Namu būvēšanas tradīcijas, malkas izmantošana sadzīvē un neuzmanība bija agrāko laiku postošu degšanu cēloņi. 1868. gadā pilsētas vācieši un ebreji nodibināja Ugunsdzēsēju biedrību (Latvijas teritorijā pirmā 1845.g.). Likteņa ironijas dēļ senākais dokumentētais ugunsgrēks Talsos, neskaitot arheologu pierādīto kuršu pils nodedzināšanu 13. gs, notika 1879. gadā, Ugunsdzēsēju biedrības ilggadīga valdes locekļa namā Baznīcas laukumā 1. „Talsos 20. februārī no rīta izcēlās ugunsgrēks kaufmaņa [uzpircēja Zālamana] Bērmaņa namā, pie tirgusplača. Ugunsdzēsējiem laimējās uguni apvaldīt, tā ka nama apakštāša [stāvs] tika izglābta. Tā bij liela laime, jo pagrabā stāvēja vairāk vātes [lielas mucas] ar spirtu.”
Posts
Bija gadījumi, kad nodega uzreiz vairākas ēkas. 1881. gada 29. septembrī pelnos pārvērtās divas labības noliktavas, stallis un pajūgu novietne, bet 20. gs sākumā Talsi no uguns cieta īpaši smagi. 1901. gada 1. jūlijā K. Mīlenbaha (agrāk Rīgas) ielā nodega septiņi, bet 1904.g. 30. jūnijā Lielajā un tagadējā Brīvības ielās 11 nami. 1905.g. 8. jūlijā K. Mīlenbaha un Rožu (Cūku) ielā uguns liesmas iznīcināja 19 celtnes. Tomēr visu pārspēja 1905.g. 5. decembra soda ekspedīcijas dedzināšanā sapostītās vairāk kā pussimts būves, kā redzams senās fotogrāfijās. Piecas stundas cilvēki bezspēcīgi noskatījās uguns trakošanā Lielajā ielā. „Drīz pār pilsētiņu pacēlās melni dūmu stabi un aiz tiem virpuļojoši uguns blāķi, kuri arvienu pieauga, dega vairākās vietās. Dzēst bija noliegts [to vēlāk atļāva]. Mīļie, klusie Talsi aizgāja liesmām par upuri.”
Piecas stundas cilvēki bezspēcīgi noskatījās uguns trakošanā Lielajā ielā. DALIES TVITERĪ!
1924. gada Dižmāras tirgus dienā liesmas pārņēma šķūni Jaunā ielā Nr. 17, līdznodedzinot Jura Ozoliņa dzīvojamo ēku, un jumtu Baptistu ielas otrā pusē esošajam Kriša Rozentāla namam (viņa stallis bija nodedzis četrus gadus iepriekš). Drošsirdīgais Fricis Ozols, jau iebrūkot griestiem, iznesa no mājas trīsgadīgu bērniņu. 14 000 Ls zaudējumus neatguva, jo manta nebija apdrošināta. Ļaunprātību nepieļāva, tomēr publiski neatzina acīmredzamo, ka pie dzelzceļa esošās mājas aizdedzinājusi dzirkstele no mazbānīša skursteņa. Pāris nedēļas iepriekš tā pilnībā nodega mājas Nurmuižas pagastā un arī 1920. gada Jurģu dienā Baptistu ielā Nr. 2 uguns bija nopostījusi divus šķūnīšus.
1933. gada 9. oktobrī pilsētnieki pieredzēja lielu izbīli.
„Sestdienas vakarā, kad vairums iedzīvotāji jau devās pie miera, bet daļa bezrūpīgi noskatījās ceļojošā teātra un kino izrādes, pēkšņi atskanēja baigie taures pūtieni un centrā pacēlās draudošas uguns liesmas. Maz mirkļos tās bija apņēmušas Kalmeijera nama sētas, blakus Fabrikas ielai esošo noliktavu Lielajā ielā 25 [..]. Saskrējušie iedzīvotāji centās no degošām ēkām izraut lopus, kas arī izdevās, bet citas mantības krita liesmām par upuri. Milzīgi dzirksteļu bari pacēlās gaisā uz attālāk stāvošām ēkām pāri ielai, tirgus laukumam un vēl tālāki. Pat uz Laidzes un Rožu ielām kritušas dzirkstis.” Pateicoties vietējo, Pastendes, Kandavas un pat Tukuma ugunsdzēsēju pūliņiem veselas nakts garumā, uguni ierobežoja. Divu ezeru pilsētā trūka ūdens. Parasti izmantoja abas ūdenskrātuves savienojošo pilsētas kanālu, tomēr šoreiz pie lopkautuves tas bija aizdambēts ar lopu ādām, samazinot ūdens daudzumu. Nelaimē sadega liels apjoms labības, linsēklu, malkas, lopbarības un dažāds inventārs.
