Kino drudzis Talsos

Jau kopš 1941. gada Latvijas iedzīvotāji 1. maijā varējuši izmantot svētku brīvdienu. Pirmo reizi padomju varas pirmajā gadā, tradīciju turpinot vācu okupācijas laikā. Pamats svinībām bija 19. gs. beigās iedibinātā darbaļaužu solidaritātes ideja. Pēc 2. pasaules kara turpināja 1941. gadā ieviesto kārtību – valsts brīvdienu piešķirt arī 2. maijā. Tā turpinājās līdz 1990. gadam, kad 3. oktobrī Saeima pieņēma likumu par vienu svētku dienu – 1. maiju, Darba svētku pamatojumam pievienojot svarīgu datējumu – pirmā tautas vēlētā parlamenta – Satversmes Sapulces pirmās sēdes dienu. To ievēlēja, lai izstrādātu valsts pārvaldes kārtības pamatlikumu – Satversmi, bet otrs tās liktais svarīgais Latvijas valsts pamatakmens bija agrārlikumu kopums, kā arī citi likumdošanas akti, kas veicināja valsts strauju attīstību. Kopš 2002. gada maija sākumā Latvijā ieviesta arī otra svētku diena – 4. maijs, kad 1990. gadā pieņēma deklarāciju par Latvijas Republikas atjaunošanu.

1940. gadā maija sākumā nebija nevienas valsts svētku dienas. 2. maijā kalendārā gan bija iezīmēts “sarkanais datums”, tad atzīmēja reliģiskos svētkus – Debessbraukšanas dienu. Tomēr svarīga notikuma dēļ mēneša pirmā nedēļa talseniekiem kļuva par lieliem svētkiem –Kino svētkiem. Filmas tolaik rādīja vēl tagad redzamajā ēkā Ezeru laukumā. Ieeja bija galā uz Lielo ielu, tur arī maza biļešu kasu telpiņa. Ekrāns – uz tirgus pusi. Četrpadsmit vietu rindās (vairāk nepieļāva ugunsdrošības noteikumu likums), bija 10 rindas ar pie grīdas pieskrūvētiem krēsliem no salokāmiem sēdekļiem (ar klapīti), trīs bezatzveltnes solu rindas priekšā, dažas sēdvietas ložā pie aizmugurējās sienas. Sienas pusē sēdošo degunus pa laikam kņudināja smārds, jo izeja uz sauso tualeti atradās pašā zāles vidū.

Lai arī salīdzinoši vienkārši iekārtots, bez košām gaismām un kristāla lustrām, tomēr lielpilsētu spožumu nepiedzīvojušo provinces ļaužu acīs kinoteātris šķita brīnumains. Visvaldis Tukmanis grāmatā “Caur laikiem” (2. daļa) publicēja savu atmiņu stāstu. “Lielākā daļa bijām lauku puikas un meitenes, no kuriem tikai retais kādreiz pabijis kino, tāpēc viss likās pirmreizējs un apbrīnas vērts, sākot ar zāles slīpo grīdu, kas aizmugurē augstāka un lēzeni nolaidās uz leju, pret priekšējo sienu, kur balsnēja lielais ekrāns. Nodzisa gaisma, no lūciņas aizmugurējā sienā, kur atradās projektors, pāri skatītāju galvām aizstiepās spilgts gaismas stars.”

1938. gada rudenī, sekojot tendencēm valstī, Talsu kinoteātris no privātīpašniekiem Paula Glāzera un Jāņa Vabuļa nonāca pašvaldības rokās. To pārzināt uzticēja pilsētas izpildvaras pārstāvim Edgaram Klintam. 1939. gads bija veiksmīgs – kino skatītāju skaits pārsniedza 21 000 (vasarā tas nestrādāja, bet pārējā laikā izrādes bija tikai nedēļu nogalēs). 1940. gada janvārī, pamatojoties uz Likuma par kārtību un sabiedrisku drošību valstī nosacījumiem, Iekšlietu un Sabiedrisko lietu ministri paziņoja, ka anulētas visas līdz 1939. gada 1. janvārim izdotās kinemato­grāfu atļaujas. Tās no jauna bija jāiegūst no Sabiedrisko lietu ministrijas Preses nodaļas. To izdarīt nebija problēmu, tikai laiks steidzināja, jo 1940. gada 22. janvārī Rīgā notika pirmizrāde latviešu filmai “Zvej­nieka dēls”, ko gaidīja arī Talsos.

