Galvenokārt mēs tās pieminam katrs savās atmiņās. Bet man uzrakstījās šāds stāsts. Es tajā laikā dzīvoju Talsu tuvumā, bijušās Stendes muižas centrā, kur tad bija Stendes selekcijas un izmēģinājumu stacija. Mums bija grupa aktīvu vīru, kuri tajā laikā bija gatavi uz kaut ko vairāk, nekā tikai sēdēt kādā vienā vietā pie ugunskura un ēst labo saimnieču sarūpētās sviestmaizes. Tajā laikā jau bija nodibinātas Īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienības (ĪBV), kas bija pirmā organizētā struktūra Latvijā. Nekā jau vēl nebija – ne policijas, ne armijas ne drošības struktūru …
Mazliet vēstures. Aizsākums, vispirms tikai idejai, ka ir nepieciešams kāds reāls spēks, kas būtu gatavs stāties pretī atjaunotās Latvijas Republikas neatkarības pretiniekiem, meklējams kādā sanāksmē, kas notika Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Galvenā doma – par Latvijas valsts neatkarības nosargāšanu bija jau tad, kad Latvijas valsts vēl nebija atjaunota ne de iure, ne de facto! 1989. gada 17. jūnijā universitātē vienkopus bija pulcējusies ļoti interesanta publika. Kopā bija sanākuši vīri, kuri 2. pasaules karā karoja frontes pretējās pusēs – Latviešu strēlnieku 43. gvardes divīzijas un 130. Latviešu strēlnieku korpusa veterāni, kā arī Latviešu leģiona 15. un 19. divīzijas vīri. Neviens tur nešķiroja, kāda kuram ir bijusi dienesta pakāpe – pulkvedis, leitnants vai seržants – visus vienoja viena ideja – kā atgūt un nosargāt Latvijas neatkarību.
Minētajā sanāksmē paustās domas materializējās 1990. gada aprīlī ar rīkojumu par Īpašo brīvprātīgo vienību dibināšanu. No 1. maija 200 kārtības sargi, bez īpašiem aizsardzības līdzekļiem uzsāka diennakts dežūras pie Brīvības pieminekļa un Augstākās padomes ēkas. ĪBV pirmā lielākā publiskā ”iziešana tautā” bija 20. Vispārējie latviešu Dziesmu svētki 1990. gada jūnijā-jūlijā, kur ĪBV nodrošināja kārtību. ĪBV rindas auga, sasniedzot 500, bet līdz 1990. gada beigām jau ap 2000 vīru kopskaitu, kad vienības izveidojās ne tikai Rīgā, bet arī vairākos Latvijas rajonos un pilsētās.
1991. gada janvāra barikāžu laikā Rīgā darbojās divu veidu ĪBV vienības – bija stacionārās grupas, kuras apsargāja konkrētus objektus – Augstāko Padomi, Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju ēku, Latvijas Radio u. c. un mobilās operatīvās grupas, kuras, saskaņā ar Operatīvo grupu koordinācijas centra rīkojumiem pildīja izlūkošanas-novērošanas uzdevumus Rīgā un tās tuvākajā apkārtnē.
Talsu rajonu 1991. gada barikāžu laikā pārstāvēja divas grupas, katrā bija 10 vīru, abas bija mobilās vienības. Viena grupa bija no Talsiem, tās komandieris bija Imants Dambergs un otra grupa bija mūsu, Lībagu pagasta Stendes SIS grupa, kuru vadīt bija uzticēts man. Mums mikroautobusā ”Latvija” bija lauksaimnieku rācija, t. s. ”Lini”, (padomju ražojuma rācija ”Лён – 1Р21В”), ar kuru mēs uzturējām radisakarus ar koordinācijas centru. Tas toreiz atradās ļoti eksotiskā vietā Rīgas centrā – nelielā telpā aiz sieviešu tualetēm tās ēkas kreisajā pusē, kur tagad ir smalkais restorāns ”Kolonāde”. Mēs bijām grupa ar Nr.19, mūsu izsaukuma signāls radiosakaros bija ”Rita-19”.
