Ošu ģimenes izsūtīšanas lieta Nr. 11497

1949. gada marta masveida deportācijā no Talsu apriņķa, atbilstoši arhīva datiem, izsūtīti 2042 cilvēki, kuru skaits jāprecizē, pielīdzinot šī brīža Talsu novada teritorijai un izskatot visas arhīvā pieejamās deportēto lietas. No Talsu pilsētas administratīvās teritorijas izvesti 56. Par daļu esmu veikusi izpēti, 2023. gada 24. martā “Talsu Vēstīs” publicēts raksts “Izsūtīti nepamatoti” par uzņēmēja Rūdolfu Filka ģimenes izvešanu no jaunbūvētās mājas Rūpniecības ielā Talsos. Ap kilometru ziemeļrietumu virzienā no viņa mājām, Talsu pievārtē, aiz Liepu kapiem un lidostas, atrodas Talsciems. Tieši šajā, tagadējā Ģibuļu pagasta daļā, desmits māju 1949. gada martā palika bez saimniekiem. No Jaunkauļu mājām izsūtīja sešu cilvēku lielo Ošu ģimeni. 

Šī skumjā stāsta izstāstīšanai izmantota ģimenes izsūtīšanas lieta Latvijas valsts arhīvā, kā arī novadpētnieka Jura Šironova glabātās vēstules, kas nodotas Talsu Galvenās bibliotēkas novadpētniecības materiālu krātuvē. Pavisam ir desmit ar tinti uz vienkārša papīra rakstītas vēstules. Kādā no tām norādīts, ka papīra ir tikvien, cik atsūta no mājām. Vēstules atsevišķās vietās bojātas mitruma dēļ. Visas adresētas Pastendes “Gravu” māju saimniekam M. Kalviņam, kurš bijis izsūtītās ģimenes draugs. Draudzība saistījusi arī abu ģimeņu dēlus – Bruno un Kārli. Vēstules rakstītas no 1949. gada 24. jūnija līdz 1950. gada 19. aprīlim. Vienas vēstules autors (24.06.) bija Bruno, uz vienas aploksnes kā sūtītājs norādīts K. (Kristaps) Osis, kaut vēstuli parakstījusi Zigrīda, kuras vārds ir uz visām pārējām (24.06., 13.07., 2.09., 30.10., 15.01., 25.01., 7.02., 25.03. un 19.04.) aploksnēm, un arī parakstos. Zigrīda bija Ošu ģimenes meita, bet norādīts viņas laulību uzvārds – Braznovska.

Izsūtīto saziņa ar dzimteni

No vēstulēs rakstītā un pasta zīmogu izvērtējuma var secināt, ka sākumā (1949. g. vasarā) pasta ziņas pienāca samērā ātri, pat nedēļas, bet parasti pāris nedēļu laikā, tomēr vēlāk (1949. g. rudenī un 1950. gadā) dažas ceļoja divtik ilgāk, piemēram, 19. aprīlī izsūtītā saņemta 12. maijā, daudzas pazuda pavisam. Daļēji to var skaidrot ar to, ka ziemās “pa gaisu vēstules nepārvadā lielā sala dēļ”, pavasarī uz pāris nedēļām, ledus iešanas laikā neizmantoja galveno satiksmes ceļu – upi. Daļu, iespējams, aizturēja drošības iestādēs. Zigrīda vairākkārt rakstīja par draugiem un paziņām, no kuriem mēnešiem nav vēstuļu, tomēr drīzāk pie vainas bija atsevišķu cilvēku dabiskas bailes rakstīt izraidītajiem. Ātrai saziņai izmantoja telegrammas.

Vēstules, avīzes un sīkpakas piegādāja pastnieks tieši ciemā, bet no Latvijas sūtītās paciņas ceļoja ilgāk un bija jāsaņem 10 km attālajā “centra” Piškino-Troicas ciematā. Turp lielākoties devās kājām. Pakas pastā turēja tikai 5 dienas, lai saņemtu kāds cits – jāraksta pilnvara, kuras apliecināšana maksāja naudu. Šķiet, atšķirībā no vēstulēm, visas sūtītās pārtikas pakas tika saņemtas. Ar tām Ošu ģimenei palīdzēja draugi Freibergi, Kalviņi un Anna Lūžniece. Naudas sūtītāji bija Tālberga un Kalviņš. Pakās galvenokārt sūtīja miltus, putraimus, sviestu, taukus, augu sēklas un medikamentus.

