Talsu Sauleskalna estrāde

Tekstu rakstīja Antra Grūbe
H. Pļavinska dzimtas vēstures datus apkopoja Dace Alsberga

1960. gadā Talsos tapa daudzas jaunceltnes, jo tā bija 20. gadadiena kopš Latvijas PSR izveidošanas 1940. gada vasarā. Kaut arī daudzas būves tajā laikā cēla gadiem ilgi, viena Talsos tapa pāris mēnešu laikā. Tā bija Sauleskalna estrāde.

Par iecerēm tikt pie jaunas muzicējošu un dejojošu ļaužu pulcēšanās vietas vecā Festivāla laukuma (tagadējā “Koklētāja” vietā) paziņoja jau pašā gada sākumā. Rajona dziesmu svētku komisijas sekretāre, kultūras nodaļas vadītāja A. Grauze vēstīja, ka Talsu rajonā iespējams sagatavot 20 korus, 19 deju kolektīvus un 10 pūtēju orķestrus, kuri nu varēšot uzstāties daudz plašākai publikai.

28. maijā skolēnu dziesmu svētku ieskaņas koncerts vēl notika pie Talsu ezera, bet tad jau bija sākusies rosība ieplakā aiz Sauleskalna. Presē tikai jūnija vidū ziņoja par “gadadienas veltes” darbu sākšanu. “Jaunās estrādes būvdarbi uzsākti Saules kalnā pie Tiguļu birzs. Tā paredzēta 1000 cilvēkiem. Skatītājiem ieplānotas 10 000 vietas. Rajona Dziesmu svētki 3. jūlijā notiks jaunajā estrādē. Par būvdarbu veikšanu termiņā rūpējas 3. Ceļu celtniecības rajona un Celtniecības-montāžas pārvaldes celtnieki.”  Minētais atbilst laikabiedru liecībām. Uzmērīšanas darbu veicējs no Projektu un tāmju biroja Andris Grūbe vēstīja, ka darbi paveikti ārkārtīgi ātri. Viņš arī pieminēja, ka netālu no iecerētās būvvietas dzīvojušais advokāts uzmērīšanas gaitā bieži ieradies apskatīt vietu, kur agrāk bija dīķītis (tagad dēļu laukums), un neticīgi runājis, ka nekas te nesanākšot.

“Sauleskalnam bija vairāki varianti. Tai skaitā, arī ar jumtu, bet sapratām, ka tādi materiāli toreiz nebija pieejami. Pļavinskis man iemācīja vienmēr izdomāt vairākus variantus. Viņš stāstīja, kā studiju laikā nodevis projektu, bet pasniedzējs viņam prasījis, kur pārējais. Viņš teicis, ka viss pēc noteikumiem ir izdarīts. Pasniedzējs pamācījis, ka vienmēr ir jābūt vairākiem variantiem”, tā atcerējās A. Grūbe.

Arhitekts

Tā kā Heincs Pļavinskis neapšaubāmi ir Sauleskalna estrādes “tēvs”, tad par viņu svarīgi pastāstīt vairāk. Heincs Plavinskis (Heinz Erich Plawinsky), estrādes arhitekts, piedzima Jelgavā, kur viņa tēvs Jānis (Johans) strādāja par aptiekāru, 1908. gada 23. decembrī (pēc jaunā stila), bet nomira 1988. gada 15. maijā Ģibuļu pagastā, kur dzīvoja “Spāres aptiekā”.

Māte Anna (dzimusi Berga) bija vāciete  (nomira 1946. gadā), tēvs, pēc piederīgo vēstītā – polis. “Hitlers Heincam nedeva pavalstniecību tāpēc, ka viņam bija poļu asinis, krievi nedeva tāpēc, ka viņam bija vācu asinis”, darbabiedra vēstīto atminējās A. Grūbe. Tas sakrīt ar Heinca brāļa Paula meitas Edītes Vackares stāstīto, ka radinieks neesot pieņēmis PSRS pavalstniecību, bijis bezpavalstnieks.

Pēc Rīgas vācu ģimnāzijas absolvēšanas 19 gadīgais jauneklis vispirms iestājās Tartu universitātē, tomēr nākamajā, 1928. gadā iesniedza dokumentus Latvijas Universitātes  Arhitektūras fakultātē. No J. Zviedrāna apkopotās informācijas zināms, ka brālis Pauls pārtrauca farmācijas studijas, nevarēdams samaksāt studiju naudu, tādēļ noprotams, ka Heinca mācības uz laiku atliktas, jo nebija iespējams samaksāt. Studenta lietā norādīts, ka maksās pats un tēvs. Viņš 1940. gada sākumā pārcēlās no Bēnes par Spāres aptiekas pārzini (tā arhitekts nonāca mūsu pusē), pēc pāris mēnešiem tēvs nomira, bet viņa vietā, pēc J. Zviedrāna apkopotās informācijas, sāka strādāt Heinca brālis Pauls Andrejs (1906-1992), kurš bija aptiekas īpašnieks līdz 1944. gadam, pēc tam līdz 1951. gadam pārvaldnieks turpat, bet pēc tam strādāja Dundagas un Kolkas aptiekās.

