Piesakies abonementam un lasi gandrīz visas mūsu grāmatas tiešsaistē tikai par 3 eur mēnesī!

16. marts, piemiņa, atgādinājums …

16. marts, Lestene
Brāļu kapi, Lestene.

Marts, piemiņa, atgādinājums…

16. marts pie Brīvības piemi­nekļa, Lestenes Brāļu kapos, pie Krokodila Dundagā vai Piemiņas akmens Talsu Jaunajos kapos un citviet. Kopā ar likteņbiedriem, ar dvēseļu radiniekiem nākama­jās paaudzēs. Arī vientulībā, — dziļās domās un atmiņās mājās pie aizdegtas sveces vai tāpat. Jo vienkārši nav latviešiem tādas dzimtas, ko nebūtu skāris Otrais pasaules karš, kura sekas ir atstā­jušas smagas likteņzīmes bērnu bērnos. Jā, kā būtu, ja nebūtu…

Pārdomas rosinoša grāmata

Tikko esmu pabeigusi Imanta Tam­sona grāmatu «Sargā savu tēvu zemi». To jau nevar tā vienkārši izlasīt, — šķirstu atpakaļ un pārlasu vēl. Talsu ģimnāzijai piederīgo vīru kara gaitas Latviešu leģionā, publikācijas no «Tal­su Vārda» par brīvprātīgo pieteik­šanos un ziņas no frontes, stāsti par mūspuses Lāčplēšiem, kuriem liktenis bija lēmis būt gan pie Latvijas brīv­valsts šūpuļa, gan tās kapa. Grāmatā ir tik blīva informācija, ka, vienkārši izlasot, to aptvert nevar. Tik daudz pazīstamu uzvārdu un mājvārdu un kādreiz varbūt citā interpretācijā dzir­dētu notikumu, ar ko man saistās arī kādas gluži personiskas atmiņas.

Sargā savu tēvu zemi

Marija Dozberga sniegusi savu liecību par Jāņa Īvana un viņa ģime­nes izvešanu 1941. gada 14. jūnijā. Padomjlaikos viņš gan arī mūsu avīzes lapās skopi tika pieminēts kā pirmais izpildkomitejas priekšsēdētājs Talsos, bet plašākas informācijas nebija. Nu, kā tad varēja būt, ja šis vīrs nebija pildījis amata pienākumu un nebija parakstījis izsūtāmo sarakstu, savu no­stāju pamatodams ar to, ka «neviens latvietis nav tā nogrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes». Izsūtīja Jāni Īvanu pašu, «par izpildkomitejas varas graušanu», uz neatgriešanos. Marija Dozberga (Pīlāga) toreiz bijusi sek­retāre šajā iestādē un izvešanas rītā, pēc sava priekšnieka lūguma, gādāju­si koferus, kur ģimenei smagajā ceļā paņemt ko līdzi. Mani ar šo brīnišķīgo kundzi deviņdesmito gadu sākumā As­pazijas ielā saveda kopā viņas jaunības draugs Kanādas «Laika» galvenais redaktors Rūdolfs Norītis, kurš 1938. gadā Talsos atstrādājis savu dārzkopja praksi. Tas bija neaizmirstams noti­kums manās žurnālistes gaitās.

Friča Bērtulsona ģimenes aizveša­nu no Laucienes pagasta «Rijniekiem» esmu aprakstījusi kādā «Talsu Vēstu» 14. jūnija piemiņas numurā. Sirdi plo­sošos pārdzīvojumus man stāstīja Bēr­tulsonu toreiz jau sirmie bērni Rasma, Aina un Viesturs. Abas māsas nu jau aizsaulē. Par sestdienas viesi avīzē reiz tiku aicinājusi arī Friča Bērtulsona mazdēlu Aldi Orniņu, toreiz Kuldīgas pilsētas galveno arhitektu. Un cik rei­žu nav būts piemiņas pasākumos pie Laucienes Lāčplēšu pieminekļa Tal­su—Jūrmalas šosejas malā, kur turpat netālu jau arī «Rijnieki» — mājvieta dzimtas turpinājumam. Bet Imanta Tamsona grāmatā tagad uzzinu, ka Fricis Bērtulsons pratināšanā Vjatla­ga katorgā uz jautājumu, par ko viņš apbalvots ar Lāčplēša ordeni, atbil­dējis: «Lāčplēša Kara ordeni saņēmu par drosmīgu cīņu pret boļševikiem. Biju bataljona komandieris, un kādā veiksmīgā operācijā saņēmām gūstā sarkanarmiešu pulka štābu ar visiem dokumentiem un daudz munīcijas.»