Iespējams, saziņā mēģināts noskaidrot, vai kādi no izsūtītajiem ir arī atgriezušies, kā tas dažkārt notika, tikai, viņus pieķerot, izsūtīja atkārtoti. Divās vēstulēs, bez konteksta jautāts, vai taisnība runām, ka “jums [Talsos] esot ciemiņi – Kraujas, Ozoliņ kundze” vai arī “pie jums aizbraucis kāds saimnieks ko sauc par “Sirmu””. Kraujas un Ozoliņi no Talsiem izsūtīti 1941. gadā, kas liecina par jautājumu patieso nozīmi. 1950. gada aprīļa tālumnieku vēstulē rakstīts: “Zinām par Liepājas notikumiem.” Tos, acīmredzot, pieminējuši talsenieki. Notikums bija ASV izlūklidmašīnas pazušana 8. aprīlī Liepājas pusē, PSRS robežu tuvumā. Līdz pat šai dienai ir daudz versiju par to, vai amerikāņi pārkāpa robežu, vai lidmašīnu notrieca. Bet fakts, ka, pretēji PSRS pārstāvju paustajam, tā nebija bruņota kara lidmašīna un nevarēja apšaudīt krievu lidaparātu. Gandrīz visas versijas atbalsta uzskatu, ka lidmašīnu notrieca, nogalinot 10 cilvēkus.

Ciešanu brāļi un māsas

No vēstulēm nav izzināmi apstākļi ceļā uz Sibīriju. No izsūtīšanas lietas dokumentiem konstatējams, ka sākotnējā, februāra beigās veidotajā izsūtāmo sarakstā, kas balstījās uz vēlētāju sarakstiem un saimniecības grāmatām (iespējams, īpašumu uzskaites), nebija ierakstītas ģimenes meitas. Dokumentā redzams, ka viņu vārdi pierakstīti citā rokrakstā vēlāk. Lietā ierakstīts ešelona numurs 97335, pieminēti Līvāni, kā arī atrodams ierašanās galamērķis un datums. Tas ļauj secināt, ka Līvānos ģimene pārcelta uz 97334. ešelonu, kas izbrauca no Latvijas caur Daugavpili un Indras staciju. No arhīva lietas – vilcienu sastāvu priekšnieku ziņojumiem, redzams, ka Stendes stacijā drošības iestāžu pārstāvji gribēja nodot izsūtīšanai cilvēkus, par kuriem nebija dokumentu, – viņiem nebija pases. Par to godprātīgs (šķiet, vienīgais) 97335 ešelona priekšnieks, sibīrietis Govorovs, rakstīja sūdzību, dažus atvestos aizsūtīja mājās. Iespējams, tādēļ Talsu apriņķa drošībnieku priekšniekam Rozenbaham nācās īpašā ziņojumā (nav datējuma) skaidroties par to, ka abas Ošu meitas nav bijušas sarakstā, tomēr izsūtīšana bijusi likumīga.

Par fiziski un garīgi skarbajiem apstākļiem ceļā rakstījuši daudzi izsūtītie. No Zigrīdas vēstulēm zināms, ka ceļā nomiris viens no bijušajiem kaimiņiem. Arī galapunktā sanitārie apstākļi bija slikti. Draugiem dzimtenē pienāca ziņas, kā smagi slimajam Kristapam Osim ārsti norādījuši “iedot kādu balderiāni”. No Latvijas paciņās sūtīja gan dzeramo sodu, gan dzīvsudraba ziedi, gan arī “biezu utes ķemmi”. Turienes veikaliņos nevarēja dabūt lāpāmās adatas un kalendārus, Zigrīdai nācās īpaši lūgt paziņot, kurā datumā 1950. gadā ir Lieldienas. Galvenā “dzīves telpa” bijusi divi ciemati, ko šķīra 10 kilometri. Oši dzīvoja Burbino, kas bija kolhoza centrs, daļa no tautiešiem – Piškino-Troicā, kur bijusi 10 klašu skola, trīs veikali, pasts un ciema padome, bet svētdienās tirgus, kur galvenokārt latvieši mainījuši līdzpaņemtos apģērbus pret pārtiku. Vēstulēs pieminēti bijušie un arī esošie kaimiņi, bet viņi saukti māju vārdos, nevis uzvārdos. Krācumi (tur dzīvoja Grīnvaldi), Knapati (Alsbergi), Kaspari (Rozenbergi), Bieļas (Lineji), Veckauļi (Neilandu ģimene). Ķempji (Bīlandi), uzvārdi minēti Ģērmaņu Žanim un Anševiciem.

