Vēl viens galvas mežģis valodniekiem – Talsu apkārtnes lēņavīru vārdi
Dzirdot Talsu Ķēniņkalna nosaukumu, neviļus rodas jautājums – kāds ķēniņš vai ķēniņi kādā laikā ir rosinājuši šī nosaukuma rašanos? Iespējams, kalna vārds saistīts ar Talsu apkārtnē viduslaikos dzīvojušajiem Livonijas ordeņa lēņavīriem jeb vasaļiem, iespējamiem kuršu valdnieku pēctečiem. Šie, pat vēsturniekiem mazpazīstamie Talsu ķēniņi savas varenības un turības ziņā daudzkārt pārspēja slavenos kuršu ķoniņus. Diemžēl viņu vēsture aprāvās pēkšņi un mīklaini.
Turīgākie lēņavīri ordeņvalstī
Veidojot savu valsti pagānu un jaunkristīto zemēs un pakļaujot to iedzīvotājus, Livonijas mūku – bruņinieku ordenis visbiežāk pielietoja nevis vardarbību, bet iecietību pret vietējo iedzīvotāju paražām, kā arī materiālu atalgojumu par uzticību. Kā atalgojums visbiežāk tika piešķirts lēnis – no klaušām un nodevām brīva, lauksaimniecībā izmantojama zeme. Aplēņojot kādu personu, vienmēr tika ievērots noteikums – lēņavīram un viņa mantiniekiem jāpilda militārais vai civilais dienests valsts labā. 13. – 14. gadsimtā gan Kurzemē, gan Prūsijā ordeņa priekšnieki – mestri lēņus deva tieši vietējiem iedzīvotājiem: gan sabiedrības augšslānim – pilsnovadu vadoņiem jeb labiešiem, gan vīriem, kas atradās ordeņa dienestā kā karavīri, pārvaldes darbinieki un amatnieki.
Lēņi Talsu pilstiesā pārsteidz gan ar saviem apjomiem, gan senumu. Talsu pilsnovads pirmoreiz minēts 1231. gadā. Tas atradies baltu un somugru jaukti apdzīvotajā zemē – Vanemā, kas vēlāk nosaukta par Miera Kursu, acīmredzot tāpēc, ka tās iedzīvotāji neizrādīja pretošanos kristīšanai. Kuršu pils Talsos tika apdzīvota līdz 14. – 15. gadsimta mijai. Ordeņa pils šeit tika uzbūvēta tikai ap 1434. gadu, tāpēc var pieļaut iespēju, ka pilsnovadu ordeņa vārdā pārvaldīja kuršu labieši. Svarīgs uzticības ordenim pierādījums notika 1290. gadā, kad Talsu iedzīvotāji atsita lietuviešu sirotāju uzbrukumu pilij.
Dažiem Talsu lēņavīriem piešķirto lēņu apjoms līdzinās prūšu labiešu valdījumiem – ap 20 arklu (arkls – ap 200 ha aramzemes, pļavu, ganību un mežu). Lielos zemesgabalus vasaļi apstrādāja ar karagūstekņu – vergu darbaspēku, kā arī nomitināja uz lēņiem bezzemniekus, pieprasot no tiem klaušas un nodevas par zemes izmantošanu. Tādējādi uz lēņiem veidojās pirmās muižas.
Vislielākos lēņus visā Livonijas ordeņa valstī 15. gadsimta sākumā valdīja Robeķis Vecis vai Vecais Robeķis (Robeke Vete). Vete var tulkot arī kā vācu dotu iesauku, kas nozīmē Treknais vai Taukais. Jebkurā gadījumā abi Robeķa pavārda skaidrojumi liecina par viņa lielo sabiedrisko prestižu un turīgumu. Robeķa vārdā (latinizēta forma Robothenus), iespējams, saucies kāds no viņa senčiem, kam 1254. gadā Vācu ordeņa virsmestra vietnieks Eberhards no Zeines Kuldīgā dāvināja dzimtīpašumā 11 arklus zemes. Iespējams, ka augstais ordeņa amatvīrs šādā veidā nodrošinājies ar kāda ietekmīga kuršu labieša atbalstu.