Jau 1940. gada 28. augustā čeka tika arestējusi Laucienes pagasta «Bē­tiņu» saimnieku, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Frici Hermansonu. Pulkvežleitnants, Talsu apriņķa valdes priekšsēdētāja biedrs, skolu valdes priekšsēdētājs… Viņš, čekas spīdzinā­šanu izmocīts, nošauts Baltezerā 1941. gada jūnija beigās un dus kopējā Brā­ļu kapā. Dundagas pagasta «Plintiņi» ir Friča Hermansona dzimtās mājas. Viņa brāļameitas Maijas Avotiņas (Hermansones) atmiņu stāsti par savas dzimtas likteņgriežiem «Talsu Vēstīs» tikuši publicēti vairākkārt. Nu jau arī Maija aizsaulē, bet «Plintiņi», paldies Dievam, ir savējo īpašums. Ar Maijas māsu Ilzi aizvien tiekamies Dinsberga skolai piederīgo salidojumos.

16. marts, Lestene

Leģions bija likumsakarība

Imanta Tamsona grāmatas lappu­sēs par 1940.—1941. gadu bieži tiek pieminēts Talsos no Maskavas izsūtītā čekista Smirnova vārds. Fricis Hermansons, kuru čeka arestēja jau 1940. gada augustā, bija viņa pirmais upuris mūspusē. Līdz nāvei nomocīts, čekas pagrabā Lielajā ielā 31, nobendēts un slepeni ceļmalā aprakts (krieviem atkāpjoties, pārapbedīts Sukturu kapos) Dundagas pagasta policijas iecirkņa priekšnieks Vilis Puriņš. Arī Lapšev­sku dzimtas traģiskajam liktenim un daudzu jo daudzu citu mūspuses ļau­žu iznīcībai un postam savu asiņaino spiedogu licis tas pats Smirnovs.

«Sargā savu tēvu zemi» ir grāmata ne vien leģionāru piemiņai, bet arī īsais kurss brīvprātīgo formējumu tapšanas pirmvēsturē, koncentrēts apkopojums par Baigo gadu Talsos un apriņķī. Kritiku neiztur pašas ausīm kādreiz dzirdētā un lasītā padomju ideologu taisnošanās, ka aresti un izvešanas no­tikuši tālab, lai kara gadījumā nebūtu, kas šauj no aizmugures. Bet sievietes? Bērni! Viena gada šausmu pietika, lai karš nāktu bezmaz kā atpestīšana. Un, kad 1942. gada 19. februārī «Talsu Vārdā» publicēts uzsaukums stāties brīv­prātīgajos, atsaucība bijusi liela, un jau pēc mēneša, 19. marta numurā raks­tīts, ka karā devies jau pirmais Talsu brīvprātīgo tūkstotis.

Man 19. marta datums ir zīmīgs kā pirms gadiem 25 caur brīnišķīgām no Austrālijas saņemtām vēstulēm un senāk jau no viņa mammas Būdenjūliņas stāstiem iepazītā kaimiņzēna Arvīda Blūmentāla dzimšanas diena. Dzimis 1925. gadā, — tā ka viņam topavasar palika 17. Bet viņš jau februārī bija prom. Piesakoties brīvprātīgajos, iz­devies izmānīties ar skolēna apliecību, jo bijis vēl mātes pasē. «Biju ļoti lepns, ka esmu pielīdzināts vīru kārtai un drīkstu reizē ar tiem iet karot. Zināju, ka mans solis māmiņai iedragās sirdi, bet, izdarīto attaisnodams, iedomājos, ka tiem vīriem, kuri cīnās Volhovā un citur, katram ir mīļotā māte, arī tiem, kuri, pildot pienākumu pret dzimteni, pievienojušies veļu pulkiem, — un man kļuva vieglāka sirds. Cerēju, ka māte mani sapratīs.» Smagas kaujas, ievainojumi, bēgšana no ienaidnieka nagiem, nāvei izsprūkot caur adatas aci… Un tad jau pavisam citāda rea­litāte, — krokodilu medības un opālu rakšana Austrālijā. «Bet nekur un ne­kas nav līdzīgs tēva sētai,» rakstīja Ar­vīds. «Kad gāju meklēt zeltu un medīt krokodilus, bieži sev teicu: man jāiet mājās. Bet kur? Kur ir manas mājas?»
Un tā līdz dzīves beidzamajai stundiņai viņš uz saviem «Būdeniem» vairs aizstaigāja tikai sap­ņos. Bieži.

«Leģions nekad nav bijis, un nebūs viennozīmīgs jēdziens un karš bija drausmīgs visās tā izpausmēs.» DALIES TVITERĪ!

