Frizieru un bārddziņu laiki Talsos

Pagājušā gadsimta 20-tajos un 30-tajos gados, laikā, kad matu kopšanas līdzekļu un skūšanās piederumu klāsts veikalos neaizņēma plauktu plauktus un nežilbināja acis, kā arī ūdens visās Talsu mājās bija tikai no akām, viena no pieprasītākajām profesijām pilsētā bija friziera amats. To gan apgrūtināja dažādi noteikumi un konkurence. Kaut franču izcelsmes vārds “frizēt” cēlies no “cirtot, sprogot”, šīs profesijas pārstāvji arī apgrieza matus, tomēr agrāk lielu daļu darba apjoma veidoja bārdu skūšana.

Frizieriem aizliegts raut zobus

Talsu dome noteica, ka frizieru veikaliem (frizētavām) vasaras mēnešos atļauts strādāt no 7, bet ziemā no 8 līdz deviņiem vakarā. Citi veikali bija jāslēdz jau sešos, bet pārtiku drīkstēja piedāvāt līdz divpadsmitiem. Svētdienās ēdamlietu tirgotavām bija jāievēro “baznīcas pārtraukums”, bet frizieri strādāja līdz diviem pēcpusdienā bez apstāšanās, vēlāk to atļāva darīt līdz astoņiem vakarā, bet tad atkal aizliedza pavisam. Darba specifikas dēļ, ienākušos klientus drīkstēja apkalpot vēl pusstundu pēc oficiāli atļautā laika. Atšķirībā no tirgotājiem, frizieri parasti pārkāpa noteikumus “kolektīvi”, kas liecina par “sabiedrības pieprasījumu”. Fricim Štālam nācies reiz klientu slēpt pat pagrabā.

Ieskatu tā laika frizētavā iespējams gūt pievienojot nedaudz iztēles pilsētas sanitārnoteikumu normām. “Bārddziņiem jābūt tīrā, baltā uzvalkā, un priekš apmeklētājiem jābūt tīrai veļai; bārddziņa darba rīki priekš katras atsevišķas personas ir dezinficējami, arī priekš katras pūderēšanās jāņem jauna vate. [..] Stingri aizliegts turēt kalpotājus, kuri slimo ar venēriskām, ādas un acu slimībām.” Patieso situāciju atspoguļo kāds laikraksta komentārs: “Modes pēc viena daļa mūsu frizieru tura dezinfekcijas traukus, lai gan pats šķidrums tur reti kad atrodas, un ja arī ir, tad bārdas nazi vaj matu suku pirms lietošanas nekad nedezinficē.” Viduslaikos matu un bārdu speciālisti nodarbojās arī ar asins nolaišanu ārstniecības nolūkos un zobu raušanu, tomēr grūti saprast, kāpēc bija jānorāda, ka “frizieru veikalos aizliegts lietot ķirurģiskus darba rīkus un izdarīt ķirurģiskas operācijas, tāpat arī noliegts ārstēt un raut zobus”. Darba laikā bija jāvelk gari un tīri priekšauti (ķiteļi) ar piedurknēm, vai arī “balti, priekšā sapogājami svārki”. Bija arī prasība redzamās vietās turēt spļaujamos traukus.

Turpat atrodami panti, kas pretendē uz visu laiku kuriozāko pašvaldības izvirzīto prasību godu. “Katrā frizieru veikalā redzamā vietā jābūt mazgājamam traukam ar skaidru ūdeni, dvieli un ziepēm roku mazgāšanai. Publikai paredzētās istabas frizieru darbnīcā nedrīkst izlietot ne dzīvokļiem, ne arī citam uzņēmumam, ne nakts pārguļai. Ar frizieru amatu nevar nodarboties personas, kas slimo ar lipīgām slimībām lipīgā stadijā, vai kuru dvaša nelabi ož. [..] Frizieris nedrīkst ķemmes pirms to lietošanas izmēģināt savos matos. Pūderēšanai jālieto pulverizators vai higroskopiska vate. Galvas atbalsti katrreizējai lietošanai jāapklāj ar tīru baltu papīru vai tīru baltu drēbi.” Iespējams, ka viens no grūtāk izpildāmajiem frizieru darbību ierobežojošiem noteikumiem, bija prasība pēc ventilācijas ierīkošanas. 1933. gada janvārī šādu pārkāpumu konstatēja uzreiz piecās lielākajās frizētavās, gan aprobežojoties tikai ar norādījumu līdz 1. februārim vajadzīgo iekārtot.

Darbs bez fēniem un matu lakām

Kaut arī frizieru galvenais darba rīks, tāpat kā šodien, bija šķēres, tomēr daži izmantoja arī sarežģītākas ierīces. Ebrejam Kalmanam Jakobsonam bija izdevies ietekmēt visu to pilsētnieku dzīvi, kuri pēcpusdienās klausījās radio pārraides. Izrādījās, ka elektriskais matu žāvējamais aparāts, ko viņš reklamēja kā “patīkamu un nekur citur pilsētā neatrodamu”, bija bojāts un ar “burkšķiem traucēja radioviļņu brīvu plūšanu”. Elektriskās iekārtas tomēr bija retums, ko apliecina fragments no kāda 1932.gada feļetona par to, kā divas jaunas dāmas meklējušas iespēju tikt pie frizūras. “Izrādījās: vienai frizierei aizdotas šķēres pie kalēja remontam, otrai – prīmuss samaitājies un nedeg, nav kur stangas uzsildīt, trešai – pus sērkociņu kastīte izčibēja, bet skārda benzīna trauciņš – kā nevelk, tā nevelk! Dzelzs auksta bijusi un paliek, bet pate errīga; citur atkal jaunkundzes nav mājās. Un tā mēs pa visiem Talsiem izstaigājāmies, bet matus tā arī nevarējām iefrizēt. Tādēļ nav jābrīnās, ja dažas dāmas Talsos staigā “prostovolosajas” (burtiski – parastiem matiem).”

Dažādi pakalpojumi

Meistari pieprata reklāmās pateikt klientu piesaistīšanai būtiskāko. “Ilgviļņus lieku ar visjaunāko ārzemju “Vella” sistēmas aparātu, pielietojot ārzemju [zviedru] eļļu, kas matiem piedod dabīgu spīdumu. Matus veidoju platās un vidējās ondulācijās, dāmu nodaļā darbojas Lidija Kārkliņa un Lidija Dukate. God. klientēm nav ilgi jāgaida, jo plašais darbinieku štats tās veikli apkalpo.” Ilgviļņu (to saglabāšanas ķīmiskais noslēpums izgudrots 1906. gadā) turēšanās tika solīta 6-8 mēnešus vai pat gadu. “Līdzās kungu nodaļai – paplašināta dāmu nodaļa. Aukstā un karstā ondulācija. M-lle [fr.mademoiselle – jaunkundze] Lia, speciāliste dāmu frizēšanā, izpilda ikvienas dāmas prasības frizēšanā. Izmēģiniet, kas labāki piestāv.”

Lielā ielā Nr. 8 (uz Zvaigžņu ielas stūra) atradās Heines frizētava, bet 1930. gadā tur darbu turpināja pārvaldniece, vēlāk īpašniece L. Bērziņa. Viņa paplašināja pakalpojumu klāstu ar dāmu nodaļas atvēršanu un tādām mūsdienīgām lietām kā uzacu un matu krāsošanu, “nagu kopšanu (manikiri) un grimēšanu”.

Cenas laika gaitā mainījās. Krīzes ietekmētajā trīsdesmito gadu sākumā meistari par darbu prasīja mazāk. Aleksandra Lēvenšteine jaunatvērtajā dāmu un kungu frizētavā Lielajā ielā 27 solīja bārdu noskūt tikai par 15 santīmiem. Teodors Kristapsons, savukārt: “Bārdas dzīšana – 20 sant., matu griešana – 30 sant., dāmu matu griešana – 40-50 sant. Dāmu frizēšana – 30.” (Salīdzinājumam – cūkgaļa tirgū maksāja Ls 1,30, žāvēta par 30 santīmiem dārgāk, medus Ls 1,50, olas 10-12 santīmus gabalā, bet krējums Ls 1,20 litrā.) Trīsdesmito gadu otrā pusē meistari vienojās un publiski paziņoja, ka Talsu frizētavu īpašnieki pāriet uz vecajām cenām, kas gan bija divreiz augstākas. Matus grieza un bārdas skuva par 70 santīmiem, tikpat maksāja arī uzacu veidošana un krāsošana, kā arī nagu kopšana. Tomēr daži meistari, kā Kristapsons (Lielajā ielā) un blakus namā strādājošā Lilija Galiņa, rīkoja atlaižu akcijas solot par divarpus latiem sakārtot ilgstošās lokās matus vīriešiem, bet sievietēm latu dārgāk.

Kur Talsos varēja tikt pie friziera?

Viens no pirmajiem speciālistiem, kurš atvēra frizētavu pēc 1. pasaules kara, bija Kristapsons. “Pēc ilgiem gadiem pirmais latviešu friziera veikals” nemainīgi atradās Lielās ielas 30-tajā namā. Tāda situācija bija retums, jo citi viņa kolēģi pa laikam bija meklējami citā ielā vai namā. K. Jakobsons (iepriekš skārdnieka māceklis), 1924. gadā 21 gada vecumā atvēra frizētavu Lielajā ielā 24, vēlāk pārcēlās uz Mīlenbaha ielu 6/8. Kopš 1933. gada viņš strādāja Lielajā ielā jaunuzceltajā Gerharda namā, tolaik modernākajā un arī šobrīd vienā no savdabīgākajām, kas pielāgots zemes reljefam. Milda Engels frizētavu ierīkoja vispirms Lielā ielā 7, bet vēlāk tās pašas ielas Nr. 2, blakus vīra Fridriha fotodarbnīcai. Īpašniece pievērsa uzmanību ar to, ka reiz uz nedēļu ataicināja no Rīgas ilgviļņu likšanas speciālistu, kā arī iznomāja karnevāla tērpus ikgadējiem svētkiem.