Robeķa lēnis 1434. gadā pieauga līdz ordeņvalstī nebijušiem apjomiem, kad mestrs Franks no Kerskorfas izlēņoja viņam vēl 23 arklus zemes desmit dažādās vietās Talsu apkārtnē. Tos kopš 1424. gada bija valdījis cits vietējais lēņavīrs – Ērmanis Grīvelis (Grywele), kurš nezināmu iemeslu dēļ to bija zaudējis. 1434. gadā mestrs arī apstiprināja īpašuma tiesības uz 8 arkliem, ko Robeķis ar mestra piekrišanu bija nopircis, un turklāt izlēņoja 5 arklus Talsu pilsmiesta laukos. Kopumā Robeķa lēņi aptvēra vismaz 47 arklus jeb aptuveni 9400 hektārus zemes. Līdz ar to ziņas par Robeķa un viņa lēņu tālāko likteni apraujas. Lēni varēja zaudēt trijos gadījumos – ja lēņavīrs nepildīja dienestu, mira bez mantiniekiem – dēliem, vai arī bez mestra atļaujas mēģināja lēni pārdot vai ieķīlāt. 1434. gadā Robeķim vajadzēja būt jau cienījamā vecumā, un, iespējams, viņš drīz pēc tam miris bez mantiniekiem. Jāpiebilst, ka jebkurš lēņavīrs dzīvību varēja zaudēt ļoti pēkšņi, jo galvenais viņa pienākums bija dienests karos ar ordeņa ienaidniekiem – Rīgas arhibīskapu, lietuviešiem un krieviem.
Senākais lēnis Talsu pilsnovadā ir 14 arklus plašā zeme Strazdes ciemā, ko 1291. gadā valdīja Ērmanis Torans (Hermannus Thoran). Šajā gadā mestrs Halts vienojās ar Kursas bīskapu Edmundu, ka gadījumā, ja Torans mirtu bez mantiniekiem vai gribētu pārdot lēni, to drīkstēs iegūt bīskaps. Tas nozīmē, ka Toranu ar Kursas bīskapu vienoja senas lēņa saistības. 1254. gadā pēc Kursas sadalīšanas starp ordeni un bīskapu Strazdes pilstiesa nonāca ordeņa teritorijā, tomēr iespējams, ka agrāk Strazdes ciemu pārvaldījis bīskaps. Šādu iespēju pieļauj fakts, ka 1234. gadā pāvesta legāts un Zemgales bīskaps Balduīns izlēņoja bīskapa pakļautībā esošajai Rīgas Sv. Pētera baznīcai 25 arklus zemes Kursā, Uguņu (tagad Vandzenes pagastā) provincē, Laidzes pilsnovadā. Savukārt Torana sencim – kuršu labietim bīskaps varēja izlēņot daļu no šīs zemes.
Torana vārds sastopams arī kuršiem radniecīgo prūšu zemēs – 1319. gadā minēts Vācu ordeņa lēņavīrs, mantzinis Thoram, bet 1344. gadā – cits prūšu lēņavīrs ar tādu pašu vārdu. Ar 1324. gadu Strazdes Torana lēni pa 1 – 2 arklus lieliem gabaliem sāka piešķirt citiem lēņavīriem. Tas nozīmē, ka Torans un viņa mantinieki vairs nebija starp dzīvajiem – iespējams, krituši daudzajās ordeņa cīņās ar lietuviešiem un Rīgas pilsētu 14. gadsimta pirmajā ceturksnī.
Sīkie lēņavīri
Talsu apkārtnē zināmi arī vairāki mazāki, vietējiem iedzīvotājiem piešķirti lēņi. Pirms 1424. gada vienu un divus arklus pie Talsu pils valdījuši Redīns (Redyne) un Apelis (Apele). 1514. gadā arkls zemes pie Talsu miesta, ko agrāk valdījis Kurķis (Churche), izlēņots vācietim Gertam Reigeram. Tiešā piļu tuvumā ordenis parasti zemi izlēņoja piļu kalpotājiem un amatniekiem.
Talsu pilstiesā satopams arī vienīgais zināmais lēnis Kursā, kas piešķirts zemgalim, vārdā Tiģis (Tyghe semigallus) – divi arkli pie Usmas ezera. 1334. gadā šī zeme „bez kunga tiesas došanas un klaušu pildīšanas” izlēņota Albertam no Dravas ciema pie Usmas ezera. Arī par šī lēņavīra likteni trūkst tālāku ziņu.
Stekemesi jeb Izdevīgas vācieša precības
Ar lielu apjomu, kas raksturīgi seno valdnieku pēcteču lēņiem, izceļas arī Stekemesu valdījumi. Vēsturnieks Indriķis Šterns Stekemesus uzskata par vāciešiem, kas tomēr ir apstrīdams. Uzvārds drīzāk uzskatāms par lībisku (mees nozīmē “vīrs”, kas ir izplatīta izskaņa lībiešu un igauņu vārdiem viduslaikos). 14. gadsimtā pie Talsiem bija sastopami arī citi somugriskas izcelsmes lēņavīri – 1390. gadā minēti bijušie Arndta no Odenpē (Arndt Odenpee) (odenpaa igauniski nozīmē lāča galva; tā saukta arī pils Ziemeļigaunijā 13. gadsimtā) un Ērmaņa Kortjāra (Hermannus Kortjar) lēņi.
