Piesakies abonementam un lasi gandrīz visas mūsu grāmatas tiešsaistē tikai par 3 eur mēnesī!

Rakstnieks Kārlis Zariņš

Kārlis Zariņš (1889. gada 10. decembris – 1978. gada 30. decembris) – rakstnieks, novelists, dramaturgs, daudzu recenziju un apceru autorsLīdz 1894. gadam uzvārds – Žagars.

Dzimis Liepājā zirgu puiša un mājkalpotājas ģimenē.

Mācījies dažādās skolās Liepājā. 1898. gadā kopā ar vecākiem pārcēlies uz Pēterburgu, bet nākamā gada pavasarī atgriezies Latvijā.

Dzīvojis Rīgā, mācījies Rodes elementārskolā, Blūma mākslas skolā (1905 – 1906) u. c.

Strādājis par kuģa puiku teātrī, bijis korists.

Par sakariem ar revolucionāriem 1906. gadā apcietināts, taču drīz atbrīvots, tomēr jau 1908. gadā par nelegālās literatūras izplatīšanu apcietināts un izsūtīts uz Smoļensku, tiesāts Rīgā, bijis ieslodzījumā līdz 1909. gada jūlijam.

Pēc atbrīvošanas strādājis Jaunajā Rīgas teātrī par kārtībnieku (1909 – 1914).

1915. gadā devies bēgļu gaitās, strādājot garnizona štābā Odesā, vēlāk – bankā.

1918. gadā atgriezies Rīgā; ierēdnis.

1919. gadā piedalījies cīņās ar bermontiešiem.

No 1920. gada strādājis laikrakstā „Latvijas Kareivis”, no 1927. gada līdz 1931. gadam nodarbojies tikai ar literatūru. No 1931. – 1940. gadam bijis Finanšu ministrijas Nodokļu departamenta nodokļu kontrolieris.

1935. gadā uz laiku iecelts par Izglītības ministrija referentu izglītības un teātra jautājumos, 1941. — 1944. gadam vadījis laikraksta „Tēvija” literāro nodaļu.

No 1944. gada septembra dzīvo Talsos, bijis strādnieks un kantora darbinieks Talsu 18. ceļa remontu un būves iecirknī (1946 — 1956).1944. gadā žurnāls „Latvju Mēnešraksts” sāk publicēt K. Zariņa romānu „Pēclaikā”, taču visu darbu neizdevās publicēt, jo 7. žurnāla burtnīcu līdz ar romāna 7. nodaļu izņēma no spiestuves, kad vācieši aizliedza „Mēnešraksta” izdošanu. Latvijas PEN kluba biedrs. Daudzu romānu un stāstu autors, sarakstījis 10 lugas. Gan lugās, gan arī savos romānos K. Zariņš bieži izmantojis vēsturisku notikumu attēlojumu (romāns „Kaugurieši”, romāns „Kāvu gadi” –  par Ziemeļu karu, lugas „Tērvetes lielkungs”,  „Engures karš” – par zemnieku nemieriem 19. gadsimta astoņdesmitajos gados; šī luga palikusi manuskriptā.”

Savā daiļradē K. Zariņš pievērsies vēsturisku tēmu risināšanai. 1938. gadā iznākušajā romānā „Kaugurieši” attēloti 1802. gada nemieri Kaugurmuižā. Šis ir pirmais latviešu romāns, kas stingri pamatojas uz vēsturiskiem dokumentiem. Par šo darbu rakstnieks 1938. gadā apbalvots ar Atzinības Krustu. 1943. gadā laikrakstā „Tēvija” sākts publicēt K. Zariņa romāns „Kāvu gadi”, kura darbība risinās Ziemeļu kara laikā.