Cēloņi
Neapdomīga krāsns kurināšana 1925. gada 4. septembrī Grenču muižas patversmē [starp Darba un 1. Maija ielām] gandrīz izraisīja nelaimi. Kāds iemītnieks žāvēja plītī malku, tā sāka gruzdēt un nācās izsaukt dzēsējus. Citā reizē turpat grīda aizdegās no izkritušām pagalēm. 1936. gada 5. februārī četros no rīta lauksaimnieks Ansis Treilībs, no Laidzes braukdams, pamanīja uguns liesmas Laidzes ielas 8. nama otrā stāvā. Ugunsnelaime tik agrā stundā nebija spējusi nevienu uzmodināt. „T., nelaimi redzēdams, uzbungājis nama iedzīvotājus un ar lielām mokām uzmodinājis gandrīz jau dūmos paģībušo [Jēkabu] Jeruchmanovu. Tūliņ pilsētā skanēja sirēnes troksnis un atsteigušies ugunsdzēsēji uguni ātri likvidēja.” Uguns izcēlās no virtuvē novietotā skārda trauka ar kvēlojošām oglēm.
1920. gada 14. martā kārtībnieks Dāvids Buhbinders ieradās Fabrikas ielā, kur Edas Bērzkalnes nama [nav saglabājies] piebūvē bija aizdedzies jumts. Amatpersonai uzreiz „bija skaidrs”, ka vainojams 100 soļu attālās Eižena Majora vilnas fabrikas ar dzirksteļu ķērāju neaprīkotais skurstenis. Stiprais vējš varēja veicināt nelaimi. Fabrikants apgalvoja, ka nekas tāds neesot iespējams, jo divas reizes dienā skursteni „tīra ar dampi, par ko var galvot Wulfa firma Magdeburgā”. Pēc tiesas sprieduma viņš tomēr atlīdzināja kaimiņienei zaudējumus.
Divdesmito gadu vidū tualete dega Lielā ielā Nr. 10. Mājas īpašnieks dūmvadu tīrītājs Johans Kazimirs bija viens no tiem, kurš visvairāk rūpējās par ugunsgrēku novēršanu pilsētā. Domāja, ka pie vainas bija tualetē iesviestais papiross. Amatnieka Kopštāla Lielās ielas Nr. 35 nama bēniņos izmestā cigarete 1929. gada 8. jūnijā maksāja 12 000 Ls, jo izdega Hiršberga nams un ar ūdeni salēja labību blakusesošajā Kalmeijera noliktavā. Dzēsējiem pārmeta neorganizētību, par ko taisnojās Ansis Lagzdiņš: „Pagāja ne vairāk kā apm. ½ st. [kopš dzēšanas sākuma], kad policijas priekšnieks pavēlēja vest sprici [ūdenssūkni] citā sētā. Atbildēju, ka varu paklausīt tikai ugunsdzēsēju priekšniekam.” Iedzīvotāju satraukumu apliecina atzinums presē: „Tiešām viens papiross varēs nodedzināt visu pilsētu, kauču arī ugunsgrēks izceltos vai pat uz ezera.”
Divdesmito gadu beigās bez nopietnām sekām kinoteātrī aizsvilās filma „Varšavas vampīri”, bet Kazarmu ielā (kādreiz taisni savienoja Laidzes uz Gravas ielas) Nr. 1 Olga Haks pati dzēsa liesmas, nejauši saplēšot ievārījuma burkas. „Ierodoties ugunsdzēsējiem, „nomālējusies” pavisam sarkana, tā ka pēdējiem radušās pat bažas, vai viņa nav ievainota. „Ne, esmu tikai nosmērējusies ar zapti”, skanējusi atbilde.” 1933. gadā Lībagu pagastā pie Vēveru mājām pilnībā sadega „desu auto”, ar ko preces no Rīgas Talsos atveda piektdienas tirgos. Vadītājs apturēja spēkratu, lai nesatrauktu kādu tramīgu zirgu, bet, mašīnai ieslīdot grāvī, eksplodēja motors. 1941. gada rudenī Kr. Valdemāra ielā Nr. 20 aizdegās gaļas žāvētava, bet Lielā ielā Nr. 20 M. Bērziņa uzņēmuma pieņemšanas punktā nosvila pie ļoti sakurinātas krāsns novietotie vilnas maisi.
