Grāmatas “Caur laikiem. No Talsiem līdz Sasmakai, no Šķēdes līdz Ģibzdei” otrā daļa

Biedrībā “A. Pelēča lasītava” izdota Visvalža Tukmaņa grāmatas “Caur laikiem. No Talsiem līdz Sasmakai, no Šķēdes līdz Ģibzdei”

OTRĀ DAĻA

Pirkt grāmatu!

Plašais vēstījums beidzas ar represīvo un militāro organizāciju darbības apceri, iznīcinātāju (no krievu val. istrebīķeļu) aktivitātēm Talsos un novadā. Darbā izmantoti arī iepriekš nepublicēti dažādu novadnieku atmiņstāsti un dienasgrāmatu fragmenti. Piedāvājam iepazīties ar daļu no autora piezīmēm par piedzīvoto ieslodzījumā Talsos:

„Jau kopš 1945. gada vasaras bieži viesi mūsu mājās bija istrebīķeļi. Bija labi bruņoti: parasti ar krievu automātiem, bet dažreiz kādam bija arī vācu mašīnpistole vai triecienšautene. Ienākuši vienmēr izturējās bravūrīgi – prasīja lai dod paēst, lai uzrāda, kur glabājas ieroči, lai stāsta, kur uzturas „bandīti”. Parasti tie bija latvieši un nāca no Talsiem: Krāsons, Vecrinks, Balodis, vēl citi, kuru vārdus vairs neatceros, citiem arī vispār nezināju. Dažreiz starp tiem bija arī kāds krievs, bet diezgan reti.  Viss mainījās 1946. gada vasarā. Tad bieži mūsu apkārtnē bija uzrīkoti slēpņi, notika māju aplenkšana, parasti agrās rīta stundās, kad cilvēki vēl tikai modās. Viena tāda viņu iecienīta vieta bija Gailīškalnā, no kurienes bija labi pārskatāma visa mūsmāju tuvākā apkārtne. Šo akciju dalībnieki parasti nāca no Valdemārpilī un Talsos izvietotā iekšlietu ministrijas karaspēka, bet vienmēr, un pat lielākā skaitā, kopā ar viņiem bija istrebīķeļi. Parastais scenārijs bija tāds, ka visus sadzina istabā, nevienu nelaida ārā un sākās visu ēku pārmeklēšana. Meklēja „bandītus”, ieročus, apslēptus bunkurus un ko tik vēl ne, neaizmirstot pie izdevības piesavināties kādus produktus. Uz tādām lietām sevišķi nadzīgi bija istrebīķeļi, kurus vienmēr vajadzēja paturēt acīs. Pēc tam, izvietojušies pa dzīvojamo māju un tās bēniņiem, tāpat uz kūtsaugšas, viņi cauru dienu dirnēja, gaidīdami nākam „bandītus”. Pēc tādām „ciemošanās” reizēm staļļa un arī dzīvojamās mājas jumtā arvien bija izplēsti vairāki nelieli caurumi apkārtnes novērošanai.

Tas gadījās vēl vasarā. Vienā tādā reizē, kad atkal bijām „aplenkumā”, bija svarīgi kādam no mums tikt no mājas ārā. Vajadzēja brīdināt par slēpni mežiniekus, jo tajā vakarā kāds varēja ierasties. Vienojāmies, ka „laidīšos” es. Pateicu istrebīķeļiem, ka ir spiedīga vajadzība iziet laukā. Sākumā šie tā kā negribēja laist, bet tad, nobrīdinājuši tālāk par mājas stūri neiet, tomēr izlaida. Ticis aiz stūra, vispirms uzmanīgi palūkojos apkārtni un izgāju dārzā zem ābelēm. Nevienu nekur nemanīdams, cerībā, ka no bēniņiem mani neredzēs, kuplo ābeļu un ogu krūmu lapotņu aizsegā metos skriet cik jaudas. Aiz dārza pie kaltes ielēcu dziļajā ūdens novadgrāvī, kur ūdens tikpat kā nebija, un pieliecies tālāk skrēju pa to. Ticis iepretī Upītēm, dārza un citu koku aizsegā no mūsu mājas vairs neredzams, izkāpu no grāvja un lēnā gaitā gāju uz priekšu. Par laimi netiku līdz durvīm, kad, pa logu mani ieraudzījusi, pretī iznāca Vēra un teica, lai iekšā neeju, jo pie viņiem istabā sēžot divi zaldāti. Ātri pateicu, lai nodod tālāk ziņu par slēpņiem, bet pats aizgāju uz Dzintariem. Stāstīju viņiem, ka mūsu mājā ir kaut kādi bruņoti cilvēki, kas atgādina bandītus. Nevienu nelaiž laukā, un ka iešu uz Valdegāli ziņot milicijai. Vilis teica, lai neeju, bet solīja pats paziņot, jo viņam kā pagasta izpildu komitejas loceklim esot darīšanas Valdegālē. Man tāds pavērsiens bija ļoti pa prātam, jo man tagad bija drošs alibi. Ko Vilis darīs un stāstīs Valdegālē, tas man vairs nebija svarīgi. Tikai vēlāk, pēc krietna laika sapratām, ka viņš tomēr laikam nekur un nevienam nebija zvanījis vai ziņojis, nevēlēdamies iepīties tādā ķēpīgā lietā. To dienu līdz vakaram un vēl nakti pavadīju Dzintaros, un mājā atgriezos tikai nākamajā rītā, kad atnāca Tālis ar ziņu, ka aplencēji jau vakarā pazuduši. Pēc karavīru un istrebīķeļu aiziešanas mājinieki no Vēras bija uzzinājuši, ka esmu devies uz Dzintariem. Pēc manas aizbēgšanas reakcija no aplencēju puses uz šādu rīcību bijusi barga: sākuši atkal pratināšanu par bandītiem, bet it īpaši, kāpēc un uz kurieni esmu aizbēdzis. Mājinieki raustījuši vien plecus, ka nekā nezina. Vairs nevienu nav gribējuši laist laukā pat „sevis pēc”.