Atļauju pieprasīja 22. janvārī, tajā pašā dienā “Sabiedriski-kulturālam departamentam” lūgumrakstu sūtīja pilsētas vadītājs. “Talsu pilsētas pašvaldības kino “Auseklis” apmeklētāji, kas ir plašas apkārtnes iedzīvotāji, ļoti gaida jaunās nacionālās filmas “Zvej­nieka dēls” izrādi arī Talsu kinematogrāfā un šinī sakarā laipni lūdzu iedalīt šo filmu arī izrādēm Talsos, pēc iespējas februāra mēnesī piektd., sestd., svētd., bet var būt arī citās dienās. Lai dotu iespēju visiem filmu noskatīties, ieskaitot garnizona vienības, skolēnus, aizsargus, izrādei būtu vajadzīgas 3–4 dienas. Laipni lūdzu jau iepriekš ziņu, kādām dienām filma Talsiem iedalīta. Paraksts: P. Haselbaums pilsētas vecākais.”

Viļa (īst. v. Vilhelms) Lāča “Zvejnieka dēls” tapa 1933. gadā. V. Lāci dažkārt dēvēja par latviešu Džeku Londonu (amerikāņu rakstnieks, kura daiļradē liela nozīme bija skarbās jūrnieku dzīves atveidojumam). Romāna dramatizējums Latviešu Jaunatnes savienības Talsu nodaļas izpildījumā jau 1934. gadā bija radījis lielu satraukumu pilsētā. Jūlijā jaunieši rakstīja vēstuli Nacionālā teātra direktoram ar lūgumu ļaut norakstīt “Zvejnieka dēla” dziesmu tekstus un notis, nojaušams, ka mūzikai bija ļoti liela nozīme arī vēlākajā ekranizējumā. Uz Sadraudzīgās biedrības skatuves pirmo reizi izveidoja vietējā mākslinieka Kārļa Freimaņa veidotās modernās dekorācijas, ko varēja ātri nomainīt pateicoties “slīdošiem grīdas laukumiem”. Ar īpašām ierīcēm panāca sniega, slīdošu mākoņu, viļņojošas jūras un citus efektus. Publikas bija tik daudz, ka pēc nedēļas izrādi vajadzēja atkārtot. To noskatījās arī pats autors ar sievu (ar Mariju rakstnieks kara beigās izšķīrās un apprecējās ar talsenieci Veltu Kalpiņu).

Laikrakstā publicēja plašu atreferējumu. “Atkal bija gandrīz izpārdota zāle. Tēlotāju ansamblis turējās braši, tā kā beigās ovācijas vien negribēja rimties; izsauca arī klātesošo autoru – Vili Lāci, kuru publika saņēma ar jūsmīgiem aplausiem un pasniedza viņam sarkanas un baltas rozes. Pēc izrādes un kopīgas nofotografēšanās izrādes dalībnieki līdz ar romāna autoru un viņa kundzi pakavējās pie kopējā tējas galda. Atvadoties V. Lācis pateicās talsiniekiem par necerēti glīto spēli, kura viņam ilgi palikšot atmiņā, jo Alf. [Alfrēda] Podnieka papildinātais dramatizējums tam paticis. Arī dažu lomu raksturu tvērieni īpatnāki kā citos teātros un tuvāki romāna psiholoģijai.” Arī 1936. gadā “Zvejnieka dēls” (turpinājums) bija skatāms uz Sadraudzīgās biedrības skatuves, šoreiz ar Žaņa Sūniņa dekorācijām un Aleksandra Ezeriņa kora līdzdalību.

Tātad vietējā publika bija ļoti ieinteresēta un sagatavota latviešu lielfilmai “Zvejnieka dēls”. Iespējams, Viļa Lāča romāna megapopularitātē nozīme bija laikmetam, kas sākās pēc K. Ulmaņa veiktā apvērsuma. 1937. gadā izveidoja Sabiedrisko lietu ministriju, kam galvenais uzdevums bija sabiedrības ideoloģiska audzināšana, īpaši veicinot nacionālās pašapziņas veidošanu. Tieši tās paspārnē tapa filma, kurā var saskatīt paralēles ar Vācijas režīma kultivēto “Jaunā cilvēka”, nācijas glābēja, ideju, kas balstījās uz fiziski stipra, nedaudz dzīvnieciska, civilizācijas nesamaitāta cilvēka izcelšanu. “Ātrs kā vēja suņi, elastīgs kā āda, izturīgs kā Krupa (rūpnieks) tērauds (Flink wie Windhunde, zäh wie Leder und hart wie Kruppstahl).” Oskars Kļava gan V. Lāča redzējumā, gan režisora Viļa Lapenieka, operatora Alfrēda Poļa, komponista Jāņa Mediņa skatījumā, gan arī Pētera Lūča tēlojumā bija tieši tāds – pilnasinīgs, spēcīgs, drosmīgs.

Pirmās ziņas par pabeigto un izrādīšanai gatavo filmu parādījās pašā 1940. gada sākumā. Mēneša izdevumā “Kopsolī” tās izveidošanu dēvēja par pamatu valsts filmrūpniecībai. Atgādināja, ka filma tapusi veselu gadu, akcentējot tautas kopdarbu (atbilstoši vienotas valsts idejai, kas tolaik tapa Musolini Itālijā un Hitlera Vācijā) uzsvēra, ka filmēts īstos zvejniekciemos un daļa aktieru arī bijuši īsti zvejnieki. Tūlīt pēc Jaungada paziņoja, ka pirmizrāde notikšot “Splendid Palace” – lielākajā un greznākajā Rīgas kinoteātrī. Tur 22. janvārī pulksten divos dienā notika izrāde “lūgtiem viesiem”, t. i. ministriju, pašvaldību pārstāvjiem, diplomātiem, preses pārstāvjiem. Pirmizrādē bija arī Kārlis Ulmanis. “Izrādē bija ieradušies vairāk kā 1200 personu, kas filmas noslēgumā izteica savu atzinību jūsmīgiem aplausiem. Valsts Prezidents Kārlis Ulmanis, latviešu filmas pirmskatei noslēdzoties, filmas ražotājiem un sabiedrisko lietu ministrijas augstākiem darbiniekiem teica: “Strādāts ir nevien stundām, bet arī ar sirdīm. Mums filma patika. Cerēsim, ka arī publikai tā patiks.”

Tā kā filmai vajadzēja kļūt par pareizo uzskatu mācību, arī veicināt tautas pašlepnumu, ministrija panāca plašu tās kopiju izgatavošanu, lai varētu izrādīt visā Latvijā. Nedēļu pēc Rīgas pirmizrādes bija paredzēts to prezentēt Jelgavā, vēl pēc nedēļas Liepājā, bet februāra vidū “pārējos provinces centros ar jaunu demonstrēšanas aparatūru”. Izskatījās, ka ārpusrīgas kinoteātri nemaz nebija iekļauti izrādīšanas plānos. “Sabiedrisko lietu ministrijas filmu nozare iegādājusies jaunu un vismodernāko ceļojumu aparatūru. Ar to filmu nozares darbinieki jau februāra vidū sāks apceļot valsts novadus, dodot iespēju ar jauno latviešu filmu iepazīties arī lauku iedzīvotājiem.”

Tālākais jau atgādināja ažiotāžu. Rīgā 22. janvāra pēcpusdienā, kad sākās demonstrēšana publikai “notika lietas, kas agrāk nekad nebija gadījušās – sabirza durvju šķēršļi un stikli un bija jāpārtrauc satiksme.” Līdzīga ažiotāža un tūkstošiem skatīties gribētāju bija Jelgavā, Liepājā un citur. Pārdomas skaidrojot filmas gaidīšanu Talsos 7. marta laikrakstā atspoguļoja žurnālists Leons Mālmeisters. “1918. gads. Ir pasaules karš. Vācu naglotais papēdis neģēlīgi izbradājis Kurzemes auglīgos laukus. Pie Konrāda [Lielā ielā Nr. 12] maizes ceptuves stāv gara gaidītāju rinda. Ieiet drīkst tikai pa vienam. Tur resna vācu madāma sver karstu rudzu maizi. [..] Ir atkal pasaules karš [tobrīd Poliju bija okupējusi Vācija un PSRS, notika karš Somijā]. Pa otram lāgam. Avīzes raksta, ka Rīgā stāv garas, garas rindas. Vēl vairāk – gaidītāji drūzmēdamies izspieduši durvis, ielauzuši kasi. Vai jau atkal maizes mums trūktu un būtu jauns bads? – Nē. Maizes mums gana. Mūsu maizīte ir balta un mīksta, un tai nav aso sēnalu adatu. Bet tās rindas? – Nu, tās jau pie kino teātra. Izrāda lielfilmu “Zvejnieka dēls”, mūsu pašu zemes ražojumu. Un mums nu radies tāds garīgs izsalkums un vēl neapmierinātas ziņkārības bads. Prese un radiofons, cik spēdami, nāk talkā. Tāpēc sūrā, grūtā brīdī mēs jau protam, sev par uzjautrinājumu, uzvilkt nebēdīgo “Laša dziesmu”. Garīgais izsalkums mums tiešām palicis ļoti liels.”

