Andris Slapiņš

Tā nu sanācis, ka man bijusi iespēja kaut nedaudz sadarboties ar visiem trim režisoriem, kuri strādāja pie Andra Slapiņa iesāktās filmas ”Baltijas sāga”. Andris to sāka filmēt 1990. gadā, viņu nošāva 1991. gada 20. janvārī. Šo darbu turpināja Juris Podnieks, bet noslīka Zvirgzdu ezerā 1992. gada vasarā. Galu galā filmu, gan ar citu nosaukumu – ”Kurzemes zvans” 1995. gadā pabeidza Zigurds Vidiņš.

Andris Slapiņš
Foto: Andris Slapiņš, ekrānuzņēmums no video

Pirms 30 gadiem – 20. janvārī pie Bastejkalna nošāva kinooperatoru un režisoru Andri Slapiņu. Tad viņam bija 42 gadi. Mirkļu tvērējs. Laika glabātājs. Laikmeta izteicējs. Viņš dzīvoja ātri. Un vienmēr mācēja īstajā brīdī būt īstajā vietā. Un darīt tur īstās lietas. Tā par Andri Slapiņu rakstīja Vija Beinerte viņa 70. dzimšanas dienas gadā. Vēl viņa par Andri Slapiņu rakstīja: Pārgalvīgs – nebaidījās ne ūdens, ne uguns, ne augstuma, ne dziļuma. Spītīgs – ja ko ieņēma galvā, nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi. Uzklausīja, pretī nerunāja, strīdos neielaidās, tomēr izdarīja pēc sava prāta. Uzticams, nekad nevienu nenodeva.

Rakstā par Andri Slapiņu Vija Beinerte min arī pēdējo, nepabeigto Slapiņa filmu ”Baltijas sāga”, kas bija iecerēta kā stāsts par Baltijas valstu, galvenokārt, Latvijas likteni – neatkarības zaudēšanu un pretošanos okupācijai. Šīs filmas tapšanas laikā, 1990. gadā man bija iespēja nedaudz iepazīt Andri Slapiņu.

Vairs neatceros, bet kāds viņam bija ieteicis mani kā Kurzemes puses mežabrāļu vēstures zinātāju un leģionāru pazinēju. Es, tajā laikā strādādams Talsu muzejā, biju sācis vākt informāciju par politiski represētajiem cilvēkiem Talsu novadā. Viņu vidū bija arī bijušie mežabrāļi. Ar leģionāriem pavisam vienkārši – biju Daugavas Vanagu Talsu nodaļas dalībnieks, kas apvienoja pie 200 bijušo leģionāru. Es ar viņiem labi sapratos.

Kad satikāmies un iepazīnāmies ar Andri Slapiņu, mums nebija vajadzīgas garas runas. Sapratāmies uzreiz, pēc pāris teikumiem. Tīri cilvēcīgi Andris man šķita, ja tā var teikt – ļoti sakarīgs. Viņš bija sirsnīgs, vienkāršs, draudzīgs cilvēks. Vedu viņu filmēt dažus, manuprāt, interesantākos mūsu puses leģionārus un mežabrāļus. Atmiņā palikusi kāda spilgta epizode.

Reiz mēs Stendes muižas tuvumā gājām uz mājām pie viena bijušā mežabrāļa, kuru labi pazinu. Tas bija manas Kaukāza kalnu grupas dalībnieces Līgas tēvs Leonards Pētersons. Viņš līdz 1947. gada septembrim bija Alberta Feldberga mežabrāļu grupas sastāvā, kas darbojās Talsu-Ventspils apriņķu robežās Ārlavas-Valdemārpils-Dundagas pagastos un apkārtnē. Apcietināts 12. septembrī, tiesāts kā ”bandītu grupas” dalībnieks, piespriežot tradicionālos 25+5 gadus labošanas darbu soda nometnēs.

Kad tuvojāmies mājai, kur dzīvoja Leonards, bija sācis krēslot. Iekšā dega gaisma. Pa logu varēja redzēt, ka istabā viņš darbojas ap gleznu, ko gleznoja jau ilgāku laiku – Titānika bojāeja. Leonards – bijušais jūrnieks, Latvijas tirdzniecības flotes tvaikoņa ”Ārija” matrozis. Viņam bija zīmētāja talants, gleznošanas iemaņas apgūtas pašmācības ceļā. Andris tūdaļ ”ieraudzīja kadru”. Viņš man un savam skaņu vīram teica – jūs ejiet, pagaidiet pie durvīm, tikai neejiet iekšā, neiztraucējiet, es caur logu pafilmēšu, kā viņš glezno, patlaban ir interesanta gaisma. Redz, ko nozīmē – profesionālis… Mirkļa tvērējs, kā viņu raksturoja Vija Beinerte.

Andris Slapiņš
Foto: Andris Slapiņš

Jānis Vasiļevskis

Saite uz Vijas Beinertes rakstu par Andri Slapiņu: https://www.la.lv/stavi-makoni-stavi

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *