Ielu pārdēvēšana

Ielu pārdēvēšana

Krievragkalns

Divdesmito gadu beigās Talsi piedzīvoja masveida ielu nosaukumu maiņas. Lielākā daļa no tām atradās Krievragā. Iepriekš dēvēta par II. līniju, iela Aspazijas vārdu ieguva 1927. gada rudenī. Tolaik pilsētas valde „savā gādībā par iedzīvotāju labklājību” pievērsās ielu pārdēvēšanai, kā arī jaunradei.
No desmit izmaināmiem nosaukumiem puse bija saistīti ar ievērojamu personu godināšanu. Vairākas satiksmes „artērijas” norādīja virzienu uz kādām tuvākām vai tālākām apdzīvotām vietām. Ceļu, pa ko kādreiz pilsētnieki ar pajūgiem nokļuva Nurmuižā un tālāk dižpilsētā, jau kopš 19. gadsimta dēvēja par Rīgas ielu. Tā tagad ieguva valodnieka Kārļa Mīlenbaha, Dundagas un Ciemu ielas – jaunlatviešu Krišjāņa Valdemāra un Ģibuļu pagasta „Cīruļu” mājās dzimušā Anša Lerha-Puškaiša vārdus. Skolas ielu pie Pareizticīgo baznīcas, kur kādreiz atradās mācību iestāde, nosauca priestera Justīna Grota vārdā. Pamatotāk būtu bijis šādi pieminēt ilgāk draudzē kalpojušo Vasiliju Ceriņu, kurš turklāt 1905. gada 5. decembrī ar apņēmīgu nostāšanos pret karavīriem, iespējams, pasargāja Krievragu no nodedzināšanas.

Krievragkalns

Skats no Dzirnavkalna uz Krievragkalnu 2014. gada pavasarī.

Par to, ka trīs ielas Talsos ieguva tolaik dzīvu cilvēku vārdus, jāpateicas dažiem īpašiem apstākļiem. Talsu domē un valdē līdz pat 1934. gadam ietekmīgākie bija kreisie spēki – sociāldemokrāti, kam piederēja arī Rainis un Aspazija. Šveices trimdā dzejnieks bija uzrakstījis „Talsu tiesu” – veltījumu pieciem 1907. gada 12. novembrī nošautajiem Talsu revolucionāriem. 1927. gada vasarā, Izglītības ministra amatā, Rainis ieradās pilsētā, lai Pilskalnā uzrunātu apriņķa 2. Dziesmu dienas dalībniekus. Kreisais „Talsu Vēstnesis” reportēja, ka strādniecisko pašvaldību slavinošā ministra runa publikā uzņemta ar lielu sajūsmu, bet „Kurzemes Balss” – dzejnieks esot slikts politiķis un orators, kādēļ tauta uzstāšanos pārtraukusi demonstratīviem aplausiem. Rezultātā ar Raini tieši nesaistītas pilsētas valde izdomāja viņa vārdā pārdēvēt Pastendes ielu. Aspazijas vārdu deva līdz tam ar II. līnijas nosaukumu zināmai ielai, bet, domājams, tas, drīzāk, ir „komplektā” ar Raiņa vārdu. Trešais dzīvi iemūžinātais bija iepriekšminēto kolēģis, cieši saistīts ar Talsiem, sociāldemokrātu vadonis 1905. gadā – grāmattirgotājs un rakstnieks Jānis Linde jeb Lindulis. Īpaša nepatika labējās aprindās bija pret personu partijas piederību, izteica aizdomas, ka ielas pēc laika būs jāpārdēvē un pašiem būšot kauns, kad tās būs jāpārsauc atkal citos vārdos.
Jaunu identitāti, godinot 1905.gada cīņas par brīvību, saņēma Talsos visvairāk nosaukumus piedzīvojusī – Brīvības iela (kopš 1927.gada un šodien). 19.gadsimtā uz guberņas galvaspilsētu izejošo ielu sauca Jelgavas vārdā, 20.gs sākumā, kad bija sākusies dzelzceļu ēra un uz Tukumu un tālāk Rīgu varēja nokļūt ar vilcienu, pārsauca par Tukuma ielu. 20.gs. otrā pusē padomju varas ietekmē tai bija jāsamierinās ar Ļeņina vārdu, kam par godu vidusskolā pat rīkoja Ļeņina ielas svētkus.
Vēstures avoti liecina, ka pirms 2.pasaules kara galvenās izpriecas notika Pilsētas dārza parkā Ķēniņkalnā. Iespējams, lai nebūtu pārpratumu, toreizējo Parka ielu pie dendroloģiskā parka bija plānots pārdēvēt par Tiguļu ielu. Kristības bija paredzētas arī pie luterāņu dievnama esošajam Baznīcas laukumam, ko agrāk sauca par Lielo Tirgus laukumu, bet Otrdienas tirgus laukums nu bija jāsauc Ezera vārdā. Gar pareizticīgo īpašumiem uz Stacijas pusi vedošajai Baznīcas ielai bija paredzēts pārtapt par Sodu, bet I.līnijai – par Krievraga ielu.
Daļēji vēl tikai papīra variantā pastāvošajām tāpat bija iecerēti skanīgi apzīmējumi. Ceļu no Laidzes ielas uz Vilkmuižu nosauca par Vilkpiena ielu, pirmo reizi pilsētā izrunāja Ezera, Krasta, Censoņu un Gaismas ielu nosaukumus. No Raiņa ielas uz Jauno kapsētu ierīkoja Miera, bet turpat tuvumā paredzēja bēdīgā Grūtdieņu ielas nosaukuma iedzīvināšanu. „Iebūvešu” zemes gabali arī bija jāapgādā ar satiksmes artērijām un tām paredzēja Dižmāras, Adieņu, Rūķu, Rūpniecības, Darba, Ojāra (par godu A. Lerha-Puškaiša stāsta varonim), Kareivju ielas, jauniecerēto tirgus vietu aiz Darba ielas uz Pastendes pusi bija paredzēts nosaukt par Tirgoņu laukumu, bet turpat tuvumā vajadzēja atrasties kam pavisam eksotiskam mazpilsētai – Vienlīdzības bulvārim. Māju vārdus gribēja piesaistīt Kasparu, Ābeļu, Upseju ielām, bet Talsu ezera apkārtnē iekārtot vēl Pilskalna, Laipu un Mālu ielas.
Pilsoniskā prese uztraucās, ka tautas viedokļa uzklausīšanai bija paredzētas tikai divas nedēļas. Pārmeta ka apzīmējumi jau iegājušies, un tikai jaunās ielas būtu pareizi nosaukt ievērojamo personu vārdos. Jādomā gan, ka šeit īpašs uzsvars bija gan uz atsevišķu personu saistību ar konkrētajām ielām, gan arī ar to, ka ievērojamiem cilvēkiem jābūt saistītiem ar galvenajām maģistrālēm, kādas gandrīz visas pārdēvējamās arī bija. Par pārāk demonstratīviem kreisās pašvaldības kritiķi uzskatīja Censoņu un Gaismas ielu nosaukumus sociāldemokrātu „pieminekļa” – staltās, pēc pašvaldības iniciatīvas uzceltās, sociāldemokrātu kontrolē nonākušās Talsu pilsētas pamatskolas tuvumā.
1927. gada domes 5. oktobra sēdē jaunos nosaukumus apstiprināja, par laimi, liedzot pilsētniekiem iespēju lauzīt galvu par Sodu un Grūtdieņu nosaukumu lietderību. To vietā Baznīcas ielu nosauca par Zvaigžņu, bet otro par Nomas ielām. Noraidīja gandrīz visus māju nosaukumus ielu vārdos: Kasparu vietā tapa Lauku, Tiguļu (Parka) – Saules, Ābeļu – Jaunatnes, Upseju – Tiguļu ielas.
Divas nedēļas vēlāk feļetonu rakstīšanā nadzīgā „Kurzemes Balss” ielu nosaukumu maiņu pagrieza pa savam, saistot ar dažādām domājamām un patiesām domes afērām un politisko piederību. „Tagadējās pilsētas valdīšanas vēsture bagāta spilgtiem notikumiem un raibu raibām lietām, te [iespējama] vesela rinda zīmīgu un atbilstošu ielu nosaukumu: Pendeļa iela, Siseņu [sociāldemokrātu jauniešu organizācija], Smuksmaciņas, Mušiņu, Kukuļu, Saplīsušu ķieģeļu, Neizdevīgu līgumu, Prokurora, Aizdevu pumpēšanas, Čomiņu u.c.”

Turpinājums >>> 9. stāsts: Talsenieku senie ziemas ezerprieki

Komentāri