Edvarts Virza
BAIGA VASARA
Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts,
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.
Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu nakti neatnāks pat lūgts.
Un rokā savītīs zieds tikko plūkts,
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.
Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritis,
Par nastu būs, kas ir, un tas, kā nava.
Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība tava.
1939.
Anda Prātiņa
“AK, KĀ MĒS ATŠĶĪRĀMIES NO VIŅIEM.”
Juris Jankovičs, SKORPIONA SLAZDĀ, Sibirijas dienasgrāmata 1941 -1943, Latvijas Okupācijas mūzeja biedrība, 373 lpp., APL Talsi, ilustrēta, 2009.
1941. gada 14. jūnijs. 17 gadu vecais Juris Jankovičs būtu gatavojies uz skolēnu balli vakarā. Nākošā nedēļā Juris būtu sācis strādāt vasaras darbu pie pilsētas. Juris būtu gatavojies ar draugiem apbraukāt Kurzemi ar divriteņiem. Juris būtu gājis uz operu. Juris būtu muzicējis, Juris būtu… viņš būtu… Kā Jurim tas viss būtu izdevies, ja čekisti 14. jūnijā nebūtu ienākuši viņa dzīvoklī? To Juris nekad nezinās. Bet par 14. jūniju, viņš vienu lietu droši zināja, ka grib pierakstīt piezīmes par notikumiem, lai varētu visu atstāstīt, kad atgriezīsies Latvijā. Protams, atgriešanās uz Latviju nenotika uzreiz.
Dienasgrāmata
Juris Jankovičs rakstīja dienasgrāmatu līdz 1943. gada jūnijam. Kad padzirdēja, ka kāds par dienasgrāmatas rakstīšanu un izplatīšanu ir nosodīts uz 10 gadiem lēģeros, māte noslēpa Jura dienasgrāmatu zem kofera oderes un to saglabāja. Viņš turpmāk vairs neuzdrošinājās rakstīt, bet tagad, daudzus gadus vēlāk, Juris dalās ar savu dienasgrāmatu, lai atstāstītu savus piedzīvojumus.
Dienasgrāmata sākas ar 1941. gada 14. jūniju, čekistiem ienākot Jankoviču dzīvoklī Liepājā. Tēvu jau Liepājā atdalīja no ģimenes, bet Juris, viņa māsa un māte palika kopā. Garais ceļojums saspiestos vagonos ir atstāstīts ar šī nepilnu 17 gadu vecā jaunekļa apzīmējumiem un sīkiem paskaidrojumiem. Netrūkst ari iespaidu un vērojumu par Latvijas un Krievijas pilsētām un ainavām. Lasītājs izjūt, ka Juris ir enerģisks un ziņkārīgs jauneklis, kas brīvi pieraksta savas domas, sajūtas un iespaidus par visu. Viņš ir centies sīki atzīmēt visu, ieskaitot staciju vārdus, iebraukšanas un izbraukšanas laikus, ko katrā piestātnē redzējuši vai darījuši, ar kādiem cilvēkiem satikušies. Kopā viņi pavadīja 21 dienu vilcienā. Bet gala punkts vēl tad nebija zināms.
Sibīrija
Tālāk uz ziemeļiem. Baržas (liellaivas) brauciens uz ziemeļiem ilga 18 stundas un 30 minūtes kopā ar 700 citiem cilvēkiem, kas ari bija neziņā par savu nākotni. Viņi dažas dienas palika Galaņino, kamēr viņus izrīkoja doties 14 stundu pārgājienā uz Pirovsku. 15. jūlijā viņi iesoļoja Pirovskā. Nezinot, cik ilga dzīvošana bija paredzēta šai vietā, latvieši tomēr centās iekārtoties. Mamma saņēma darbu slimnīcā par medmāsu. Viņas pašaizliedzība un gribas spēks bija stiprs atbalsts visiem. Dienasgrāmatas ieraksti par dzīvi Pirovskā atspoguļo ikdienas grūtības ar slimībām, badu, iedzīvošanos svešā vidē un Jura sašutumu par padomju sistēmas netaisnībām. Bet dzīvotgriba ņem virsroku, palīdzot pastāvēt arī neizbēgamajos apstākļos.
Kad nepilns gads bija nodzīvots Pirovskā, ģimenei paziņoja, ka viņus sūtīs uz Hantaiku aiz polārā loka, kur organizēja zvejas darbus. Mamma atkal pieteicās medmāsas darbā, bet Jurim bija uzdots strādāt zvejošanas brigādē.
Jura uzņēmība un neatlaidība viņam ari palīdzēja apgūt zināšanas par medībām un celtniecību. Uz Hantaiku tika aizsūtīti 470 cilvēku, bet 200 no tiem nepārdzīvoja pirmo ziemu. Jura dienasgrāmata beidzas, kad viņa ģimene atkal ir šķirta un katrs pārcelts uz citu vietu. Tēvs jau bija aizgājis mūžībā, ģimeni vairs nesaticis.
Grāmata
Jura Jankoviča dienasgrāmata ir vērtīga dokumentācija par izvešanas gadu notikumiem, no jaunekļa viedokļa skatoties. Diendienā sīki aprakstot notikumus, viņš piemin ikdienišķas sarunas ar līdzgaitniekiem un sazināšanās iespējas ar ārējo pasauli, ieskaitot tikšanos ar pazīstamiem un svešiem latviešiem. Viņš arī pierakstījis, kur vairāki latvieši ir izmetināti, atstāstot viņu likteņus.
VELTĪJUMS JURA JANKOVIČA SIBĪRIJAS DIENASGRĀMATAS “SKORPIONA SLAZDA” ATVĒRŠANAS DIENĀ
Valters Nollendorfs
Šis ir svarīgs notikums. Kad lasīju Jura Jankoviča dienasgrāmatas pirmo salikumu, man bija skaidrs, ka šīs nozīmīgās grāmatas nonākšana pie lasītājiem un it sevišķi pie padomju noziegumu pētniekiem būs svarīgs notikums. Man žēl tikai divu lietu — ka nevaru šai notikumā būt klāt un ka šis notikums nenotika pirms divdesmit gadiem.
Kāpēc gan pēc tik daudz aizkustinošiem un apsūdzošiem atmiņu stāstiem un grāmatām Jura Jankoviča dienasgrāmatai pienākas sevišķa uzmanība? Vai sešos Via Dolorosa sējumos, Okupācijas muzeja video liecību krātuves tuvu 2000 ierakstos un daudzās jo daudzās grāmatās jau nav pateikts gandrīz viss, kas sakāms par padomju režīma teroru un nežēlību, par varaskāri un beztiesiskumu, par cilvēka bezspēcību brutālas varas priekšā, par pazemojumiem, ciešanām, badu un nāvi? Bet arī – par cilvēka gara spējām saglabāt cilvēka cieņu, pārvarēt varas šķietamo visvarenību, un tai spītēt – izdzīvojot. Taču atmiņas ir atmiņas, un mēs atminamies selektīvi un reflektīvi. Atminamies spilgtākos un spēcīgākos pārdzīvojumus, kurus mēs apzīmējam ar vārdu – neaizmirstami. Atminamies tos uz vēlāku pārdomu un atziņu fona, palaikam aizpildot atmiņu spraugas ar vēlāk gūto pieredzi. Meklējam labāko stāstījuma veidu, reizēm vadoties no literāriem vai plašā Sibīrijas atmiņu auduma paraugiem. Taču – tikai nereti uzzinām tieši kā tas notika, kad tas notika, kā cilvēki jutās, domāja un rīkojās tieši tad un ne vēlāk – atskatoties.
