Patoloģiskās cilvēka anatomijas katedra

“Skleroze sāka izpausties patoloģiskos sīkumos, izmeklējot kādu jaunu puisi, kurš vismaz divus gadus pēc dienesta padomju armijā slimoja pamatīgi (augsta temperatūra, varens nespēks), visu uzvēla netipiskai pneimonijai. Kārtējo reizi – pneimonijas nebija, iepriekšējās reizēs arī nebija! Prašņāts „krustām šķērsām”, nepateica noslēpumu par dienesta vietu. Diagnozi neatradām. Augsto temperatūru „nositām” ar spēcīgu antibiotiķi. Viņa māsa strādāja Gaiļezera slimnīcā. Diplomatizējāmies par pārvešanu uz turieni.
Ziņu atnesa slimnieka māsa: žultspūslī atrasti vēdertīfa mikrobi.
– Kurā vietā viņš dienēja? – Afganistānā, – atbildēja skaistā, smaidīgā māsa.
– Akh! – noslēpies savrupmājā, ārdījās ārsts. „Sprogaino” frizūru tomēr neplosīja, jo… uz dārgakmeņa sūna vairs neauga.
Afganistānā padomju armijas nelaimīgie puiši tika īpaši inficēti ar kombinētu slimību: vīrusu hepatītu un vēdertīfu. Visi virsbaigās mokās nomira.
Slimais Gaiļezera slimnīcā kļuva vesels.
Pasniedzējs V. Kalinka mūs nedresēja; stāstīja konkrēti, vispusīgi. Mācīja pareizi autopsijās ieraudzīt sīkumus, kas apstiprināja, papildināja vai noliedza ārstu diagnozes. Skarba kļuva medicīnas apgūšana.”

Rīgas Medicīnas institūta studenta atmiņas.
1955.–1961. gads.

Fragments no ārsta Jāņa Zviedrāna grāmatas “Atkal”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

© Biedrība “Aleksandra Pelēča lasītava”. Visas tiesības rezervētas. Izmantošana bez atsauces uz autoriem vai biedrību “Aleksandra Pelēča lasītava” nav atļauta!