Latvijas armija Talsos

2025. gada 4. maijs – vēsturiska diena, jo pirmo reizi Talsos notika vērienīga Latvijas armijas parāde. Tas raisa pārdomas un jautājumus – vai kas līdzīgs bijis arī agrāk? Man ir atbilde – iepriekšējais Latvijas armijas gājiens notika 1939. gada 11. novembrī.

Uniformētu vīru ilgstoša klātbūtne – vienību izvietošana Talsos būtu likumsakarīga, ņemot vērā pilsētas administratīvā un ideoloģiskā centra nozīmi plašākā apgabalā. Armijas šeit nav iztrūkušas. Pārāk tālā pagātnē laikam nevajadzētu lūkoties, bet viena no neparastākajām liecībām ir ar 1854. gadu datētais Izabeka Šaha apbedījums Sukturu kapos. No 1853.-1856. gadam notika Krimas karš, kad, acīmredzami, kāds garnizons bija novietots arī Talsos, kur nelaimīgā kārtā viens no Krievijas armijas virsniekiem – musulmanis, aizgāja viņsaulē un tika apglabāts luterāņu kapsētas nomalē. Iespējama arī armijas klātbūtne Krievu-Turku karu laikā 19. gs. beigās, bet dokumentāli pierādāma vairāku simtu armijnieku atrašanās Talsos 1905.-1907. gada revolūcijas laikā un pēc tās. Šķiet, pirmo reizi un turpmāk vēl vairākas reizes pusgadsimta periodā par karavīru izvietošanas vietu kļuva toreizējā viesnīca – tagad viena no Talsu Mākslas skolas ēkām Lielajā ielā Nr. 22.

1. pasaules kara Vācijas armija dokumentēta vairākās fotogrāfijās un pastkartēs. To vidū arī 1916. gada 19. februārī tapusī oficiālā armijas fotogrāfa Alfrēda Kīlevinda (Alfred Kühlewindt (1870 – 1945)) fiksēts karavīru vienības gājiens pa Lielo ielu uz centra pusi. Dažos variantos tam ir nosaukums – “Slēpotāju vienība atstāj Talsus”. To varētu apšaubīt, drīzāk ir otrādi. Plašāk izmantotais ceļš virzienā ārpus Talsiem bija pa tagadējo Brīvības ielu. Joprojām precīzi nedatētas fotogrāfijas atgādina par vācu armijas parādi Baznīcas laukumā.

Latvijas armijas klātbūtne pilsētā tika nodrošināta Neatkarības kara laikā. Pēc vācu puča Liepājā 1919. gada 16. aprīlī te ieradās Pagaidu valdības pārstāvis Bruno Artūrs Pavasars (1896-1978), kurš ar 7. augustu uzņēmās pārraudzīt apriņķa politiskās un militārās lietas, kļūstot par komandantu (oficiālos dokumentos – komendants). Saprotams, bija nepieciešama komandantūra ar karavīriem. Tās dokumenti vēl gaida pētniekus, tomēr pārskatot redzams, ka runa ir par vairākiem desmitiem padoto. Pavasaram, kļūstot par militārpārvaldnieku, bija tikai 22 gadi, viņš amatā bija līdz 1920. gada janvārim (5 mēnešus, ieskaitot pusotru mēnesi tikai formālās varas bermontiešu laikā).

1920. gada februārī amatu  Tukuma-Talsu militārpārvaldes vadītājs pulkvedis Gustavs Mangulis uzdeva 27. gadīgajam Valkas skolotājam ar militāru pieredzi Kārlim Opmanim (1892-1951). Viņš aktīvi iesaistījās pilsētas dzīvē, bet nav ziņu par nozīmīgu – tas ir plašu un publikai domātu parāžu sarīkošanu. Latvijas armijas aizmugures daļu komandierim pakļautās pilsētu un apriņķu komandantūras likvidēja pēc 1920. gada 11. augustā parakstītā miera līguma ar Padomju Krieviju. Tad arī pēc 7 mēnešu Talsu komandanta pienākumu pildīšanas uz dzimto pusi devās K. Opmanis.

