Nervu slimību katedra


“Nervu slimību katedrā ierodoties, 4. grupas personāla uzmanību vispirms piesaistīja neiroloģe (toreiz: neiropatoloģe) Ģertrūde Eniņa. Ļoti skaista sieviete, gandrīz nereāla parādība I klīniskās slimnīcas pieticīgajās telpās. Trīs studenti pavēroja, saskatījās, tikko manāmi sasmaidījās, klusi: – Būs vai nebūs kaprīzes?
Dr. med., profesors (mūsu sapratnē viņš bija profesors! Dokumentos var arī nebūt) Aleksandrs Penciks (1903–1973) nemēdza teikt neviena lieka vārda. Latviski nerunāja – par katedras vadītāju iecelts tikai 1956. gadā. Viņa lekcijās un praktiskajos darbos valdīja konkrēts lietišķības gars, ar laipnību, labestību kronējumā.
Asistente G. Eniņa bija gudra, nervu sistēmas slimībās orientējās izcili, bija ļoti prasīga – studentes, studenti viņas ugunīgajam, plašajam izklāstam pat nespēja sekot. 4. grupā nebija „brīnumbērnu”, pirmo reizi klausoties par izkaisīto sklerozi, siringomieliju, asinsizplūdumu pazīmēm galvas smadzenēs, knapi paspējām kādu trešdaļu konspektēt. Nervu sistēmas sarežģītība, apgūta normālajā anatomijā, fizioloģijā, patoloģiskajā fizioloģijā „ārprāta” tempos pēc kolhozu „eposiem”, jau bija atmiņā pabāla pabērna lomā.
Jautājumi katrā nodarbībā, pat pie slimajiem, fiksētiem dažādu saslimšanu izpausmēm, šķita skaudri, uzdodami pieredzējušiem neirologiem ar vismaz desmit gadu sūrā darba pieredzi. Atbildes daiļā asistente novērtēja nesaudzīgi. Kādam studentam atļāvās pateikt: – Jūs nekad nebūsit neiropatologs! – Ļoti klusi izsprukušais „nē” kļuva par nogrimšanas akmeni (studenta fantāzijā: – Vecīt, nepūlies velti, Skaistule tevi izsviedīs kā vanckaru no RMI.).”

Fragments no ārsta Jāņa Zviedrāna grāmatas “Atkal”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!