Dzimtas saistība ar Talsu pusi tomēr varētu nebūt nejauša. (Talsu ev. lut. draudzes reģistros pieminēts Andrejs Pļavinskis, kurš 1910. gadā bija Talsu valsts kases (rentejas) grāmatvedis. Viņš ar māsu Olgu bija provizora Paula krustvecāki. Andreja un Talsu miesta skolotājas Elfrīdas Marijas Ertiņ(as) meita Herta kļuva par simfoniskās poēmas “Brīvības piemineklis” (1936), baleta “Brīvības sakta” (1950), filmas “Rainis” (1949) un vairāku simfoniju autora komponista Ādolfa Skultes sievu, viņu dēls ir ne mazāk slavenais kinooperators Gvido Skulte. Ā. Skulte, kā minēts Arnolda Klotiņa apkopotajā biogrāfijā, 1944. gadā, bēgdams no Sarkanās armijas, dzīvojis Spārē.

No 1937. līdz 1938. gada rudenim Heincs dienēja Latvijas armijā. Pēc tautības vācietis, viņš ļoti labi prata dzimto valodu, skolā ar vērtējumu “ļoti labi” bija apguvis arī franču, grieķu un latīņu valodas. Pirmajā padomju varas gadā nācās kārtot pārbaudījumu krievu valodā. 1941. gada 10. februārī, 4. kursa vidū, viņš izņēma dokumentus, jo PSRS un Vācijas līgums paredzēja vēl neizbraukušajiem vāciešiem iespēju izceļot. No reģistra secināms, ka izceļojis 4. martā, kad nacistu uzbrukums Padomju Savienībai vēl nebija sācies.

Minhenes lielākajā Ludviga Maksimiliāna Universitātē iegūto arhitekta diplomu parakstījis pats Ā. Hitlers, tā darbabiedriem “pa klusiņām” vēstījis H. Pļavinskis. Savukārt, Edīte Vackare zināja teikt, ka pēc studijām (domājams, kara laikā), viņš nosūtīts arhitekta darbā uz Igauniju, bet 1944. gadā, kad Sarkanā armija atgriezās Baltijā, palika PSRS okupētajā daļā. Savukārt iemīļotā meitene nonāca otrā frontes pusē, vēlāk emigrējot uz Kanādu. Vara nepieļāva ne izceļošanu, ne vēstuļu apmaiņu. Pēc neliela ārpolitiskā atslābuma 1972. gadā (iespējams, vēl vienu reizi) veterinārārsta profesiju ieguvusī spilgtā (ar koši violetu matu krāsu) sieviete atbrauca uz Rīgu, lai satiktos. Pēc piederīgo teiktā, izskatījusies daudz jaunāka par savu jaunības mīlestību, un, tāpat kā Heincs, tā arī nebija apprecējusies.

Viņš nebija varai patīkams, radi Vācijā un Polijā, pats vācietis, tomēr šķēršļus nelika ne arhitekta darbam, ne arī uzticīgai kalpošanai Talsu attīstībai. 1960./1970. gadu sākumā šeit bija neliels pulciņš ļaužu (Inta Metuzāle, Monvīds Eltermanis, Valdmiers Bērziņš, Andris Vītols, Andris Grūbe, Jēkabs Bukevics, Aleksandrs Voļatovskis, un citi), kuri bez atlīdzības pēc darba strādāja Arhitektūras padomē, plānojot un veicinot pilsētas attīstību. Viņu vidū arī Heincs Pļavinskis.

Iespējams, palīdzēja tas, ka dvīņu māsa Līzelote Helēna, kura apprecējās ar baronu Zasu, 1939. gadā emigrēja, tomēr pa laikam ciemojās Latvijā, līdzi atvezdama aizrobežu specializētos žurnālus. Varbūt kāda tur noskatīta ideja rosināja amfiteātra izbūvi Talsos. A. Grūbe atceras, ka arī daudziem zināmais Talsu metālrūpnīcas “karotīšu” cehā izgatavoto galda piederumu dizains, izmantojot idejas no H. Pļavinska vācu katalogiem, tapa Arhitektūras padomē pēc toreizējā rūpkombināta vadības lūguma, vēlāk apstiprināts Rīgā.