Talsi turpmākos 20 gadus palika malā no armijnieciskām lietām, toties ik valstssvētku parādi krāšņoja paramilitārās aizsargu organizācijas aktīvistu soļojums. Viņu formas tērpus nezinātājam mūsdienās viegli noturēt par armijas vīriem piederīgām, domājams, ka tolaik gan atšķirība bija pietiekami skaidra. Tā turpinājās līdz 1939. gada rudenim, kad sākās 2. pasaules karš, Vācijas un PSRS uzbrukumi Polijai diezgan ātri radīja preču un izejvielu trūkumu. 5. oktobrī Latvija ar PSRS noslēdza Neuzbrukšanas līgumu, kas vairāk zināms kā Bāzu līgums, jo ar to noteica padomju karabāzu izvietošanu valsts Rietumu piekrastē. Oktobrī Talsu laikrakstā publicēja informāciju par Sarkanarmijas ievešanu Igaunijā, bet par norisēm šeit pat – nekā. No arhīva dokumentiem zināms, ka vietējiem aizsargiem izdalīja deficīto degvielu, sūtot uzraudzīt pa dzelzceļu pārvietotās okupantu armijas kustību Spāres stacijā. No informācijas noprotams, ka vietējā vara ļoti centās sargāt šīs norises no vietējo provokācijām.

Krievu karavīrus izvietoja Liepājas kazarmās, kur līdz tam bija atradies 1919. gadā dibinātais 2. Ventspils kājnieku pulks. Tam nu bija jādodas projām – tā Talsi ieguva gan vairākus simtus karavīru un virsnieku, gan arī Talsu garnizona nosaukumu. Diemžēl, šajā laikā (no 1. oktobra) notika varas maiņa, atbilstoši K. Ulmaņa iecerēm – pilsētā varu pārņēma iecelta 12 personu padome ar pilsētas vecāko pilsētas galvas vietā (reāli īstenota tikai novembra sākumā). Tādēļ arhīva dokumentos izpaliek dokumenti par pilsētas vadītāju lēmumiem no septembra beigām līdz pat decembrim. Nav skaidrs, kādi tie bijuši laikā, kad ieveda Latvijas armijas vienības.

Talsos 1939. gada rudens bija notikumiem bagāts. Oktobra vidū Teodors Puriņš Lielās ielas sākumā (tagad “Drogas”) atvēra kafejnīcu – ēdienu veikalu, kur restorāns un ēdnīca. Ēdināšanas uzņēmums tur ar nelielu pārtraukumu pastāvēja pusgadsimtu. Kara dēļ pašvaldībai nācās uzskaitīt cukura, degvielas un petrolejas (apgaismošanai) pieteikumus un veikt sadali. Mācības arodskolās un ģimnāzijā sākās 11. septembrī, bet pamatskolās – 9. oktobrī. Tomēr Talsu pamatskolas skolēniem bija tikai pāris nedēļu mācībām savā skolā, jo pēc tam nācās dalīt telpas ar ģimnāzistiem – mācīties otrajā maiņā tagadējā muzeja ēkā. Pamatskolā izmitināja daļu no Talsu garnizona. 22. oktobrī iesvētīja pamatakmeni tagadējai ģimnāzijas ēkai, kaut arī cokolstāvs (puspagrabs) gandrīz jau bija pabeigts. Talsu baznīcā pēdējo dievkalpojumu noturēja ilggadīgais mācītājs Oskars Martinelli, un viņa amatu pārņēma J. Saulītis. Pēc trīs nedēļām Talsus ar vilcienu naktī pameta visi vācieši, dodoties uz Ventspili, lai repatriētos.

Laikrakstā publicēja vienu no skaistākajiem pilsētai veltītajiem dzejoļiem, kura autore ir Ilze Kalnāre.

