Zigurds Kalmanis
Kurzemes rudeņu vēsajās miglās nomaldījušos ceļotāju Ziemeļkursas pauguru slēptajos Talsos, kas zem sarkano kārniņu jumtiem patvērušies divu nelielu ezeru kraujajos krastos, izsenis gaidījusi atturīgi laipna uzņemšana.
To Dzirnavu kalna dienvidrītu malu, ko nu ierasti sauc par Baznīckalnu, vēl augstāku paceļ luteriešu baznīcas torņa smaile, lai zem krusta pabēgušais metāla gailis pāri senlatvju pilskalnam gar Sukturu kalna skujmešu kroņiem pirmais ieraudzītu saulēkta mirkli. Ausmas pusē gar Bučiņkrogu, Sukturu kapsētas kapu zīmju ēnām, starp Sirds un Sapņu ezeru iežmaugas pauguriem, gar senlībju pilskalnu Milzu kalna mugurā, Āžu kalna augstumiem un Vīnlejas tumšo, bailīgo krēslu aizlīkumo Talsu-Slokas šoseja. Tepat viņpus Sukturu kapiem pa kreisi iegriežas Šķēdes lielceļš, lai tūdaļ aiz pirmās mežaudzes, aizspraucies gar Mācītājmuižas ezera stāvkrastu, sasveicinātos ar vecīgajām Talsu pastorāta ēkām.
Kad 1802. gadā Talsu pastorātā ieradās mācītājs Kārlis Ferdinands Amenda (vēlāk Kandavas iecirkņa prāvests, konsistorijas asesors, arī konsistorijas padomnieks), Krievijas impērijas pārvaldītajā Kurzemē lielāko iedzīvotāju daļu spieda dzimtbūšanas jūgs, bet laukumā pie Talsu baznīcas dižojās kauna stabs ar “savu mīļo draudzeni” – siekstu. Tolaik valsts iestādēs mūsu valodu vēl sauca par kurzemnieku valodu, bet 82 procenti novada iedzīvotāju tomēr bija latvieši.
leradies Talsos, Amenda organizēja baznīcas pabrukušo mūru sakārtošanu, tāpat ēkas un torņa jumti ieguva jaunu kārniņu segumu. lespējams, ka Amendas kalpošanas laikā baznīcā uzstādītas piemiņas plāksnes vīcežnieku fon Fišeru dzimtai un brīvkungam F. H. Hānam.
Visniknāko buboņu mēra pandēmiju laiki sāka jau piemirsties, toties kurzemniekiem uzglūnēja holeras (1831.) un bada gadi, ko vēl postošākus darīja Napoleona 1812. gada avantūra. Kurzeme francūžu vietā gan baudīja tikai viņu armijas prūšu korpusa “uzmanību”, tomēr divu miljonu zelta franku kontribūcija un zaldātu varasdarbi patukšoja gan baznīcu sakristejas, gan kungu un zemnieku mājokļus. Pilnīgi atklāta vergu tirdzniecība Kurzemē notika līdz pat 1813. gadam, lai arī to jau 15. gs. Bija noliedzis landtāga lēmums. Kurzemes zemnieki joprojām bija lētāki par Amerikas nēģeriem.
Talsu mācītājs, ievērojamais tā laika retoriķis un vijolnieks vēl pieredzēja lielo Talsu draudzes vizitāciju 1813. gada rudenī, sagaidīja pēc ķeizara Aleksandra I pavēles 1814. gadā aizsāktās dzimtļaužu brīvlaišanas reformas un brīdi, kad Talsi (1819.) kļuva par apriņķa centru, bet nenodzīvoja līdz 19. gs. 30. gadu beigās auksto vasaru izraisītajiem neražas un bada gadiem.
Vijoles asaras un Evaņģēlija vēsts, kuplās ģimenes apraudātu, 1836. gada martā pavadīja viņu uz paša izvēlēto atdusas vietu Talsu Mācītājmuižas ezera krasta dienvidaustrumu kraujā, no kurienes toreiz pie labas gribas bijis saskatāms tas pats rīta ausmu vāķējošais Talsu baznīcas torņa gailis. Rudeņos vēl šolaik, Talsu mūziķu atgādinātas, pāri Mācītājmuižas nogāzēm ieskanas Amendam veltītās Bēthovena kvarteta (Op. 18. Nr. 1.) melodijas.
Nostāsts vēsta, ka Zentenes gleznotājs Jānis Samuels Grune 19. gs. sākumā darinātajā Talsu baznīcas altārgleznā “Ļaujiet bērniņiem pie manis nākt” (Kristus svētī bērnus) attēlojis Kārļa Amendas ģimeni (glezna gan 1876. gadā nomainīta, bet patlaban atrodas Talsu draudzes pārziņā).