Andrejs Johansons esejā par Kārli Zariņu „Savādais cilvēks”(„Daugava”, 1953. gads, 7. – 16. lpp.) raksta: „Ar saviem darbiem Zariņš pats nekad nebija apmierināts, tādēļ tos nemitīgi laboja, papildināja un pārveidoja. Salīdzinājumam šeit varbūt vislabāk noder divu romānu – „Dzīvība un trīs nāves” un „Dārza māja” pirmais un otrais izdevums. Līdzīgi viņš rīkojās arī ar novelēm, atsevišķas no tām pārstrādājot pat trīs reizes. Es nekad nezināju, kurus no saviem darbiem viņš vērtē augstāk, jo viņa skopās piezīmes par tiem – arī neparastas vaļsirdības brīžos – ierobežojās tikai ar dažu tehnisku problēmu izskaidrojumiem. Reiz tomēr dzirdēju viņu, vairāk it kā sev, norūcam: noveles „Māte” galīgā versija būtu vienīgais darbs, ko viņš varbūt atļautu tulkot kādā citā valodā. Ar to, liekas, bija domāta īpaša kvalifikācija.”

Eseja īpatni un dziļi atklāj Kārļa Zariņa personību un rakstura savdabību: „Viņš bija taisns cilvēks, par to viņš nešaubījās. Bet kādēļ tad visa dzīve viņam pagāja uztraukumos, bailēs, dusmās un absolūtā bezcerībā, ko bieži atkal nomainīja tieši pretstati – jautrība, laipnība, apgalvojumi, ka „dzīve ir jauka lieta”? Atbildi uz to viņš laikam neatrada nekad, un šīs neziņas projekcija ir tā lēnā agonija, kas vibrē tik daudzu viņa darbu atmosfērā. Viņš nespēja atbrīvoties no 1905. gada revolūcijas iespaidiem, un tā laika pārdzīvojumos, šķiet, meklējami viņa mīklainā duālisma pamati. Dažas dienas vēlāk es kādā smagajā mašīnā atstāju Talsus, un Zariņš bija atnācis mani pavadīt, par ko es ļoti brīnījos, jo tas bija pretēji visiem viņa principiem un ieradumiem. Kamēr šoferis pūlējās iedarbināt mašīnu, mēs stāvējām uz izmirkušā lielceļa, šo un to runādami. Zariņš ilgi rīkojās ar cigareti, kamēr tā viņam izslīdēja no pirkstiem un iekrita tieši kādā lielā peļķē. Dzelteno cimdu novilcis, viņš zibenīgi pietupās un zvejoja to ārā, tad no lejas pavērās manī ar bezgalīgi skumjām acīm un tikpat bēdīgi sacīja: „Redziet, kā man iet.” Tā bija mana pēdējā sastapšanās ar Zariņu un tie bija pēdējie vārdi, ko viņš man sacīja.”

Materiāls par Kārli Zariņu ievietots 2012. gadā Liepājā iznākušajā grāmatā „Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca”.

Grāmatas “Vējš pāri Lībagiem” (pagasta vēstures stāsti un apceres; Talsi, 2009) nodaļā “Novada ļaudis” lasāms: “Kārļa Zariņa ģimene (sieva Milda, dzimusi Vihmane, meitas Mirdza un Aija) 1944. gada rudenī sagaidīja rakstnieku, vīru un tēvu Talsos – Zariņa kundzes dzimtajā pilsētā.”

1978. gada 30. decembrī dzejnieks Aleksandrs Pelēcis uzrakstījis Kārlim Zariņam veltītu dzejoli “Melnā ziņa”:

*

Krauklis nes melnu ziņu:

Aizgājis Kārlis Zariņš!

Saltā zeme – sasildi viņu!

Saule, tev taču ir vēl silts stariņš?

            Neredzēts, nemanīts bieži,

            Šodien viņš pagaist no Talsiem.

            Noliecas kaugurieši

            Aiz puteņu palagiem palsiem.

Neklaudzēs spieķītis ielās,

Baloži neskries pretī,

Mūžības mētelis lielais

Savādo cilvēku ietīs.

            Saltuma pilni gaisi,

            Uz dzīvības ceļiem – atkala.

            Paklausies tu, kurš aizej:

            Reiz taču atnāksi atkal!

Rakstnieks Kārlis Zariņš miris Sabiles slimnīcā.

Apbedīts Jauviņu kapsētā pie Talsiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!