Maksimilians Kvite – deviņdesmitgadnieks!

Dzejnieks, miniatūru autors, dārzkopis, žurnālists dzimis Nurmuižas Lēpjos 1929. gada 9. augustā.

Maksimiliana Kvites vārds kļuva plaši pazīstams jau pirmsatmodas gados, kad viņa miniatūras skanēja radioraidījumā “Mikrofons”, jo tās ar aizturētu elpu klausījās visa Latvija:

 “Visas sapņu pilis ātri grūst… un pienāk brīdis, kad sēžam pelnos un kasāmies ar podu lauskām. Tad nobirdinām pa asarai, noslaukām degunu un atkal jaunu muļķību darām – ceļam jaunu sapņu pili…”

Maksimilians Kvite 2018. gada fotoattēlā

„Talsu Vēstis” žurnāliste Maija Brūvere rakstā „Kas sirdij tuvs, tas nepazūd” (2009. gada 15. augusts) raksta:

„Pasē rakstīts; „Dzimis Nurmuižā” un Maksis ar to lepojas. No laika gala nav varējis ciest visādas izmaiņas apdzīvoto vietu nosaukumos. Arī viņa mājām Garlenē bija dots tāds vārds, lai nerastos nekādi pārpratumi. Skaidri un gaiši – „Kvites”, jo laukos jau tolaik uzvārds bija mazākā vērtē, saimniekus sauca mājvārdos. Viņi bija kupla ģimene, seši bērni, bet liktenis nu reiz bija lēmis tā, ka Maksis Laucienes pamatskolā mācījās tikai līdz ceturtais klasei, tad kara laikā māja tika pārdota un Kvites devās uz Rīgu. Taču ko tu iedzimtam lauciniekam padarīsi, viņš tik un tā pār plecu skatās atpakaļ uz zemēm. Turklāt Bulduros maksāja stipendiju, bija kopmītne un tātad iespēja tikt brīvā vaļā, nost no vecāku acīm, prom – lielajā dzīvē. Pēc tehnikuma tā jau turpinājās Jaunpagasta „Beltēs”, kur jauno agronomu norīkoja darbā. Tad – obligātais dienests padomju armijā, Ufā, tālajā Baškīrijā. Pēc armijas – Ārlavas MTS dispečera pults. Viņa pārziņā bija traktoru brigādes, operatīvā informācija par aparto un apsēto, un šīs ziņas, protams, bija nepieciešamas arī rajona laikrakstam ‘Padomju Karogs”. Jā, toreiz saimniecību dispečeri bija viens neizsmeļams informāciju avots. Žurnālisti viņam zvanīja ik avīždienas rītu un, lai kādā lapaspusē nepaliktu caurums, dažkārt arī otrreiz. (..) Viena informācija, otra, trešā, un laikraksta galvenā redaktore Rasma Avēkse jau viņu aicināja darbā redakcijas štatā. Savulaik viņš bija lauksaimniecības nodaļas vadītājs, pēc tam – atbildīgais sekretārs. (..) Jau krietnos vecpuiša gados būdams un Talsu tautas teātrī pat itin nobriedušo „Skroderdienu” Dūdaru kārtīgi izspēlējies, „Padomju Karoga” laikā Maksimilians Kvite beidzot apprecējās. Ar jauniņo Maldu Šēnfeldi, kura bija paņemta darbā redakcijā pa tiešo no Laidzes tehnikuma. Bija dzīvoklītis Kalna ielā, bet abi bieži no Dārza ielas Nr. 2, kur tolaik atradās redakcija, uz Linejciema „Dārzniekiem” soļoja kājām. Pa taisno – cauri mežam, gar „Bezdubeņiem”, garām „Kampariem”… (..) No Talsiem Maksis un Milda devās studēt uz Ļeņingradu, pēc tam, jau profesionālu žurnālistu diplomus ieguvuši, abi sāka strādāt padomjlaiku vadošajā laikrakstā „Cīņa”. Maksim tur aizritēja seši gadi, tikpat, cik savulaik „Padomju Karogā”, un tad viņu pārcēla darbā valsts TV un radioraidījumu komitejā. Radiofonā viņš nostrādāja astoņpadsmit gadus. (..) „darbs nāk un iet. Kas gan to atceras? Labākais, kas ar mani noticis, vienīgais vērtīgais darījums manā dzīvē, tā ir ģimene”, saka Maksis un sāk stāstu par savējiem. Par meitu Janu, znotu Armandu un mazbērniem Ēriku un Danu. Gan Maksis un Malda, gan Jana ar savu ģimeni dzīvo Rīgā, taču vasarās viņu visu zaļā oāze ir Linejciema „Dārzniekos”. Bet dārznieka rakstīšanas niķis jau arī nav gājis zudībā. Tas, kas sirdī, paliek mūžīgi.”

Savā 2010. gada 18. janvārī rakstītā autobiogrāfijā (dāvinājums A. Pelēča lasītavai un Talsu bērnu bibliotēkai) Maksimilians Kvite sev piemītošajā humorā raksta:

„Dzimis Talsu apriņķa Nurmuiža spagasta Lēpjos. Kristīts Nurmuižas draudzē. Tēvs Fricis Kvite apprecēja Lēpju saimnieja Jāņa Morica meitu Elzu, kas mantojumā dabūja govi Frīdu un 7, 5 ha zemes gabalu. Uz tās viņš uzcēla mājas, kuras nosauca par Kvitēm. Ja nav nojauktas, tad ir vēl šodien. No lepnajām Lēpju mājām gan vairs ir tikai nožēlojamas paliekas. Māte saslima ar tuberkulozi un nomira, kad man bija 2, 5 gadi. Tēvs apprecēja atraitni; no šīm laulībām ir trīs pusmāsas un divi pusbrāļi, kas būtībā ir tikpat kā paša. Skolas gaitas Nurmuižas pamatskolā. Kara laikā pārcēlos uz Rīgu un turpināju mācības Rīgas 19. septiņgadīgajā skolā, ko pabeidzu 1944. gadā. Tūliņ pat iestājos Bulduru dārzkopības skolā, ko beidzu 1948. gadā. (..) Iznāca tā, ka Atmodas laikā – ar 1990. gada aprīli – aizgāju pensijā. Vēlāk vēl mazliet piestrādāju apgādā „Atēna”. Tas tā – oficiāli. Neoficiāli – darbība Talsu tautas teātrī un literātu apvienībā. Brīvajā laikā šo to rakstu. Iznākušas divas grāmatas, 2002. gadā „Miniatūras” un 2004. gadā „Nostaļģija saulrieta krāsā”. Nu, lūk – arī viss. Vismaz pagaidām.”

M. Kvite iesaistās novada literārajā dzīvē, piedalījies Dzejas sarīkojumos gan Talsu pilsētā, gan arī Kurzemes Dzejas dienās.

Raksta ne tikai miniatūras, – arī dzeju. Dzeja publicēta M. Kvites miniatūru krājumā „Nostaļģija saulrieta krāsā” (Atēna, 2006).

Rudens dārzā

Rūgteni smaržo

Krizantēmas

Kā atraidīta mīlestība.

Rūgteni

Un reizē vilinoši.

*

atkal pavasaris

ko meklēju

nav pārziemojis

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *