Fragments no Ulriha fon Šlipenbaha apraksta “Gleznaini ceļojumi pa Kurzemi”.
Fon Šlipenbaha kolorētā 19. gs. sākuma Talsu ainava:
“Gar Valdgales privātmuižu, kas atrodas skaistā vietā, ved ceļš uz Talsu pilsētiņu. Tā atrodas pie neliela, augstu kalnu ieskauta ezera. Pilsētiņā ir baznīca, 27 dzīvojamās ēkas, ieskaitot krogus, un 199 iedzīvotāji. Talsus nevar ieraudzīt ātrāk, iekāms brauc lejā no augsta kalna pilsētiņas tuvumā. Dziļi lejā atrodas liels, plašs krogs, un pretējā kalna virsotnē stāv baznīca. Ap baznīcu ir izvietotas dažas mājas, kas ar saviem mazajiem dārziņiem sniedzas līdz skaistam ezeram. Tas atrodas kalnu ieskautā ielejā. Pārējās pilsētiņas mājas, kas ir izkaisītas baznīcas kalna pakājē, no Valdgales ceļa nav redzamas. Es vēl izmantoju rietošās saules pēdējos starus, kas apzeltīja kalnu pēc kalna, līdz beidzot izzuda aiz mežu galiem kā skaists sapnis, lai aplūkotu jauko ieleju un augstienes no šīs puses, un nolēmu nakti pārlaist krogā, lai ar rīta sauli izstaigātu pilsētiņu uz visām pusēm.
Bija sestdiena, un es atradu visu Talsu namnieku ziedu šeit sapulcējušos pie pilnas alus glāzes, un devos atpakaļ uz viesu istabu, kur man sekoja sestdienas svētku skaņas gan kā gaviles, gan kā strīdi. Īpaši izcēlās kurpnieka zellis, kurš tik rupjos toņos, kādi vispār kādam ir nākuši no rīkles, kas ieelpo smagos piķa tvaikus, dziedāja nedzirdētas dziesmas un stāstīja par saviem ceļojumiem, līdz izdzerto dzērienu stiprais gars beidzot nomāca viņa paša vājo flogistonu, un zellis iemiga pie paša dziedātas šūpļadziesmas. Es rādu šo pagrimušo jautro kurpnieku tikai tamdēļ, ka viņš man sniedz izdevību parunāt par Kurzemes namnieku, vai, kā tos pienākas saukt – vāciešu priekšrocībām, kas īstenībā industrijai ir tik kaitējošas, ka tām jāpieprasa policijas uzraudzība. Vairums amatnieku pret katru no sava vidus, kurš ir latvietis – vienalga, brīvais vai dzimtcilvēks, un vienalga ar kādu amatu nodarbojas – izturas nicinoši, un atklāti viņu nievā, ja latvietis paveic kaut vienu mieru traucējošu pārkāpumu. Tieši tādēļ ir grūti un dārgi izglītot latviešus, kuru dažādu mākslu un amatu talants bija pazīstams jau senlaikos. [Piezīme: Kelhs savas “Vidzemes hronikas” 223. lappusē raksta, ka jau toreiz latvieši, ja viņi mēnesi ilgi palīdzēja kādā amatā, amatu iemācījās un pēc tam spēja paši veikt tikpat labu darbu. Tolaik viņi gatavoja savu šaujampulveri, un zināja par debess spīdekļu kustību.] Arī šeit šāds apstāklis bija par iemeslu strīdam starp Talsu plebejiem, un līksmais kurpniekzellis dziedāja, līdz jau krita uz grīdas, tomēr sajūtot pārākumu pār čaklu, godīgu latvieti: “Mans meistars apmāca zemnieku, bet es taču neesmu zemnieks!” Tikmēr meistars, kurš izskatījās pēc klusa, čakla vīra, svārstījās tikai mirkli, un tad, lai izvairītos no strīda, nozuda.