Būvniecība

Dolomīta akmeņi, kas vēl saglabājušies jau visai žēlīga paskata atbalsta sienā pie Jaunatnes ielas, vesti no Kalešu raktuvēm, kas atradās aiz “Veģiem” uz Kuldīgas ceļa. Šo nogulumiezi te nevar tik bieži redzēt atklātā vidē kā pie upēm, bet jūras senkrasta joslā tas atrodams zem augsnes. Materiāls izmantots būves otrajā kārtā, veidojot “mūri” skatuves augšējā malā [kur tagad svītrotā siena]. Pirmajā kārtā tur novietoja vien koka redeles.

Darbu veikšanai pavasarī rajona izpildkomiteja piešķīra 100 000 rubļu, tas gan bija pusgadu pirms naudas reformas. Darbu pabeigšanai izmantoja arī neprofesionāļus, 22. un 23. jūnijā pie estrādes būves strādāja ne tikai Talsu cetniecības-montāžas pārvaldes strādnieki, bet arī kantora darbinieki. Ar tehniku un darbaspēku palīdzēja 3. ceļu būves rajons un 18. ceļu ekspluatācijas iecirknis. “30. jūnijā un 1. jūlijā uz jauno laukumu devās desmitiem Talsu pilsētas iedzīvotāju gan no jau minētajām iestādēm un uzņēmumiem, gan kultūras darbinieki, patērētāju biedrības un biedrību savienības, abu rūpkombinātu strādnieki un kalpotāji, pilsētas komjaunieši. Gandrīz no visām iestādēm talkā ieradās automašīnas, kas pieveda granti un velēnas. Šīs dienas vēlreiz pierādīja, kāds milzīgs spēks ir sabiedrībai, ja visus vieno kopīgs mērķis. Sabiedriskā kārtā nostrādātas vairākas simts stundas un talsinieku rīcībā nodots jauns, skaists svētku laukums.”

Atklāšana

1960. gada 2. jūlijā rīta kopdziedāšana vēl notika telpās un Festivāla laukumā, bet no pusdienlaika jauno estrādi apguva pašdarbības kolektīvi. 3. jūlijā mēģinājumi tur sākās jau agrā rītā. No sešiem līdz 10 – koriem, no 10-12 – dejotājiem, no 12-15 – pūtēju orķestriem. Pulksten piecos pēcpusdienā no vidusskolas (tagad Talsu Valsts ģimnāzija) sākās svētku gājiens.

Kaut arī goda rakstus saņēma celtniecības-montāžas pārvaldes vadītājs Bērziņš un 3. ceļu būves rajona vadītājs Podiņš, presē īpaši izcēla celtnieku Arvīda Kundziņa, Alberta Pretiča un Kārļa Kleina paveikto. Atklāšanā piedalījās bijušais talsenieks, tobrīd Kultūras ministrs, Voldemārs Kalpiņš. Interesanta kuriozitāte presē – laikraksta pirmo lapu, kur vēstīja par jaunatklāto estrādi rotāja daiļas tautu meitas foto ar parakstu “Dundagas dejotāja Terēze Pelše”. Tieši tāds uzvārds bija tolaik galvenajam LPSR vadītājam, LKP CK pirmajam sekretāram Arvīdam Pelšem.

Programmā koncerts bija plānots no pusseptiņiem līdz deviņiem vakarā. Diezvai tā notika, un paredzētā uguņošana, iespējams, bija jau palielā krēslā. Tikai 1962. gada vasarā sāka lietot nosaukumu “Sauleskalna estrāde”. 1988. gada 16. jūlijā, tikai divus mēnešus pēc H. Pļavinska nāves (viņš atdusas Spāres kapsētā), tur pirmo reizi jau Atmodas noskaņās megapopulārā Eduarda Rozenštrauha pārpildītajā koncertā, ko publika neatstāja par spīti pamatīgām lietusgāzēm, divi jaunieši uznesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Likumīgi tas kļuva tikai rudenī, kad 11. novembrī Ēvalds Valters karogu uzvilka Rīgas pils Svētā Gara tornī, bet Talsu Tautas nama tornītī sajūsminātās publikas klātbūtnē tas uz mūžiem ieplīvojās 18. novembrī.

Andris Grūbe atminējās: “Heincs Pļavinskis teica: “Nāks nākamās paaudzes, kāds kaut ko piestums [smiltis], kāds kaut ko noraks, bet vieta, kur talseniekiem atpūsties, te paliks”, viņš labi izjuta laika ritējumu.”

(Paldies par papildinājumiem H. Pļavinska brāļa Paula meitai Edītei Vackarei un Paula mazdēlam Jānim Ķirpītim!)

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!