Vēl viens biju­­ šais dundadznieks Arvīds Osis ir uzrakstījis ļoti spilgtas «Manas atmiņas par karu». Lūk, ci­tāts no grāmatas: «Krievu gads mums visiem bija atmiņā kā tāds dīvains murgs. No visiem kaktiem ārā līda savādi darboņi ar savādiem dzīves uzskatiem, ka visu, kas mums dzīvē pastāvīgs, labs un stabils, nu vajag sagraut pašos pamatos. Arī to tagad zinājām, ka aiz robežas (Krievijā) paradīzes nav. Redzējām, ar kādu nesapratni viņi lūrēja uz mūsu veika­lu pilnajiem plauktiem. Redzējām arī to, ka no mūsu klases pazuda Zenta, Sofija un Rita. Kur viņas palika, arī zinājām.» Un tā brīvprātīgajos devās trīs draugi: Arvīds, Janks (Jānis Jēkabsons) un Voldiņš (Valdis Bite) — Talsu ģimnāzijas Jēkaba Spriņģa audzinātās izlaiduma klases audzēkņi. Vidusskolas atestātu viņiem izsnie­dza, aizejot karā, bez eksāmeniem, uz atzīmju pamata. Arvīda Oša atmiņu stāstījuma ievadā ir šāds zīmīgs citāts: ««Kur tu biji, Ādam?» «Es biju pasaules karā, Kungs.»» (T. Hekers «Dienu un nakšu grāmata».) Un, arī pēc 70 gadiem par šiem notikumiem lasot, kara elpa Arvīda Oša stāstā ir ļoti, ļoti, līdz sāpēm, reāla.

16. marts, Lestene

Lai nedziest piemiņas liesma!

Šie vīri vēl paguva par savu dzīvi izstāstīt. Viens Arvīds nodzīvoja garu mūžu Austrālijā, otrs (un abi Dunda­gas pusē bija draugi) — izaudzinājis četrus bērnus, sirmā vecumā apgūlās dzimtenes smiltājā. Bet jauneklis kā bilde Tālivaldis Indriksons no Laucie­nes pagasta «Kārkliņiem», par kuru Talsu ģimnāzijas mūzikas skolotājs Aleksandrs Ezeriņš teicis, ka viņš dziedot kā Rīgas radiofonā, kā tika iesaukts darba dienestā un pēc tam nosūtīts uz fronti, tā arī Latviešu le­ģiona 15. divīzijas kauju laukā palika. Un tā daudzi. Grāmatā «Sargā savu tēvu zemi» no «Talsu Vārda» pārpub­licēti nekrologi ar garumgariem frontē bojāgājušo sarakstiem. Krituši kaujās pie Aleksandrovas, Naļibaku sādžā, pie Pruzovčiznas dzirnavām, pie Bor­ku sādžas, Stankovā un kur tik vēl ne svešā malā. Vēlāk jau ziņas skopākas: «Kritis varoņa nāvē Austrumos», «Ap­bedīts Varoņu kapos Austrumos»…
Jā! Tos kapus, tos kapus pieminiet, kur savus varoņus atstājat… Leģions nekad nav bijis, un nebūs viennozī­mīgs jēdziens, un karš bija drausmīgs visās tā izpausmēs. Piemēram, vācu okupācijas sākumlaika Talsu pilsētas galva, pulkvežleitnants, 24. Talsu kār­tības dienesta bataljona komandieris Alfrēds Vēveris frontē pēc asām ne­saskaņām ar vācu sakaru virsnieku no dienesta atstādināts un kara lauku Baltkrievijā pametis, atgriezies Lat­vijā. Bet, ienākot krieviem, viņš tika arestēts, un 1947. gada 20. martā iz­pildīts nāvessods «par sādžas nenode­dzināšanu un sadarbību ar poļu par­tizāniem.» Savukārt 1939. gada Talsu Valsts ģimnāzijas absolvents, ebreju zēns Jankels Kabilers, uzzinājis, ka viņa vecāki un māsa 1941. gada 14. jū­nijā no mājām Talsos, Brīvības ielā 3, deportēti, dodas savējos meklēt, tiek arestēts, ieskaitīts Sarkanarmijā un aizsūtīts uz fronti, kur jau decembrī kaujās pie Maskavas kritis.

Lai piemiņas svecīti iededzam ik­vienam! Par jauno puišu karstajām sirdīm, kas bez apdoma aizgāja brīvprā­tīgajos. Par vīriem briedumā, kuri ļoti labi apzinājās, ko dara. Kā, piemēram, lubezernieks Kārlis Šnēbergs, kurš bija gan piedalījies Latvijas brīvības cīņās, gan 50 gadu vecumā atkal ķērās pie ie­roča aizstāvēt savu tēvu zemi un 1943. gada 7. oktobrī krita kaujā Volhovā.
Tā tam bija jābūt. Absolūti reāla re­akcija uz 1940. gada 17. jūnijā notikušo. Neticu, ka arī tagad, pēc notikumiem Ukrainā, ir vēl kāds, kurš šaubītos par to, bija vai nebija Latvijā okupācija. Un tāpēc ir 16. marts. Pieminam!

Maija Brūvere Talsos

(Raksta pirmpublicējums 2014. 14. marta laikrakstā “Talsu Vēstis”. pelecalasitava.lv to publicē ar autores laipnu atļauju.)

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!