Nākošajā rītā agri es devos baznīcas kalnā. Naktī bija piesalis, un viegls, balts sarmas plīvurs klāja zāli, sarkanos jumtus ap baznīcu un pašu baznīcu, klājās pār augstienēm ezera šinī pusē kā maiga smarža pār gataviem augļiem. Saule kāpa augšup, un zeme, priecājoties par tās ierašanos, ļāva nokrist plīvuram, ko tai bija pārklājusi aukstā nakts, un smejoties raudzījās draudzīgās sejas spožajā vaigā. Tas bija īsts svētdienas rīts. Klusi un svinīgi no mājām baznīckalna pakājē skanēja garīgo dziesmu melodijas, kas sveica svētku dienu, un pāri mājām dziļumā, no kurām skanēja dziesmas, es no pakalna augšas pretī ieraudzīju divas skanstis, kuru plakumi bija iekopti par tīrumiem, un tālo mežu, kas savas kājas mērcēja rāmā ezerā, tad uzkāpa uz apkārtējām augstienēm, un savu zaļo galvu iegremdēja rīta saules glorijā. Skaidra, skaista rudens diena, kurā pirmās vēstis no tuvojošās ziemas – viegli kūstošo sarmu siltā zeme saņēma smejoties, kura, itin kā maiga māte, kurai bērni ļauj aizmirst tuvojošās vecuma rūpes, ir dabas skaistuma mīļotāju sirdīm tīkamāka nekā karsta vasaras diena, kurā saules svelme sāpīgi ieskauj zemi, un tai, atšķirībā no vēlā rudens, kaitē vētras, ko pavada krusa un negaiss.
Pastaigājoties ap baznīcu, es ieraudzīju vecu, vājprātīgu, ar daudzām skrandām apkārušos sievu, kura, šķiet, bija pamodusies no miega tepat, zem klajām debesīm pie baznīcas sienas, un, no rudens nakts aukstuma pa pusei sastingusi, ar trīcošām lūpām murmināja nesaprotamus, saraustītus vārdus. Viņa negribēja pieņemt žēlastības dāvanu un atstāt šo, acīmredzot pašas izvēlēto vietu.
Iespējams, viņas dvēseles priekšā lidinājās tumša ideja, ka tikai kapsētā, kurā viņa nupat bija gulējusi, beigsies viņas ciešanas, kad saspringtos nervus pārņems pēdējais sastingums. Rīta saules apspīdētajā skaistās dabas ainavā šis cilvēka ciešanu skats meta tumšu ēnu, kas kā spoks pacēlās virs kapiem. Grieķi vājprātīgos godāja un uzskatīja tos par iedvesmotiem. Mēs nezinām zvaigznes, kas uzaust šādas būtības iekšējā naktī, un redzam tikai ārējās dzīves aizklātās debesis, un tomēr šāds skats aizkustina tik dziļi! Vai tas nepierāda, ka daba pamāca tiekties pēc patiesības, ka mēs, kur ieraugām ilūziju, uzskatām par neiespējamu redzēt savos sapņos paceļamies laimīgas jūtas, lai gan sapņos pirms pamošanās ideju maiņa der par uzskatu un patiesību.
Vecs, godājams ķesteris, kura dzīvoklis atradās netālu no baznīcas, man to atvēra. Tā ir plaša un maz rotāta. Plāksne šarlaksarkanā krāsā, pie kuras karājās sen miruša zēna cepurīte un zobentiņš; liela, krāsota senču plāksne un ar zeltītu figūru rotāts koka piemineklis, kura uzraksti lielākoties izdzisuši, bija vienīgās pagātnes paliekas. Piemineklī man uzkrītošs šķita komandiera zizlis, izdurts caur miroņgalvas acs dobumu. Vai tā nenotiek ar visiem varoņu komandiera zižļiem, ko jāiesakņo kritušo cilvēku galvaskausos, lai varētu saņemt sauso lauru vainagu?
Netālu no Talsiem nedaudzas drupas rāda kādreizējās pils vietu, kuras cēlāji tomēr ir nezināmi, un kuru Arndts savā Kurzemes un Vidzemes piļu sarakstā nav minējis. Tomēr jau hercoga Gotharda Ketlera laikā šeit bija koka baznīca un pilsētiņa.
Par to, ka reiz šinī apvidū, vēl mestru laikā patiešām notikušas kaujas, es esmu lasījis vecā hronikā, taču tagad nevaru atrast vietu, kur par tām vēstīts. Par vēlāku laiku karadarbību liecina vecās skanstis, uz kurām tagad briest vārpas, un kronē paugurus kā vainags miera uzvarai pār kauju postu.”
Tulkojis vēsturnieks Agris Dzenis
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!
