1944. gada Ziemassvētku kaujas pieminot

Rimusies kauja, tikai klusajā laukā
Naktīs kritušo dvēseles saukā:
Turat modrīgu sardzi, jūs, kas vēl dzīvi,
Un pieminiet, kad reiz staigāsiet brīvi,
Mūs, kurus aprija asiņu dūkstis,
Izlietas Ziemsvētku kaujā pie Džūkstes!

(Paulis Kalva, 19. divizijas kara ziņotājs)

Ziemassvētku laiks latviešu karavīriem vairākkārt ir bijis asiņains… Arī latviešu leģiona 19. divīzijai 2. pasaules kara laikā Kurzemes cietoksnī nācās izcīnīt ļoti smagās t.s. Ziemassvētku kaujas. No sešām Kurzemes lielkaujām vissmagākās bija kaujas nelielā, apmēram 10 km platā frontes sektorā starp Džūksti un Lesteni, laika posmā no 1944. gada 23. līdz 31. decembrim.

Trešā aizstāvēšanās lielkauja (saukta arī par Ziemassvētku kaujām) sākās Saldus apvidū, kur nepilnu 35 km garā frontē ofensīvu ievadīja 20 Sarkanās armijas divīzijas. Vēlāk sarkanarmieši pārgāja uzbrukumā visā Kurzemes frontē, ar smaguma punktiem Saldus, Vaiņodes un Dobeles sektoros. Par vienu no tās degpunktiem izvērtās 19. divīzijas un 21. vācu divīzijas (tās sastāvā atradās 106. latviešu pulks) aizstāvētais frontes iecirknis (starp Dobeli un Džūksti). Šajā kaujā Sarkanās armijas sastāvā piedalījās 130. Latviešu strēlnieku korpuss ar divām divīzijām. Sarkanās armijas ieguvums šajās kaujā bija daži kvadrātkilometri, bet tā zaudēja 513 tankus un 257 lidmašīnas.

1944. gada 23. decembrī plkst. 9.00 sākās ārkārtīgi spēcīga krievu artilērijas sagatavošanas uguns visā 19. divīzijas un vācu 21. LF (gaisa spēku) divīzijas iecirknī. Krievu artilērijas stobru skaits uz vienu frontes kilometra sasniedza ap 300. Tā bija visblīvākā artilērijas uguns visā Kurzemes frontes laikā. Krievi laida darbā arī kaujas aviāciju – vienlaikus gaisā bija vairāk nekā 500 lidmašīnu. Pēc apmēram divu stundu artilērijas uguns krievi sāka uzbrukumu. Pret 21. LF divīzijas centru krievi raidīja veselu tanku korpusu un tiem izdevās pārraut vācu pozīcijas, bet tad tie Dirbu, Rumbiņu rajonā uzdūrās ļoti labi maskētām artilērijas pozīcijām – majora Ozola (2. art. p./III) un majora Insberga (2. art. p./II) divizioni uzsāka uguns kauju ar tankiem, šaujot tiešā tēmējumā. Varenajā tanku un artilēristu divkaujā uzvarēja latviešu artilēristi: kaujas laukā dega 14 sašauti krievu tanki, daudzi tika bojāti un pazuda no kaujas lauka. Pārējie tanki palika respektējamā attālumā, šāva, bet uz priekšu nevirzījās. Šajā kaujā tika sadragātas krievu tanku korpusa divas brigādes.

Pateicoties mūsu artilēristu aukstasinībai un prasmei, tika novērsts liktenīgais krievu tanku pārrāvums Ventspils virzienā, kas būtu nozīmējis Kurzemes cietokšņa tūlītēju galu. 24. decembrī ar gaismu krievi turpināja uzbrukumus dažādos frontes iecirkņos. Bieži taktiskie atbalsta punkti gāja no rokas rokā, izcīnot mežonīgas tuvcīņas. Krievu skaitliskais pārsvars bija desmitkārtīgs un vairāk, tāpat arī kaujas tehnikas un smago ieroču un munīcijas nodrošinājums bija nesalīdzināmi pārāks. Bet latviešu karavīru sīkstums un varonība ļāva visus uzbrukumus atsist.
Kauju ārkārtīgo smagumu raksturo 25. decembra cīņas Dirbu rajonā – te vltn. Ancāna vadītā t.s. kaujas skolas grupa, atsitot nepārtrauktus krievu uzbrukumus, ar tuvcīņas līdzekļiem iznīcināja 12 krievu tankus. Savukārt, netālu ielenktā 2. art. pulka vltn. Eglāja baterija, kurai bija palicis tikai viens lielgabals – ar to sašāva 4 ienaidnieka tankus. Nākošā dienā vltn. Ancāna grupa saņēma atļauju izlauzties no ielenkuma. Sīvajā kaujā no 180 vīriem pie savējiem atgriezās 35, tajā skaitā arī ievainotais vltn. Ancāns.

26. decembrī sevišķi grūtas cīņas norisinājās ap Rumbām, ko aizstāvēja 19. div. izlūku bataljons majora E. Laumaņa vadībā. Rumbas vairākkārt (12 reizes!) gāja no rokas rokā, kamēr beidzot palika mūsējās. 27. decembra priekšpusdienā kauja no jauna iedegās ar smagumpunktu gar ceļu Tempji – Jāņukrogs. Visi ienaidnieka mēģinājumi izlauzties uz Jāņukrogu arī šai dienā sabruka aizstāvju ugunī. 28. decembrī atkal sevišķi izcēlās 19. izlūku bataljons. Kaut arī noguris un iepriekšējo divu dienu nemitīgās kaujās cietis zaudējumus, tas smagās tuvcīņās atguva Rumbas un Birzniekus, pirmo punktu pat divas reizes. Arī 44. k.p. 1. rota vltn. Sūnas vadībā, kas aizstāvēja Bitšķēpus, vārda vistiešākā nozīmē cīnījās līdz pēdējam vīram. Rotai uzbruka divi ienaidnieku bataljoni. Nelaimīgā kārtā nedarbojās rotas sakaru līdzekļi, un rota bija spiesta cīnīties pilnīgi viena bez jebkāda uguns pabalsta. No smagās tuvcīņas mudžekļa izkļuva tikai 11: vltn. Sūna ar cauršautām krūtīm, ltn. Pētersons ar sadragātu roku un vēl 9 smagi ievainoti vīri.

Svinot Ziemassvētkus jeb Ziemas saulgriežu gadskārtu un dedzot bluķi, godināsim mūsu karavīrus, kuri pirms 72 gadiem šajā laikā dedzināja krievu iebrucēju tankus un svētku salūtu šāva ar pārkarsušiem kaulu zāģiem!

Pēc grāmatas “Latviešu kaŗavīrs otrā pasaules kaŗa laikā “, 5. sējuma u. c. materiāliem apkopoja

Jānis Vasiļevskis