Lepra Ziemeļkurzemē
Lepra – lipīgas slimības mezgls. Sensens. Garīgs un fizisks. Pārciests, atraisīts, satrupējis. Jauns, viltīgs, nežēlīgs. Saudzīgs? Ziemeļkurzeme bija šīs nīgrās kaites aktīvas izplatības novads. Skarbs, norobežots. Ļaužu bieds, ciešanu iemesls. Lai arī cerība uz glābiņu bija, cilvēki cieta, cerēja un vīlās. Šķietami iznīkusi, tā tomēr no jauna ieperinājās: slimajos, mediķu personālā, tuviniekos, kaimiņos – līdzcietīgajos, bailīgajos, niknajos. Ne mikrobi, ne slimie, ne mediķi un pārējie tomēr nedzīvoja ideāli. Lielajā traģēdijā vajadzēja atrast vainīgo, atmaskot to un sodīt. Atšķirīgu uzskatu un viedokļu paudēji nikni cits citu apkaroja, dažkārt piemirstot nelaimes būtību un sensenu pieredzi.
Kopš XII gadsimta domāja, ka lepra vai spitālība ir dienvidzemju iedzīvotāju slimība, ko Baltijā ievazājuši bruņinieki – krusta karu dalībnieki, kuri inficējušies arābu zemēs. Tie varēja būt tirgoņi un palaidņu bars, kas vienmēr murdēja ap karotāju pūļiem, cerot uz vieglu guvumu. Senajā Rīgā atrada pirmos šīs kaites slimniekus. Vienīgie bezbailīgie tur bija dažādu formāciju – ordeņu mūki, kuri slimos „briesmoņus” aprūpēja.
Ziemeļkurzemi, ko senlaikos dēvēja par Curonia, regulāri apmeklēja Dānijas iedzīvotāji. Nolūki bija dažādi. Dāņu draudzēšanās ar citzemju ļaudīm arī veicināja aplipšanu ar lepru. Tā, gluži nekontrolējami, viņi ieveda šo viltīgo noziedznieci Kolkas pusē jau pirms 1048. gada. Mūsu tālie senči slimoja un mira ar šo kaiti daudzus gadus pirms Rīdzenes apmetņu iedzīvotājiem. Cik zināms, neviena ekspedīcija taču nav pētījusi visas šīs slimības izplatības vietas un norises – virscītīgi, virszinātniski.
Lepra bija briesmone, tomēr īstais mēris kopā ar holēru plosījās vēl baigāk.
„… Kungs runāja ar Mozu un Āronu: „Ja kāda cilvēka miesas ādā metas tūkums vai augonis, vai balti ādas plankumi, kas norāda uz spitālību, un viņa miesas āda šķiet slima, tad tādu lai ved pie priestera Ārona vai viņa dēliem priesteriem.
Priesteri lai apskata miesas ādas vainu: ja mati virs slimās vietas kļuvuši balti, slimā vieta dziļāka salīdzinājumā ar veselo, tad tā ir spitālības pazīme; priesteris pēc apskates apskatīto atzīst par nešķīstu.
Ja spitālība sāk pārņemt visu miesu, tā ir cilvēka slimumu šķīstījusi. Slimais jāatzīst par šķīstītu … „
Par autoriem
Jānis Zviedrāns – profesionāls ārsts. Viņš ir rakstījis pētījumus par novadu aptiekām, novadu slimnīcu vēsturi u. c. Viņa aizrautība ir balets un opermūzika.
Jāņa Zviedrāna jaunākā grāmata “Atkal”.
Zigurds Kalmanis ir novadpētnieks, publicists un biedrības “Aleksandra Pelēča lasītava” pārzinis.
