Tas notika 1991. gada jūlija pēdējā nedēļas nogalē, 2 dienas – 27. un 28. jūlijā. Tikai apmēram vienu mēnesi pirms bēdīgi slavenā augusta puča izgāšanās. Salidojuma vieta – Usmas ezera krasts tika izvēlēta speciāli, simboliski pieminot lielo ”Usmas sapulci” 1946. gada 6.-7. septembrī, kad Usmas ezera otrā krastā, mežā pie Amjūdzes (Rendas pusē) sanāca Kurzemes mežabrāļu grupu vadītāji, lai lielās Kabiles grupas komandiera Ēvalda Pakuļa vadībā lemtu par vienotās organizācijas – ”LNPO Kurzeme” dibināšanu.
Usmas jahtkluba teritorijā mēs iekļuvām tikai pateicoties tam, ka es labi pazinu talsinieku, Usmas jahtkluba biedru Mārtiņu ČERBIKOVU. Kopā ar Latvijas nacionālo partizānu apvienības (LNPA) priekšsēdētāju Ojāru STEFANU, piedaloties Mārtiņam, mēs tikāmies ar toreizējo jahtkluba vadību un visu saskaņojām. Pēc tam vēl četras reizes Latvijas mežabrāļu saieti notika turpat, kamēr sabiedriskais jahtklubs ”Usma” tika privatizēts un tā vadītāji sāka prasīt no mums samērā lielu maksu par jahtkluba teritorijas izmantošanu. Nolēmām, ka nemaksāsim gan un, sākot ar 6. saietu, turpmāk tie notika katru gadu citā vietā, kur varēja sarunāt par brīvu.
Mazliet par organizatorisko pusi, par ko plašāka sabiedrība nav informēta. Sarīkot šādu pasākumu – tā bija mana ideja, ko mēs praktiski realizējām kopā ar manu draugu un domubiedru, arī vēlāko kolēģi kopīgā darbā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, Māri MARKUSU. Kādu nedēļu pirms saieta Māris no LNNK biroja zvanījās pa visu Latviju, meklēja rokā mežabrāļus, sākot ar dažiem viņam zināmajiem, pēc tam jau tas aicināmo loks izvērsās diezgan plašs. Mēs to visu darījām atklāti, par gaidāmo salidojumu tika sniegta informācija radio (žurnāliste Baiba ŠĀBERTE) un, ja nemaldos, kaut kur arī presē. Par gaidāmo salidojumu uzzināja arī interfrontieši un krievu armijnieki. Vienreiz Mārim MARKUSAM uz LNNK biroju piezvanīja kaut kāds pulkvedis, stādījās priekšā kā BKA Preses dienesta pārstāvis (pēc tam gan noskaidrojās, ka tas bija ”osobkas” vai GRU darbinieks) un piedāvāja viņam ētera laiku Latvijas televīzijā, lai nāk klajā ar salidojuma atsaukumu. Māris, protams, atteicās un tad tas virsnieks esot sācis bļaustīties – ‘‘Mi ņepozvoļim vam soveršitj eto baņditskoje sborišče!”
Tajā pašā laikā es rosījos Talsos, tad jau es arī pazinu gan Talsu puses, gan vairākus Ventspils un Kuldīgas rajonu vīrus – bijušos mežabrāļus, kurus aicināju uz saietu. Vēl salidojuma dienas rītā Māris MARKUSS Rīgā veikli nostrādāja manevru ar salidojuma dalībnieku izbraukšanas vietas maiņu. Bija izsludināta izbraukšana pretī Galvenajam pastam pie Centrālās stacijas, bet pa kluso tika padota informācija visiem pulcēties pretī Zinātņu akadēmijas ēkai. Tā stulbie interfontieši velti gaidīja ar saviem protesta plakātiem ”briesmīgos bandītus”, neviens neatnāca… MARKUSS pat paspēja viņus ar LNNK videokameru nedaudz pafilmēt.
Tagad par mežabrāļu braucienu līdz Usmas ezeram. Par cik bija gaidāmas provokācijas no OMON vai krievu armijas desantnieku puses, tika nopietni domāts arī par salidojuma dalībnieku drošību. Ar lielām grūtībām, praktiski tikai pēdējā dienā pirms salidojuma tika saņemta atļauja tā apsargāšanai nozīmēt vienu vadu (30 ar automātiem bruņotus vīrus) no pavisam nesen izveidotā pulkveža Jura VECTIRĀNA komandētā 1. Policijas bataljona.* Šo atļauju deva LR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs KRASTIŅŠ. VECTIRĀNA puiši trijos baltos mikroautobusos ”Latvija” brauca mežabrāļu kolonnas priekšā (mežabrāļi brauca divos vai trijos lielajos ”Ikarus” autobusos, vairs neatceros, bet divos noteikti). Iedomājieties, kādas bija sajūtas tiem vīriem, šādā kolonnā dodoties uz saviem pirmajiem svētkiem! Sevišķi vienā gadījumā, braucot pa Ventspils šoseju, kad trīs baltie mikroautobusi, kas brauca kolonnai pa priekšu tuvāk šosejas vidum, atspieda šosejas malā vienu lielu krievu armijas automašīnu kolonnu! MARKUSS, kurš no Rīgas brauca kopā ar viņiem, man teica, ka vīri autobusā esot sajūsmā aplaudējuši…
Būtiska detaļa! Pa autobusu logiem bija redzams, ka viņiem seko armijas helikopteris, skaidrs kādam nolūkam… Tas sekoja mežabrāļu kolonnai līdz Tukuma rajona robežai, tad tika atsaukts, jo droši vien viņi apjēdza, ka priekšā brauc 30 bruņoti vīri un nekādi joki nebūs! Kā visos nopietnos pasākumos, arī šoreiz bija padomāts par papildus grupu potenciālā OMON vai desantnieku uzbrukuma gadījumā. Mežā Usmas jahtkluba tuvumā atradās bruņota grupa, 20 vīri – nākamā Saeimas deputāta un bijušā sportista-daudzcīņnieka Oskara GRĪGA vadībā, kuru mēs ar Māri MARKUSU labi pazinām. Viņi ar rāciju uzturēja sakarus ar savu cilvēku jahtkluba teritorijā. Vēl bija divi mobilie posteņi – viens vīrs ar motociklu un rāciju bija pie Ventspils šosejas uz Rīgas, otrs uz Ventspils pusi no Usmas. Vēl salidojuma dalībnieku vidū bija arī mana cīņu biedra no Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienību (IBV) laikiem, Talsu ĪBV vienības komandiera, austrumu cīņu trenera Imanta DAMBERGA vadītā grupa. Viss tika organizēts kā nopietnā militārā operācijā – atbilstošā līmenī. Kad kopā ar mežabrāļiem jahtklubā ieradās VECTIRĀNA vīri, es viņiem raksturoju situāciju, komandierim iedevu arī detalizētu apkārtnes karti, ar manām papildus atzīmēm, ko es, kā bijušais orientierists biju tajā uzzīmējis. Viss beidzās labi, nekādas provokācijas nenotika.
Es zinu arī to, ka vairāki mežabrāļi paši bija padomājuši par savu drošību. Dažiem bija līdzi pistoles un arī kādi ”garie” stobri. Man labi pazīstamajam bijušajam kapteiņa Pētera ČEVERA mežabrāļu grupas dalībniekam, Ziedonim ĀLAM no Vandzenes pagasta, mašīnas bagāžniekā bija līdzi karabīne. Kā viņš man pēc tam teica – neko jau nevarēja zināt, kā tur būs… lai mēs nestāvam kā auni, ja nu mums uzbruks!
Mežabrāļu kolonnu es kopā ar toreizējo Talsu rajona padomes priekšsēdētāju un Augstākās Padomes deputātu Pēteri SIMSONU sagaidīju pie Talsu rajona robežas Strazdes pagastā, tad kopā devāmies uz Usmas jahtklubu.
Uz pirmo Latvijas nacionālo partizānu saietu bija ieradušies ap 300 dalībnieki – mežabrāļi ar saviem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem, domubiedriem un dažādu patriotisko organizāciju pārstāvjiem. Salidojuma atklāšanā, valsts karoga pacelšanas ceremonijā piedalījās visu Latvijas novadu mežabrāļi. Savu dzejoli nolasīja nesen mūžībā aizgājušais apvienotās latviešu-lietuviešu Īles meža grupas dalībnieks Modris Zihmanis. Sekoja Talsu rajona padomes priekšēdētāja un Augstākās Padomes deputāta Pētera SIMSONA uzruna, kurā viņš izteica cerību, ka nākamajā salidojumā pēc gada satiksies vīri, kuru krūtis klās medaļas vai ordeņi – Latvijas valsts visaugstākais novērtējums šo vīru cīņai, kuri pat tajos pēckara bezcerīgajos apstākļos bija gatavi ņemt ieroci rokās, lai cīnītos pret padomju okupācijas varu. Diežēl toreiz, 1991. gada vasarā neviens pat iedomāties nevarēja, cik tāls ceļš līdz šiem apbalvojumiem vēl būs ejams…
Speciāli šim saietam Māris ARBIDĀNS, tajā laikā Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacijas bibliotekārs, cilvēks ar mākslinieka-noformētāja talantu, izgatavoja liela formāta karogu, kas tika izkārts saieta norises vietā. Saieta dalībniekiem kā piemiņu izdalīja arī vimpeļus, kas bija miniatūra saieta karoga izskatā. Visi bijušie mežabrāļi varēja parakstīties kartē Latvijas kontūru veidā, ar iezīmētām apriņķu robežām – katrs savā kādreizējās darbības apriņķī.
Sirsnīgās sarunās jaukā atmosfēŗā pagāja visa pirmā diena, kas noslēdzās ar Vakarjundu pēc Latvijas armijas tradīcijām – saulei rietot visiem kopā nodziedot ”Svēts mantojums”. Nākamajā dienā atvadoties, visi norunāja satikties šeit atkal pēc gada, jau otrajā Latvijas nacionālo partizānu saietā. No tā laika saieti kļuva par ikgadēju tradīciju. Brīvi cilvēki satikās brīvā valstī.
* 1. Policijas bataljons (pazīstams arī kā baltās beretes) bija pirmā bruņotā vienība, kas izveidota pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tās dalībnieki zvērēja uzticību Latvijai un tautai Svētā Jēkaba katedrālē 1991. gada 30. aprīlī. Uz bataljona bāzes izveidoja Latvijas Republikas Augstākās Padomes Apsardzes dienestu. Apliecības un likumisko statusu vienības ieguva 1990. gada 4. maijā (pēc neatkarības balsojuma). 1992. gada sākumā to pārdēvēja par Latvijas Republikas Drošības dienestu. Pēc reorganizācijas tas turpina darbu kā LR Saeimas un Valsts Prezidenta Drošības dienests. Šis dienests veic ārvalstu amatpersonu un delegāciju apsardzi vizīšu laikā Latvijā, kā arī pavada valsts amatpersonas un delegācijas uz ārvalstīm.
Jānis Vasiļevskis,
mežabrāļu vēstures pētnieks
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!