1939. gada 2. novembrī laikrakstā bija pirmais ziņojums, kurā pieminēts Talsu garnizona priekšnieks Jānis Stulpiņš. Visdrīzāk, daļa no Latvijas armijas 2. Ventspils kājnieku pulka vadītājiem bija ieradušies Talsos oktobra beigās. Precīzāk to, iespējams, varētu konstatēt, lasot pulka dokumentus. Autores rīcībā ir netiešs pierādījums – Talsu iecirkņa krimināluzrauga Ed. Laivenieka ziņojums par politisko situāciju pilsētā novembrī.

“Ļaužu prāti, kuri pirms neilga laika bija satraukti sakarā ar vāciešu repatriāciju, Padomju Savienības karaspēka ienākšanu Latvijā .. tagad ir pietiekoši nomierinājušies, un iedzīvotāju vispārējais noskaņojums un gara stāvoklis ir možs. Kreisā novirziena pretvalstiskie elementi pēdējās nedēļās kļuvuši rosīgāki, izpaužot šo rosību proklamāciju izmētāšanā. Tādas iecirkņa robežās bija izkaisītas 24. un 25. oktobrī un arī naktī uz 26. novembri. Proklamāciju stils un saturs maz ko atšķīrās no agrāko laiku proklamāciju teksta, t.i. tajās bija runāts par pastāvošās Latvijas valdības gāšanu, par strādniecības apspiešanām un vajāšanām, piekļaušanos P.S.R.S. u.t.t. Proklamācijas bija izkaisītas mazā skaitā un tās iedzīvotājos nekādu iespaidu neatstāja. .. kreiso elementu aktivitāte, jādomā, pieaugusi sakarā ar Padomju Krievijas kara spēka novietošanos mūsu zemē: cik novērots un izzināts, komūnistu piekritēji cer šinī kara spēkā rast saviem nodomiem un pretvalstiskajai darbībai tiešu vai netiešu atbalstu. Tāpēc arī tūlīt pēc Latvijas – Padomju Savienības savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas vietējie kreisie elementi krasi mainīja savu vispārējo izturēšanos (stāju) viņi staigāja paceltām galvām, ar slikti slēptu prieku un pašapmierinātību sejā.  Tagad šis prieks un bravūra ir redzami saplacis, droši vien tamdēļ, ka šiem cilvēkiem ir nācis zināms, ka Padomju Savienības karaspēks izturās sevišķi noslēgti, disciplinēti un uz noteiktāko neielaižas nekādās darīšanās ar šejienes iedzīvotājiem, kādas šķiras tie arī nebūtu.”

J. Stulpiņš savā pirmajā uzrunā vietējai sabiedrībai aicināja piedalīties armijas un Lāčplēša dienas pasākumā (uz to vēl atsevišķi mudināja dažas iestādes).  Ziņa no laikraksta:

“Svētkus ievadīs svinīga junda. Svētdien visā mūsu valstī un zemē svinēs atkal armijas un Lāčplēša kara ordeņa svētkus, pieminot un godinot tos varonīgos Latvijas dēlus, kas cīņai par brīvu valsti ziedojuši savus labākos spēkus un dzīvības, un vēl tagad stāv .. nomodā par valsts un tautas drošību. Talsos šī svētku diena būs arī citādi nozīmīga, jo pilsētas sabiedrība pulcēsies kopā, lai sagaidītu un apsveiktu Talsu garnizona karavīrus, brašos ventspiliešus… iepriekšējās dienas vakarā 10. novembrī plk. 19 uz tirgus laukuma [Ezeru laukums] notiks garnizona svinīgā junda, pieminot kritušos varoņus. Svinīgo jundu varēs noskatīties katrs Talsu iedzīvotājs. 11. novembrī plk. 10 pilsētas pašvaldība, organizācijas, skolas, iestādes un pārējie iedzīvotāji pulcēsies pie celtajiem goda vārtiem Lielās un Brīvības ielas krustojumā, kur notiks garnizona sagaidīšana un apsveikšana. Pēc apsveikumiem visi kopējā gājienā dosies uz ev. lut. baznīcu, kur plk. 11 sāksies svētku dievkalpojums. To vadīs jaunais Talsu draudzes māc. J. Saulītis. Pēc dievkalpojuma plk. 12.30 tirgus laukumā notiks garnizona karaspēka parāde. To pieņems Talsu garnizona priekšnieks pulkvedis J. Stulpiņš. Parādei beidzoties, garnizons un organizācijas novietosies pa mītnēm, bet garnizona virsnieki, admininistrācijas, iestāžu un organizāciju vadītāji pulcēsies Sadraudzīgā biedrībā uz kopējo aizaidu, kas domāts ciešāka kontakta nodibināšanai starp garnizona un pilsētas vadošām personām.”

