Talsu „Pilsētas atslēgas” – kino…

Filmas “Pilsētas atslēgas” programmas vāciņš.

Antra Grūbe

Latvijas PSR katru gadu uzņēma vairākas spēlfilmas. Tās bija padomju propagandas svarīga sastāvdaļa. 1970. gadā scenāriju konkursā godalgotajā rakstnieces Lijas Brīdakas darbā bija atspoguļota izpildkomitejas priekšsēdētājas Austras Kalniņas sabiedriskā un privātā dzīve. Problēma par darbam un ģimenei veltītā laika sabalansēšanu, paaudžu nesaprašanos ir aktuāla arī mūsdienās. Scenārijs bija jāapstiprina Maskavā, kur radīja priekšstatu par ideoloģiski pareizu saturu, tādēļ to pieņēma noraidot citu no Latvijas piedāvāto filmas projektu.

Režisors Imants Krenbergs (1930–2005)

1973. gada 28. martā Rīgas kinostudijā plānošanas sēdē scenāriju kritizēja, tomēr to cerēja uzlabot. Novadniece Dzidra Ritenberga (1928–2003) vēlāk secināja, ka režisors ar operatoru izveidojuši labāku filmu par autores iedomāto. Ja sākumā uzsvērtas galvenās varones ģimenes problēmas, tad I. Krenbergs par galveno izraudzīja pilsētas saimnieces tēmu. Līdz ar to svarīgu lomu sāka ieņemt arī fons – mazpilsēta. Filmēšanas vietas izraudzīšanā liktenīgs bija kinooperatora M. Kleina (1938–2014), filmējis „Vella kalpus”, „Nāves ēnā”, „Pūt vējiņi” u.c., komentārs: „Izlasot šo scenāriju, iedomājos Talsus”.

„Izlasot šo scenāriju, iedomājos Talsus” – kinooperators M. Kleins... DALIES TVITERĪ!

Vērtētāji kritizēja sižeta trūkumu, tādēļ nozīmīga bija operatora Riharda Pīka profesionalitāte tuvplānos akcentējot aktieru emocijas. Toreizējais Talsu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs A. Grūbe atceras: „Režisors sūdzējās par „dāmu strīdu”, jo vairāk safilmēta jaunā aktrise, novārtā atstājot galveno varoni.”   Sākotnējā variantā darbība paredzēta „no ābeļziediem līdz sniegam”. Vēlāk iecerēto epizodi jaunatklātajā slaloma trasē aizstāja ar norisēm Talsu kartingtrasē. Kādā no plānošanas sēdēm gan to izsmēja, jo gandrīz vai katrā filmā esot redzamas mazās mašīnītes. Jau pašā sākumā var manīt steigu un vēlmi rezultātu „dabūt gatavu līdz gada beigām”, nevis rūpēties par māksliniecisku pilnvērtību.

Pilsētas galva gumijniekos

„Talsos redz pastaigājamies Dinu Kupli un Eduardu Pāvulu, Jāni Kubili un Aleksandru Maizuku.” Šie vārdi kaut ko izsaka tikai tiem, kuri savu jaunības laiku piedzīvojuši pirms gadu desmitiem. Kinostudijā režisors skaidroja, ka scenārijā daļa varoņu neatbilst teātros nodarbināto aktieru vecumam. Tādēļ lomas piedāvāja pieciem teātra mākslu studējošiem debitantiem. Vairāk pazīstami kļuva Leonīds Grabovskis, Jānis Paukštello un Maija Eglīte. Gunta Virkava arī vēl bija studente, bet jau paspējusi filmēties ārpus Latvijas. Padomiski pareizi galvenās vīriešu lomas kandidātu komentēja N. Zolotonoss: „V. Pļuts nebūs pareizais aktieris. Priekšsēdētājai, lai iemīlētos, vajadzīgs vīrietis ar pozitīvām īpašībām. Pēc īsta vīrieša izskatās V. Šalkonis – viņu var iemīlēt.” Režisors ironizēja: „Aktieri nevar tik viegli atrast. Man liekas, ka neviens nebūtu pretī, ka Juris būtu Baņonis (tolaik ļoti slavens lietuviešu aktieris).” Filmā galu galā redzams E. Pāvuls (1929–2006).

„Talsos redz pastaigājamies Dinu Kupli un Eduardu Pāvulu, Jāni Kubili un Aleksandru Maizuku.” DALIES TVITERĪ!

