BIJUŠAIS ČEKAS NAMS CĒSĪS
2017. gada 23. augustā Cēsīs, Pils ielas 12 nama pagalmā interesentiem bija pirmā iespēja apskatīt kādreizējās Cēsu apriņķa čekas īslaicīgās aizturēšanas izolatora kameras un uzklausīt topošā muzeja ekspozīcijas autores kultūrvēsturnieces Elīnas Kalniņas stāstījumu par muzeja koncepciju. Iniciators tam, ka šajā vietā jābūt publiski pieejamam muzejam, ir Cēsu politiski represēto biedrības priekšēdētājs Pēteris Ozols. Pirms četriem gadiem, kad Pēteris sāka domāt par savas ieceres realizāciju, iespējams, es biju pirmais ārpus Cēsīm, kam viņš prasīja padomu, stāstot par savu ieceri. Pastāstīju, kur Latvijas Valsts arhīva fondos meklējami dokumenti par čeku, par nacionālajiem partizāniem, par notikumiem Cēsu apriņķī.
2015. gadā Pils ielas 12 pagalmā atklāja piemiņas sienu ar 643 padomju represijās bojāgājušo agrākā Cēsu apriņķa iedzīvotāju vārdiem – gan 1941. un 1949. gadā izsūtītajiem, gan nošautajiem un ar nāvi sodītajiem nacionālajiem partizāniem.
Tagad ēkā, kas bija avārijas stāvoklī, atjaunotas jumta sijas un jumts, iztīrītas kameru telpas. Nams Pils ielā 12 pieder Iekšlietu ministrijai un tajā saimnieko Cēsu pilsētas pašvaldības policija un Valsts policijas nodaļa. Pēterim Ozolam un Cēsu represēto biedrībai vajadzēja vairākus gadus, lai vispirms panāktu atļauju nama pagalmā izvietot piemiņas sienu, kā arī, lai iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis piekristu pārveidot par muzeju tajā pašā pagalmā esošo garāžu un noliktavām izmantotās bijušās ieslodzījuma kameras. Īslaicīgajai ieslodzīšanai paredzētās sešas kameras līdz mūsdienām saglabājušas tādas, kādas tās bija 1940./41. gadā un pēckara gados. Šeit, pirms nosūtīšanas uz čekas galveno ēku Rīgā, vairākas dienas, kamēr notika sākotnējā izmeklēšana un pratināšana, bija ieslodzīti tie Cēsu apriņķa iedzīvotāji, kurus aizturēja par visdažādākajām pretpadomju darbības izpausmēm – nacionālie partizāni, viņu atbalstītāji, jaunieši, kuri izplatīja “pretpadomju” satura lapiņas un citi “dzimtenes nodevēji”. Viss šeit ir īsts – kameras ar dzelzs durvīm, kur iebūvētas “kormuškas” (nelielas atveres ēdienu padošanai), koka nāras, ateja arestantiem, neliela virtuvīte ar krāsni, tipiskais padomju laika eļļas krāsu sienu krāsojums.
Cēsinieku projekta nosaukums ir “Sirdsapziņas ugunskurs”. Tā hronoloģija – no 1939. līdz 1957. gadam. Sākums saistīts ar 1939. gada 23. augustu – Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu. Seko pirmā padomju okupācija, Baigais gads, vācu okupācija, padomju režīms. 1957. gads kā noslēdzošais tāpēc, ka šajā gadā legalizējās pēdējais nacionālais partizānis Vidzemē Pēteris Sviklāns.
Ekspozīcija stāstīs par pretošanos okupāciju varām – ne tikai par nacionālajiem partizāniem, bet par jebkuru pretestību, ko izrādījuši Cēsu apriņķa iedzīvotāji – bruņotu cīņu, Latvijas karoga uzvilkšanu, 18. novembra svinēšanu, vienkārši nevēlēšanos klanīties svešai varai. Nākamajām paaudzēm jāzina patiesību, lai, kā teica Latvijas Okupācijas muzeja vēsturniece un ekspozīcijas satura redaktore Inese Dreimane, nevaldītu priekšstats, ka latvietis ir tikai nevainīgs cietējs, kurš sēž kaktiņā, spēlē koklīti, ēd skābputru un visi viņam dara pāri!