2. novembrī publiskoja adresi, kurā jāmeklē pulka komandiera adjutants, domājams, arī pulkveža mītne – tā atradās Kalna ielā Nr. 6, bijušajā Heikinga villā, ko, pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, galvenokārt apdzīvoja vācieši, kas nu devās projām no Latvijas. Ar šo, acīmredzami, ēka kļuva par militārpersonu novietni (daudzi atceras padomju laika Kara komisariātu). Armija atkal (gadsimta sākumā tas notika pirmo reizi), atgriezās Ezeru laukuma ēkā, kur tolaik bija viesnīca. Par tās likvidēšanu paziņoja laikrakstā. Kaut arī problēmas radīja jaudu trūkums pilsētas pirtī un elektrostacijā, ticot krimināluzrauga ziņojumam, vietējie Latvijas karavīru pieplūdumu uzņēma iecietīgi.

“Š. g. 18. novembrī, kaut gan bez iluminācijām, to sagaidīja, svinēja un pavadīja ar redzamu sajūsmu. … kara spēka novietošanos iedzīvotāji saņēma mierīgi un domstarpība nav radušās. Gaidītā vācu tautības pils. izceļošana sabiedrībā radījusi apmierinātību un caur to pilsētas dzīvē nav radies ne mazākais traucējums.”

Iespējams, Latvijas armijas ierašanās bija plānota pa lielceļu no Stendes, jo pirmajā reizē ziņots par goda vārtu celšanu Lielās un Brīvības ielas stūrī, tomēr no vēstījuma par notikušo garnizona sagaidīšanu skaidrs, ka armijas gājiens, drīzāk, bija no stacijas (pa Kr. Valdemāra ielu).

“Sestdienas rītā jau agri svētku svinētājus sveica sarkanbaltsarkanie karogi ielās. Pie celtajiem goda vārtiem Lielā ielā, kas greznojās lieliem valsts karogiem, pulcējās pilsētas pašvaldība, aizsardzes un aizsargi, skolas un organizācijas oficiālā garnizona sagaidīšanā un apsveikšanā Talsos. Tieši plk. 10 no Kr. Valdemāra ielas Lielā ielā iegriezās pirmās garnizona karaspēka daļas ar garnizona priekšnieku. Pie goda vārtiem karavīrus sveica Talsu pilsētas vecākais P. Haselbaums, bet aizsardzes pasniedza krāšņus ziedus. Garn. pr-ks atbildēja apsveicējiem un tad karavīri un pārējie kopējā gājienā devās uz dievkalpojumu baznīcā. Sirmais Talsu dievnams reti kad bija redzējis tik daudz dievlūdzēju, no kuriem daļa vēl palika ārpusē, noklausoties dievkalpojumu pa skaļruni. [..] Pēc dievkalpojuma visi pulcējās tirgus laukumā, kur notika svētku parāde. Garnizona priekšnieks teica svētku runu, pieminēdams Lāčplēšu un armijas varoņu garu, kam jāpateicas par brīvo Latviju un aicinādams visiem no sirds lūgt dievpalīgu mūsu valstij. Sekoja valsts himna. Apsveicot garnizonu Talsos, pilsētas vec. P. Haselbaums un apr. vec. R. Kuikulītis iedzina karavīru karogā piemiņas naglas. Sekoja parāde. Brašā solī un glītās rindās gar garnizona priekšnieku un goda viesiem nosoļoja garām Lāčplēša ordeņa kavalieri, garnizona karavīri, skolas un organizācijas. Pēc parādes notika garnizona virsnieku un pilsētas vadošo personu kopējs azaids Sadraudzīgā b-bā, kur apmainījās apsveikuma runām, uzsverot, ka garnizons nesīs jaunu rosību Talsu dzīvē.”