Var jau šodienas skeptiķi teikt – nu jā, pieauguši vīri ”kariņu spēlēja”… Nekādu ieroču mums toreiz, protams, nebija – ne mikroautobusā zem grīdas, ne kabatās. Dažām grupām bija milicijas steki vai kādi citi paštaisītie sitamie un tas arī viss. Katrai mobilajai grupai izsniedza vienu balonu ar nervu-paralītisko gāzi ”Čerjomuha”. Mūsu darbība pamatā izpaudās kā novērošana. Pēc koordinācijas centra uzdevumiem bija jābrauc pārbaudīt signālus par padomju armijas vienību vai OMON aktivitātēm Rīgā un tās apkārtnē. ”Kariņa” spēlēs gadījās arī diezgan kritiski momenti. Viens tāds gadījums pārpratuma rezultātā notika kādu vakaru Pārdaugavā, toreizējā Linarda Laicena ielā starp kinoteātriem ”Sarkanā ausma” un ”Oktobris”. Tas bija tajā vakarā, kad OMON vienība pie Preses nama aizturēja vienu mūsu operatīvo grupu. No koordinācijas centra saņēmām uzdevumu braukt uz turieni un pārbaudīt, kas ar to grupu noticis, jo jau kādu laiku viņiem neizdevās ar šo grupu nodibināt radiosakarus. Aizbraucām, neko aizdomīgu nemanījām (viss jau bija noticis un omonieši ar aizturētajiem ĪBV vīriem jau bija prom). Izmetuši nelielu līkumu pa Pārdaugavu, jau braucām uz Akmens tilta pusi, kad pie Uzvaras bulvāra pagrieziena uz Arkādijas parka pusi pamanījām, mūsuprāt, aizdomīgu sarkanu žiguli, kurā, iespējams, brauca kāds privātās drēbēs ģērbies omonietis. Vismaz informācija par šādu iespējamo omonieti tad bija mūsu rīcībā. Mums šķita, ka sarkanais žigulis no mums mūk, sākām tam sekot. Tad tas sāka uzvesties agresīvi, mēģinot mums nogriezt ceļu, piespiežot pie ielas apmales. Tas viņam neizdevās un tad žigulis brauca Āgenskalna tirgus virzienā, nogriežoties pa L. Laicena ielu. Gluži kā Holivudas grāvējos mēs tam sekojām, kamēr… starp kinoteātriem ”Sarkanā ausma” un ”Oktobris” mūs gluži kā pēc instrukcijas viens milicijas ”bobiks” un taksometrs, kurā brauca miliči, klasiski iedzina ”maisā”, nobloķējot mūsu mikroautobusu no abām pusēm.
Tālākie notikumi risinājās tik strauji, ka vēl tagad, tos atceroties, atmiņas kā paātrināta filma slīd gar acīm. Viens milicis nostājās pie mūsu busiņa vadītāja Ēvalda Bērziņa un notēmēja pistoli viņam galvā, otrs pavēlēja man nekavējoties izkāpt (es sēdēju priekšā blakus vadītājam un bija taču skaidrs, ka tur sēž komandieris). Kad izkāpu, domas strādāja nenormāli ātri. Redzēju, ka arī pret mani galvas tuvumā ir vērsts Makarova pistoles stobrs, pamanīju arī, ka drošinātājs noņemts. Vēl viens milicis ar īso desantnieku automātu drošināja to, kurš tēmēja uz mani. Ko darīt? Viena roka kabatā īsu brīdi gumzīja paralītiskās gāzes baloniņu, bet es uzreiz sapratu – ja es arī paspētu uzpūst gāzi tuvākajam milicim, tam otram nekas netraucētu mani sašaut no automāta… Nebija arī zināms, cik tad to miliču tur tad kopā bija. Uzreiz gan bija skaidrs, ka tie nav omonieši, bet miliči, taču tad nebija skaidrs – tie ir ”mūsējie”, vai Interfronti atbalstošie, jo Rīgas milicija tad nebija vienota. Šī saspringtā situācija ilga labi ja 20-30 sekundes, bet man tā subjektīvi šķita kā krietni vien ilgāks laika sprīdis. Viss noskaidrojās – tie miliči bija ”mūsējie”, ”omonietis” sarkanajā žigulī bija milicijas ārštata darbinieks, bet mūs miliči bija noturējuši par viltus ĪBV vienību (mēs taču sekojām viņu darbiniekam), kāda esot tajā laikā braukājusi pa Rīgu un cēlusi visādas nekārtības. Es uzrādīju ĪBV vienības dalībnieka apliecību un pārpratums beidzās. Nu, tāds ”kariņš” mums toreiz sanāca. Stāvēt zem pistoles stobra patiešām nemaz nav patīkami…
Bet Rīgu mēs visi kopā nosargājām!
Jānis Vasiļevskis
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!