Jāatzīst, ka par komponista Ludviga van Bēthovena tuvākā drauga, kurzemnieka (K. F. A. dzimis 1772. gada 4. oktobrī Lipaiķos), Mocarta bērnu audzinātāja Amendas dzīvi un darbību Talsu pusē ir visai maz ziņu, tādēļ vērā ņemama ikviena norāde vai rakstiska liecība.
Stendes baznīcas papīros uzietā Amendas vēstule amata un vārda brālim Kārlim Ferdinandam Tīlingam (Stendē no 1816.–1848.), kas datēta ar 1820. gada 10. decembri, ir jauks atgādinājums vēstures pētniekiem, ka debesu jumā aizvien mēdz uzdzirkstīt pa kādai negaidītai zvaigznei (rokraksta dokumentu 20. gs. 70. gados uzgājis novada vēstures zinātājs Kārlis Vadziņš-Vācietis). Pēc rokraksta spriežams, ka Stendes Laukudārznieku saimes ļaudis Ottem un Annai dzimis dēls Jānis Didriķis, Plaisku saimes Jānim un Annai dēls Fricis, bet nevienam no viņiem vēl nav bijis uzvārda (uzvārdu došanu noteica valdības 1835. gada 1. jūlija aprīkojums, bet var sacīt, ka vēl līdz 1845. gadam lielajai daļai novada zemnieku nebija droši nostiprinājušos uzvārdu).
Bēthovena draugi Latvijā no Liepājas novada 1963. gada 15. jūnijā uz mācītāja kapa uzstādītajā piemiņas plāksnē iekaluši komponista vārdus: “Draudzība ir paēna pret saules stariem un aizsargs pret lietus gāzēm…”, bet kapa krusta čugunā kā nejauši atpūsties nometusies dvēselīte, kā vēsts sirdsskaidrai draudzībai izēnojas neuzkrītošs tauriņa atlējums, sargājot mācītāja un viņa dzīvesbiedres aizmūža mieru. Žanete Amenda (dz. Benoit) dzimusi 1785. gada 1. novembrī, bet astoņus gadus pārdzīvojusi savu 14 gadus vecāko mūža draugu, apgulstoties viņam blakus 1844. gada 25. augustā. Pateicoties tam, ka Kārlis Amenda izvēlējies gauži jauku atdusas vietu, no ļaužu piemiņas nezūd vēl kāda Talsu mācītāja un viņa dzīvesbiedres vārdi. Tie ir Teodors Kārlis Aleksandrs Vībeks, kurš kalpojis Talsu draudzē no 1871.–1911. gadam (dz. 3./15. aug. 1839., m. 25. sept. 1918.), un Marija Šarlote Doroteja (dz. Karpinska 19./31. janv. 1855., m. 22. sept. 1937.). Abi šie cilvēki apbedīti ieblakus Amendu pārim.
“Draudzība ir paēna pret saules stariem un aizsargs pret lietus gāzēm…”
Sigurds Rusmanis un Ivars Vīks grāmatā Kurzeme (Latvijas Enciklopēdija: R., 1993. – 157. lpp. – 94. sadaļa) atzīmējuši, ka Amenda no 1821.–1836. gadam dzīvojis Lazdās – vecajā Kandavas mācītājmuižā, bet tas var nebūt tiesa, jo, izpildot Kandavas iecirkņa prāvesta amatu, Amenda joprojām kalpojis Talsu draudzē, tāpēc varētu runāt par atsevišķu darba kabinetu Lazdās, ko šoslaikus lepni dēvētu par “ofisu”. Ir atšķirības Amendas dzimšanas gadskaitļa datējumos, jo rakstu krājums Talsu Novads (R., 1935.–1937. – 970 lpp.) min 1771. gadu kā Amendas dzimšanas laiku, tomēr par ticamāku uzskatīja kapa krusta lējumā lasāmo – 1772.
Patlabanējais Kandavas iecirkņa prāvests Māris Ludviks vēl joprojām rūpējas par draudzes īpašumā atgūto Talsu mācītājmuižu un, sadarbojies ar novada kultūrvēstures entuziastu Juri Jansonu, iecerējis atdzīvināt gleznainajā apkārtnē Amendas laika garīgo un muzikālo gaisotni. Draudze plāno izveidot pastorāta teritorijā izziņas takas, muzikālu apceru paviljonus un piedāvāt garīgi rosinošas noskaņas ainavu un skaņu dailes draugiem.
Raksts publicēts “Literatūra un Māksla Latvijā” 1999. g. 19. augustā.
Tu nāc man tūkstoškārt prātā…
Kārļa Amendas dzīves gājums, bērnība Lipaiķos, mācības Jelgavā, ceļojumi, satikšanās ar Ludvigu van Bēthovenu, mājskolotājs Virbos, Talsu mācītājmuižā… e-Grāmata (PDF)! 95 lpp.
Izmantošana bez atsauces uz autori/autoru vai biedrības “A. Pelēča lasītava” mājas lapu, nav atļauta!