Novadnieku idejas par  savu pilsētu simboliem Valdemārpilī un Talsos

2024. gada 15. aprīlī svinam Talsu, Sabiles un Valdemārpils pilsētu tiesību iegūšanas 107. gadadienu.

Talsu apriņķī 19. gs. beigās nebija nevienas pilsētas. Talsus juridiski un sadzīvē dēvēja par miestu, kas pielīdzināms ciemata jēdzienam mūsdienu izpratnē. 1881. gadā tagadējā novada centrā pastāvīgi dzīvoja trīsarpus tūkstoši cilvēku, ar varas iestādēm tika uzsāktas sarunas par pilsētas statusa (patstāvīga nodokļu ievākšana, pārvaldes lēmumu pieņemšana u.c.) iegūšanu. Lielākā daļa namīpašnieku, kuriem bija tiesības šo izlemt, nevēlējās lielāku patstāvību (arī uzņemties atbildību). Tomēr tik apdzīvotam centram (tādi bija arī pārējie apriņķa miesti Sabile, Sasmaka un Kandava) bija jāievēl vietējā pārvalde. To darīja, atbilstoši Krievijas pilsētu vēlēšanu likumam, tomēr šāds statuss nozīmēja tikai daļējas pilsētu tiesības, jo, kā 1892. gada Pilsētu likumā bija teikts, kur pilsētu izveidot nav iespējams “līdzekļu nepietiekamības dēļ, ievedama vienkāršota sabiedrības pārvalde”.

Krievijas Pagaidu valdība, ko izveidoja 1917. gadā pēc cara atkāpšanās no varas, ķērās pie likumdošanas. 15. aprīļa (pēc jaunā laika skaitīšanas stila) sēdes protokolā nav norādīts, bet var pieņemt – pilsētu pārvaldes sistēmas vienādošanas un pārskatāmības dēļ, nolēma, ka vienkāršota pārvalde visur maināma uz pilnvērtīgu. Šo situāciju arī dēvē par pilsētas tiesību piešķiršanu. Tas bija Krievijas likums, turklāt, pieņemts par tobrīd vācu okupētajām teritorijām. Pēc Latvijas nodibināšanas un Neatkarības kara, 1919. gada 5. decembrī lēmējvara – Tautas padome – pieņēma tiesību normu “Par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā”, kas nozīmēja arī oficiālu pilsētu tiesību atzīšanu Latvijā.

Bija nepieciešams uzsvērt pilsētu patstāvību un arī juridiski apstiprināt dokumentus. Neatkarības viens no simboliem ir ģerbonis, ko parasti iekļauj juridiskos apliecinājumos – zīmogos. Par Talsu apriņķa pilsētu ģerboņu izveidi publicēts pētījums rakstu krājumā “Talsu muzeja raksti II”, apriņķa ģerboņa izveidošanas vēsture izlasāma A. Pelēča lasītavas interneta vietnē. Šajā rakstā vēstīts par pilsētnieku piederības sajūtu apliecinošajām pirmajām dokumentētajām Talsu un Valdemārpils ģerboņu idejām.

Sasmaka gribēja buru kuģi

Ja Talsos dome par ģerboni lēma 1922. gada rudenī, tad Sasmakā tas notika gadu iepriekš. 1921. gada 26. oktobra domes sēdē no 12 deputātiem piedalījās 8, kuri vienbalsīgi pieņēma lēmumprojektu.  Tā nosaukums bija “Par jaunprojektējamo pilsētas vapeni (ģerboņa sinonīms)”, bet teksts bija šāds: “Iesūtīt Pašvaldības Departamentam projektu, ka vapenī būtu vēlams ievietot zīmējumu, kurā būtu redzama neliela buru laiviņa un viņas nosaukums būtu “Valdemārs “, jo senākus gadus atpakaļ Sasmakā dzīvojis vēl kā zēns – Latvijas Jūrniecības pirmais dibinātājs – slavenais Krišjānis Valdemārs.” Lēmēji bija namīpašnieks Jānis Hermanis, Heimans Tāls un Amiņš, dzirnavnieks Kārlis Unterbergs, dārznieks Jānis Grosvalds, namdari Gotfrīds Štāls un Eduards Pipars, pasta ierēdnis Kārlis Krišlauks un aptiekārs Pauls Štolcers.