Iespējams, lai “nekaitinātu” Latvijā novietotos sarkanarmiešus, bija izsludināts liegums rīkot parādes, – tāda nenotika ne 18. novembrī, ne arī tolaik lielākajos valsts svētkos – 15. maijā. Tādēļ var secināt, ka šis bija pirmais un arī pēdējais, ar pašvaldības līdzdalību plānotais armijas svētku gājiens Talsos līdz pat 2025. gada 4. maijam.

Garnizona iesaiste pilsētas dzīvē bija vērienīga. Jaunā gada ballē Sadraudzīgās biedrības namā vietējās dāmas varēja lūkoties virsnieku kundžu apģērbu modē. Starp citu, folklorizējies stāsts par krievu virsnieku sievām, kuras bija sajaukušas balles tērpus ar greznu naktsveļu, radies Liepājā, kuras ballētāju gaumi gadiem bija veidojusi vietējā virsniecības inteliģence. Karavīri Talsos (viņus publiski parasti sauca par garnizonu) priecēja vietējos ļaudis ar savu orķestri, piedalījās mazpulku un aizsargu sarīkojumos, grandiozas pretalkohola izstādes organizēšanā, O. Kalpaka, Draudzīgā aicinājuma, 15. maija pasākumu, 19. maija J. Saulīša ievešanā mācītāja amatā. Viņi veidoja slidotavu uz Talsu ezera, uzposa Pilskalnu, piedalījās šaha turnīros, stādīja kokus (domājams, bērzus), pie Leču mājām (kāds jau vēl atlicis Brīvības ielas malā), Sukturu kapiem un pie “Viesturu mājām” Talsu pievārtē.

Garnizona komandieris Jānis Stulpiņš noteikti pelnījis plašāku viņa darbības izvērtējumu mūsu pusē, jo viņa dalība sabiedriskajās norisēs bija pamanāma. Tomēr šeit tikai neliels ieskats un pārskats. Piedzima viņš 1893. gada 24. aprīlī (6. maijs pēc jaunā stila) toreizējā Vitebskas guberņas Dvinskas (Daugavpils) apriņķa Krustpils pagasta Stulpiņu mājās. 1914. gada 1. septembrī brīvprātīgi pieteicās armijā (karā), 1915. gadā absolvēja Oranienbaumas praporščiku skolu, pēc tam brīvprātīgi pieteicās latviešu strēlnieku vienībās. Par varonību Ziemassvētku kauju laikā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. 1919. gada 25. maijā brīvprātīgi pieteicās Latvijas armijā. Pēc tam ieņēma augstus amatus dažādās vienībās, 1933. gadā no 8. Daugavpils kājnieku pulka pārcelts uz Liepāju, 2. Ventspils kājnieku pulku. 1936. gada 1. oktobrī iecelts par šī pulka komandieri un paaugstināts pulkveža pakāpē. Pulkvežleitnantam bija sieva Lizete un meita Aija. 1937. gada ģenerāļa O. Dankera sniegtajā atestācijas rakstā lasāms: “Fiziski attīstīts ļoti labi. .. Garīgi attīstīts labi ar nevainojamu morāli un pareizu ētikas un takta izpratni. Raksturs atklāts, nobriedis, sabiedrisks un saticīgs. Pret alkoholu vienaldzīgs. … Taktiski sagatavots ļoti labi, spējīgs vajadzības gadījumā komandēt arī lielāku vienību.”