Jura Jankoviča dienasgrāmata ir izņēmums, un par to rakstītājam pienākas liela pateicība. Rakstīta gandrīz diendienā divu gadu garumā tā sīki apraksta deportācijas ceļu, stacijas, pulksteņa laikus, satiktus cilvēkus, ikdienas dzīvi un notikumus piespiedu nometinājuma vietās, laika apstākļus, darbu un cīņu par eksistenci ekstrēmos apstākjos – badu, aukstumu, slimības. Uzzinām, kā latvieši tikās tautai un valstij zīmīgās dienās, kā dalījās ne tikai maizes kumosā, bet arī ārpasaules ziņu drumstalās un baumās, kā centās saglabāt cerību un ticību. Tādejādi šai dienasgrāmatai – citādi nekā memuāriem – ir liela dokumentāla vērtība, kura jānovērtē visiem, kas pēta padomju noziegumus pret cilvēcību. Tāpat jānovērtē toreiz sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadus vecā Jura lielā zinātkāre, objektīvais vērotāja skats un teju pedantiskā centība visu aprakstīt un pierakstīt. To viņš dara lietišķi, bez lieka dramatisma, kas raksturīgs daudziem atmiņu stāstiem, tai pašā laikā tomēr saistoši – kā novērotu un paša pieredzētu reālu notikumu virkni caur jauna cilvēka zināšanu un izjūtu prizmu. Reizēm jūtas izlaužas cauri – tā tālo ziemeļu tundrā izkliedzot savu apsūdzību un sāpi, uzzinot par sava tēva nāvi GULAGa soda nometnē…
Varam būt pateicīgi, ka jaunais Juris Jankovičs tikai pēc diviem gadiem uzzināja, cik bīstams bija viņa pasākums, un dienasgrāmatai pielika punktu. Un varam būt pateicīgi, ka dienasgrāmata saglabājās, lai šodien to varētu sākt lasīt it visi. GULAGa un piespiedu nometinājuma eksistence bija sevišķi slēpjams padomju režīma noslēpums. Par dienasgrāmatas rakstīšanu draudēja smags sods. Tāpēc varam teikt – kaut neapzināti, rakstītājs bija varonis, jo atklāja komunistiskā padomju režīma ļaunumu un tā briesmīgās sekas. Bija maz tādu, kam bija tāda iespēja un kas tā uzdrošinājās. Tāpēc mums ir tik maz šādu reālā laikā un vietā rakstītu dokumentu. Tāpēc tie ir tik vērtīgi. Tāpēc tie jānovērtē.
Grāmatas ievadā autors min, ka 60 garus gadus nav uzskatījis dienasgrāmatu par ko sevišķu. Būtu bijis labi, ja atziņa, ka tā nav, viņam būtu nākusi jau pirms divdesmit gadiem – laikā, kad padomju varas izdzītie un noliegtie beidzot varēja apliecināt sevi, liecināt par notikušo netaisnību un saviem ciešanu ceiem. Bet ir arī labi, ka beidzot tā mums visiem lasāma tagad. Jo tai ir nezūdoša vērtība. Un ir labi, ka autors ļāva darīt pieejamu ne tikai ģimenei un tuvākajiem draugiem, kā sākumā bija paredzējis. Tā ir svarīga mūsu tautai un mūsu tautas vēsturei. Bet līdz ar to – arī nākotnei. Tāpēc paldies jāsaka autora anonīmajiem draugiem Klīvlandē, kuri sagādāja līdzekļus, lai ar Okupācijas muzeja starpniecību grāmata nonāktu tautā. Kamēr ir cilvēki, kuri tur rūpi un gādā par tautas atmiņu, tās saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm, paliks dzīva cerība un ticība nākotnei.
Tāpēc varbūt tomēr ir pareizi, ka Jura Jankoviča Sibīrijas dienasgrāmatu atveram tieši tagad – tik grūtajos laikos, kad daudziem zūd ticība pašiem sev un savai valstij. Lai tā atgādina mums visiem, cik nesalīdzināmi grūtāki un nežēlīgāki bija laiki, kad mūsu valsts, tauta un zeme iekļuva zem skorpiona zīmes dzimušā totalitārā komunisma slazdā. Bet par spīti varmācībai – zeme palika un tauta izdzīvoja, lai savu zemi atkal koptu, mīlētu, lai tajā dzīvotu un tajā veidotu savu valsti. Izdzīvos un plauks arī mūsu valsts, kamēr mēs paši būsim tai labi saimnieki, kamēr tai ticēsim un to sargāsim – gudri un bez viltus.