Tomēr ideja iestrēga daudzo darbu dēļ. Vispirms jau 1922. gada februārī notika jaunas domes vēlēšanas, kur bija iztērēta nauda sagatavojot kļūdainas balsošanas listes. Augustā Sasmaku piemeklēja vēl lielākas problēmas. Neatkarības kara laikā Latvijā daudzi cieta no dizentērijas, tolaik sauktas par asinssērgu. Nomira piektā daļa saslimušo, lipīgums bija augsts. 1920. gadā slimība vēl plosījās galvenokārt Latgalē, pēc tam bija tikai atsevišķi uzliesmojumi. Viens no tiem – Sasmakā, pilsētas domei nācās gan pieprasīt līdzekļus Talsu apriņķa padomei, gan pašvaldību departamentam. Ierīkoja īpašu baraku saslimušajiem, bija jāmaksā par aprūpi, pārtiku, sanitāro noteikumu nodrošināšanu. Saslimšanu dēļ nācās pārcelt Sasmakā un apkārtnē iecienīto Miķeļu gadatirgu. Novembra sākumā beidzot varēja izsludināt, ka slimība pieveikta, tad arī atsāka interesēties par “gerboņa lietu”.

Tikai 1922. gada novembrī pilsētas valdes priekšsēdētājs augstākstāvošajai iestādei atgādināja par iepriekšējā gada rakstu “Nr. 746, kas attiecas pilsētas valdes zīmoga pārgrozījumu”. Sākotnējās idejas pieteicējiem laikam nebija līdz galam skaidrs, kā tieši varētu izskatīties iecerētais ģerbonis, tādēļ nu iesūtītā paraugskice atšķīrās no iepriekšējā apraksta. “Sasmakas pilsētas valde lūdz Jūs atļaut viņai pārgrozīt līdzšinējo pils. valdes zīmogu pēc klātpieliktā jaunā zīmoga nospieduma parauga. Tagadējais zīmogs ir pilnīgi nolietots, nodilis. Jaunais zīmogs būs no kaučuka. Jaunā zīmoga vidū pils. valde vēlas ievietot buru kuģi ar izplestām burām, pie kam jūras viļņos būtu manāmi iniciāļi K. un V, kuri atgādinātu Krišjāņa Valdemāra vārdu un uzvārdu.” Uz iepriekšējo lūgumu bija jāgaida gadu, šoreiz atbilde pienāca pēc dažām dienām. Pašvaldību departamenta vicedirektora P. Radziņa atbilde bija: “Zīmoga vidū nav ievietojams vēl neapstiprinātais ģerbonis (vapenis), .. priekš ģerboņa apstiprināšanas jāiesniedz šim departamentam attiecīgs projekts, par kura pieņemšanu lems specieli sasaukta komisija.”

Valdemārpils ģerbonis un nosaukums gandrīz vienlaikus

Turpmāko ceļu līdz pašreizējam simbolam pilsētnieki vairs nevarēja ietekmēt. 1923. gada pavasarī Saeima pieņēma likumu par ģerboņu izstrādi, to uzticot Heraldiskajai komitejai. Septembrī, pēc atgādinājuma par ideju iesūtīšanu, Sasmakas valde atbildēja, ka uztic ģerboņa izstrādi komitejai. Laikrakstā pēc tam gan atgādināja divus gadus seno ideju par laiviņu ar Valdemāra vārdu. Heraldiskās komitejas projektā vispirms piedāvāja no kreisās puses pa diagonāli dalītu vairogu, kura vienā daļā sudraba laiva zilā laukā, otrā – zaļa priede zelta laukā. Tomēr pēc gada, speciālista Bruininga ietekmē, pielīdzinot stilistiski precīziem paraugiem, dalījumu izveidoja horizontālu, kurā nu varēja iekļaut ne visu priedi, bet tikai trīs čiekurus. 1925. gada sākumā zilo laukumu nomainīja uz sarkanu, tam pieskaņojot arī laivas krāsu – zeltu. Ģerboni, līdz ar citiem pilsētu simboliem, apstiprināja 1925. gada 31. oktobrī.