Zigrīda

Vēstuļu autore par savu dzīvi pirms izsūtījuma nav rakstījusi nevienā no vairākiem iesniegumiem, kas sūtīti varas iestādēm. No lietas materiāliem zināms, ka viņa piedzima 1923. gadā. 1948. gada 31. jūlijā, savā dzimšanas dienā, apprecējās ar Alfrēdu Braznovski. No 1948. gada pavasara strādāja kolhozā “Darba Spars” par “desmitnieci” – tas ir, brigadieri, mudinot tautiešus izpildīt padomju varas uzliktās nodevas. Izsūtījumā strādāja “Staļina” kolhozā. 1949. gada 24. martā (tā raksta paši izsūtītie) aizvesta uz Sibīriju. 1956. gadā ģimene saņēma ziņu par noņemšanu no speciālās uzskaites (to parakstījis no Talsu rajona ievēlētais LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Matīss Plūdonis), bet mājās atgriezušies tikai 1957. gadā (kādā dokumentā minēts 1958. gada aprīlis). Zigrīda Latvijā apmetās Līvānos, apprecējās otrreiz, kļūstot Bogdanova, mirusi 2011. gadā. Ģimenes reabilitācijas raksts parakstīts 1989. gada 14. martā.

Tēvs Kristaps un tēvamāsa Marija

Tēvs uzrādīts par ģimenes galvu, t. s. kulaku (lielu zemes īpašnieku), kurš nevēlams padomju varai un izsūtāms uz attāliem PSRS apgabaliem. Līdzi viņam jāsūta arī ģimene, tā lemts drošības iestāžu kabinetos. Pamatojumā pievienota arhīva izziņa, ka Osim, atbilstoši 1939. gada uzskaites dokumentiem, Jaunkauļu mājās bijuši 62 hektāri zemes, divi zirgi, 13 govis un trīs cūkas. Vasaras laikā izmantots algots palīgs. Lietā atrodama arī Talsciema ciema padomes izdota izziņa, ka 1949. gadā ģimenei bija 20 hektāru zemes, viena govs, kā arī visa ģimene 1948. gadā iestājās kolhozā “Darba Spars”, kur arī, izņemot tēvu, strādāja. To neuzskatīja par svarīgu. Kristaps, kā noprotams, savos 65 gados bija hroniski slims ar kādu kuņģa vainu, ko pēckara trūkuma apstākļos praktiski neārstēja. Pēc pārtikas problēmām ceļā uz izsūtījuma vietu, pārdzīvotā, kā arī smagā darba, kur viņu norīkoja Sibīrijā, ģimenes galva ātri atstāja šo pasauli.

Par to rakstīja meita vēstulē uz dzimteni. 27. augustā mirušais, pēc turieniešu ieražām, bija jāapglabā nākamajā dienā. Dažas no darba brīvas stundas dotas vien kapa izrakšanai un mūža mājas sanaglošanai no nomaļu dēļiem. Apglabāšana notikusi vēlu vakarā, sveču gaismā. Vēstulē ģimenes draugi bija solījuši sarīkot baznīcas aizlūgumu Talsos, bet meita Zigrīda bija pārliecināta par drīzu atgriešanos un rakstīja – lai nesanāktu divreiz, gaidiet mājās, visi kopā pieminēsim svešumā apglabāto tēvu.

“Mariņš jau nekur neiet, tas tagad palicis pavisam apjucis. No sākuma pavisam domājām, ko iesāksim, grib mājās. Tagad tik guļ un ēd, drusku pastaigā, viņa pat sādžā apmaldās, vienu nekur nevar laist. Ļoti dusmīga ir, neklausa, … rājas arī krievu priekšā. Mātei jau lielas bēdas ar viņu, jāapmazgā, ēst var priekš trijiem.” Tā rakstīts 30. oktobra vēstulē. Grūti spriest, kas satrieca sievieti vairāk – nokļūšana Sibīrijā, kāda slimība vai arī brāļa nāve. Izsūtīšanas dokumentos mēdz būt gan būtiskas, gan arī neuzmanības un nezināšanas kļūdas, kas varētu liecināt gan par kultūru atšķirībām, gan paviršību, gan arī lielo papīru apjomu. Lietā rakstīts, ka Marija mirusi 1951. gadā, bet miršanas apliecībā fiksēts 1950. gada 2. jūlijs. Nāves cēloņa ailītē norādīts “dziļš vecums” (glubokaja starostj), kas varētu šķist atbilstoši, ņemot vērā iespējamās demences pazīmes, tomēr sieviete bija dzimusi 1890. gadā, tātad viņa nomira 60 gadu vecumā.

