P. Stradiņa klīnikas Propedeitikas, Fakultatīvās, Hospitālās terapijas katedras

Terapijas katedras

Propedeitikas, Fakultatīvās, Hospitālās terapijas katedras bija patstāvīgas farmācijas zinātnes un prakses apgūšanas secībā.
P. Stradiņa klīnikas (studiju sākumā klīnika 1957. gadā II klīniskā slimnīca – republikāniskā klīniskā slimnīca Pilsoņu ielā 13, Pārdaugavā) aizdomīgi ilgi būvētajā „monumentālajā debesskrāpī” iemājoja daudzas specializētās nodaļas.
Iekšķīgo slimību propedeitikas katedras vadītājs, zinātnieka grādus ieguvušais RMI direktors Ernests Burtnieks (1898 – 1958) nolasīja dažas lekcijas, pieņēma eksāmenus pēdējam kursam un aizgāja bojā autokatastrofā. Mūsu grupu (ceturto) ļoti sīki, pamatīgi, dzelžaini stingri terapijas – iekšķīgo slimību zināšanās un mākslā ievadīja asistente Milda Lasmane. Ļoti plašas, konkrētas lekcijas, pamatotas stingrā loģikā un psiholoģijā, lasīja docents Eduards Kalniņš (1903 – 1991).
Prakse – slimnieku izmeklēšana – nesākās, kamēr nebijām teicami apguvuši teoriju, analīžu nolasīšanu ieskaitot. Teorija, slimnieku apskate (jau no pirmā acu „uzmetiena”), kam sekoja sīkumsīka ziņu ievākšana (ja slimnieces vecvecmamma bija slimojusi ar sirds vārstuļu mazspēju, diagnoze gandrīz „rokā”!), pamatīgā ādas gļotādu apskate; aptauste (palpēšana); izklausīšana ar stetoskopa standartu, stetofonendoskopa veidiem lēni, pamatīgi un vēl aptuveni 200 „sīkumu” kļuva katra topošā ārsta celtnes pamatne vismaz 10 – 20 metru ierakumā. Visu sirds un citu orgānu anatomiju, fizioloģiju, arī patoloģiju nācās sasaiņot vienā nešļavā! Sākumā – šausmas, briesmas, baismas! Šķitums drūmum nejauks. Pasniedzēja mūs sagatavos profesoru tituliem! Ārprāts! Ārsti – parastie taps atlaisti no darba, nemākulībās ietver-tie, tikko MĒS nāksim!

Fragments no ārsta Jāņa Zviedrāna grāmatas “Atkal”.