Par autoru
Liepāja, Sibīrijas bērni, Krasnojarska, Tautas fronte, Rīgas metro
Par laimi Juris Jankovičs nav rakstnieks. Orvella, Kafkas, Karola un pasaku pasaule, lai cik pavedinoša, ir sirreāla pasaule, kura lasītājam ir un paliek potenciāla, bet realitātei neatbilstoša. Jankovičs neraksta līdzībās. Viņš raksta tieši, apraksta precīzi, detalizēti – kas notika, kad notika, kā notika. Apraksta dokumentāli. Viņa iepriekšējā grāmata “Skorpiona slazdā” ir viena no retajām Sibīrijas dienasgrāmatām, kur gandrīz diendienā sīki, bez sentimentalitātes un patosa pierakstīti notikumi un norises līdz pat sīkākajām detaļām, ieskaitot statistiku par pārtikas krājumiem, rūpes par izdzīvošanu, slimībām, dabas un darba apstākļiem, par varas cilvēku patvaļu. Tā ir realitāte – skarbāka un nepielūdzamāka par literāri iedomājamo un iztēlojamo. Par laimi Juris Jankovičs ir dokumentētājs bez sirreālisma aizsega. Un tomēr – taisni tiešais vēstījums liek skaudri izjust absolūtās neparedzamības pēkšņos pagriezienus un ieskatīties greizo spoguļu pasaules groteskajos labirintos.
“Spīta krustceles” nav dienasgrāmata. Tā ir Jura Jankoviča autobiogrāfija. Taču arī šai grāmatai piemīt dienasgrāmatas precizitāte un līdz ar to augsta dokumentāla un ticamības vērtība. Tik daudz detaļu kā “Skorpiona slazdā” te nav, toties, ko zaudējam detaļās, iegūstam kopskatā, kā pietrūkst daudzos citos, lielākoties fragmentāros Sibīrijas atmiņu stāstos. Daudzi no tiem apstājas un paliek tur, kur paliek Jankoviča “Skorpiona slazdā” – Sibīrijas taigā vai tundrā. Tie liecina par cilvēku ciešanām un apsūdz padomju sistēmas necilvēcību. Bet ciešanām ir arī cita dimensija – cilvēka spēja ne tikai izdzīvot, bet atrast un izveidot dzīvojamu telpu, lai cik mazu, lai cik ierobežotu, tomēr dzīvojamu telpu gan fiziski, gan garīgi.
“Spīta krustceles”, tātad, ir stāsts par spēka avotiem, kas ļauj izdzīvot, saglabāt cilvēcību un veidot cilvēka cienīgu dzīvi visaptveroša ļaunuma, netaisnības un necilvēcības vidē, kas vājākos nonāvē, nomāc vai notrulina. Tas ir stāsts par cilvēka gara spēju ekstrēmos apstākļos veidot savu brīvības telpu. Bet tai pašā laikā – stāsts par brīvības trauslo un nedrošo eksistenci nebrīvā vidē.
Valters Nollendorfs
No uz mūžu izsūtītā bērna Dudinkā līdz augstskolas diplomam, pilsētas detaļplānojumiem Krasnojarskā un Rīgas metro palīgsaimniecības projektēšanai. Tāds ir liepājnieka un rīdzinieka Jura Jankoviča mūžs. Grāmata „Spīta krustceles” 2013. gadā ieguvusi atzinību Latvijas Rakstnieku savienības, Liepājas pilsētas Kultūras pārvaldes, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas un Latvijas Jūras akadēmijas konkursā par Egona Līva piemiņas balvu ”Krasta ļaudis”.
Zigurds Kalmanis