Padomju okupācija sagrāva valsti un arī J. Stulpiņa karjeru viņa spēku pilnbriedā. 1940. gada jūlijā Latvijas armiju pārveidoja par 24. Latviešu strēlnieku korpusu, veicot, protams, pārveidojumus pašā vienību iekšienē, pēc tam samazināja sastāvu, kas ļāva tikt vaļā no virsniekiem. Stulpiņu atvaļināja no 1941. gada 12. janvāra. Jau tad viņu meklēja [Padomju] drošības iestādes, tomēr atrašanās ārpus Rīgas vēl uz dažiem mēnešiem attālināja straujo kritienu ellē. 1941. gada 31. maijā (ir arī citi datējumi) pulkvedi arestēja, uzrādot trīs galvenās apsūdzības – dažu mēnešu atrašanos K. Ulmaņa iniciētās Liepājas koncentrācijas nometnes komandanta amatā (kaut arī bijušie ieslodzītie bija izteikušies pozitīvi), Talsu komunistu ierobežošana aizsargu organizācijas ieroču pārņemšanā un cīņas pret P. Stučkas karaspēku 1919./1920. gadā. Talsu notikums izvirzījās par centrālo. Būtība bija tāda, ka aizsargu organizācijas mītnē (tagadējā K. Mīlenbaha iela 6/8, 1. stāvā) bija ieradušies Talsu komunisti un vēlējās iegūt, iespējams, seifā novietotos ieročus. Apsūdzība skanēja: “Padomju varas atjaunošanas laikā Latvijā pretojās komunistiem ieroču izņemšanā aizsargiem un viņu nama ieņemšanā, t. i. noziegums, kas noteikts 58-4 pantā KPFSR KK.” No krimināllietā esošajām liecībām redzams, ka namā jau vietējie kreisie bija iekļuvuši. Stulpiņš, sekodams sava komandiera rīkojumam, ieradās tur un strīdējās ar vēlāko pilsētas vadītāju Jāni Īvānu, iebilda pret kāda komunistu pārstāvja oficiālu klātbūtni, kurš “izskatījās pārāk jauns”. Mūsdienās teiktu – nebija nozieguma sastāva. Bet greizajai padomju tiesu sistēmai bija pietiekami.

1941. gada jūnijā J. Stulpiņu, kā arestantu aizveda kopā ar citiem uz Astrahaņas cietumu [Krievijā], kur Staļingradas apgabala Sevišķā apspriede 1942. gada 7. februārī nosprieda: “Stulpiņu Jāni Jāņa d. par aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību nošaut. Personiski piederošo īpašumu konfiscēt.” Izziņa lietā apliecina nošaušanas faktu 16. martā. Kad lielākā daļa represēto 1950. gadu beigās jau bija atgriezušies mājās, J. Stulpiņa sieva Lizete rakstīja vēstuli represīvo iestāžu pārstāvjiem. Nav saprotams, kāpēc pie pilnīgi precīza lietas izklāsta, kurā vēlreiz pārskaitīti visi “noziegumi” un arī lēmums par nošaušanu, uz dokumenta ir rezolūcija – “miris no plaušu iekaisuma 1944. gada 30. oktobrī”, kas oficiālā izziņā nodots iesniegšanai civilstāvokļu aktu reģistrēšanai Rīgā. Latvijas valsts Jāņa Stulpiņa darbību novērtējusi ar Lāčplēša Kara un Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa nozīme Talsu garnizona 8 mēnešu pastāvēšanas laikā pelnījusi talsenieku novērtējumu un pieminēšanu.

Kad 1940. gada jūnijā no kapu puses Talsos ierāpoja padomju tanki, policija centās nodrošināt kārtību Brīvības un Lielās ielas stūrī. Tas bija viens no apsūdzības punktiem Talsu policistam Jēkabam Lancmanim, kuram piesprieda nāvessodu. Savukārt baltu rožu pasniegšana tajā pašā vietā 1941. gada jūlijā ienākošajai vācu armijai, pēc kara tika ļauni pieminēta kādai talseniecei. Saviļņojoši 2025. gada 4. maijā šajā pašā ielu krustojumā bija dzirdēt, kā Talsi uzgavilē un aplaudē Latvijas un sabiedroto armijas gājienam! Brīvības svētkos, Brīvības ielas sākumā, brīvā Latvijā.

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai pelecalasitava.lv mājas lapu, nav atļauta!