinājumu glābt bērnus, jaunatnes samaitāšanā vainoja pat žurnālu noformējumu. Kāds tikumības sargs savu sāpi izteicis vārdiem: „Ejot pa pilsētas ielām, vaj uz katra soļa – te kioskos, te uz reklāmu stabiem – redzam daudzas un dažādas piedauzīgas lietas: žurnālu vākus ar kailu vaj puskailu sieviešu vispikantāko pozu zīmējumiem, reklāmu lapu bildes un uzņēmumus ar skatiem, par kuriem katram godīgam cilvēkam jānosarkst. … Ne viens vien jauneklis vai jaunava ir aizgājis nepareizus ceļus. Tāpēc esiet modri par jaunatni, glābiet savus bērnus!”
Izrādās, nopietnām izglītošanās problēmām cēloņi nav meklējami visai peltajā padomju laikā, bet gan daudz, daudz agrāk. Pierādījums 1931. gada Talsu laikrakstā: „Skolas bērni daudzkārt ar uzdevumiem dara tā, ka par piemēru domrakstus, referātus u.c. pārraksta viens no otra. Lai darbi nebūtu vienādi un nebūtu uzkrītoši, tad, protams, ārējā forma tiek grozīta, bet saturā daudz neatšķiras no oriģināla.”

Tiguļkalns

Talsu novada muzeja ēka Tiguļkalnā 2014. gada pavasarī.

Talsu sabiedrība bija sašķēlusies divās naidīgās nometnēs – sociālistu viedokli diezgan aktīvi aizstāvēja laikraksts „Talsu Vēstnesis”, kas arī veltīja vislabākos vārdus gan divdesmito gadu vidū izveidotajām pionieru vienībām, gan aktīvajiem Strādnieku Sports un Sargs organizācijas, sauktiem arī par siseņiem, jauniešiem. Savukārt, ar neglaimojošu virsrakstu „Nacionālās strimalas [reņģes] darbā”, sociālistu puse izteica sašutumu par pilsētas viesu – Rīgas tehnikuma jauniešu rīcību. „Sakarā ar to Talsos sācies huligānisms. Viņi apdzērušies klīst naktīs pa ielām, kliedz, dzied neķītras dziesmas un aizskar garāmgājējus neķītriem vārdiem. Tā naktī no 17 uz 18. jūliju ap plkst. 2 tie sacēluši Dārza ielā tādu troksni, ka uzmodušies visi apkārtējo namu iedzīvotāji. Tāpat naktī no 21. uz 22. jūliju, ticis ne tikai kliegts un trokšņots, bet laista darbā šo vīru neķītrā oratoru māksla.”
Otra puse nepalika parādā pārmetot arī vietējiem puišiem. „Nepagāja gandrīz neviena svētdiena, kad apdzērušies zeņķi nepiekāva kādu žīdu vaj neiztaisīja kādu traci. Garāmejot tika izmēģinātas rokas pret viņu sinagogas logiem. [..] Kad sinagogas sargs, 70 gadu vecais žīdiņš, stājies ceļā, viens no Lagzdiņiem sācis viņu piekaut un izvilcis revolveru, draudēdams zīdiņu nošaut.”
1926. gada jūnijā pilsētnieku prātus satricināja huligānisms pilsētas dārza svētkos skautu sarīkotā gājiena laikā pašā pilsētas centrā. „Vēlu vakarā notika skautu „čūsku” gājiens ar krāsainiem lukturīšiem. Gājienam ejot pa dārza celiņiem, krūmos atskanēja SSS [Strādnieku Sports un Sargs] biedru saucieni: „Gāz nu!” un „Smērē tikai!” pēc tam uz gājiena dalībniekiem sāka birt velēnas un akmeņi. Siseņi Andersons un Levenšteins, apbruņojušies ar nūjām, izsita vairākiem gājiena dalībniekiem lukturīšus no rokām un iegrūda nūjas starp kājām, tā kā tie pakrita. Huligāni sāka tos dauzīt ar nūjām un visādi apsmiet, kad par laimi piesteidzās vairāki lielāki skauti.”
Pilsētas pamatskolā pionieru un pilsoņu starpā notiekot sirsnīga izplūkšanās, jo pēdējie neciešot pionieru bravūrīgo izturēšanos un siseniskos kreklus. Izteica domu, ka skolas vadībai sen jau vajadzējis noliegt skolēniem ierasties skolā politisko partiju uniformās. Tik maziem cilvēciņiem vēl pāragri esot bokšķerēt šķiru cīņas reglamentus un Marksa „Kapitālu”.
Ja mūsdienu pilsētas namus bojā dažādi ķēpājumi uz sienām, tad pirms vairākām paaudzēm, laikam jau tikai krāsu baloniņu trūkums jauniešus mudinājis uz citādām cūcībām. Lūk, ko par to raksta „Talsu Vēstnesis”: „Nenoliedzami liela nozīme ir pilsētās, pilsētu apstādījumu joslai – dārziem, sevišķi bērniem tie ir no liela svara un tāpat arī strādniekiem, kuri pēc pabeigta dienas darba nespēj atstāt pilsētu, šķiet, ka tādēļ arī šādi dārzi, kuri ir visas pils. sabiedrības kopīpašums, ir saudzējami un apsargājami. Ieejot mūsu pilsētas dārzā, nākas redzēt, ka dārza soliņi sagraizīti, atzveltnes atlauztas, daudzi kociņi aplauzīti u.t.t. .. Šinīs dienās pat noticis tas, ka daži vidusskolas audzēkņi izdarot dabiskās vajadzības, „sacepuši tortes” uz dārza apstādījumu celiņiem.” „Vēl negatavos ābolus iemīļojuši mazi puikas, kuri, tumsai metoties „apciemo” dārzus un dzīvo pa kokiem kā savās mājās. Kur gan ir zaglēnu vecāki, kas neredz, ko pa vakariem viņu „atvases” dara?”
Divdesmito gadu sākumā vietējā presē ziņoja par smalku veikalnieku apkrāpšanas veidu. Tolaik cigarešu pircēju vecums nebija ierobežots ar likumu. Veikalus apstaigājuši vairāki zēni un jautājuši pēc papirosiem „Rīga”. „Veikalniekiem tos pasniedzot, pircēji tūlīt ieliek savā kabatā un tad prasa par cenu. To zināt dabūjuši, atdod kastīti atpakaļ un saka, ka par dārgu. Bet atpakaļ atdotā kastītē nav vis papirosi, bet papīri.”
Politiskā cīņa izpaudās arī skolotāju vidū. Ģimnāzijas direktora prombūtnē skolotājs A. Liepiņš esot, kā apgalvoja pilsoniskais laikraksts „Talsu Balss”, „pielietojis kreisajiem raksturīgās autoritārās mācību metodes”. Stunda notikusi ķīmijas kabinetā, pagraba telpās aiz restotiem logiem. Divas meitenes izlaistas pēc stundas ārā, bet trešo kopā ar visiem zēniem ieslēdza telpās uz veselu stundu. Ieslodzītie esot jutušies īsti kā cietumā. Kad pēc stundas Liepiņš gribējis izlaist skolēnus brīvībā, durvis nevarējuši atslēgt. Skolas atslēdznieks nevarējis līdzēt un tikai pēc vairākām stundām skolēni atbrīvoti. Laikraksts atgādināja, ka A. Liepiņš ir arī pilsētas domes sociālistu frakcijas priekšstāvis un aicināja „šo kliedzošo lietu pārrunāt nākošā skolas padomes sēdē un izlemt vai viņš turpmāk var palikt par jaunās paaudzes audzinātāju.” Rezumējums pavisam dramatisks, jo neesot nekādas garantijas, ka Liepiņš nesāk slēgt skolēnus arī dzelžos.
1930. gada 21. februārī vietējā prese ziņoja par uzbrukumu pastam. „Vakarā ap plkst. 11 pēkšņi atveras viet. telefona centrāles sarunu punkta durvis un centrālē „iekāpj” šausmīgs „tēviņš”, maskojies melnā maskā ar milzīgi izvalbītām acīm. „Kaupens” nekavējas, bet tūliņ dodas pie dežurējošās telefonistes lodziņa un bandītu ieraugot telefoniste E.K. neganti satrūkstas, bet ne mazāk satrūkstas pats bandīts, kurš laiž pa diegu. Tūliņ tiek ziņots policijai.”
Likumsargi ātri arestēja aizdomīgos kreisi noskaņotos 16-gadīgo A. Rezongu no Krievraga un nedaudz vecāko Š. Strazdiņu no Brīvības ielas. „Aizdomās turētie tiek stādīti priekšā „cietušai” telefonistei K. Pēdējā apgalvo, ka iebrucēji esot uzrādītiem bijuši līdzīgi.” Situācija atrisinājās pavisam negaidīti, jo telefoniste bija izteikusies, ka „briesmu brīdī” izrādījusi lielu drosmi un varonību. Īstā vaininiece tādu lielīšanos necietusi un pieteikusies pati. „Izrādās, ka „kaupēns” bijis viens pats un pie tam ne vīrietis, bet ap 17 g. vecs skuķis, kurš notriepis ģīmi ar sodrējiem un uzlicis automobilista brilles uz acīm gājis piedzīvojumus meklēt. „Varone” pie tam nāk no policijai tuvu stāvošiem ļaudīm, bet šis „kaupeniādes” lugas galvenais autors – režisors ir kādas kaimiņpilsētas pastmeistara L. 17 g. vecā meita, vietējās vidusskolas audzēkne.”
Iepriekš minētais lai liek pārdomāt – lai kā nerīkotos šodienas jaunieši, tāpat nedarbus ir darījušas visas iepriekšējās paaudzes. Kurš apgalvo, ka savā jaunībā nav atļāvies nekādas dauzonības, nesaka taisnību vai arī vienkārši ir aizmirsis.

Turpinājums >>> 7. stāsts: Vilkmuižas ezera peldvieta

Komentāri