Tolaik laiva vēl bija Krāslavas ģerbonim, bet ar airiem un buru pretējā virzienā. Valdemārpils “laivai” ir tikai stūres airis, kas, iespējams, vairāk atgādina jūras kuģošanu un Valdemāru, atšķirībā no airēšanās pa Daugavu vai ezeru. Buru laiva vēlāk bijusi Ropažu pagasta ģerbonim (2. pasaules kara laika dokumentos), kā arī mūsdienās – Ventspils rajonam un novadam.

Finiša taisnē jau bija ģerboņa apstiprināšana, kad 1925. gada 10. decembrī toreizējās Sasmakas pilsētas galvas parakstīts dokuments tika saņemts Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamentā. Tajā bija nopietns lūgums. “Sakarā ar Krišjāņa Valdemāra 100 gadu dzimšanas dienas piemiņas svētkiem un, ņemot vērā to, ka Sasmakas pilsēta ir Kr. Valdemāra dzimtenes pilsēta, kur viņš pavadījis savus pirmos jaunības gadus, Sasmakas pilsētas dome, š.g. 28. novembra sēdē vienbalsīgi nolēma griesties .. ar lūgumu pārdēvēt Sasmakas pilsētu par Valdemārpili.” Lūgumrakstā gan pazudusi daļa no lēmuma, kas pilnā tekstā ir: “Te atdusas ar[ī] viņa vecāku un māsas trūdi.” Šķiet, ka Pašvaldību departaments to vien būtu gaidījis, kad pienāks šāda vēstule. Jau nākamajā dienā pēc saņemšanas nosūtīts jautājums Latvijas Universitātes filoloģijas un filosofijas fakultātei pēc atzinuma valodnieciskā ziņā. 1926. gada 26. janvārī  saņemts apstiprinājums, ka iebildumu nav, un jau 29. janvārī tapusi Iekšlietu ministra rezolūcija par pilsētas nosaukuma maiņu. Valdemārpils “krusttēva” uzvārds bija simbolisks – Laimiņš. Eduards Laimiņš bija tā laika Iekšlietu ministrs.

Talsu ģerboņa pirmā skice

Sabilniekiem, šķiet, bija pilnīgi skaidrs, ka viņu ģerbonī jābūt vīnogām, tādēļ nekāda pašdarbība nenotika. Talsenieki, savukārt, bija gausāki par sasmacniekiem. Talsu pilsētas valdes vadītājs Fricis Kēnigsvalds 1922. gada 9. decembrī nosūtīja vēstuli Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamentam ar paziņojumu, ka 6. decembra sēdē vienbalsīgi apstiprināts pilsētas zīmoga zīmējums un pievienots lūgums atļaut lietot šādu zīmogu. Domājams, ka atbilde bija līdzīga kā valdemārpilniekiem, jo šādu ģerboņa atveidu neieviesa.

1923. gada vasarā, Heraldiskās komitejas otrajā sēdē, talsenieku iecerēto koka pili piedāvāja Saldum, bet pēc pusgada, kad komitejas sastāvā bija uzņemts P. Radziņš, viņš šādu simbolu ieteica Talsu ģerbonim. Iespējams, atceroties gadu iepriekš viņam kā departamenta vadītājam iesūtīto piedāvājumu. Tajā pašā laikā senlatvju pili vēlējās arī dobelnieki. 1923. gada 22. decembrī par savu ģerboni sprieda Talsos. Nav dokumentālu pierādījumu plaši citētajam T. Dzintarkalna vēstījumam par to, ka tieši viņš ieteicis ģerboni ar roku, kas paceļas no Pilskalna. Sēdē protokolētais “pilskalns, no kura izšaujas vīrieša roka tautiskā apģērbā ar ozola vaiņagu”, pēc nedēļas papildināts un Heraldiskā komiteja saņēma vēl tekstu – “vaiņagā trīs zvaigznes, un .. varētu vēl grozīt tā, ka roka ar ozola vaiņagu karātos virs pilskalna”.  Krāsu simbolu autori, visdrīzāk, ir komiteja, ne domnieki. Vispirms piedāvāja sudraba laukā zaļu kalnu bez rokas, virs kura trīs zelta zvaigznes, 1924. gada novembrī izlēma pievienot arī roku. Koka pils ģerbonī palika saldeniekiem, bet tikai pēc desmit gadiem, kad sākās izrakumi Pilskalnā, Talsu senpils atveids kļuva pazīstams tālu aiz Latvijas robežām.

Raksta autore: Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!