Rudens pusē un ziemas sākumā šie čekistu „uzlidojumi” kļuva aizvien biežāki. Bija skaidri redzams, ka cīņa pret partizāniem un viņu atbalstītājiem tiek pastiprināta. Talsos bija uzradies jauns iekšlietu karaspēka kontingents. Līdz tam parasti pie mums uzdarbojās, kā mēs viņus saucām, Valdemārpils čekisti, kuriem palīgos bija istrebīķeļi, bet nu parādījās citi, no Talsiem. Toreiz neko skaidri nezinājām, bet Talsos bija parādījušies uzkrītoši daudz Iekšlietu ministrijas karavīru. Bija ieradies vesels pulks, kura štābs un daļa karavīru tagad dislocējās Talsos. Protams, arī to nezinājām, ka bija nolemts decembrī veikt izšķirošo triecienu pret partizānu grupām, īpaši pret Feldberga vienību.

Tuvojās Ziemassvētki. Pēdējā laikā, kā par brīnumu, mūs ne reizes netika traucējuši apnicīgie „ciemiņi”. Bija uzsnidzis jau diezgan daudz sniega. Torīt kā ierasts gāju uz skolu. Laiks jau otro dienu bija pielaidies mīksts un ziemas agrā rīta tumsu necaurredzamāku darīja atkušņa migliņa. Biju ticis līdz Kasparu pļavai, kad, brienot pa sniegā iemīto taciņu, izdzirdu klusas balsis, un tad pamanīju starp retajiem krūmiņiem kādus ļaudis nākam pretī. Iebridu blakus taciņai sniegā, lai nācējus palaistu garām. Tie izrādījās istrebīķeļi un čekas karavīri, kas nāca garā virtenē cits aiz cita, gandrīz visi tērpti baltajos puskažociņos. Nevarēja saprast, vai tie istrebīķeļi, vai čekas kareivji. Pirmie pāris nācēji man pagāja garām, tad apstājās un viens no tiem krieviski noprasīja: uz kurieni eju, no kurienes esmu, kā sauc. Uzradās arī kāds, kurš runāja latviski. Pēc īsas aptaujāšanas man lika stāties garajā karavīru virtenē un iet kopā ar viņiem atpakaļ. Nonācām Griķos, mammas māsas Annas mājiņā. Grupiņa kareivju, starp tiem arī daži istrebīķeļi, turpat palika, bet pārējie aizgāja uz manas vecāsmātes mājām Jaunkalniņiem. Mani viena istrebīķeļa uzraudzībā atstāja Griķu pagalmā pie kūtiņas, bet pārējie izložņāja stallīti, citi sagāja istabā. Pagāja krietns laiks, bija uzaususi pelēcīga gaismiņa. Sāka salt slapjajā sniegā samirkušās kājas, kļuva auksti. Iznāca Annas vīrs Pēteris un, mani ieraudzījis, teica: „Ko to puiku saldē, laid istabā!” Brīnumainā kārtā to uzklausīja un tiku siltumā, jo ārā, atkušņa dzestrajā mitrumā stāvot, laikam mans sargātājs arī nejutās visai omulīgi. Vēl pēc kāda laika, nezin kāpēc, pāris istrebīķeļu mani aizveda uz Jaunkalniņiem. Tur arī bija palikusi daļa kareivju, bet pārējie aizgājuši tālāk. Kā jau varēja domāt, arī Jaunkalniņos bijusi pamatīga kratīšana. Visus izrīkoja kāds virsnieks ar leitnanta zvaigznītēm uz uzplečiem un ik pa brīdim kāds no grupas kareivjiem pa rāciju ar kaut ko sazinājās: vai nu ar visu kopējo vadību, vai citu grupu. Kādu laiku dabūju stāvēt sētsvidū, tad tiku istabā. Vecāmamma, ar istrebīķeļiem rādamās, apzieda rupjmaizes riku ar cūku dradžiem un pasniedza man. Notiesāju to ar gardu muti, jo bija jau pusdienas laiks. Drīz mani aizveda atpakaļ uz Griķiem. Tā arī nesapratu šīs vadāšanas jēgu. Griķos istrebīķeļi lika nostāties pie kūtiņas ar seju pret sienu. Noklakšķēja automāta aizslēgs, un kāds man uzbrēca: „Nu, stāsti! Cik reizes tu satikies ar bandītiem, kur viņu