Muzeja ekspozīcijas veidotāja Elīna Kalniņa jau detalizēti izplānojusi, kas un kur atradīsies, kā tas izskatīsies. Ekspozīcijas lielākajā telpā, bijušajā garāžā, būs ievaddaļa ar laika skalu, kas iepazīstinās ar Latvijas teritorijā notikušo laika posmā no 1940. gada līdz 1950. gadu vidum, kā arī liela Cēsu apriņķa karte ar atzīmētām visdāžādākajām pretošanās izpausmēm, konkrētiem gadījumiem. Elīna Kalniņa, pārlasot arhīva dokumentus, atradusi vairāk nekā 500 dažādu gadījumu tikai Cēsu apriņķa teritorijā vien. Kartē būs atzīmēti 189 nozīmīgākie no tiem. Ar mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, izmantojot “QR” kodu un viedtālruni, apmeklētājs varēs detalizēti uzzināt par katru konkrēto notikumu. Šeit notiks arī lekcijas, dažādas tematiskās tikšanās, filmu demonstrējumi.
Emocionāli iespaidīgākās noteikti būs sešas kameras – katrā no tām būs viens konkrēts stāsts, spilgtākie piemēri – ko šis cilvēks viens vai kopā ar kādu ir darījis pretošanās kontekstā. Pirmajā kamerā būs informācija par diviem 17-gadīgiem jauniešiem, kuri 1940. gadā nenobijās atzīmēt 18. novembri Dzērbenes lauksaimniecības skolā.
Otrajā – Cēsu ģimnāzijas direktora Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Jāņa Jansona atteikšanās skolas izlaiduma aktā 1943. gada 9. maijā izmantot Hitlera foto un nacistiskās Vācijas kāškrustu karogus. Sekas – arests un Gestapo pratināšana, Salaspils un Štuthofas koncentrācijas nometne, kur viņš gāja bojā. Trešajā – Kārlis Plaudis “Klints”, vīrs, kurš piesegam iestājās dienestā vācu okupācijas varas policijas struktūrās, bet cīnījās pret abām svešvarām. Ceturtajā kamerā varēs dzirdēt stāstu par leģendāro nacionālo partizānu Kārli Zariņu, “Kārlēnu”, kurš cīnījās līdz arestam 1953. gadā. Piektajā būs stāsts par Vecpiebalgas draudzes mācītāju, nacionālo partizānu atbalstītāju Voldemāru Plāmsi. Varēs dzirdēt viņa 1946. gada Lieldienu sprediķi, kas kļuva par apsūdzības pamatu. Sestajā – par 1948. gada jūlijā Raunas pagasta “Krūklandu” mājās arestēto partizānu atbalstītāju Skrapču ģimeni. Katrā kamerā skanēs nopratināšanas protokolos un dokumentos balstīts audiostāsts, ko latviešu, krievu, vācu un angļu valodā ierunājuši katram konkrētajam personāžam pēc vecuma atbilstoši cilvēki.
Ir izdarīts liels darbs, vācot un atlasot materiālus topošajam muzejam. Ekspozīcijas atklāšana paredzēta 2018. gada 23. augustā. Lai tas tiešām varētu notikt, nepieciešami lieli līdzekļi, jo vēl jāveic ēkas siltināšana, telpu remonts, jāsakārto ventilācija, ūdensapgāde, jāiekārto ekspozīcija. Līdz šim projekta īstenošanai jau iegūti 73 tūkstoši eiro.
Visus tos, kuri vēlētos finansiāli atbalstīt topošo muzeju, lūdz ziedot Latvijas Politiski represēto Cēsu biedrībai, reģ. nr. 40008092338, ziedojumu konts Citadeles banka, LV21PARX0016851920001, ziedojuma mērķis “Pils iela 12”.
Jānis Vasiļevskis