Nebija iebildumu pret Dinu Kupli (1930–2010) galvenajā lomā. No protokoliem var spriest, ka viņas konkurente bija V. Līne. A. Grūbe atceras, ka viena no kandidātēm A. Liedskalniņa pat ieradās Talsos. Kinoļaudis konsultējoties ar vietējo varu ņēma vērā aizrādījumu, ka pilsētas saimniece nevar staigāt gumijniekos un fufaikā. „Tolaik Valdemārpilī priekšsēdētāja bija vienmēr glīti ģērbta sieviete.” Kino un teātra primadonna V. Artmane pēc filmas noskatīšanās bija pretējās domās. „Lai taisītu filmu par izpildkomitejas priekšsēdētāju, tad jāzin viņu darbs, problēmas, bet ne režisors, ne autore tās nepārzin. Apģērbti visi ir pārāk labi (jaunieši, Austra). E. Pāvuls te ir neaptītlīgs tips. Šajā filmā viss ir slikts.”

Sauļošanās izjauc plānus

Jau gatavojoties izrādījās, ka noliktavā ir tikai daļa nepieciešamās kinolentes un nav zināms, kad būs pārējā. „Lampas „Pūt vējiņi” (filmēja tai pašā gadā) nav atsūtījuši”, nebija pietiekami daudz automašīnu, esošās bija apdraudētas tādēļ, ka ražas novākšanas laikā šoferus sūtīja uz kolhozu. Līdzekļu trūka arī rekvizītiem. Grupa 18. jūnijā devās uz Talsiem. Ik dienas filmētāji ceļoja uz Roju, kur nakšņoja gan vidusskolā, gan privātmājās. Vasarā, kad gaisa temperatūra sasniedza 30 grādus, pie jūras pavadīts laiks varētu tikt uzskatīts par privilēģiju, tomēr kādam aktierim sauļošanās beidzās nelāgi. „Padomju Karogs”: „Kad Rojas viesmīlīgās jūrmalas saule pārāk nobrūnināja aktiera Āra Rozentāla vaigus, visa grimētāju māksla bija bezspēcīga: krāsainai filmai ir savi likumi un Ilmāra Pušpura lomā vajadzēja „ielekt” Jurim Lejaskalnam.” Mūsdienu digitālajā laikmetā grūti saprast tālāko: „Tikko attīstītā filma izrādījusies brāķis, tas nozīmē vēlreiz pārstumdīt Rojas veikala vitrīnas (epizode filmēta veikalā), atkārtot visu no sākuma.”

Padomju laiku stilā bija varoņiem atņemt „netikumīgas” iezīmes. Vitālā Dz. Ritenberga pēc samontētās filmas skates bija tieša: „Iepriekš redzējām (pirmajā uzfilmētā skatē), ka Pušpurs ar Dainu skūpstās. Tagad nē. Pāvuls ar Austru arī tikai pa telefonu runā. Mēs esam sterilāki nekā CT [Centrālā Televīzija, tolaik no Maskavas raidītas programmas].” Ideālo komunisti joprojām vēlējās redzēt V. Artmane: „Kuple iznāk pārāk nikna, nesimpātiska. Pēdējā laikā filmās partijas darbinieki parādījušies tieši pievilcīgi. Aktrises labā būtu, ka viņa nespēlētu šo lomu.”

Ideālo komunisti joprojām vēlējās redzēt V. Artmane: „Kuple iznāk pārāk nikna, nesimpātiska.” DALIES TVITERĪ!

Varbūt kāds atceras PSRS laikam neraksturīgi kritiskās „Briljanta rokas” (1969) režisora stāstu par cenzoru uzmanības novēršanu ar noslēgumā iemontētu atomsprādzienu. Maskavas komisija filmu pieņēma ar noteikumu, par šo kadru izņemšanu. 1973. gada 25. decembrī Vissavienības kino eksporta un importa apvienība izdeva īsu izziņu. „Rīgas kinostudijai par to, ka pieņemta kinofilmas „Pilsētas atslēgas” reklāmas filma izņemot skatu „sprādziens”, ainā pie monumenta. Ražošanas daļas vadītāja vietniece. N. Ļitvinova.” Patiesībā epizode bija domāta kā uguņošana pieminekļa atklāšanā.

Filma par Talsu celtniecību

Jau scenārija apspriešanas sanāksmē filmētājiem rekomendēts satikties ar pilsētiņas vadītājiem, kad radīšoties svaigas domas. Vēlāk, kādā skatē, kritizējot redzēto, A. Brenčs jautāja, vai filma būšot par Talsu celtniecību. A. Grūbe stāsta, ka režisors sadarbojās ar pašvaldību. Iemūžinātas gan sadzīviskas lietas, gan nianses, kas pirms 30 gadiem pilsētā bija svarīgas. Talsos ātrāk kā citur tapa attīstības plāns. Scenārijā: „Izplājusi uz grīdas pilsētiņas perspektīvo plānojumu, Austra kaut ko pētī un gudro. Šodien pierunājām tomēr arhitektu, izdarīs labojumus.” „Iet pa ielu. Redziet, tur pāri? Austra iesaucas – uz Konstitūcijas dienu mēs atklāsim jauno sadzīves pakalpojumu namu. [..] Plāns divdesmit gadiem – jūs taču arī negribēsiet, lai šī pilsēta paliktu pēc mums kā piemineklis nejaušībām.”