Mamma Alma

Almu izsūtīja 53 gadu vecumā. Viņas dzimtas saknes meklējamas Dundagas pusē. Izsūtītās anketā var izlasīt, ka 1919. gadā mainījusi uzvārdu, šķiet, Tīdenbergs (rokraksts nav pietiekami skaidrs), laulības dēļ. Kādā no vēstulēm pieminēts, ka mamma nav ilgi saņēmusi vēstis no sava brāļa Alberta.

Acīmredzot, dokumentu kārtošanas paviršības dēļ daudzos dokumentos par Almu nodēvēta jaunākā meita (patiesībā Aina). Tāpat kā Jaunkauļu saimniecība ierakstīta kā Daunkauļi. Bet, līdzās citiem papīriem, atrodas arī pāris reģistrācijas anketas, no kurām redzama cītīga iknedēļas piereģistrēšanās, atzīmēšanās par atrašanos izsūtījuma vietā. Pēdējie ieraksti ir 1950. gada pavasarī. Ar to sakrīt ieraksts pēdējā pieejamā vēstulē. “Pašreiz mēs arī atguvām citas cilvēku tiesības, kas līdz šim mums nebija. Mums pašreiz dotas tiesības, ka neviens nevar vairs pāri darīt un tā pat lamāties vairs nedrīkst uz mums, varam sūdzēties komendantam.”

Almas parakstīta ir 1956. gada oktobrī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai sūtīta sūdzība. Tas bija laiks, kad Staļins bija miris un sākās politisks atkusnis. Izsūtītā rakstīja, ka 24. martā esot izvesta kopā ar vīru, divām meitām un dēlu, un lūdza atļauju atgriezties. No LPSR varas augstumiem vēstuli sūtīja Talsu rajona Darbaļaužu deputātu padomes priekšsēdētājam Jemeļjanovam, nolūkā noskaidrot, vai viņam nebūtu iebildumu par atgriešanos, vai ir mērķtiecīgi (ceļesobrazno) talsciemniekiem atgriezties. 2. novembrī saņemta atbilde, ka iebildumu nav. Tomēr oficiālā “atlaišanas vēstule” tapa vēlāk. Alma piedzīvoja vēl 25, cerams, laimīgus gadus dzimtenē, nomira 1983. gadā, tomēr nesagaidot Atmodas laiku.

Brālis Bruno un māsa Aina

Vēstulēs Zigrīda brāli dēvēja par Bruni un pieminēja vairāk par citiem. Iespējams tādēļ, ka žēloja divdesmitgadnieku, kuram bija jādara fiziski ļoti smagi darbi. No kolhoza vīriešus uz vairākiem mēnešiem sūtīja 80 un 100 kilometru attālumā, gan būvēt ceļus, ko “iepriekš šeit neviens nav darījis”, gan arī kokmateriālu iegūšanā taigā, kur pārtiku dažkārt nepiegādāja pat nedēļām. Māsa rakstīja: “Brunim bija jāiztiek tikai ar kartupeli un no maizes tikai “ūdens”. Aizsūtījām kartupeļus un miltus.”  Pieminēts arī, ka vairākus desmitus kilometru Bruno pievarējis pusotrā dienā, atgriežoties mājās kājām. Viens no darbiem bijis pieveikt dienas normu – izgatavot sešas šauteņu laides, tās izgrabjot. Izsūtīšanas lietā saglabātajā 1952. gadā rakstītajā autobiogrāfijā atrodams, ka 1929. gada 25. jūnijā dzimušais Bruno 1937. gadā sācis apmeklēt Talsu valsts pamatskolu (t. s. apriņķa skola, tag, Lielajā ielā Nr. 26), ko absolvējis 1944. gadā, bet pēc tam strādājis tēva mājās. Pēc atgriešanās no izsūtījuma dzīvojis Abavciemā, 1989. gadā strādājis Agrorūpnieciskajā uzņēmumā “Sabile” par būvstrādnieku.