Aprīļa otrā puse Talsos beidzot nāca ar ilgi gaidīto ziņu – “Zvejnieka dēla” gaitas redzēs arī šeit, turklāt, veselu nedēļu no vietas (no pirmdienas, 29. aprīļa, līdz pat 5. maijam). Laikam jau diezgan pēkšņi talseniekus aplaimoja ar filmas lentēm, jo 25. aprīļa laikrakstā vien pavēstīja datumus, vēstot, ka seansu laikus izziņošot ar “skrejlapām”. 2. maijā aprēķināja, ka trīs dienās filmu noskatījušies 2000 cilvēki (visā nedēļā 4500). Izvērtējot dažādus avotus (kino plāns 1936. gadā, inventarizācijas saraksts 1941. gadā, iespēja izrādi noskatīties stāvvietās), secināms, ka vienlaikus telpā varēja būt ne vairāk kā 200 personu. Tātad septiņās dienās varēja notikt ne mazāk kā 23 seansi.

Padomju varas laikos klases bieži veda skatīties filmas. Pa retam to dara arī mūsdienās. Pirms kara kas tāds notika izņēmuma gadījumos. Atmiņu stāstu par to saglabājis Visvaldis Tukmanis. “Liels notikums ne tikai bērniem un pusaudžiem, bet arī visiem pieaugušajiem, bija ilgi gaidītas jaunās latviešu lielfilmas (kā toreiz to nodēvēja) “Zvejnieka dēls” demonstrēšanas Talsos. Atšķirībā no citām filmām, to demonstrēja katru dienu, turklāt divos, vai pat trīs seansos. Filmu skatīties pa grupām gāja topavasar vēl Talsos esošie latviešu karavīri, organizēti uz “Ausekli” veda skolniekus no Talsu un apkārtējo pagastu skolām. Pirms katra seansa pie biļešu kases stāvēja gara rinda. Bija jau aprīļa pēdējās dienas, kad viendien arī mūsu, valsts pamatskolas [Lielā ielā Nr. 28] jaunāko klašu skolēnus skolas sētā sastādīja kolonnā pa diviem, un skolotāji izveda pa vārtiem uz Kalna ielu, lai aizvestu uz turpat vien līdzās esošo kinoteātri. “Sīkos” no pirmajām klasēm sasēdināja priekšējās rindās, lielākos aizmugurē.”

V. Tukmanis savulaik vēstīja par neizdzēšamo iespaidu. “Reizē ar skaļu mūziku, kas piedārdināja zāli, atdzīvojās lielais ekrāns. Pati filma ļoti aizrāva visus, lika ikvienam dzīvot līdzi no sākuma līdz beigām. Biežajos starpbrīžos, kamēr nomainīja filmas ruļļus, daži, kam jau bija pieredze kino lietās, debatēja par to, kas varētu sekot tālāk uz ekrāna, taču lielākā daļa klusi sēdēja, būdami vēl redzētā iespaidā. Lai gan visu, kas notika filmā uz ekrāna, toreiz tā īsti nemaz neizpratu, tā atstāja dziļu, paliekošu iespaidu, un vēlāk, skatoties daudzas un visdažādākās filmas, negribot radās salīdzinājums ar šo pirmo, īsto filmu.”

Liepājas laikrakstā mēģināja skaidrot filmas popularitāti. “Un visi grib skatīt filmu, ko neraibina uzraksti, bet kur skan dzidrā un mīļā latviešu valoda. [..] Kas nāk skatīt “Zvejnieka dēlu”? – tā ir mūsu tauta, latvieši. Tā ir latviešu publika, kas šoreiz virina kino durvis un kas priecājas redzēt filmu no pašu tautas dzīves, pašu tautas valodā. Bez kādas norunas un aizrādījuma, latvieši itkā uzskata par pienākumu redzēt “Zvejnieka dēlu”. [..] Daži no tiem filmu savā dzīvē pat redz pirmo reizi. Cits atkal skatījis tikai mēmo filmu.” Tas, ka ar 20 gadu distanci padomju okupācijas laikā V. Lāča darbu ekranizēja vēlreiz, liecināja par vēlēšanos izdzēst neizdzēšamo – tautas vēsturisko atmiņu. Iespējams, ka 1939. gada filma bija viens no stūrakmeņiem tautas pašapziņai, varēšanas apliecinājums, kas ļāva izdzīvot garos svešās varas gadus un atjaunot valsti ar 1990. gada 4. maija deklarāciju.

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!