Tajā laikā pusbūvēts bija palicis piemineklis 1905. gada cīnītājiem Leču kalnā. Vietējā laikrakstā: „Noklausīti dialogi. Sveiks, tu arī Talsos? Aizejam uz vidusskolu. Stāsta, ka tur šodien atklājot pieminekli, un kinostudija šo notikumu atbraukusi filmēt. Krīt baltais pārsegs, skan zalves, pionieru koris dzied patriotisku dziesmu, nopietni spēlē pūtēji… Pāris dienas sagatavošanās darbu, viena uzņemšanai un to, ko talsinieki nevar sagaidīt gadiem ilgi, kinoļaudis „dabū gatavu” pavisam ātri.” Šī epizode bija viens no masu skatiem, uz ko aicināja pilsētniekus par piedalīšanos maksājot dažus rubļus.

Scenārija apraksts ļauj iedomāties mūsu pilsētu pirms trešdaļgadsimta. „No „Moskviča” pilsētas uzkalniņā izkāpj 2 vīrieši un sieviete un kaut ko lietišķi apspriež, rokām plātīdamies. Viņiem pie kājām guļ akmeņainā pilsētiņa, ar seju pagriezusies pret ezeru. Dakstiņu jumti, kailo koku silueti, jaunceltne un turpat senās baznīcas tornis.” Citur: „Un tad viņa [Austra] ir atvedusi Juri mežainajā kalnā pie ezera. Panāciet te! – viņa aicina, – Kad te paņemsim ārā vienu otru koku, pilsētiņa būs kā uz delnas. Pa gabalu izskatās kā spēlīte, vai ne?”

„Kad te paņemsim ārā vienu otru koku, pilsētiņa būs kā uz delnas. Pa gabalu izskatās kā spēlīte, vai ne?” DALIES TVITERĪ!

Talsi filmā izskatās skaisti

No režisora kadrējumiem. „Pretim nāk skolniecītes ar mugursomām. Meitenes apdzen motociklets ar blakusvāģi, kas velk motorzāģi ar riteņiem. Pagalmos starp malkas grēdām ložņā kaķi, kašņājas vistas, laiski pastaigājas suņi. [4 kaķi, 5 vistas, 3 suņi.]

Galvenā iela. „Moskvičs” aiztrauc pa galveno ielu uz priekšu, bet pretī braucošā gāzes balonu izvadājamā mašīna pabrauc mums garām un apstājas pie veikala, virs kura lieliem burtiem rakstīts: Kultūrpreces.” Uzņemtā materiāla skatē Rīgā lielākā daļa vērtētāju atzinīgi novērtēja pilsētas izskatu.

Vietējā presē filmēšanas noslēgums raksturots cerīgi. „Kinoļaudis aizbrauks, aizvedot līdzi Talsos iegūtās atziņas un zaudējumus, līdzi paņems jaunas darba ieceres un filmā iemūžinātās Talsu ielas, namus, parkus, pakalnus. Kāda būs jaunā filma, par to vēl grūti spriest. Skaidrs ir viens, – talsinieki to ļoti gaidīs. Un uzskatīs, ka tā ir viņu filma.”

Pirmizrādi pilsētā neplānoja, jo sākotnēji kino programmā 1974. gada 21. februāri rezervēja kādai citai filmai, bet šī diena kļuva par pilsētas pirmizrādi, kur ieradās ar ielūgumiem. Īsi pēc „Pūt vējiņi” pirmizrādes, 26., 27. un 28. aprīlī „Pilsētas atslēgas” varēja novērtēt pārējie interesenti. Iepriekš nemanīts jaunievedums bija 7 seansi dienā (pēdējais 22:40). „Šai filmai Talsos reklāma nav vajadzīga. Vērtējumi ir dažādi, bet viena atziņa gan visiem vienāda – Talsi uz ekrāna izskatās ļoti skaisti.” Tā informēja „Padomju Karogā”.

Dīvaini, ka mūsu pilsētas kinoliktenis bijis tik nelabvēlīgs – šeit un apkārtnē tapušās mākslas filmas saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. „Pilsētas atslēgu” kinematogrāfisko problēmu raksturoja R. Gorjajevs: „Var filmā atrast labus operatora gabalus, bet no mazām peļu ādiņām zirgs neiznāk.”

Par iespēju izmantot Rīgas Kinomuzeja materiālus pateicos krājuma galvenajai glabātājai Laimai Mincendorfai.

„Talsi uz ekrāna izskatās ļoti skaisti.” Tā informēja „Padomju Karogā” DALIES TVITERĪ!

Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!

Skatīties filmu nacionālā kino centra vietnē.