Pēteris Ulpe savu karjeru sāka K. Valdemāra ielā 32, vēlāk pārcēlās uz Mīlenbaha ielu 6/8, vēlāk uz Mīlenbaha 16, bet viņa vietā K. Valdemāra ielā ienāca Vilhelmīne Kazāks, kura sludināja: “Pieņemšu visāda veida matu darbus un nažus uzasināšanai. Tiek taisīts manikīrs, matu un uzaču krāsošana, spec. bubi [bubikopf – burt. “zēngalviņa”, īsmatu sieviešu frizūra, kas modē nāca divdesmitajos gados] galviņu griešanā. Ceru, ka arī Talsu iedzīvotāji būs apmierināti ar manu darbu, tāpat kā Rīgā un provinces pilsētās strādājot ilgus gadus.”  Ulpe, savukārt, piedāvāja pagatavot un izīrēt dāmu un kungu parūkas, matu bizes liekās ūsas, solīja meistaru nosūtīt pie pasūtītāja “priekš grimēšanas un citām vajadzībām”. Trīsdesmito gadu sākumā Lielās un Brīvības ielas stūrī frizētavu atvēra Ernests Alsbergs, bet nedaudz vēlāk Lielajā ielā 33 – L. Galiņa. Acīmredzot, krīzes dēļ Marijas Rombergas uzņēmums Lielajā ielā 35 panīka, viņas friziere pārgāja pie Jakobsona, bet īpašniece 1936.g. atjaunoja darbu pāris mājas tālāk uz baznīcas pusi.

Konkurence, pārkāpumi un profesijas īpatnības

Lai apkarotu pieaugošo konkurenci, meistari pašvaldībai lūdza izdot noteikumus, ka frizētavas drīkstētu atvērt vienīgi ar Frizieru biedrību apliecībām, bet tam iebilda kreiso spēku pārstāvji, uzstājot par katras personas tiesībām nodarboties ar šo arodu. Rezultātā tomēr 1934. gada 16. augusta sēdē valde lēma par ierobežojumiem. Frizētavām draudēja slēgšana, arī ja kāds no darbiniekiem bija pieņemts bez prasmes apliecinošas apliecības. Par pārkāpumu miertiesa lēma sodīt Jansonu, Kazāku un Štālu ar 10 Ls un piedevām slēgt frizētavas. Vēl pirms noteikumu pieņemšanas apmācību frizieru mācekļiem solīja vai ikkatrs meistars, bet P. Ulpe piedāvāja katram “kam nav diploma, un vēlās to iegādāties, griezties pie [viņa kā] savienība amata meistara”. Te nebija domāta pirkšana, kā varētu  secināt no neveiklās izteiksmes.

Daži frizieri kļuva pazīstami vietējās aprindās ar “ārpusdarba” lietām. 1932. gadā ugunsdzēsēju biedrības sarīkojumā [kas, cik zināms, bijis vienīgais Talsu gadsimta sākuma skaistumkonkurss] par “vicemiss Talsi – 1932” ievēlēja Mildu Rožkalni. Tajā pašā gadā kāda vārdā neminēta jaunkundze bija šokējusi vietējo sabiedrību Jaunatnes savienības karnevālā, par ko tiesa viņu sodīja ar 10 Ls.  “Jaunava izrādījās par kādu vietējo frizieri, kura savā dīvainā kostīmā gribējusi attēlot krīzi. Viss kostīms sastāvējis no Ādama vīģes lapas, bet pārējās miesas daļas bija kailas”. Sievieti par šādu rīcību sodīja ar naudassodu. Savukārt, 1937. g. P. Ulpe bija gribējis saņemt apdrošināšanas maksu, kamdēļ rūpīgi plānojis dzīvokļa dedzināšanu Baznīcas laukumā. Viņu pieķēra tādēļ, ka alibi nodrošināšanas nolūkā dodamies uz Vidzemi, uzticēja sērkociņa uzvilkšanu kādam pļāpīgam paziņam. 1940. gada pavasarī divas frizieres pieķēra, kad viņas mēģināja atvērt savas darba devējas naudas skapi.

Frizētavas, tāpat kā krogi, bija sabiedrības pulcēšanās un brīvāku sarunu vietas. Tādēļ šo iestāžu personāls kļuva par slepeno dienestu aģentu vervēšanas tipiskām vietām gan pirmskara Latvijā, gan arī okupāciju laikos. Tas, iespējams, kļuva liktenīgi frizētavas īpašniekam Ernestam Alsbergam un viņa sievai, šuvējai Elzai. Ernestu 1941. gadā arestēja par darbošanos aizsargu organizācijā, “Pērkoņkrustā”, kā arī par sadarbību ar Talsu policiju un slepenpolicijas nodaļu. Par minēto bija ziņojuši padomju okupantu aģenti ar segvārdiem Koļcovs un Kalns, kā arī pilsonis H. (uzvārds zināms). Par Ernesta likteni nav citu ziņu, kā soda izciešana nometnē, Elza ar māti atgriezās 1947., bet pēc tam izsūtīta vēlreiz 1949. gadā.

Antra Grūbe

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!