Pirmās ziņas par Stekemesu dzimtu datētas ar 1331. gadu, kad mestrs Eberhards no Monheimas Nikolajam Stekemesam bez viņa valdītajiem 4 arkliem Kamenē vēl izlēņoja pļavas pie Vicēžu ciema (tagadējā Stendes pagastā) un Ģibuļu ciemā (tagadējā Ģibuļu pagastā).
Lēņi nereti tika piešķirti vairākos nogabalos dažādās vietās, lai apgrūtinātu to apsaimniekošanu un tādējādi novērstu lēņavīra pārmērīgu turību, kas askētiskajā ordeņa valstī nebija sevišķā cieņā. 1397. gadā mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Markam Stekemesam 160 pūrvietas lielu tīrumu pie Kandavas miestiņa, 40 pūrvietas pie Talsu pils, riju pie Kandavas un vairākas pļavas. Neilgi pēc tam Stekemesam tika izlēņoti 12 arkli zemes vairākos nogabalos Kandavas apgabalā, Lamiņos tagadējā Zentenes pagastā, Zemītē un Strazdē.
Ievērojams vīrs ne tikai Kurzemes lēņavīru vidū, bet arī Rīgas pilsētā bija Marka dēls vai mazdēls Nikolajs, saukts par Garo Klāvu no Kurzemes. 1414.-1434. gadā viņš Rīgas pilsētas kasē iemaksājis tam laikam lielu summu – 200 mārkas, kas visticamāk bija nekustama īpašuma nodoklis vai nomas maksa. Klāvs bija nodibinājis vikāriju Rīgas Doma baznīcā – algojis priesteri, kurš noturēja regulārus aizlūgumus par dzīvo un mirušo dzimtas locekļu labklājību un svētlaimi. Vikāriju uzturēt varēja tikai bagātākie Livonijas iedzīvotāji.
Ap 1435. gadu Stekemess mira, neatstājis dēlus. Līdz ar to tika radīta iespēja kādam kļūt par Klāva bagātības un plašo valdījumu mantinieku, ieprecoties dzimtā. Šādu veiksmīgu darījumu veica vācietis Hermanis Butlars, cēlies no Kuldīgas namniekiem, kuram 1437. gadā mestrs Heinrihs no Bokenvordes izlēņoja mirušā Garā Klāva valdījumu ar noteikumu, ka Hermanim jāuztur Garā Klāva meita, līdz tā sasniegs precību vecumu. No tā noprotams, ka Hermanis meitu pēc pilngadības sasniegšanas arī apprecējis. 1464. gadā viņš apņēmās uzturēt arī sava sievastēva nodibināto vikāriju Rīgā.
Tā Butlariem, kas ar laiku kļuva par vienu no turīgākajām un ietekmīgākajām Kurzemes vācu vasaļu un muižnieku dzimtām, par savas turības pamatiem jāpateicas precībām ar nevācu lēņavīru meitu. Jāpiebilst, ka līdz 16. gadsimtam Livonijā un Prūsijā nenotika domstarpības vai nesaskaņas vācu un nevācu lēņavīru starpā par viņu nacionālo piederību. Vācu muižnieku nicinošā attieksme pret nevāciešiem un zemniekiem veidojās tikai Kurzemes hercogistē 17. gadsimtā, kad vācu muižnieki bija sagrābuši politisko varu valstī.
Citi Stekemesu dzimtas atzari turpināja pastāvēt Rīgā un Vācijā, darbojoties nevis kara un lauksaimniecības jomā, bet tirdzniecībā. 1406. gadā Dītrihs Stekemess bija tulks Novgorodā, jūrnieks Stekemess 1411. – 1412. gadā brauca no Rīgas uz Prūsiju, bet tirgonis Kords Stekemests 1430. gadā noorganizēja tirdzniecības kuģu floti braucienam no Lībekas uz Rēveli. Iespējams, ar Stekemesu dzimtu sakars ir arī Rostokā studējušajam Kurzemes bīskapijas prāvestam Verneram Cekemetam.
Gan lielie, gan mazie lēņi Talsu pilstiesā ir ne tikai liecība par vietējo lēņavīru turību un atzinību ordeņa amatvīru acīs, bet arī pierādījums tam, cik spēji varēja zust lēņi un turība, apraujoties lēņavīru dzimtas vīriešu līnijai. Visticamāk, tieši šis apstāklis, nevis pārvācošanās vai vācu muižnieku nelabvēlība, bija par cēloni seno kuršu valdnieku dzimtu izzušanai.
Agris Dzenis, vēsturnieks
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!
Atslēgvārdi: Talsu Ķēniņkalns, Livonijas ordeņa lēņavīri, Talsu pilsnovads, lēņi, zemesgabali.