Divdesmito gadu beigās kinoteātrī aizsvilās filma „Varšavas vampīri” DALIES TVITERĪ!
Ļaunprātības
Vecākie talsenieki atceras runas, ka māju Lielās ielas līkumā pie trepītēm uz Pilskalnu, savulaik apdrošināšanas kompensācijas dēļ nodedzinājuši paši īpašnieki ebreji Blumbergi. 1934. gada novembrī māja gāja bojā liesmās un mantinieks, līdzīgi kā gandrīz visi viņa tautieši pēc ugunsgrēkiem, vietējā presē veltīja pateicības vārdus dzēšanas palīgiem. Tomēr jau dažas dienas vēlāk viņš pilsētas domē iesniedza jaunbūves plānu. Ugunsgrēku izcelšanās cēloņi parasti netika atstāti bez varas iestāžu uzmanības. 1937. gada janvārī miertiesa ar 10 Ls sodīja kurpnieku Šaju Leibgoldu, kura apavu darbnīcā Lielā ielā 9 „dēļ nemākulīgas rīcības” izcēlās ugunsgrēks. Benzīnam eksplodējot, radušās liesmas meistars apslāpēja ar kādu drēbes gabalu, bet pats guva stiprus apdegumus.
1936. gada augusta beigās Talsos atkal izplatījās ziņa par ļaunprātīgas dedzināšanas mēģinājumu. Frizieris Pēteris Ulpe cerēja saņemt apdrošināšanas atlīdzību, nosvilinot īrēto bēniņu dzīvokli Baznīcas laukumā 1, bet dabūja gadu cietumsoda. Sabiedrību uztrauca iespējamie draudi blakus namiem. Apmēram 500 Ls vērtais īpašums bija apdrošināts par 3200 Ls. „Dedzināšanai Ulps dzīvokli sagatavojis ar vēl nepieredzētu rūpību: istabās novietoti salmi, malka, papīru kaudzes, saplēsti skali, grāmatas noliktas uz grīdas vertikāli ar atvērtām lapām, gultas maisi izārdīti. [..] Pagādājis arī vairākas pudeles latola [tolaik Latvijā izmantotais benzīns ar spirta piejaukumu], denaturētā spirta un petrolejas, ar ko dzīvokli aplaistīt. Logus aizklājis ar biezām segām, lai uz ielas vēl sākumā liesmas neievērotu.” Pats saimnieks devās uz Vidzemi, bet dedzināšanu pēc kopīgas „divu kortelīšu” iztukšošanas un par 40 Ls 14. augusta naktī uzņēmās veikt Krišs Vikštrems. Viņš tomēr vēlāk pastāstīja savai sievai, kura paziņoja policijai.
Noteikumi
1919. gada 21. oktobrī uguns postīja Tukuma (Brīvības) ielas Ģ. Vecvietas namu. To līdz ugunsdzēsēju atskriešanai jau nodzēsa blakus namā izmitinātie karavīri. 1920. gadā pilsētā notika vairāki negadījumi, kādēļ aktualizējās nepieciešamība izstrādāt noteikumus. Četriem cilvēkiem bija jāpārvietojas pa noteiktiem maršrutiem pilsētā, ar trīskāršu taurēšanu paziņojot par nelaimi. Desmit gadus vēlāk depo tornī novietoja sirēnu. „Ja ugunsgrēks būs Talsos, tad būs kauciens ar pārtraukumiem, ja apkārtnē – vienmērīgs kauciens.” Uz ugunsgrēka trauksmi pieprasīja atsaukties visiem 16-40 gadus veciem vīriešiem. Iepriekš pieminētajā 1924. gada ugunsgrēkā notika starpgadījums. Kādu J. Miķelšteinu, kurš jau bija labu laiku piedalījies dzēšanā, policija ar varu atvilka atpakaļ, kad viņš gribējis atpūsties. Jaunajos noteikumos paredzēja: „No ugunsgrēku dzēšanas, cilvēku, lopu un mantas glābšanas darbiem zem ugunsdzēsēju komandas virsnieka jeb policijas vadības nevar atteikties neviens darba spējīgs iedzīvotājs.”
Pašvaldība pieprasīja sabiedrības līdzdalību. „Pilsētas zirgu īpašniekiem pēc pirmā ugunsgrēka signāla [..] nekavējoties jāierodas ugunsgrēka vietā ar zirgiem iejūgā un ūdens trauku vāģos, kurā jāatrodas ne mazāk kā desmit spaiņu ūdens.” Pirmajiem trim, kuri ieradās, maksāja pa 2,-, 1,- un 0,50 latiem. Parasti zirgu saimnieku „aktivitāti” neiztirzāja. Izņēmums ir 1932. gada ugunsgrēks galdnieka un Ugunsdzēsēju biedrības virsnieka Kristapa Heniņa darbnīcā Ezera ielā Nr. 8. Toreiz par neierašanos policija sodīja astoņus pilsētniekus. Galvaspilsētas presē atrodama kāda tūristu noskatīta ainiņa: „Gadījās, ka naktī, kad bijām Talsos iebraukuši, notika ugunsdzēsēju trauksme. To nevarējām laist garām. Zibeņātrumā ne tik vien ugunsdzēsēji bija klāt, bet arī visi pilsētas vīriešu kārtas iedzīvotāji un visi pilsētas zirgu īpašnieki ar mucām.” Arī celtniecībā bija jāievēro ugunsdrošība, būvējot ugunsmūrus, bet koka ēkas drīkstēja celt ne tuvāk kā astoņus metrus vienu no otras un ne augstākas par deviņiem metriem. Tomēr daudzas agrākās būves neatbilda prasītajam.
Dažkārt ugunsvīri slavēti, jo, piemēram, 1925. gadā dzēst no skursteņa aizdegušos Lapševska šķūni atskrējuši sešās minūtēs, bet trīs gadus vēlāk notikuma vietā bija jāgaida 45 minūtes. Komandas aizkavēšanās notikusi dēļ „mielasta”, pieminot mirušo biedru Henkeli. 1933. gada februārī blakus biedrībai esošā Daniela Hilmaņa nama bēniņos notikušajā ugunsnelaimē pirmie palīgi bija iedzīvotāji ar spaiņiem un dzēšamo aparātu „minimaksu”. Uniformētie dzēsēji ieradušies, kad briesmas vairs nedraudēja. Tomēr īpašnieks vietējā laikrakstā izteica pateicību ugunsdzēsējiem un citiem pilsoņiem par palīdzību.
Drošībai rīkoja mācību trauksmes. 1932. gadā maija beigās pusdivos naktī pilsētu ar „ellišķu” troksni sacēla kājās „baigie taures pūtieni”. Tonakt dzēšamos aparātus izmēģināja laukumā pie baznīcas. Nākamā gadā sirēna aicināja uz Kr. Valdemāra ielu Nr. 2. Presē atzīmēts, ka „pirmie ar ūdeni ieradās Janķevics, Briģis un Lēvenšteins”. Problēma izrādījās ne tikai nepietiekami daudz ūdensņemšanas vietu, bet arī tumsa, jo „nebij nekādi apgaismošanas līdzekļi paņemti līdz”.
Pusdivos naktī pilsētu ar „ellišķu” troksni sacēla kājās „baigie taures pūtieni” DALIES TVITERĪ!
Naktīs spēkstacija nestrādāja, bet pēc pilsētas galvas rīkojuma pēc desmit minūtēm gaisma iedegās, lai drīz atkal apdzistu. Izrādījās, ka saniķojusies ierīce, kas noteiktā laikā automātiski ieslēdza un izslēdza elektrību. 1934. gada janvārī trauksmes vieta bija Nurmuižas pagasta Upseju mājas pie Talsiem, bet 21. aprīļa vakarā – Laidzes ielā 11, pie Salmiņa mājas, kur pēc 13 minūtēm klāt bija pirmie palīgi. Pavisam atsaucās 47 ugunsdzēsēji un 26 zirdzinieki ar ūdens mucām. 1936. gadā apmācību vietā pie Lapševska fabrikas Puškaiša ielā pirmie glābēji ieradās pēc 10 minūtēm. Mūsdienās, atbilstoši Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 61, tādās pilsētās kā Talsos, glābējiem jāierodas 15 minūšu laikā.
Antra Grūbe
Izmantoti: LVVA 1591. f., 2607. f. (Talsu ugunsdzēsēju biedrības dokumenti) un preses materiāli.