bunkuri, kur viņi slēpjas, kas viņus atbalsta?” Tādā garā, nepārtraukti spēlējoties ar automātu, prasot par bandītiem un stāstot, cik jauka ir dzīve un cik labi dzīvot, šis „teātris” turpinājās krietnu brīdi. Neteikšu, ka nebija bail. Biju pietiekoši dzirdējis par čekistu un istrebīķeļu izdarībām, taču stūrgalvīgi uz visiem jautājumiem atbildēju, ka nekā nezinu, nevienu bandītu neesmu redzējis, nekā par viņiem neesmu dzirdējis. Tas pratinātājus saniknoja. Viens man „iekrāva pa ausi”, taču pēc tam iedzina istabā. Kājas man no pārdzīvotā trīcēja un, kā bez spēka atkritu virtuvītē uz ķeblīša. Jau krēsloja, kad ieradās grupa kareivju, kuri veda līdzi Tāli un Zigi, un mūs visus trīs aizdzina uz Kaspariem. Tur vismaz nebija jāsalst ārā, bet, tāpat kā kareivji, varējām sēdēt lielajā istabā uz sola. Pašā vakarā Kasparos atkal atnāca liela karavīru grupa. Tie līdzi veda arī manu mammu un viņas jaunākās māsas Dzidru un Loniju. Istrebīķeļi nesa vairākus liekus ieročus. Pazinām jau tos: tie bija daļa no mūsu „arsenāla”, ko skaitījām par nevērtīgākajiem un bijām paslēpuši zem siena šķūnītī pie Mušiņboga. Tur bija viena krievu pusautomātiskā šautene, arī viena franču un divas vācu šautenes, bet visas bez munīcijas, jo tā glabājās citā vietā. Tātad izbakstīts arī viss siens šķūnītī. Vēl labu laiku visi sēdējām Kasparu istabā. Sarunāties mums nebija brīv. Kareivji staigāja iekšā, ārā, ar kaut ko sazinājās pa rāciju. Beidzot vienība izkārtojās garā virtenē gājienam uz Talsiem un mūs, aizturētos, izvietoja starp tiem, bet ne visus kopā. Atrastos ieročus ar uzbrēcienu: „Nu, bandīti, stiepiet paši savus šaujamos!” lika nest man, Tālim un Zigim. Viņu niknumu var saprast, jo laikam jau nekāda izprieca nebija bijusi siena panta pārkraušana. Talsos mēs bijām izšķirti. Es, Zigis un Dzidra nonācām Laidzes ielā 10 A, vienā no bijušajām Bergeru mājām, bet mamma, Lonija un Tālis bija aizvesti citur. Bergeru mājā toreiz bija iemitinājusies vai nu SMERŠ vai čekas kaut kāda daļa. Mūs uzveda otrajā stāvā, kur galā uz pilsētas pusi bija jumtistaba. Divi ar automātiem bruņojušies sargi palika pie mums. Vai tie bija krievi, vai latvieši, nezinu, jo viņi runāja tikai krieviski. Istaba bija tukša, tikai vienā tās malā uz grīdas bija kaut kādas sagulētas siena vai salmu atliekas, bet pie pretējās sienas vientuļš ķeblītis. Kad Dzidra uz tā gribēja apsēsties, atskanēja sauciens, ka mums nav atļauts sēdēt, bet jāstāv kājās. Klusiņām gribējām parunāties, apspriest arī savu turpmāko rīcību. Tam atkal sekoja nikns uzbrēciens, ka nav brīv sarunāties, tuvoties logam un durvīm. Istabas galā bija logs, caur kuru redzama blakus mājas gals, zem loga vajadzēja būt verandas jumtam. Prātoju: ja klāt nebūtu sargu, caur logu būtu iespējams izkļūt uz verandas, jo restu nebija. Aiz mājas bija dārzs un tālāk, uz „špicku” fabrikas pusi lielie koki un krūmi. Ja abi mūsu sargātāji nestāvētu klāt, varbūt izdotos klusām izkļūt caur logu un tikt uz verandas jumta, no kura iespējams nolēkt. Jāšaubās gan, vai logu klusu iespējams atdarīt. Bet ko tālāk? Noteikti jau kaut kur ārpusē pie mājas arī ir vismaz viens sargs, tāpēc tāda rīcība drīzāk līdzinātos pašnāvībai.

Nācās samierināties ar notikumu gaitu kāda tā bija. Sargiem pašiem, kā redzams, stāvēšana nepatika. Viens pievāca istabā esošo ķebli, otrs no kaut kurienes iestiepa vecu krēslu, un abi sēdēja abpus durvīm ar automātiem uz ceļiem. Ritēja stundas, māca drausmīgs nogurums. Stutējām sienu līdz beidzot mums atļāva uz grīdas apgulties. Jau naktī mūs sāka pratināt. Neatceros, kuru izsauca pirmo, bet sava kārta pienāca katram no mums. Pratināšana notika verandā, kuras jumtu apcerēju par iespējamās bēgšanas vietu. Tā bija diezgan prāva (tāda pati tā vēl 2010. gadā). Vienā malā bija galds, aiz kura sēdēja pratinātājs virsnieka uniformā, ja atmiņa neviļ vecākā leitnanta pakāpē, bet nedaudz iesānis, atstatu no galda, tulks. Telpa bija piesmēķēta un pretīgi oda pēc veciem izsmēķiem un vēl pēc kā nenosakāma. Šo specifisko smaku šķietu jūtam vēl tagad, kad to laiku atceros, lai gan no tā pagājuši jau vairāk nekā sešdesmit gadi. Iegājis apstājos pret galdu, bet kareivis, kurš mani atveda, palika pie durvīm. Pratinātājs, nopētījis mani, noteica: „Sēdies!” un tulks ar kāju pastūma uz manu pusi pie galda stāvošo ķeblīti. Uz galda stāvēja lampa ar reflektoru, virsnieks pavērsa to ar spožās gaismas kūli pret mani, pats palikdams pusēnā. Sākās pratināšana. Tā notika krievu valodā ar tulka starpniecību. Tulks bija pajauns puisis, latgalietis, ar gluži ciešamu latvisku izrunu. Vispirms pratinātājs uz priekšā noliktās papīra lapas uzrakstīja protokola „galvu”, un pēc manām atbildēm sarakstīja visus biogrāfiskos datus. Jau tas paņēma diezgan daudz laika. Tad sākās pati pratināšana. Katru uzdoto jautājumu un manu atbildi uz to pratinātājs ierakstīja protokolā. Krājās lapa pēc lapas un katru pierakstīto man nolika priekšā, lai izlasu un apakšā parakstos. No krievu valodas man toreiz jēgas bija maz. Centos lasīt, bet vismaz pusi nesapratu, pie tam domas bija citur, ne pie lasāmā. Tagad domāju: kādas tik aplamības protokolā toreiz nevarēja sarakstīt, varbūt tā tas arī notika? Pratinātājs nesteidzās. Viņš gandrīz nepārtraukti smēķēja un vairākas reizes, piecēlies no sava krēsla, no verandas izgāja. Sēdēju uz sava ķebļa, biju noguris, mācās virsū miegs, bet prātā urdījās tikai viena doma: kaut ātrāk tas viss beigtos! Jautājumi bija tradicionālie: par „bandītiem”, viņu atbalstītājiem, sakariem ar viņiem un tamlīdzīgi. Prasīja, kam bijuši domāti šķūnītī atrastie ieroči. Teicu, ka par tādiem nekā nezinu, pirmo reizi tos redzēju tikai tagad. Tas viss vilkās kādas divas stundas, varbūt pat ilgāk. Kad tiku augšā, likos uz grīdas un pat nemanīju, ka jau biju atslēdzies un iegrimis ciešā miegā.”

Grāmatu ilustrēs 354 melnbalti un 40 krāsu fotoattēli un dokumenti.

Pirkt grāmatu!