Māsa Aina, kura gandrīz visos izsūtīšanas lietas dokumentos, izņemot tikai dažus, kļūdaini saukta mātes vārdā par Almu, piedzima tad, kad brālis sāka iet skolā, 1937. gada 29. septembrī. Izsūtīšanas dienā viņai bija 11 gadi. Kādā vēstulē Zigrīda raksta par lielo prieku, kas bijis māsiņai, no Latvijas paciņā saņemot žāvētus ābolīšus. Citur vēstīts: “Ainiņa iet krievu skolā, mācības notiek krievu valodā. Tomēr ir labākā skolniece, mācās labāki par krievu bērniem.” 1953. gadā 16. gadīgā meitene bija pietiekami liela, lai aizpildītu izsūtītās anketu. Tajā norādīts, ka ieguvusi sešu klašu izglītību. 1989. gadā viņa dzīvoja Rīgā, Pļavnieku ielā. Pensija piešķirta 50 gadu vecumā, kas padomju laikos parasti nozīmēja ilgstošu darbu veselībai īpaši kaitīgos apstākļos.

Vīrs Alfrēds

Zigrīdas Braznovskas izsūtīšanu varētu uztvert kā nopietnu kļūdu, pat atbilstoši tā laika likumiem. Viņa faktiski nebija vairs piederīga Ošu ģimenei, jo astoņus mēnešus kā bija precējusies ar Alfrēdu Braznovski, izveidojot jaunu ģimeni. To pati rakstījusi arī iesniegumā 1949. gada septembrī PSRS AP prezidija priekšsēdētājam. “Uz laiku dzīvoju pie saviem vecākiem Pastendē, vīrs strādāja un strādā par šoferi kombinātā. Manu vecāku izsūtīšanas laikā es kļūdas dēļ tiku izsūtīta .. neuzskatu sevi par vainīgu un neskaitos vairs šīs ģimenes locekle”. Kaut arī paskaidrojumu par notikušo pieprasīja Talsu apriņķa atbildīgajiem, aicinot nopratināt vīru un vēl pāris lieciniekus, tomēr beigās prasību noraidīja. Nepalīdzēja vīra skaidrojums, ka sieva slimojusi, tādēļ atradusies pie vecākiem.

Var tikai minēt, kāpēc laulātie dzīvoja atsevišķi. Paskaidrojumā teikts, ka pēc apprecēšanās vīrs vēl turpinājis strādāt Rīgas apriņķī par traktoristu un tikai tad pārnācis uz Talsiem, kur bijis pierakstīts Kr. Valdemāra ielā Nr. 38. Iespējams, tā abiem bija ērtāk nokļūt savās darba vietās. Diemžēl, nav ziņu par abu iepazīšanos. Zināms, ka 1923. gadā dzimušais Alfrēds vācu laikā strādāja par traktoristu Saldū, bet no 1943. gada februāra norādījis telefonista amatu vācu armijā Hamburgā. Tas nozīmētu, ka viņš iekļuva Latviešu leģionā mobilizējamo pirmajos sarakstos, bet vairāk ziņu pašlaik nav.

1949. gada 15. aprīlī tapa pirmais A. Braznovska, dzimuša kuldīdznieka, iesniegums atbrīvot sievu. To krievu valodas nepratēja vārdā rakstīja priekšnieks Rode Talsu rūpkombinātā, kur viņš strādāja par šoferi un krāvēju. Talsu nodaļas izmeklētāji liecinieku padarīja gandrīz par apsūdzēto, aizdomīgi jautādami, kāpēc iesniegums no Aleksandra, ja īstais vārds ir Alfrēds. Patiesībā tā bija priekšnieka nevērība.

Pratināšanā teiktais parāda situāciju, kas gan Latvijas mērogā nav unikāla, ka deportācijām mobilizēto šoferu “darba laikā” izsūta viņu piederīgos.

“24. martā no kombināta vadības saņēmu paziņojumu, ka mašīna mobilizēta un tai jāierodas noteiktā punktā. Patiesībā izrādījās, ka tā transportēja dzīvo kravu, t. i. kulaku ģimenes no dažādām Lībagu saimniecībām uz Stendes staciju. 26. martā 1949. g. es atbrīvojos un devos mājās, kur dzīvokli atradu aplaupītu, sievu – aizvestu. Vērsos pie drošības orgāniem un milicijā. Daļu īpašuma man milicija atdeva. Drošības iestādes mani sūtīja uz Stendes staciju, pie pulkveža, kurš organizēja izsūtīšanu. Viņš pārbaudīja un teica ka ešelons ar cilvēkiem jau aizbraucis. Manas sievas liktenis nav zināms. [..] Lūdzu pieņemt mērus un atdot man sievu, kā arī darīt visu, lai atgūtu manu īpašumu, jo esmu palicis pilnīgi bez apģērba.”

1950. gada maijā VDM Talsu apriņķa priekšnieka vietnieks Novikovs ziņoja, ka atbildi par lūguma noraidīšanu nevar nodot Braznovskim, jo viņš ilgstoši atrodas slimnīcā. Tas atbilst Zigrīdas uztraukumam par to, ka vīrs jau vairākus mēnešus nav viņai rakstījis. 1950. gada oktobra dokumentā ar izteiktu cinismu apgalvots: “Izsūtīta ar uzvārdu Osis un izsūtīta pareizi, kā kulaku ģimenes pārstāve. Viņas lūgums par izsūtīšanas atcelšanu, noraidīts.” Braznovska adrese, kur šis paziņojums jānosūta, norādīta Slimnīcas ielā Nr. 7, kas ir toreizējās slimnīcas adrese. Var tikai minēt, kas bija iemesls tik ilgstošai ārstēšanai.

Krustpils stacija, Daugavpils dzelceļa tilts – vietas, caur kurām gāja šīs ģimenes izsūtīšanas vilciena maršruts.

Daba un dzīve

Daudzus izvestos šokēja diezgan dramatiskās apkārtējās vides pārmaiņas. Īsta ziema sākusies jau oktobrī, janvārī sals bija pat 60 grādi mīnusos, “sauss sals” vieglāk pārdzīvojams nekā Latvijā. Tomēr brālis esot apsaldējis kāju pirkstus, bet māsa – seju. Atkušņi neesot, bet pavasaris sācies ar pārplūdušiem ceļiem un laukiem, ievas ziedēja tikai jūnija beigās. Vairākās vēstulēs pieminēti odu mākoņi, ko Latvijā pat nevarot iedomāties.

Maizi ciemata iedzīvotāji neesot saņēmuši 20 gadus, tikai kartupeļus. Brālim par ceļu būvēšanu pienācies ½ kg maizes dienā, tā esot tāda, ko “pie mums pat suņi neēd”. Cūkas, govis, staigā savā vaļā, pašas meklējot barību. Govis turot laukā pat lielā salā. 13. jūlija vēstulē rakstīts, ka ar siena vākšanu nodarbojas tikai sievietes. Nopļauj un tad vāc čupās, Lietus laikā savāktajam jau augot jauna zāle cauri. Šķūņu nopļautās labības savākšanai un žāvēšanai, kā saprotams no vēstules, nav bijis. Zigrīda Gravu māju saimniekam rakstīja, ka labības kulšana notiekot kā pie mums “priekš īstajām mašīnām”. Tas ir, vēršus ar piejūgtu lielu riteni dzenāja pa zemē noklātu labību uz priekšu un atpakaļ, lai atdalītu graudus. Salmus sadedzināja uz vietas, lai “būtu gaišāk”.

Cerības uz drīzu atgriešanos ir katrā vēstulē. Jau pirmajā rakstīts: “Nezin, kā mēs izdzīvosim, ja šeit būs jāpaliek vēl rudenī”. Arī 1950. gadā rakstītajās ir frāzes – “gaidiet mūs ciemā”, tas ir – drīz būsim mājās. 15. janvāra vēstulē ir atruna, lai nemaz nesteidzas uz Sibīriju sūtīt putraimu paciņu, jo “drīz jau būsim varbūt mājās”. Ļoti skumji lasīt ne tik daudz par smagajiem apstākļiem, kā atmiņas par dzimto pusi. Upe Čulima, Obas pieteka, salīdzināta ar Daugavu, bet tās krasti esot tik stāvi, kā “Talsu pilskalns”. 7. februārī ir pat pantiņš:

“Ak, Talsi, Jūs mīļie, 
Pēc Jums es ilgojos. 
Kur piedzimu un uzaugu, 
Tur nokļūt vēl reiz vēlētos!”

Bruno vēstulē draugam Kārlim 1949. gada 24. jūnijā izteicis sajūtas: “Pašlaik Jāņu priekšvakars, un es sēdu uz lielās upes krasta un domāju, kā viss tas ir noticis, kad man un daudziem citiem ir Jāņi jāpavada svešumā. Mani tomēr nevar iespaidot, ne jaukie dabas skati, nedz arī var kādi citi krāšņumi. Tik vienmēr, kur eju vai strādāju, domāju tikai par dzimteni.”

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!