Kāpēc čekas priekšnieks Oļģertu sveicināja?

Aleksandrs Pelēcis, “Talsu grāmata”.

Ar Oļģertu man daudz kopīgu atmiņu. Pirmā iepazīšanās bija Latvijas Universitātes Rožu gaitenī. 1942. gadā Oļģerts sāka studijas filoloģijā. Pabeigt nesanāca, jo otrreiz nācās satikties Taišetas trasē. Mans draugs brīvībā tika ātrāk, un tad viņš mums uz Sivakiem vēstules rakstīja. Sūtīja Mārtiņam paša zīmētu ābeci. Stāstīja, kādi jaunumi Talsos… Tā bija reizē satikšanās ar pagātni, tagadni un arī nākotni. Mēs jau katrs reizēm esam barona Minhauzena radinieki. Par manu draugu to īpaši varēja teikt, kaut arī man reizēm sajūk izdoma ar īstenību. Bet govi ar spārniem tikai Oļģerts mācēja uzgleznot.

Oļģerts Miza
Oļģerts Miza talsiniekiem ierastajā apģērbā ap 1967. gadu.

— Kāpēc tā? — es draugam taujāju. — Lai gotiņa pati varētu bada laikā uzlidot pie egļu skujām, jo ēst taču gribas ne vien Brežņevam, bet arī godīgiem lopiņiem… Kūtī jau pēc padomju metodes vairs brūnaļas nav jātur. Arī ziemā. Bet, ja pacelsies spārnos, tad aizlidot līdz mežam nav pārāk sarežģīti… Planē virs egļu galotnēm un ēd pilnu vēderu. Gribas dzert — pagrāb no kupenas sniegu! Ja atnāk slaukt un ja slauc pārāk nežēlīgi, atkal vari pacelties gaisā. Pat kādam nekaunīgam fermas vadītājam vari pļeku uz galvas cepures vietā uzlikt… — Tā tas par Lidojošo govi. Racionalizācijas priekšlikums… Varbūt aizsūtīt gleznu uz Maskavas Vissavienības izstādi? Pierunāju, lai nesūta vis — varbūt tepat Talsu muzejam noderēs — kā laikmeta liecība? Bet nākošais stāsts gan ir tīra patiesība. Oļģerta papīros bija ierakstīts, ka viņš ir drusku ķerts. Tāpēc viņš varēja atļauties to, ko neķertie neuzdrošinājās. Ja tev trīs vietās ar nagana spalu ielauzts galvaskauss — kā lai jocīgs nekļūtu?! No apdauzīto cilts… Talsos Oļģerts visiem stāstīja, ka jānodibina Baltijas Socfederācija. Pats teicās, ka viņš jau ir šīs federācijas ģenerālsekretārs… Bet nule, kad arī diplomēti gudrinieki runā par vienotu Baltiju, vai nu neiznāk, ka Oļģerts ir skatījies gadu desmitiem nākotnē? Oļģerta darba vieta bija ceļa gabals no Soda priedes līdz Villu ezeram. Viņš par to bija allaž nomodā — kaisīja ar smilti slidenās vietas, rūpīgi apgrieza ābelītes ceļa malā. Augļus nesa izdalīt Talsu bērniem. Tā viņš bija ievērojis, ka taisni Villu ezera kraujā sakrauta paaugsta grēda ar impregnētiem elektribas vai telefona stabiem. Ja uz saindēta koka līst lietus, inde ieplūst ezerā. Toreiz Talsu laikraksta redaktors bija Jānis Ūdris. Ceļoja uz «Padomju Karogu» Oļģerta vēstule:

«Cienījamais, biedri Ūdri! Vai Tu esi blenzis, ka uz Villu ezera kraujas atradusies ar indi piesātināta elektrības stabu kaudze? Līst lietus, un inde skalojas ezerā. Tu, kā ūdens dzīvnieks, gan vari saprast, ka tā ir nejēdzība. Zivis jau peld ar vēderiem augšā. Tad nu steidzīgi glāb ezeru! Lai tos baļķus uz citu vietu pārved!

Oļģerts Miza, Baltijas Socfederācijas ģenerālsekretārs, Savienoto Valstu satiksmes ministra Džona Mizzo brālēns»

Un ko domājat? Saindētos baļķus novāca. Ar to vien Oļģerta darbošanās neaprobežojās. Šad tad Talsos uz ziņojumu dēļiem parādījās ģenerālsekretāra Ziņojumi. Un vienreiz gadījās tā. Pretī ugunsdzēsēju depo jeb kantorim Oļģerts pašlaik ar spraudītēm piestiprināja palielu plakātiņu.

— Biedri! Ēdiet paši sapelējušas prosas putraimus! Dodiet darba ļaudīm sviestu un gaļu!
Baltijas Socfederācijas ģenerālsekretārs Oļģerts Miza-Kazrags.

Oļģerta Mizas atdusas vieta Talsu Jaunajos kapos

Šī papīra pirmo eksemplāru viņš bija iepriekš piespraudis arī uz rajona partijas komitejas durvīm. Bet taisni tagad, otra eksemplāra stūrī tika iesprausta pēdējā spraudīte — savā rīta apgaitā divu miesassargu pavadībā bija devies Talsu čekas priekšnieks majors Saveļjevs. Piegājis pie ziņojumu dēļa, majors izlasīja, kas uz plakātiņa. Bez liekas vilcināšanās viņš pastiepa roku un norāva papīru. Tāpat bez liekas vilcināšanās sekoja Oļģerta reaģēšana. Kā 19. divīzijas izlūku vada komandieris viņš labi mācēja japāņu džiu-džitsa paņēmienus. Viens zibenīgs sitiens, un augstais priekšnieks ar kājām gaisā… Protams, iejaucās čekista miesassardze. Arī majors, uztuntuļojies kājās, paguva pāris reizes iespert Oļģertam, kuru čekista pavadoņi varonīgi spārdīja. Tā bija vēl viena Revolūcijas bruņinieku uzvara…

Oļģertu ar roku dzelžiem aizveda uz Jelgavas trako namu Ģintermuižā… Pirmais plakāts pie partijas komitejas tika pamanīts nākošajā dienā… No Jelgavas Baltijas Socfederācijas ģenerālsekretārs atgriezās pēc pāris mēnešiem. Satikāmies pie Soda priedes. — Nu, kā jūties? — prasīju draugam. — Pa pirmo! Iedeva vēl stiprākus papīrus. Ar trim štempeļiem apzīmogotus… — Vai esi saticies ar Saveļjevu? — Arī pa pirmo! Ja gados ceļā, viņš mani allaž sveicina… Ja netici — nāc līdzi: es zinu, pa kuru ceļu viņš uz savu darbu iet…

Nē, dedzīgas vēlēšanās satikt galveno Talsu čekistu man nu nebija vis… Drīz arī majoru paaugstināja par apakšpulkvedi un pārcēla atbildīgākā darbā, laikam, uz Biržiem Lietuvā. — Būs jābrauc pie drauga ciemos — ceļu remontnieki kādreiz rīko ekskursijas uz Leišiem, — smaidīja Oļģerts.

15.05.1993


Oļģerta Mizas likteni pētījusi novadpētniece Antra Grūbe. Par Oļģertu savā grāmatā “Jaunības zemē Pastendē” raksta arī Žanis Miķelšteins.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!